Rucavas novada bagātības iziet pasaulē
Rucava ir labi pazīstama gan ar saviem tautastērpiem, gan dziesmām un dejām, gan citām tikai tai piemītošām tradīcijām. Kā apliecinājums tam valsts mērogā – pērn Rucavas kultūrtelpa tika iekļauta Latvijas nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Savukārt baltais sviests ieguva Eiropas Savienības aizsardzību, iekļūstot īpašā tās reģistrā.
Lai iepazīstinātu arī citus ar šā novada bagātībām, klajā nākušas vairākas grāmatas. 2011. un 2017. gadā dienasgaismu ieraudzīja Aijas Jansones - Rucavas rakstaino adījumu mantojums un Rucavnieku apģērbs cauri laikiem, bet šogad tām pievienojušās Dienvidkurzemes adītās jakas un Rucavas garamantu pirmais sējums.
Trīs nozīmīgi notikumi
Pagājušais gads Rucavai bijis iezīmīgs ar diviem notikumiem: Rucavas baltais sviests tika iekļauts Eiropas Savienības aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā un Rucavas kultūrtelpa tika ierakstīta Latvijas nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, skaidro Rucavas Tradīciju kluba vadītāja, Rucavas sieva Sandra Aigare, uzsverot, ka ir vēl trešais viņai ļoti būtisks notikums - Latvijas Kultūrkapitāla fonda (LKKF) piešķirtā mūža stipendija (150 eiro ik mēnesi) par Rucavas mantojuma saglabāšanu un attīstīšanu teju 20 gadu garumā. Lai arī tas viss esot ļoti patīkami, tomēr ar savu garoziņu.
Lai iekļautu balto sviestu ES reģistrā, nācies izbaudīt krietnu devu birokrātijas teju 48 mēnešu garumā. Pēc garu garās sarakstes beigās gribējies tam visam atmest ar roku un uzrakstīt, ka šo produktu lieto ne tikai Rucavā un, iespējams, tas te ienācis no Lietuvas. Jo rucavnieku ieguldījums ir tas, ka «mēs to taisām un popularizējam - braucam ar lielām bļodām un maizes kukuļiem un cienājam nereti pat 200 līdz 300 cilvēku». Par laimi, Zemkopības ministrija uzmundrinājusi un neļāvusi plinti mest krūmos. Lai arī ir prieks, ka baltais sviests iekļuvis goda vietā, tomēr tas uzliek arī pamatīgu atbildību. S. Aigare piebilst, ka šajā gadījumā interesanti ir tas, ka produkta pieteicējs ir Rucavas pašvaldība, līdzīgi, kā tas ir ar nēģiem, kam iesnieguma autors ir Saulkrastu novada dome. Un tas nozīmē, ka Rucavas novada domei ir jāuzņemas pilna atbildība par to - jāpanāk, lai augtu sviesta ražošanas apjomi un ražotāju skaits, lai tas būtu kvalitatīvs un tiktu popularizēts. Ar apjomiem un ražotājiem ir, kā ir. Patlaban sertifikāti ir diviem: Tradīciju klubam un zemnieku saimniecībai Timbras, kas gan tā īsti ražošanu nav uzsākusi. Faktiski te galvenais nopelns ir klubam un Mirdzai Ārentei, kas ir vienīgā sertificētā meistare. Bet viņa ir cienījamā vecumā - šovasar aprit 85 gadi. Jā, ir vēl citas, kas to māk, bet viņām vēl nav apliecības par šo prasmi. Lai gan varētu šķist: kas gan tur ko nepagatavot?! Taču ne vienmēr tas sanāk tāds, kādam tam vajadzētu būt. Tāpēc jārīko kursi, jāizstrādā kritēriji un noteikumi. Solis šajā virzienā ir Baltā sviesta ieviešanas komisija, kas izveidota trīs cilvēku sastāvā - pa vienam pārstāvim no domes, zemniekiem un Tradīciju kluba. «Lai gan šāds lēmums tika pieņemts un komisija ir, tomēr dažiem novada deputātiem šķiet, ka nekas tāds nav vajadzīgs un ir tikai liekas klapatas. Bet tas tika darīts, jo gribējām, lai Rucavai ir sava vizītkarte, kas vairotu novada atpazīstamību. Tas prasa ne tikai baudīšanu, bet arī nopietnu darbu,» uzsver S. Aigare, kura cer, ka galu galā viss tomēr aizies.
Viss tikai sākas
Par Rucavas kultūrtelpu runājot, pieteikuma izstrādāšana viegli negājusi un prasījusi arī krietnu devu veselības - to viņa varot nodēvēt par sava veida doktora disertāciju, kam bija ne tikai rakstiskā daļa, bet pieci videosižeti ar pašas izstrādātu scenāriju, atzīst S. Aigare. Tagad, kad Rucavas kultūrtelpa ir iekļauta nemateriālā mantojuma sarakstā, tāpat kā par balto sviestu teikusi - nekas vēl nav beidzies, viss tikai sākas! Arī te pašvaldībai likusi pie sirds, ka tas nav viņai vienai jādara, bet gan kopējiem spēkiem jāveic. «Daudziem jau tradicionālā kultūra saistās ar to, ko mēs darām Tradīciju namā Zvanītāji - Lieldienas, saulgrieži, ķekatas, rotaļas un dziesmas. Tas ir ļoti šaurs skatījums, tāpēc, lai to gaisinātu, nākas skaidrot, ka tā vis nav, jo tur ir gan tautastērps, gan valoda, gan tradicionālā vienbalsīgā dziedāšana, gan senie nodarbošanās veidi - zemkopība, lopkopība, zvejniecība un biškopība. Kur tad vēl amatniecība! Arī izglītība,» uzskaita Tradīciju kluba vadītāja. Būtiski minēt arī grāmatas. Īpaši gribot akcentēt nule iznākušo, ar LKKF atbalstu tapušo krājumu Rucavas garamantas, kas pilnībā radīta ar digitālā arhīva garamantas.lv palīdzību. Īpaši atzīmējams ir novadnieka, lauksaimniecības skolnieka Jāņa Ģirņa veikums - viņš folkloras krātuvē savulaik iesūtījis plašu materiālu - ēdienu receptes, darbu aprakstus, dziesmas ar un bez notīm, un tas tad sastādījis lielu daļu grāmatas.
Cer uz lielāku rosību
Diemžēl bremzē arī tas, ka novadā nav neviena, kas virza kultūras, izglītības un tautsaimniecības attīstību. Ir tikai attīstības nodaļas vadītājs un projektu rakstītājs, kuri par šīm lietām neatbild. Nu, piemēram, ja par Rucavas kultūrtelpas jauno statusu vietējā avīzē var izlasīt sludinājumu sadaļā tikai pāris rindas - tad kas tas ir? Tāpēc arī plānā esot ierakstījusi, ka vajag vienu kultūras jomas pārzini un uzņēmējdarbības stūrētāju, norāda S. Aigare. Skaidrs, ka ar šiem diviem cilvēkiem ir par maz, lai novads sarosītos. Jāpanāk, lai lielākā daļa rucavnieku darbotos sabiedriskās organizācijās. Tā Tradīciju klubā ir 30 stabilu biedru, bet tās meitas organizācijā Rucavas sievas - 50 darbīgu dalībnieču (tās ir sievas, kas sevi uzskata par rucavniecēm un grib uzturēt dzīvu tradīciju garu - tautastērpu un tā darināšanu, valodu un visu pārējo). It kā jau nav maz, tomēr vajag vēl vairāk aktīvu ļaužu. Tāpēc viena no iecerēm esot Rucavas amatnieku kopas noreģistrēšana par biedrību, otra - izveidot Rucavas zemturu biedrību, kurā apvienotu tos rucavniekus, kam ir zeme īpašumā, jo tas ir nozīmīgs spēks vietējā sabiedrībā.
Ir arī padomā citi darbi. Piemēram, iesniegts pieteikums LKKF (cerot uz lielāku tā atbalstu, jo tāds paredzēts LNKC mantojuma sarakstā iekļautajiem) par cimdu adīšanas projektu. Tajā iecerēts uzadīt tos, kas ir apkopoti Aijas Jansones grāmatā. Iespējams, ka pēc tam tiks izdota grāmata, bet jau jaunā kvalitātē - ar bildēm un zīmējumiem, kā arī paskaidrojumiem, kā adīt šos cimdus. Vēl plānots kopā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku sarīkot vienu Rucavas dienu ar lielām izstādēm un pasākumiem, kuros būtu iespējams skatīt visas novada garamantas.
Jakas, cimdi un citi adījumi
Ideja veidot izdevumu Dienvidkurzemes jakas radusies jau 2010. gadā, kad bija iepazīti Rucavas cimdi un Rucavas robiņi, un 2011 .gadā, kad notika pirmais seminārs, kas bija veltīts šā novada jaku izpētei un adīšanai. Arī Rucavas Tradicionālās kultūras centrs iesaistījās jaku adīšanā un izpētē, bet 2013. gadā Igaunijas tautas mākslas biedrības rīkoja starptautisku konferenci Adītās jakas un džemperi apkārt Baltijas jūrai. Tur nolasītais referāts par Dienvidkurzemes jakām Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) krājumā bija pirmais solis ceļā uz izdevumu, par ceļu uz grāmatu pastāstīja Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena, norādot, ka patlaban septiņas jakas glabājas LNVM krājumā, bet viena Liepājas muzejā. Tās, protams, ir arī izgājušas ārpus muzejiem, un varbūt tās ies vēl plašāk, līdzīgi kā noticis ar tautastērpiem, kurus darināt pamudināja projekts Katram savu tautastērpu. Iespējams, ka arī moto varētu būt līdzīgs - Katram savu tautisku jaku, iesaka L. Rubena. To, ka tā ir vērtība, sajutusi jau iepriekšminētajā konferencē - pie viņas pienākuši vairāki cilvēki, izsakot atzinību par to materiālu, par kuru stāstījusi tur sanākušajiem.