Āris Matesovičs: Vajag uzdrīkstēties sapņot pat par neiespējamo

«Tētis man vienmēr teicis, ka vajag uzdrīkstēties sapņot, pat par šķietami neiespējamo – jo, mēģinot piepildīt lielos sapņus, pa ceļam piepildīsies daudzi mazi,» saka jaunais aktieris Āris Matesovičs. Viņš ir viens no pieprasītākajiem savas paaudzes aktieriem, kurš jau var teikt, ka sapņi tiešām piepildās.

Rīt, 1. martā, Latvijas kinoteātros sāks demonstrēt režisores Alises Zariņas debijas pilnmetrāžas filmu Blakus, kur galvenajās lomās ir Āris Matesovičs un Anta Aizupe.

Latvijai neierasta filma, taču citur šis žanrs tiek apzīmēts kā neatkarīgais kino un arī kā road movie.

Filma, kas, saglabājot vieglumu un cilvēcību, izvairās no klišejām un ikdienišķības: Luīze un Kaspars nejauši satiekas braucienā uz Jāņiem. Viņa bēg no kaitinošiem kaimiņiem un vispārējas bezjēdzības sajūtas, viņš - no brūkošas laulības. Abi ir jauni, talantīgi un apjukuši, abi sapņo kļūt par māksliniekiem, un abi nezina, ko iesākt ar savu dzīvi. Varbūt tāpēc viņu kopīgais brauciens pārvēršas par savādu, brīžam komisku un brīžam sarežģītu ceļojumu cauri attiecībām trīs gadu garumā.

Tas ir attiecību stāsts, ko nevar ielikt ne romantiskas komēdijas, ne melodrāmas rāmī. Tas ir mūsdienīgs vēstījums par ceļu uz savu iekšējo brīvību. Tās varoņi, meklējot sevi, apšauba vispārpieņemtās vērtības un galu galā - arī paši sevi. Filmu veidojuši gados jauni cilvēki, un viņi runā par savu laiku, savu paaudzi un savām sajūtām. Filmā skan grupu Čipsis un Dullais, Singapūras Satīns, The Bad Tones un citu jauno mākslinieku mūzika, kas piestāv spilgtam un atšķirīgam kino, kur mati plīvo vējā un cilvēki saka, ko patiesībā domā.

Kā psihoterapijas seanss

«Kaspars ir jauns, tikko pabeidzis aktierus, grib dzīvē daudz sasniegt un būt labākais aktieris pasaulē. Patiesībā, es spēlēju kaut ko ļoti pietuvinātu sev - kāds pats biju pirms pāris gadiem,» atzīst Kaspara lomas atveidotājs. «Mēs sākām strādāt jau pirms filmēšanas - runājām, lasījām ainas, un Alise [filmas režisore] mēģināja mūs pietuvināt saviem varoņiem, lai mums būtu ērti tos spēlēt. Tie nav no sākuma līdz galam sadomāti. Neesmu gan jautājis, bet domāju, ka šai darbā ir zināma daļa Alises pieredzes, jo, rakstot darbu, autors taču to laiž caur savu prizmu. Tajā izmantota arī mūsu personīgā pieredze un kāda sāpe, lai, to izspēlējot, būtu ar ko asociēties. Tāpēc ceru, ka mūsu tēli būs dzīvi un ticami,» mirkli pirms filmas pirmizrādes saka Kaspara lomas atveidotājs Āris Matesovičs, piebilstot, ka darbs šajā filmā viņam bija gluži kā psihoterapijas seanss pašam ar sevi, jo varēja atskatīties uz sevi, kāds bija, tikko pabeidzis augstskolu, un - bez darba. «Ko tālāk? Kā?! Jā, tas savā ziņā ir stāsts arī par mani. Ne viss, protams, bet - ļoti tuvu man. Tai starpposmā, kad vēl neesi pieaugušais, bet neesi arī vairs no vecākiem atkarīgs tīnis - tu centies būt pieaudzis, tomēr esi apjucis, jo īsti nesaproti, ko tas nozīmē. Un tā, manuprāt, ir zināma pievienotā vērtība, ka šo tēlu esmu izlaidis caur sevi, viņu sapratis un sev pietuvinājis,» domā jaunais aktieris.

Racionāli, nevis emocionāli

Viņa ceļš uz aktiera profesiju, pašam to vēl neapzinoties, iesākās skolas laikā, vēl dzīvojot Lielvārdē, kad kopā ar mammu bieži brauca uz izrādēm Jaunajā Rīgas teātrī (JRT). «Skatījos un domāju: teātris - tas ir forši. Mani ļoti iedvesmoja Vilis Daudziņš, skatījos, kā viņš spēlēja, un domāju: vow, es arī tā gribētu. Bet pat neuzdrošinājos domāt, ka es varētu būt aktieris,» atzīst Āris Matesovičs. Skolas laikā viņš bija izmēģinājis visu ko - mācījās foto pulciņā, gāja mākslas skolā, trenējās cīņas sportā, brauca ar skrituļdēli, spēlēja ģitāru, kopā ar tēti garāžā skrūvēja mopēdu. Kad vidusskolas pēdējā klasē mamma pajautāja, kas dēlam visvairāk patīk, un viņš atbildēja, ka teātris un kino, mamma tik noteikusi, lai tad iet un mēģinu ko darīt tai jomā. «Kad tiku uzņemts, likās: mana dzīve ir atrisināta, bet, nē - tad tikai viss sākās! Jo, kad, pabeidzot studijas, nevienā teātrī netiku paņemts, jutos kā dabūjis ar āmuru pa galvu: nu, vecīt, tālāk pats domā, ko darīt! Bet es nezināju, ko darīt - iet režisoriem etīdes spēlēt?... Vai strādāt uz Maxima vai Narvesen?... Es nenoniecinu nevienu darbu, bet, caur sviedriem un asinīm nolauzis četrus gadus akadēmijā, es gribēju būt savā profesijā,» vaļsirdīgi stāsta Āris Matesovičs. Kādu laiku bijis bez iespējas būt uz skatuves, viņš jau apsvēra domu kļūt par taksometra šoferi. Jo nav no tiem, kuriem, ja kaut kas neiet, dzīve apstājas. Bija skaidrs, ka jāmeklē cits risinājums. Šī rakstura iezīme viņam ir no tēta, kurš bija automehāniķis, savulaik dēlam nopircis pirmo mopēdu, ko abi kopā arī skrūvējuši. Viņš iemācīja nekrist izmisumā, bet katrā situācijā meklēt izeju, jo - visu var salabot. Arī savu dzīvi, ja vajag. Galvenais - pieiet tai racionāli, nevis emocionāli.

Bāc, kāda iespēja!

Aktieris atklāj, ka no purva, kurā jau mazliet slīka - atā, aktiera profesija - viņu izvilka režisors Vladislavs Nastavševs. «Viņš gatavojās iestudēt izrādi Ģertrūdes ielas teātrī [Melnā sperma], bet pietrūka viena aktiera, un mana kursabiedre Marija Linarte ieteica mani. Es, protams, biju dzirdējis gan to, ka viņš ir nenormāli kruts, gan to, ka ar viņu ir riktīgi grūti. Viegli nebija, bet, tā kā man tobrīd nebija arī nekā cita, sapratu, ka jādabū no sevis maksimālais. Par spīti visam. Un tas attaisnojās - darbs šai izrādē man iedeva pamatīgu atspērienu,» Āris secina. Viņu pamanīja citi režisori, arī Nastavševs uzņēmās tālāku rūpi par talantīgo jauno aktieri, iedodot vispirms mazu uzdevumu JRT izrādē Ciniķi un vēlāk - jau lielāku lomu izrādē Cerību ezers aizsalis.

«Atceros pirmo mēģinājumu JRT: bāc, kāda iespēja! Atnāk Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Guna Zariņa... OMG, man būs mēģinājums kopā ar viņiem! Es, protams, mēģinu izlikties super mierīgs, bet iekšā viss griežas: ā-ā-ā... ak, dievs!... Kad sākām strādāt, tur uzreiz sajutos kā mājās, jo kolektīvs bija ļoti mīļš - viņi ļoti silti mani uzņēma, un par to viņiem liels paldies!»

Āris stāsta, ka izrādē Cerību ezers aizsalis visiem ir vienlīdz lielas lomas, un, stāvot līdzās Vilim Daudziņam, viņš joprojām nespēj noticēt, ka tas notiek ar viņu. «Nu, tā, kaut kādi sapņi ir piepildījušies,» viņš secina, uzsverot, ka tiešām ir nenormāli priecīgs, ka var būt ar viņiem uz vienas skatuves un kopā klanīties.

Uz lielās afišas

Spēlējot izrādēs JRT, Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātrī, Kvadrifronā un arī Latvijas Nacionālajā teātrī, kur, kā pats saka, viņam ir vien četras minūtes slavas, un nofilmējies savā pirmajā lielajā kinolentē, Āris Matesovičs secina, ka viņu ļoti, ļoti saista kino pasaule. «Vēl gan neesmu gājis gar Forum Cinemas, tāpēc vēl nespēju noticēt, ka esmu tur uz lielās afišas, ka man būs filma jaunajā SCAPE kinozālē. Vai tiešām arī tas notiek ar mani?!» viņš priecājas gluži kā bērns. Un jau sapņo tālāk, kā attīstīties kino jomā - vai kā aktierim, vai kā operatoram, vai... Nē, viņš vēl neuzdrošinās teikt: kā režisoram. Taču aizdomājas, ka varbūt jāuzdrošinās sapņot pāri Latvijas robežām. Tikmēr, lai būtu tuvāk filmas uzņemšanas virtuvei, viņš ir iestājies operatoros. Šobrīd gan paņēmis akadēmisko pauzi, jo grūti vienlaikus sēdēt uz diviem krēsliem.

Otrs krēsls ir jauno aktieru izveidotā teātra trupa Kvadrifrons, kas aktīvi darbojas Rīgas cirka ēkā, un kur tieši pirms nedēļas bijušajā ziloņu stallī pirmizrādi piedzīvoja mūzikas teātra izrāde Zvēri ir nemierīgi, kas vēsta par notikumiem jauna komponista dzīvē, kad sava radikālā jaundarba dēļ viņš nonāk sadursmē ar valsts varas nosodījumu un draudiem. Izrāde veidota pēc biogrāfiskiem motīviem padomju komponista Dmitrija Šostakoviča dzīvē 20. gadsimta 30. gados, un tajā liela nozīme ir viņa personiskākajai mūzikai - stīgu kvartetiem. Galvenajā lomā: Āris Matesovičs. Izrādes režisors ir vācietis Mārtins Mučlers (teātra grupa Membra), kurš iestudē laikmetīgo mūzikas teātri un jau iepriekš sadarbojies ar mūzikas teātra un Kvadrifrona dramaturgu Evartu Melnalksni Hamburgā un Sansusī festivālā Latvijā.

«Man gan šobrīd sanāk sēdēt uz diviem krēsliem, jo es ne tikai spēlēju Kvadrifrona izrādēs, bet arī taisu video. Man ļoti patīk to darīt, un es mēģinu arī tur atrast savu vietu,» piebilst Āris Matesovičs.

Bet potīte vēl sāp

«Es esmu tā paaudze, kuriem visu vajag tagad un tūlīt. Ir grūti apzināties, ka jāpaiet laikam, lai ko sasniegtu. Jo - kāpēc kāds uzreiz tiek teātrī uz lielās skatuves?! Bet es sevi mierinu ar domu, ka katram ir savs ceļš ejams,» viņš saka. Par Aktiera lomu izrādē Cerību ezers aizsalis (JRT) un Hermana lomu izrādē Dvēseļu utenis (DDT) ticis nominēts Spēlmaņu nakts 2017/2018 balvai kategorijā Gada jaunie skatuves mākslinieki, Āris jau izbaudījis gan foršo sajūtu, ka ir pamanīts un novērtēts, gan nekontrolētu vilšanos, šo balvu nesaņēmis. Un sapratis, ka nedrīkst ieciklēties, domājot par balvām, tā ātri var iebraukt grāvī.

«Šogad Ēnu dienā man bija trīs meitenes, kuras skatījās manī degošām acīm - bijām mēģinājumā un filmēšanā, un, iespējams, izskatījās, ka aktiera profesija ir baigi cool. Jā, es tagad skrienu, man viss notiek, bet - tas jau neatnāca reizē ar augstskolas diplomu. Es paklupu un apmetu kūleni, bet cēlos augšā. Tad atkal aizķēros un biju ar seju dubļos. Atkal cēlos, noslaucīju seju un gāju tālāk, bet - potīte vēl sāp... Kaut kā tā man ir. Citam varbūt ir vieglāk, tāpēc - ir grūti dot universālu padomu,» viņš sapratis. Uzņēmies atbildību par savām ēnām, Āris neteica, lai nestājas aktieros, bet, godīgi izstāstot savu stāstu, nemēģināja arī maldināt.

Viņa stāstā ir arī gandarījums par izvēlēto profesiju. Gan par lomu, ko labi nospēlējis, jo pats vislabāk jūt, ka «ir iebraucis sliedēs precīzi un superīgi izmanevrējis visas virāžas». Gan no režisora dzirdot, ka visu izdarījis precīzi. Gan par kritiķu pozitīvo vērtējumu, gan - jā, par intervijām, uz kurām tiek aicināts. «Tas man joprojām ir nepierasti, ka esmu kādam interesants,» viņš pasmaida un mīļi nosaka: gandarījums ir arī, ka ome ir priecīga - iet Lielvārdē uz veikalu un cilvēki stāsta, ka redzējuši viņas mazdēlu televīzijā un ka viņš ir baigais malacis... «Jā, vecāku un vecvecāku atzinība man ir ļoti svarīga - tas, ka viņi var priecāties par mani, man sniedz lielu gandarījumu.»

ĀRIS MATESOVIČS

- Aktieris (kopš 2014. gada)

- Dzimis 1992. gada 7. septembrī Lielvārdē

- Izglītība: Lielvārdes Edgara Kauliņa vidusskola (2008-2011), Rīgas 64. vidusskola (2011-2015), Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkurss (2016)

- Pamatskolas laikā darbojiess improvizācijas teātrī, vidusskolas laikā dejojis tautas dejas

- Šajā sezonā spēlē izrādēs: Ciniķi (rež. V. Nastavševs, 2017) un Cerību ezers aizsalis (rež. V. Nastavševs, 2018) - Jaunajā Rīgas teātrī; Trīs stāsti (rež. V. Piņķis, 2015), Perturbons (rež. P. Pļavniece, 2018) un Zvēri ir nemierīgi (rež. Mārtins Mučlers, Dānija, 2019) - Rīgas cirkā (Kvadrifrons); Būt nacionālistam (rež. V. Sīlis, 2017) un Dvēseļu utenis (rež. I. Tropa, 2017) - Dirty Deal Teatro; Asins kāzas (rež. V. Nastavševs, 2016) - Latvijas Nacionālajā teātrī; Melnā sperma (rež. V. Nastavševs, 2015) - Ģertrūdes ielas teātrī

- Lomas TV un kino: Paldies, vecais (rež. P. Rozītis, LKA, 2016), Baroni (rež. D. Dreimanis, LKA, 2016), Kaspars Gross TV3 seriālā UgunsGrēks (rež. I. Gorodecka, 2017), Harijs TV3 seriālā Viss pa jaunam! (rež. A. Grauba, 2019), Kaspars režisores Alises Zariņas debijas pilnmetrāžas filmā Blakus (2019, kinoteātros no 1. marta)

- Loma radio iestudējumā: Aleksis - A. Birbeles Būda mežā (rež. I. Kolmane, Radioteātris, 2014)