Šīs nedēļas aizrit dziedātājas un vokālās pedagoģes Igetas Gaiķes zīmē: sestdien Liepājā notika viņas vadītā Brīvās gribas ansambļa Stiprās sievas koncerts, savukārt 31. martā Rīgā, deju studijas Dzirnas telpās, risināsies Igetas jubilejas koncerts.
Šo svētdien notiekošajam vienmēr darbībā esošās Igetas Gaiķes jubilejas koncertam dots viņu labi raksturojošs nosaukums - Duni un dari!.
Droši vien daudziem viņa pirmām kārtām pazīstama kā vokālā pedagoģe, bet šā amata pārstāves parasti nevirzās priekšplānā ar solokoncertiem. «Daudzus gadus esmu skatījusies uz citiem, pienācis laiks izpausties arī pašai!» joko Igeta.
Savulaik uzvarējusi Eirovīzijā
«Taču nevarētu teikt, ka līdz šim nebūtu sevi paudusi. Latvijā to diez vai kāds vairs atceras, taču vairākkārt esmu piedalījusies Eirovīzijas dziesmu konkursā - kopā ar Mariju [Naumovu] piedalījos gan 2001. gadā nacionālajā finālā ar Hey, Boy, Follow Me!, gan 2002. gadā ar I Wanna, ar kuru viņa Tallinā uzvarēja, - abās ar Līgu Robežnieci dziedājām bekvokālus. Pēc šīs uzvaras vairākus gadus braucu uz Eirovīziju, jo man ļoti patika šis konkurss - vide, atmosfēra, komunikācija, te jau bija iegūti draugi. Cits brauc atpūsties slēpot, bet es akreditējos kā žurnāliste no Liepājas un devos uz Eirovīziju. Aizbraucot uz turieni, mani kā 2002. gada konkursa uzvarētāju žurnālisti atpazina un, domāju, ka pat vēl tagad atpazītu, jo tur tiešām seko katram, kas šajā konkursā guvis panākumus. Esmu to piedzīvojusi, izbaudījusi, redzējusi un bijusi klāt šajā uzvaras mirklī. Zinu, ko nozīmē uzstāties daudzu miljonu auditorijas priekšā - daudzi uz to tiecas, un tikpat daudzi to tā arī nekad nepiedzīvo.»
Eirovīzijā viņa piedalījusies arī kā solomāksliniece un 2007. gadā ar pašas komponēto dziesmu Dundari dandari pat tika nacionālās atlases finālā - klausītājiem Igeta droši vien būs palikusi atmiņā pēc Odetas Birmanes darinātā lielā vārpu vainaga galvā, kas izpelnījās asprāšu uzmanību internetā. «Tāpat esmu piedalījusies arī Liepājas teātra izrādē Neglītais pīlēns - spēlējusi un dziedājusi lielu lomu šajā Jāņa Lūsēna mūziklā. Starp citu, tieši tur iepazinos ar Mariju - viņa dziedāja Neglītā pīlēna lomu, bet es vienu no galvenajām negatīvajām - Vecās Žurkas lomu. Tā bija raksturloma, man ļoti piemērota, un atlasē nodziedāju tikai pāris taktis, un Lūsēns uzreiz teica: «Mēs tevi ņemam!»,» smejoties atminas dziedātāja. «Vēl viens lielais projekts, kurā esmu piedalījusies, ir Ķīpsalas hallē uzvestais mūzikls Les Miserables - tas bija liels un aizraujošs notikums. Tā ka - lielie projekti man ir bijuši arī iepriekš, taču lielākoties esmu bijusi iesaistīta citu cilvēku darbos, un - kad tad, ja ne tagad, man paust pašai sevi!»
No psihodrāmas folklorā
Tiktāl par neseno pagātni, bet nu par tuvo nākotni - 31. marta koncertu. Plānots, ka tajā skanēs Igetas radītā mūzika bērniem studijas Tev un man un Dzirnu audzēkņu izpildījumā, arī savulaik Eirovīzijas konkursiem radītās dziesmas viņas izveidoto apvienību - Etnoprieka grupas Ogas, Brīvās gribas ansambļa Stiprās sievas un Prieka popkorna - izpildījumā. Abi Igetas dēli Kristaps Karps un Krišjānis Gaiķis ir mūziķi, un koncertā viņi spēlēs grupu Sunnyville, Ogas un zvanu ansambļa Primus sastāvos. Igetas dziesmas izdejos TDA Teiksmiņa audzēkņi. Savukārt pati Igeta izdziedās Bārtas garo saucienu, suitu sievu slaveno ē un Vidzemes ganu gavilēšanas dziesmas - tas esot īpašs vokalizēšanas veids, kur pielietotas jodelēšanas tehnikas.
Šādai tradicionālajai dziedāšanai Igeta Gaiķe var droši ķerties klāt, jo šobrīd studē etnomuzikoloģiju. «Dažādu novadu vokālo stilistiku akadēmijā pasniedz Zane Šmite - dziedam gan individuālajās nodarbībās, gan ansamblī. Uzzinām gan par skaņveidi, gan izpildīšanas manieri, stāju, ķermeņa valodu. Aizvien interesantāk ir uzzināt vairāk un vairāk,» par savām studijām ar aizrautību sāk stāstīt pedagoģe. «Mēs, latvieši, būtībā nemaz nezinām savas tautasdziesmas - lielākā daļa tikai Aijā, žūžū, lāča bērni, Bēdu manu, lielu bēdu un citas jaunākā slāņa melodijas, un arī tām pašām tikai labi ja vienu pantiņu un piedziedājumu. Bieži cilvēki jauc un par tautasdziesmām dēvē tā sauktās spēka dziesmas. Bet cik bagātīgs ir autentisko tradicionālo dziesmu pūrs, cik dažāda stilistika! Mēs pasaulē ar to esam unikāli. Tā ir milzīga bagātība, kura ir katram pieejama un kuru var katru reizi atklāt un atklāt no jauna! Daudziem tautasdziesmas saistās ar koru apdarēm, taču tradicionālās tautasdziesmas ir pavisam kas cits. Cilvēki daudzas lietas pieņem kā vēlamo vēsturi - vai tad mūsu senči dziedāja, tērpušies baltos kreklos un dejojot ap ozoliem?!» nosmejas Igeta. «Tā ir mūsdienīga, romantizēta fantāzija par vēstures tēmu, kas nav slikti, tikai jāapzinās, ka tā ir vēlmju vēsture.»
Ar folkloras lietām Igeta aizrāvusies, studējot psihodrāmu - viņa 13 gadu skolojusies Latvijas Moreno institūtā un ieguvusi trešā līmeņa sertificēta praktiķa grādu. «Mana skolotāja, psihoterapeite Rovēna Zarakovska aizrāvās ar folkloras tradīcijām pati savā dabiskajā vidē: pie viņas lauku mājās svinējām Saulgriežus un citus gadskārtu svētkus, dabiski apdziedājām laukus un ļaudis, nevis izpildījām šīs dziesmas kā koncertnumurus. Tradicionālā mūzika ir cēlusies no dabiskas vides, tai vienmēr bijusi kāda sociālā jēga - sasaucoties, darot kādu kopīgu darbu un pulcinot cilvēkus. Man radās pastiprināta interese par šīm dziesmām, jo nebija īsti skaidrs, kas ir pareizi, nepareizi, tradicionāli, mūsdienīgi, autentiski, stilizēti? Sapratu, ka manā galvā ir putra un totāla nezināšana, pat neskatoties uz manu izcilo akadēmisko izglītību - Latvijas Mūzikas akadēmijā jau iegūts maģistra grāds pedagoģijā plus liela praktiskā pieredze. Radās miljons jautājumu par šīm dziesmām, to veidošanu, izpildīšanas veidu, stilu un saturu. Nācu ar tiem uz Etnomuzikoloģijas nodaļu. Un es šeit tiešām uz tiem rodu zinātniski dokumentētas un argumentētas atbildes! Jūtos daudz zinošāka un ārkārtīgi bagāta ar šeit iegūto informāciju. Esmu sabiedriska, strādāju ar cilvēkiem, man ir pedagoģiskā bāze, un esmu gatava ar šīm zināšanām dalīties. Pilnā mērā to izmantoju, strādājot ar Stiprajām sievām, bērniem, jauniešiem, viņu vecākiem.»
Iedvesmu sniedz jūra
Pret tādiem terminiem kā «folkloras» vai «etnogrāfiskais» ansamblis Igetai ir liela pietāte, tāpēc viņa savas Ogas un Stiprās sievas dēvē par Etnoprieka grupu un Brīvās gribas ansambli. «Latvijā ir tikai dažu autentisku, reālo tradīciju piekopēji, bet pārējie ir folkloras kopas, postfolkloras grupas vai folkloras mīļotāju pulciņi,» strikti nosaka dziedātāja. «Par mūsu izpildītajām dziesmām es skaidri zinu, ka varēšu izsmeļoši pateikt klausītājiem, kas ir to autors, kāda ir to izcelsme, kā ir rīmēts teksts utt. Piemēram, Sajāja bramaņi - citi maldīgi domā, ka tā ir latviešu tautasdziesma, bet tā ir lietuviešu sutartine - kāzu dziesma Valda Muktupāvela latviskotajā versijā.»
Igetas pamata darbs ir Dzirnās, vēl viņa vada psihodrāmas grupas, joprojām arī savu 1996. gadā izveidoto bērnu un jauniešu vokālo studiju Tev un man un strādā ar pieaugušajiem, kas vēlas apgūt dziedātprasmi. «Dzirnās mums ar Agri Daņilēviču sakrīt vērtības, jo arī viņš pauž sevi latviskajās tradīcijās, ko redzam, piemēram, uzvedumos No zobena saule lēca un Lec, saulīte!. Latviskās kultūras kodējumi izpaužas gan Dzirnu Ziemassvētku koncertos, gan mazo bērnu Vasaras skoliņās. Mana studija ilgstoši tika saukta par popgrupu, bet šobrīd to dēvēju par vokālo studiju, jo tajā nodarbojos ar dažādām vokālajām tehnikām, tostarp ar tradicionālo dziedāšanas stilistiku, bērniem un jauniešiem paverot redzesloku arī šajā virzienā. Pati jau ļoti daudzus gadus dziedu pie operas solistes Airas Rūrānes, vaicājot un izzinot jebkuru lietu, kas notiek manā balsī. Jā, visu laiku mācos, un akadēmijas pasniedzēji man saka - cepuri nost! Es gribu būt aktuāla, zināt jaunākās tendences, un studijas Etnomuzikoloģijas nodaļā dāvā bagātīgu skatījumu gan uz tradicionālo kultūru Latvijā, gan uz populāro un laikmetīgo mūziku. Lai gan par skolotājiem dažkārt smejas, ka par tiem strādā tie, kas paši nevar izdarīt to, ko prasa citiem, es gribu varēt!» apņēmīgi pauž pedagoģe. «Tas ir mans milzīgais darbs un ieguldījums, ko esmu investējusi sevī. Man nepieder dārgas mantas, taču esmu daudz ceļojusi, un man ir laba izglītība. Un tieši tās ir pašas lielākās vērtības.»
Ja par sadzīvisko pusi, tad Igeta ir liepājniece, kas dzīvo Rīgā. «Ik pa laikam aizbraucu uz Liepāju - man tur patīk, tur atgūstu resursus un uzlādējos. Pirmais, ko daru - dodos uz jūru, bet pēc tam uz tirgu. Noeju gar dillēm un selerijām, tur ir tāds šarms un smaržas! Pēc tam pastaigājos pa centru, kur ir Svētās Annas baznīca - netālu no tās esmu pavadījusi visu bērnību. Man tas viss ir ļoti svarīgi. Laikam tas ir kāds kods, kas iezīsts jau ar mātes pienu. Starp citu, arī Rīgā es dzīvoju pie jūras - Vecmīlgrāvī, un dzīvoju tur tieši tāpēc, ka tur vienmēr ķērc kaijas!» smejas Igeta. «Kad izbraucu ārā no centra, esmu savā telpā, no kurienes septiņu minūšu brauciena attālumā ir jūra, kur bieži dodos pastaigāties. Un tur atkal gūstu spēkus un iedvesmu!»
Igeta Gaiķe
