Jānis Vimba: Šajā teātra sezonā griežamies ap latvisko ego
 
"Lai uzkāptu nākamajā kalnā, ir jānokāpj no iepriekšējā, nav iespējams visu laiku kāpt kalnā" ©Rūta Kalmuka/ F64 Photo Agency

«Šis darbs nav kūrorts, bet es zināju, kur pieteicos, un arī piekritu strādāt,» saka Nacionālā teātra vadītājs Jānis Vimba. Pirms nepilna gada viņu kā labāko kandidātu teātra vadītāja amatam izvēlējās Kultūras ministrijas izveidotā nominācijas komisija. Savus pienākumus viņš sāka pildīt 27. jūnijā. Sestdien Nacionālais teātris svinēs savas dibināšanas simtgadi.

- Ikvienu jubileju var svinēt dažādi - kādas būs Nacionālā teātra jubilejas svinības?

- Negribas visu atklāt, bet dzimšanas dienas pasākumā priekšplānā būs aktieris. Svinīgajā koncertā skanēs dažādu laiku teātra mūzika, ar kuru Nacionālais teātris asociējas un var lepoties. Svarīgi ir ne tikai radīt citiem svētkus, bet arī pašiem svinēt, jo galu galā Nacionālo teātri primāri veido tie, kas šeit strādā. Mēs piedomājām pie tā, lai svētku pasākums nebūtu nogurdinošs mums pašiem, tāpēc neveidojām trīs stundu ilgu iestudējumu. Būs arī pārsteigumi, bet tos neatklāšu, ir jāskatās tiešraide Latvijas Televīzijā.

Mums arī gribējās, lai pēc oficiālām runām visi varētu justies brīvi, kā mājās, tāpēc pasākuma otrā daļa nebūs redzama skatītājiem, bet varu atklāt, ka tajā būs citu teātru apsveikumi mums jeb tautā sauktais kāpostnieks. Tas norisināsies bez mediju klātbūtnes, jo, līdz ko klāt ir mediji, tā cilvēki kļūst piesardzīgi un uzmanīgi.

- Vai pasākuma tā daļa, ko apzīmējat kā kāpostnieku, paliks teātra arhīvos?

- Protams, arī šī daļa tiks filmēta un fotografēta, jo nekā slēpjama jau nebūs.

- Ņemot vērā jūsu, jā tā var teikt, izcelsmi šajā teātrī, proti - 11 gadus strādājāt kā aktieris un režisors, pirms kļuvāt par tā vadītāju, un to, ka joprojām spēlējat piecās repertuārā esošās izrādēs, vai svētku koncertā jūs būsiet arī uz skatuves?

- Es būšu skatītāju zālē, bet es piedalos jubilejas organizēšanā ne tikai kā teātra vadītājs, šī vakara režisors manā ziņā nodevis svētku pasākuma vienu daļu.

- Gudrās grāmatās raksta, ka pirms svarīga lēmuma pieņemšanas, baltu papīra lapu vajag sadalīt divās daļās, uzrakstīt plusus un mīnusus, kas teorētiski iespējami. Jūs tā darījāt, pirms pieteicāties konkursā par šī teātra vadīšanu?

- Vēl vairāk - es uztaisīju jaudīgu analīzi četrās sfērās, proti, SVID analīzi - stiprās un vājās puses, iespējas un draudus jeb novērtējumu sev pašam.

- Sev kā aktierim, kā režisoram, kā teātra vadītājam?

- Gan, gan, gan. Kā cilvēkam.

- Neuztveriet kā apvainojumu - šī pašanalīze parādīja, ja tā var teikt, ka nevelkat kā aktieris un režisors?

- Tas nav apvainojums. Uzskatu, ka es tajā brīdī biju sasniedzis ļoti labu formu kā aktieris. Tomēr vispilnīgākā un patiesākā atbilde uz šo jautājumu ir - teātris mani interesē kā kopums, un tā bijis vienmēr. Salīdzinājumam - mani vecāki ir dārzkopji, un kopš bērnības mani interesējis nevis kāds viens periods, teiksim, kaplēšana vai ražas novākšana, bet viss process no sēklas - kas, ko, kad, kāpēc, ar ko, kā realizēt, par kādu cenu un vispār - kam šis produkts ir nepieciešams? Līdzīgi jautājumi mani urdījuši arī teātrī, tāpēc arī bieži vien esmu līdis ne aktiera sfērās, piemēram, gaismotāja vai scenogrāfa lauciņos. Tā nu tas ir - vienmēr esmu gribējis saprast kopumu, ne tikai atsevišķo.

- Vai tā bija trešā reize mūžā, kad bijāt gatavs kardināli mainīt savu dzīvi, piesakoties konkursā par Nacionālā teātra vadītāju?

- Skaitījis neesmu, bet tā varētu teikt - pēc skolas izvēlējos studēt ekonomiku, pēc tam studēju aktiermākslu, un tagad - vadīt teātri.

- Kā jūs sajūtat vai izskaitļojat to brīdi, kad ir īstais laiks kardinālam pavērsienam dzīvē, jo daudzi pat neuzdrošinās tik strauji mainīt ierasto lietu kārtību?

- Apskaužu cilvēkus, kas var tā - rāmi, lēnām, pakāpeniski... Es ļoti ceru, ka man, dzimušam vēl padomju laikos, nepiemīt tā sauktais Dullā Daukas sindroms, ka nemitīgi jāiet kaut kas meklēt, bet manī vienkārši ir šī kāre pēc jaunā. Nesen skatījos kādu raidījumu televīzijā par ģimeni Itālijā, kura paaudžu paaudzēs saimnieko savā zivju restorānā - paši sarūpē izejvielas, paši gatavo maltītes, paši apkalpo un tā spēj sevi finansiāli nodrošināt. Es nezinu, kas ir tas, kas mani dzen uz priekšu. Varbūt sajūta, ka esmu sasniedzis kādu līmeni, aiz kura neredzu jaunu izaicinājumu. Iespējams, ka tā. Turklāt visu mūžu man bijusi attieksme - ja nezinu vai neprotu to, kas mani interesē, varu iemācīties.

Mani dzīve bieži iemetusi situācijās, kurās pat neesmu gribējis nokļūt - man nav bijis ne sapnis, ne mērķis būt, bet, tur nokļūstot, vienmēr esmu uzdevis sev jautājumu - vai es te gribu palikt? Aktiermākslas studijas manā dzīvē nebija plānotas - es tobrīd biju nesen atgriezies no ASV, kur pusgadu strādāju celtniecībā un pārdomāju dzīvi. Iesaistījos Mēmā šova producētajos projektos un nolēmu, ka man pietrūkst prasmes aktiermākslā, un tikai ar tādu mērķi es mēģināju iestāties Kultūras akadēmijā, jo darbs teātrī mani neinteresēja, bet ar katru semestri studijas mani ievilka arvien dziļāk un dziļāk, un teātris mani sāka interesēt no A līdz Z.

- Esat diplomēts ekonomists, jums bija normāls darbs valsts iestādē, kāpēc vispār braucāt uz Ameriku?

- Biju vecākais referents Finanšu ministrijā, un tas nozīmē, ka biju maza skrūvīte milzīgā mehānismā. Bija pienācis laiks pāriet nākamajā līmenī, iet tālāk, bet es sapratu, ka neredzu man iekārojamus horizontus. Patiesībā tajā darbā es pamatīgi aplauzos, mana specializācija bija reģionālā attīstība un pārvalde.

- Joprojām aktuāla tēma.

- Tā bija aktuāla jau pirms divdesmit gadiem, kad es studēju Lauksaimniecības akadēmijā. Pašvaldību lietu pārvaldē izstrādājām pamatnostādnes šajā jomā, bet tobrīd esošā valdība vispār nesaprata, kāpēc tas jādara, lai gan pati valdība bija iniciējusi. Es kā ekonomists redzēju ieguvumus tam, kāpēc vajag mainīt reģionālo attīstību. Biju arī viens no tiem, kurš strādāja pie valsts konsolidētā budžeta izdevumiem.

- Un tomēr - kāpēc pametāt stabilu ierēdņa darbu un devāties uz Ameriku?

- Labi atalgots tobrīd tas darbs nebija, bet tobrīd galvenais jautājums bija - vai es gribu palikt šajā lauciņā? Aizbraucu uz Ameriku, strādāju melnstrādnieka darbu, un to uzskatu par ļoti būtisku periodu savā dzīvē. Ja vien atļauj ģimene un finansiālie resursi, līdzīgu pieredzi iesaku ikvienam.

Tobrīd man bija tikai 23 gadi, un man jau bija sajūta, ka esmu pazaudējis sevi, es vairs nesapratu, ko es gribu, kas man patīk, kas man nepatīk, un skaidri apzinājos, ka neesmu laimīgs. Ka kaut kas man jāmaina, ja ne, es būšu nelaimīgs un neapmierināts līdz mūža galam. Ko darīt, es arī nezināju. Tāpēc arī aizbraucu prom no ierastās vides. Jauna vide, jauni cilvēki... Iespējams, šo laiku var arī apzīmēt kā iekšējo auditu, iespējams, meditāciju. Skaidrs, ka nesēdēju kalnos un nemeditēju, bet 10 - 12 stundas dienā dauzīju naglas. Starp citu, bija arī versija doties strādāt uz naftas platformām Ziemeļu jūrā, bet mērķis bija - tālāk no Latvijas, ieraudzīt citus apvāršņus.

- Kas notika pēc pusgada, kad nolēmāt atgriezties?

- Sapratu, ka tur neesmu laimīgs, nācās atzīt pašam sev - lai vai cik nelaimīgs es jutos Latvijā, tomēr te es biju laimīgāks nekā Amerikā. Un sapratu arī, kāpēc es tomēr jutos šeit laimīgs, proti, Latvijā mani laimīgu darīja vecāki un māsas, radi, draugi, latviešu valoda. Un, lai cik tas banāli un patētiski izklausītos, - kultūra latviešu valodā, daba...

- Kad pieteicāties Nacionālā teātra vadītāja konkursam, jūs ilgāku laiku bijāt tajā strādājis kā aktieris, tieši tobrīd vēl studējāt režiju. Sākāt jaunu pakāpi sev interesējošā profesijā, tomēr sekoja pēkšņs lēmums pamest radošo darbu, jo, lai vai cik elastīgi skatītos, teātra vadītājs nav radoša profesija. No vienas puses - atšķirībā no iepriekšējā direktora Ojāra Rubeņa, teātri pārņēmāt bez parādiem, ar labu profesionālu reputāciju, ko apliecina Spēlmaņu nakts nominācijas un balvas. Tāpēc jau teorētiski bija skaidrs, ka ikvienam būs grūti strādāt pēc Ojāra Rubeņa, jo viņa ēna būs jūtama vēl daudzus gadus, bet visbīstamākais - uzkāpt virsotnē ir grūti, bet daudz grūtāk ir tajā noturēties ilgstoši, turklāt pat putni nelido visu laiku, pat lidmašīnām jānolaižas iepildīt degvielu. Piedaloties konkursā vadīt teātri, jūs taču to apzinājāties. Protams, pie pirmajām grūtībām vienmēr var izmantot bieži lietotu frāzi - esmu nolēmis pieņemt jaunus dzīves izaicinājumus, bet jums pat teorētiski nav iespējams šis variants.

- Precīzi. Iespējams, tieši iepriekšminēto faktoru dēļ es nepieteicos šī konkursa pirmajā kārtā. Teātrī publiski pateica, ka Ojārs nolēmis nepagarināt līgumu kā direktors, ka ir izsludināts jauns konkurss, un gribētāji ar adekvātām prasmēm un izglītību tika aicināti pieteikties ar šim amatam. Es par to pat nesāku domāt, gribēju turpināt strādāt kā aktieris, turklāt man vēl bija jāpabeidz režijas studijas. Tieši režijā arī redzēju nākamo kalnu, kurā kāpt. Kad pirmais konkurss nesniedza gaidīto rezultātu un šī ziņa izskanēja pietiekami publiski, draugi un ģimene mani mudināja tajā pieteikties. Izlēmu piedalīties, lai gan ilgi domāju - vai man ir vīzija, kādam ir jābūt nākotnes Nacionālajam teātrim, vai šī vīzija ir realizējama ar pieejamajiem resursiem, vai tā ir savietojama ar jau izdarīto, vai tā būtu kā loģisks turpinājums bez esošā nodedzināšanas līdz ar zemi? Un es saskatīju šo vīziju.

- Varat to precizēt?

- Izvairos no tā. Teātra esošās situācijas analīzi un īstermiņa un ilgtermiņa attīstības vīziju esmu gan fiksējis rakstiski, gan prezentējis un aizstāvējis Kultūras ministrijā, tomēr izvairos to izklāstīt pārāk publiski. Kāds gudrs vīrs man iemācīja, ka mērķa definēšana bieži pārvēršas par dogmu, un viena mērķa esamība izslēdz citu mērķu iespējamību, proti, ceļā uz vienu mērķi neredzam neko tam apkārt. Piemēram, pasludinot Latviju par tranzīta lielvalsti, mēs pat nepieļaujam citu nopietnu biznesa veidu esamību Latvijā, bet ir taču lērums biznesa veidu, ko var attīstīt valstiskā līmenī. Es uzskatu, ka ir bīstami definēt tikai vienu mērķi teātrim.

Atgriežoties pie iepriekš runātā - filozofi saka, lai uzkāptu nākamajā kalnā, ir jānokāpj no iepriekšējā, nav iespējams visu laiku kāpt kalnā.

- Esat gatavs, ka nokāpšana no viena kalna jums var būt ļoti sāpīga ne tikai cilvēciski, bet arī profesionāli?

- Ļoti ceru, ka esmu tam gatavs. Aktiera un režisora darbā nav vieni vienīgi kāpumi, ir kritumi, un brīžiem pat šķiet, ka ir tikai kritumi - lai vai ko darītu, viss ir nepareizi, ne tā, ne tur, ne tam... Man ir aizdomas, ka tieši tāpēc aktieri un režisori ir vieni no kompleksainākajiem cilvēkiem, jo jebkurš, kuram nav slinkums, viņus regulāri sit.

Ekonomikas studijās mūs gatavoja arī dažādiem kritumiem biznesā, jo patiesībā teātrī, tāpat kā ekonomikā, ir cikliskums, tāds ir jebkurā uzņēmumā. Protams, es darīšu visu, lai tas būtu maksimāli nesāpīgs.

- Kāda ir jūsu mākslinieciskā vīzija - kurp būtu jāiet Nacionālajam teātrim?

- Kultūras ministrijā esmu aizstāvējis savu ilgtermiņa vīziju, precizējot to ar konkrēti veicamiem darbiem. Tomēr māksla nevar būt atrauta no finansēm, no mārketinga iespējām, no cilvēku skaita Latvijā, no auditorijas, no tā, kas vispār un cik bieži apmeklē kultūras pasākumus, cik tērē kultūras pasākumiem...

- Kopš apstiprināšanas amatā, vairākkārt uzsvērāt, ka kādu laiku repertuārs atspoguļos iepriekšējās vadības pieņemtos lēmumus. Kad būs redzami jūsu lēmumi?

- Nākamajā sezonā, jau strādājam pie aiznākamās sezonas plāniem. Cepuri nost iepriekšējā teātra vadītāja Ojāra Rubeņa priekšā - viņš ir ļoti daudz izdarījis ne tikai Nacionālajam teātrim, bet kultūrai vispār. Daudzi atbalstītāji gatavi turpināt sadarbību, ja teātris kardināli nemainīs virzienu. Tieši šobrīd ar daudziem pārslēdzam sadarbības līgumus, piesaistot dažāda veida papildu finansējumu.

Teātra stratēģijā, ko nupat esam iesnieguši apstiprināšanai Kultūras ministrijā, esam ierakstījuši - mūsu līgums ar valsti, tātad - sabiedrību, paredz, ka mūsu teātrī būs gan mākslas fakti, kas, kā pieredze rāda, nav tik apmeklētas izrādes, un būs plaša patēriņa produkti, ideāli, protams, būtu balanss.

- Proporcionāli dalot?

- Kultūras teorijā raksta - 30 pret 30, un 30. Tātad - 30 procenti izklaide, 30 procenti - mākslas fakti, 30 procenti - zelta vidusceļš, kas der kā vieniem, tā otriem, un atlikušie desmit procenti ir klaji eksperimenti. Vēl var dalīt - komēdija, drāma, traģēdija. Protams, šī teorija labi izskatās uz papīra, un, plānojot repertuāru, mēģinām teorētiski izkalkulēt nākamo produktu, bet ne vienmēr tas sanāk tieši tāds, kāds iecerēts.

- Ar to arī māksla ir skaista un nežēlīga reizē - eksperiments var kļūt par mākslas faktu, un iecerētais kases grāvējs - par tukšām zālēm.

- Un var tikai plātīt rokas, jo to nevar izrēķināt.

- Jums ir jāvar.

- Tāpēc teātrī ir spēcīga komanda, katrs savā lauciņā ir izcils.

- Mēs dzīvojam laikā, kurā ļoti daudz ko nosaka mārketings. Patiesībā reklāma jebko var pārdot, lielai daļai sabiedrības iestāstot, ka labs ir tas, kas tāds nemaz nav.

- Tā ir šī laika bīstamība.

- To pieminu ne tāpēc, ka tā ir negodīga spēle daudzās jomās ikdienā, bet, ja šo instrumentu izmanto teātris, tā var būt daudz bīstamāka manipulācija ar sabiedrību.

- Tā ir tirgus kropļošana.

- Un kā ar to sadzīvot, kā to izmantot godprātīgi?

- Ja esam saražojuši produktu, kas, iespējams, dažādu iepriekš neparedzamu apstākļu dēļ nav sanācis tāds, kā iecerēts, mums visiem ir jāstāv taisnu muguru, pēc iespējas ilgāk šis produkts jānotur apgrozījumā.

- Lai arī reizēm būtu jāpasaka, ka karalis ir kails.

- Tā diemžēl ir. Un tā dara visi teātri, pat jebkura ražotne Latvijā. Lai gan ir bijis gadījums, kad izrāde tiek noņemta no trases pirms starta.

- Nacionālā teātra repertuārs ir svarīgs sava sabiedriskā statusa dēļ, jo repertuārs ir arī auditorijas zemapziņas programmēšana.

- Protams, svarīgas ir tēmas, par ko runā teātris. Žanrs un tēma jāsabalansē - kas ir svarīgs teātrim, kas - režisoram, kas - skatītājam, plus vēl liela loma ir pieejamiem resursiem. Nav noslēpums, ka daudzas idejas tehniski nevaram realizēt. Piemēram, grandiozs mūzikls, kurā 30 aktieri dzied un kustas līdzīgi kā iestudējumā Brodvejā, šobrīd nav pavelkams nevienam teātrim Latvijā, lai vai kā sabiedrība gribētu šādu vieglā žanra darbu, kas, starp citu, varētu būt veltīts nopietnai tēmai. Ticiet - repertuāra politika ir milzīga matemātika kombinācijā ar paša teātra vēsturisko pieredzi. Nav noslēpums - ne tikai radošās profesijās milzīga nozīme ir intuīcijai. Pieredze ir būtiska, tomēr visos veiksmīgos biznesos liela loma ir neizskaidrojamajam, kad nevari pamatot, tomēr skaidri zini - ir jādara tā. Es ļoti ticu intuīcijai, bet es nepaļaujos tikai uz to.

Šajā sezonā teātra repertuārā griežamies ap latvisko ego, pilnīgi visi iestudējumi ir par Latviju un latviešiem, mēģinām uzdot būtiskus jautājumus un sniegt savas atbildes, bet jau nākamajā sezonā, nezaudējot oriģināldramaturģijas iestudējumus, latviskais nebūs centrā.

- Ko jūs latviešu teātrī šobrīd definējat kā visvājāko vietu?

- Pirms gadiem astoņiem milzīga problēma bija nacionālā dramaturģija, šajā jomā daudz kas ir būtiski pavirzījies uz labo pusi, tomēr apzinos, ka to nevar atrisināt ar vienu klikšķi. Tam ir vajadzīgs laiks, kurā vai nu rodas kas jauns, vai nobriest jau esošais... Šobrīd ir labas lugas, bet gribētos, lai būtu vairāk no kā izvēlēties.

- Aktieru un režisoru profesionālā sagatavotība?

- Režisoru varētu būt vairāk, tomēr izvēle ir. Jautājums - vai konkrēta režisora redzējums sakrīt ar Nacionālā teātra vīzijas rakstu. Protams - jo lielāka konkurence, jo jaudīgāki profesionāļi - tas ir ekonomikas likums, kas strādā arī teātrī.

- Nacionālajā teātrī strādā gan tādi režisori, kas citos neveido izrādes, un arī tādi, kas staigā no viena teātra uz citu, skatītājam neasociējoties ar konkrētu teātri. Varbūt nākotnē būs arī daudz lielāka aktieru migrācija no viena teātra uz citu? Iespējams, teātros vairs nebūs aktieru trupas?

- Acīmredzot tā ir tendence, kas drīz realizēsies - nebūs vairs viena rokraksta katram teātrim, vulgāri sakot - mājai. Dažādi kultūras pētījumi apliecina, ka no teātra uz teātri staigā viena un tā pati auditorija. Kā nezaudēt savu seju, kā ražot tikai mūsu teātrim raksturīgu produktu, kā nenonākt līdz tam, ka visos teātros ir viens un tas pats? Tas ir sarežģīts jautājums, bet viss liecina, ka tieši tāda ir nākotnes sabiedrība.

Starp citu, Skandināvijā teātros aktieru trupa patiešām ir ļoti maza, pārējie ir brīvmākslinieki, kas staigā no teātra uz teātri, precīzāk - no iestudējuma uz iestudējumu.

- Kad jūs nākamreiz rakstīsiet SVID analīzi?

- Uz šo darbu neskatos tikai piecu gadu kontekstā. Mani plāni, vīzijas un mērķi nav realizējami piecu gadu laikā.

- Vai jums ir sajūta, ka jums aizmugurē ir pleci, nu kaut vai puse no šī teātra apmēram 200 cilvēku lielā kolektīva?

- Es ļoti, ļoti gribu cerēt, ka tā ir. Šis darbs nav kūrorts, bet es zināju, kur pieteicos, un arī piekritu strādāt.