Par Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas Zelta mikrofons ‘2019 ieguvēju alternatīvās un indī mūzikas kategorijā Eviju Vēberi, Latvijas valstij ieejot tās 101. gadadienā, vēl zināja tikai šaurās mūzikas aprindās. Nu par viņu zina visi. Ja precīzāk – domā, ka zina, jo pēc koncerta Mīlestības vārdā. 18+ par Eviju taču tik daudz lasīts.
Patiesībā jāpabrīnās, ka dziedātāja Evija Vēbere spējusi izturēt to visu, kas pār viņas galvu gāzās pēc minētajā koncertā izpildītās Svētku dienas - tik daudz negatīvu komentāru!
Līdz ar to Zelta mikrofons par pērn izdoto albumu Sirdsbūt bija gluži vai kā balva par izturību. Satiekot viņu dzīvē tikai pirmoreiz, šī dziedātāja nevar neiepatikties - vienkārša, sirsnīga un smaidīga meitene, kura nav piedabūjama runāt ne par ko citu, kā tikai par mūziku - par savu ceļu. Jā, bet kas tad ir Evija Vēbere?
- Kā tu pati raksturotu - kas tad ir Evija Vēbere? Par tevi ir gana daudz dzirdēts, bet lielākoties diemžēl tikai visiem zināmā notikuma kontekstā.
- Būtībā esmu tāda pati kā visi pārējie. Esmu saaugusi un izaugusi ciešā saiknē ar mūziku. Man nav nemaz tik maz gadu, esmu ieguldījusi daudz laika, izzinot un ejot savu ceļu mūzikā. Šis ceļš veido manu ikdienu un personību. Tā ir pieredze, kura ir izveidojusi manu šī brīža dzīves redzējumu. Tie ir satiktie cilvēki, kuri caur savu skatījumu un radošo izpausmi ir tik daudz man iemācījuši. Tas ir tas, kas es šobrīd esmu - esmu Evija Vēbere, tāpat kā zaķis vienkārši ir zaķis. Kā mēs visi zinām, cilvēki par mani pauduši dažādus viedokļus un, cik nu kurš pieklājīgi, izteikuši, kas man būtu jādara, bet tas ir tāpat, kā rādīt ar pirkstu kociņam un pavēlēt tam būt puķei. Es citādāka nemāku un nevaru būt.
- Palasot tavu CV, var redzēt, ka tiešām esi apzināti visu šo laiku gājusi mūzikas ceļu.
- Jā, sākot jau no bērnības. Tikai nezinu, cik ļoti apzināti tajā laikā. Biju vienkāršs bērns, kas, tāpat kā citi bērni, pa dzimto Kuldīgu ar netīru muti skraidīja pa sētu un ēda zaļus ābolus. Dziedāju vietējā bērnu popgrupā. Mūzika bija kaut kas tāds, kas mani saistīja, tālākais notika ļoti dabiski - iestājos Ventspils mūzikas vidusskolā. Šajā posmā sāku apzināti doties savā mūzikas apguves ceļā. Pēcāk devos skoloties uz Holandi utt. Es tajā laikā nezināju, kā šis ceļš tālāk virzīsies, kā izklausīsies tas, ko vēlāk spēlēšu. Ja paklausos ierakstos, ko spēlēju pirms četriem gadiem, tas bija kaut kas pavisam citādāks, lai gan vienojošie elementi, protams, tajos visos ir. Un arī šis [albums Sirdsbūt] ir tikai viens pieturas punkts, tas nav šī ceļa gals.
- Bet mēs taču visi zinām ierasto mūzikas ceļa virzību: jauna meitene, talantu šovs, TV, bulvārprese, vēl kāds šovs un viss kārtībā - slava garantēta?!
- Atzīšos, ka man bija vēlme piedalīties šovā [Talantu fabrika], jo savulaik tas mani piesaistīja. Man šķiet, vai tikai es vidusskolas laikos pat nepabiju kādā no atlasēm - aizbraucu uz to kopā ar draudzeni no Ventspils. Kad man bija 11-12 gadu, stāvēju ar mikrofonu pie spoguļa un iztēlojos sevi kā Britniju Spīrsu - man likās, ka viss, ko redzu pa televizoru, ir tas īstais. Esot jauna, patērēju masu informāciju un man likās, ka Talantu fabrika - tolaik notika šis šovs - ir īstais ceļš, bet Eirovīzija vispār ir kalngals! Kad iestājos mūzikas skolā, atceros, ka reiz pieķēru sevi pie domas, kādēļ gan cilvēks izvēlas spēlēt ģitāru, viņu taču tāpat uz skatuves neviens neredz, redz taču tikai dziedātājus (smejas)?! Taču skolojoties sapratu, ka instrumenti ir vesela pasaule, kuru varu izzināt, kurā varu sevi pilnveidot un, atrodot domubiedrus, justies tajā kā mājās. Tas ir bijis fantastisks ceļš, un tas viss ir veidojis manu personību.
- Gribētos tevi dēvēt par multiinstrumentālisti - koncertos tu spēlē dažādus instrumentus.
- Es nespēlēju, es spēlējos [ar instrumentiem]! Piemēram, es nesauktu sevi par trompetisti, lai arī spēlēju trompeti. Es uz tās nevaru nospēlēt nevienu melodiju, es to izmantoju kā skaņas resursu, kā krāsu, ko piejaukt savai skaņu pasaulei, ko veidoju. Arī par pianisti es sevi nesauktu, jo tās lietas, ko daru uz taustiņiem, ir ļoti vienkāršas - mani nevar pat salīdzināt ar kādu, kurš iedziļinājies šī instrumenta spēlē un daudz stundu aizvadījis, trenējoties un apgūstot pianista prasmes. Un pat par dziedātāju es sevi nesauktu, jo arī balsi es vairāk izmantoju kā krāsu savai mūzikai un īsti nepretendēju uz solistes titulu.
- Par tavu lielāko plusu un reizē arī mīnusu mēdz dēvēt balsi, kuru visu laiku preparē un salīdzina ar Veru Singajevsku, mazu bērnu, rūķi vai pat nezināmu dzīvnieku. Jāatzīst, ka no skatuves tā tiešām izklausās ļoti īpatnēji, taču, kad tu runā, tad nemaz tik ļoti tā nešķiet. Vai pārveido balss toni?
- Interesanti, jo esmu piedzīvojusi arī cilvēka izbrīnu, kad pēc koncerta sāku sarunu un, viņuprāt, izklausos tāpat. Domāju, es dziedu citādāk nekā runāju, taču arī no skatuves skanošā vienalga ir mana balss. Man nekad nav bijis mērķa apzināti kaut ko censties attēlot, notēlot vai atdarināt. Jebkurš, kad sāk dziedāt, izklausās mazliet citādāk - tas nav tik perkusīvi, vairāk izdziedi patskaņus, ar elpu veido skaņu utt. Es spēlējos ar tembru, brīžiem vārdus it kā izrunāju, neizdziedot tos smuki, reizēm neizdziedot saprotamus nošu augstumus. Spēlējos ar krāsām, atrodot veidu, kā izmantot esošo balss materiālu.
- Saki, ka nepretendē [uz dziedātājas titulu], taču bakalaura grāds Prinča Klausa konservatorijā Groningenā ir nopietns muzikālais pamats!
- Mēs visi meklējam savu piederības sajūtu. Ar mani sanāca tā. Mācoties kādā otrajā vai trešajā [Ventspils mūzikas skolas] kursā, iepazinos ar džeza mūziku un improvizāciju - man likās, ka tas ir kaut kas, kam varētu piederēt es. Šķita, ka varu sevi izpaust tieši šajā jomā, ka tur ir ko rakt. Protams, tas nebija vienkārši, es pat teiktu, ka braukt mācīties [uz Nīderlandi] bija diezgan baisi - iestāsies vai nē, jo pēc vidusskolas beigšanas palikt bez skolas vismaz pie mums skaitās diezgan šausminoša lieta - it kā esi izgāzies un šķiet, ka vairs nav zemes zem kājām. Lai gan - arī tie būtībā ir tikai kaut kādi rāmji, kurus paši sev esam izdomājuši. Es biju ieguldījusi ļoti daudz darba, lai sagatavotos iestājeksāmeniem, ļoti daudz trenējos - pat sešas vai septiņas stundas dienā. Protams, cik tas ar tā laika zināšanām bija produktīvi, jau ir cits jautājums, taču vēlme nonākt šajā skolā man bija milzīga! Ar ko viņiem iekritu acīs? Droši vien tieši ar savdabīgumu, ar savu savdabīgo manieri.
- Arī pirmais albums ar tavu iesaisti bija ar starptautisku piesitienu.
- Konservatorijā izveidoju savu sapņu grupu ar pianisti no Polijas, basistu no Turcijas un bundzinieku no Serbijas. Spēlējām pašas pirmās manas kompozīcijas, un beidzot manī sāka rasties šī piederības sajūta. Brīdī, kad sāku radīt savus skaņdarbus, jo neviens nevarēja pateikt, kā tiem būtu jāskan (smaida). Ierakstījām manu debijas albumu Dream Whispers.
Gadu vēlāk biju palikusi divatā ar serbu bundzinieku Lavu. Izveidojām savu avantpopa duetu Howling Owl jeb Gaudojoša pūce. Mūs ātri ievēroja, daudz koncertējām, pabijām lielākajās mūzikas skatēs Anglijā, Beļģijā, Slovākijā un citur. Arī šis projekts pajuka, un sāku veidot savu soloperformanci ar dziesmām latviešu valodā, kuras tagad klausāmas albumā Sirdsbūt.
- Mēs pirms intervijas gan runājām, ka es tev neuzdošu šo jautājumu, bet tomēr - kā tu raugies uz visu šo sacelto ažiotāžu ap tevis izpildīto dziesmu? Tās ir cilvēku bailes no nezināmā, vienkārša neizpratne vai kas cits?
- Es domāju, ka mazliet no visa kā kopā. Sākot no tā, ka [Svētku dienas oriģinālā] dziedātāja ir Olga - cilvēks, ar kuras izpildītajām dziesmām tik daudzi ir izauguši, tostarp arī es. Ja viņa saka - ārprāts, kas tas tāds vispār ir?!, bet pretī esmu es, kaut kas pilnīgi nezināms, vēl nekad neredzēts, tad ir tikai dabiski, ka… Tā bija viena no manām sāpēm un neizpratne, ka sabiedrībā zināmas personības, piemēram, Maija Lūsēna, publiski komentē un izsakās, ka nedrīkstu atrasties bērnu tuvumā un nedrīkstu mācīt. Ļoti skaļi! Skumji, ka šādi lieli cilvēki rāda šādu priekšzīmi. Kādus vārtus tas atvēra! No naida līdz mīlestībai.
- Nu, bet par šedevru šo tavu izpildījumu nenosauksi..
- Tā viennozīmīgi bija uzdrīkstēšanās! Nākamajā rītā, kad noskatījos koncerta atkārtojumu, es apzinājos, cik nesaprotami, pat šokējoši, šis var izklausīties cilvēkam, kurš nekad nav saskāries un jau apradis ar manu savdabīgo skanējumu un mūzikas pasauli, kuru veidoju ap sevi. Es spēju iztēloties šo apjukumu, kādēļ esmu vienā koncertā ar Renāru Kauperu. Bet nekas neattaisno un neveido pamatu šādai viedokļu izpausmei, zākāšanai un rupjībai. Nekas to neattaisno! Man nav nekas pretī, ja mani sauc par pīkstulīti, ķēmiņu vai kā citādāk (smaida), bet notikušais, manuprāt, ir tālu, tālu aiz veselīgas komunikācijas robežas. Uz šo spēju paskatīties kā uz mākslas darbu, kurš radījis tādu kā mūsu pašu spoguli. Cilvēki diskutē, strīdas, aizstāvas, spriež, kas skaitās, kas neskaitās [labi], kā drīkst, kā nedrīkst. Jebkurš mākslinieks, veidojot gleznu, filmu vai skaņdarbu, vēlas iekustināt kādu domu un piedzīvot jebkādu reakciju. Vienaldzība izraisa neko. Nodziedāju dziesmu, bet tas, ko tas izsauca…
No šī viedokļa - absolūts mākslas darbs!
- Es pēc šāda mākslas darba droši vien baidītos rādīties ārā kādas divas dienas…
- Bija arī sāpīgi brīži. Turklāt es vēl nekad nebiju pabijusi šajā dzeltenās preses realitātē. Skaļi, lieli virsraksti. Man pat neko nevienam nesakot, uzrakstīts, ka esmu sniegusi atbildi... Tobrīd mana izvēle bija klusēt, jo visapkārt valdīja ļoti liels skaļums un es ar savu dalību būtu to tikai vairojusi. Bija skaidrs, ka jebkas, ko teikšu, tiks izsmiets, pazemots un kaut kā pagriezts [citādi]. Tādēļ klusēju, bet tas nenozīmē, ka es to visu neizdzīvoju un nepārdzīvoju. Ļoti interesants apburtais loks: tie, kas savu viedokli izteica visnegantāk un visskaļāk, ir tie, kuri piesaistīja vislielāko uzmanību un lēja klāt degvielu, lai šis viss neapstātos pusotru mēnesi. Beigu beigās tieši šiem cilvēkiem man jāsaka paldies par uzmanību! Nebija tā, ka es justos viena un sagrauta, jo kā pretspēks uzreiz atraisījās arī otra puse - līdzjūtība un mīlestība. Jā, kādas divas dienas tiešām negribējās iet ārā (smejas)! Bet tas ir dabiski - ja uz tevi kāds kliedz, tad sabīsties un vēlies pamukt kaut kur maliņā. Taču pēc tam, spēlējot koncertus, man radās ļoti īpatnējas emocijas - man bija tādas sajūtas, ka robežu ir kļuvis mazāk.
- Labi, atgriezīsimies pie patīkamākām tēmām. Šobrīd personificē jaunākās paaudzes mūziku. Kāds ir tavs viedoklis, kas pie mums šajā mūzikā notiek?
- Man šķiet, ka tajā notiek brīnišķīgas lietas! Šobrīd apkārt ir ļoti daudz spēcīgu cilvēku. Tas bija vērojams arī Zelta mikrofonā. Piemēram, [alternatīvās un indī mūzikas albumu Top5]: Jāņa Ruņģa klātbūtne - manuprāt, to vajadzētu noklausīties visiem. Tāpat arī Imants Daksis - es joprojām aplaudēju tam, ko viņš dara! Polifauna un Sigma - arī teicami, ļoti dažādi ieraksti. Ļoti dažāda mūzika, katrai ir sava kvalitāte, savs stāsts, taču es to vairāk jutu kā vienotu ķermeni ar vienu mērķi, tādēļ nebija svarīgi, vai uzvarēs roka vai kāja.
- Mēs visu laiku runājam tikai par mūziku, bet ko tu dari ikdienā?
- Mūzika ir mana ikdiena. Man ir sava telpa, kurā praktizēju un komponēju. Man patīk veidot skaņu kādam vizuālam darbam - filmai, dejai, interneta mājaslapai. Apmēram reizi nedēļā man kaut kur ir kāds koncerts, pēdējā laikā spēlēju solo, kā arī kopā ar grupu Vēstnieks, kurā vēl ietilpst Rūdolfs Macats, Ivars Arutjunjans, Kārlis Auziņš un Elīna Silova - brīnišķīgi cilvēki, vienkārši brīnišķīgi! Nākamnedēļ dodos uz Varšavu iesildīt pašmāju mūziķes koncertu vecākajā Polijas mūzikas klubā. Nu jā, vēl man ir šādas lietas [kā šī intervija], jo cilvēkiem ir kļuvis interesanti par mani kaut ko uzzināt - kā nu kuram un ar kādām emocijām, bet paskatīties, kas tas tāds tur bija, kas tikko vēl bija pašā sabiedrības viducī sakošļāts un izspļauts, kā viņš tagad kustēsies. Nu, vismaz tā es to pati nedaudz jūtu (smejas).
Evija Vēbere
