Laura Groza-Ķibere. Karojošā puritānisma bīstamās sekas

 
LAURA GROZA-ĶIBERE. «Ir radikālās būtnes, kuras uzstājas pret jebkuru ģimenes vērtību apšaubījumu, un otra grupa, kurus apsaukā par sorosītiem. Viņiem inkriminē visus nāves grēkus un sauc pa¬¬r perversajiem izlaidīgajiem Rietumu līdzskrējējiem. Un sliktākā tendence ir tā, ka abu šo pušu viedokļi radikalizējas» ©F64

Šovakar, 1. februārī, Dailes teātra lielajā zālē pirmizrāde Artūra Millera lugai Salemas raganas (The Crucible). Protams, ka tādā vērienīgā iestudējumā teātris mobilizējis labākos spēkus, un arī intriga šoreiz pamatīga, jo ASV dramaturģijas klasiķa darbs ir nopietns izaicinājums jebkuram teātrim un jo īpaši sabiedrībai, kurā aizvien biežāk izskan aicinājumi pievilkt grožus, lai pievērstos vienīgajām īstajām vērtībām. Ja vēl kāds zinātu, kuras ir tās pareizās un īstās… ASV pilsētiņā Salemā 1692. gadā norisinājās šausmīgas lietas, kurām nav ne mazākās loģikas vai attaisnojuma. Puritāniskie kristieši savās konsekvencēs nonāca līdz zvērībām, kas samērojamas vien ar inkvizīcijas plosīšanos viduslaiku Eiropā. Kāpēc tā notika, ko šis darbs var pateikt mums, par to saruna ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi.

ASV pilsētiņā Salemā 1692. gadā norisinājās šausmīgas lietas, kurām nav ne mazākās loģikas vai attaisnojuma. Puritāniskie kristieši savās konsekvencēs nonāca līdz zvērībām, kas samērojamas vien ar inkvizīcijas plosīšanos viduslaiku Eiropā. Kāpēc tā notika, ko šis darbs var pateikt mums, par to saruna ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi.

- Svarīgākais jautājums šajās pirmspirmizrāžu sarunās ir sens kā pasaule, un tas ir tikai viens. Arī tad, ja šķiet jau apnicis. Un tomēr. Kāpēc Artūrs Millers un Salemas raganas?

- Es zinu, tas ir banāli teikt - laba luga, laba luga. Bet šī luga tiešām ir laba! Tikai ar vienu nosacījumu. Tās sarežģītība man un mums visiem kopā bija augsta. Artūrs Millers ļoti precīzi iedziļinājies vēsturiskajos notikumos, kas ir tās pamatā, jo šī ir luga, kas stingri balstīta vēsturiskos notikumos. Protams, ka attīstījis tos ar savu radošo fantāziju. Viņš atradis brīnišķīgu konfliktu, kas balstās uz ļoti pazīstamām un saprotamām lietām - mīlestību un kaislību, kas vada galveno apsūdzētāju. Millers ir izvērtis brīnišķīgu detektīvintrigu, jo tiešām interesanti noskaidrot, kas tad galu galā ir noticis! Viņš manipulē, un es domāju, tas nav novecojis koncepts, ar visos laikmetos intriģējošo mistifikācijas tēmu un klātbūtni.

Jā, tas ir 17. gadsimts, bet tie nav nekādi tumšie viduslaiki. Tas notika salīdzinoši nesen. Šeit tiešām ir runa par pārdabiskā klātbūtni. Var jau teikt, protams, 21. gadsimts ir daudz, daudz racionālāks. Tomēr, ja mēs ieejam jebkurā Narvesenā un ieraugām milzīgo ezoteriskās literatūras piedāvājumu, kāds tur ir, tas nozīmē, pastāv liels pieprasījums. Arī darba procesā bija visas šīs sarunas - nē, es nekam tādam neticu, bet… es aizgāju pie tantes, un viņa izdarīja to un to. Tas nozīmē vienkārši to, ka mēs kā racionāli cilvēki kautrējamies par tādām lietām runāt. Tomēr, ja kaut kas notiek un nepalīdz tradicionālā medicīna, tradicionālās metodes vai racionāls skaidrojums, tad katrs zina, kur var aiziet, lai meklētu palīdzību šajos jautājumos. Tas nozīmē, ka mēs pieļaujam šīs paralēlās iracionālās dimensijas klātbūtni mūsu ikdienā.

Artūrs Millers lugā izveidojis augsni tam, lai parādītu, kā ar šīs šķietami pārdabiskās vides klātbūtni var ļoti veikli manipulēt, lai īstenotu savtīgas shēmas. Tas ir ļoti manipulatīvs rīks. Lugā ir brīnišķīgs teksts tad, kad viss ir nonācis līdz juridiskai tiesvedībai, lai izvērtētu šos gadījumus un to, vai tie ir pamatoti. Prokurors saka, jūs taču saprotat, ka te advokātam nav ko darīt, jo raganu medības ipso facto ir nepierādāms noziegums. Līdz ar to mums jāpaļaujas tikai uz upuru liecībām. Bet ja upuri liecina, tas ir pierādījums, ka viss notiek. Nekāda cita kontroles mehānisma jau nav. Absurdi, bet tas ir iespējami.

- Vai izrādē vērosim 17. gadsimta Amerikas mazpilsētu?

- Lugas darbību esam pārcēluši uz mūsdienām. Šajā gadījumā sarežģītākais ir Artūra Millera teksts, ko viņš rakstījis 20. gadsimta 50. gados, bet par 17. gadsimtu. Millers savu varoņu valodu veidojis kā 17. gadsimtā. Jānis Elsbergs izcili iztulkoja šo tekstu, saglabājot autora valodas īpatnības un stilu. Mums diemžēl nācās to pielāgot mūsdienām, atmetot senās un provinciālās izteiksmes formas. Milleram darbība notiek tādā klusā un izolētā Amerikas nekurienē. Problēma bija arī tā, ka šī ir viena no apjomīgākajām lugām, ko jelkad esmu lasījusi. Mēs to noīsinājām, lai sakoncentrētu notikumus, atstājot pamatintrigu, neattīstot katru iespējamo blakuslīniju - kas, ko, kāpēc. Tas vienkārši nebūtu iespējams, jo paredzētu vismaz piecas sešas stundu garu iestudējumu.

Kāpēc neplikām 17. gadsimtā? Tāpēc, ka mūsdienu cilvēkam tas tomēr liekas ļoti tāls. Es negribēju sajūtu, ka notiekošais attiecināms uz kaut kādiem tumsonīgiem, aprobežotiem ļautiņiem, bet akcentēt to, ka tumsonība, lai kā mēs sevi idealizētu, mūsdienās ir ļoti izplatīta. Bet par šo man ir ko teikt. Te nepieciešama izglītība, izglītība, izglītība! Nekas nevar būt briesmīgāks par neizglītotu manipulējamu masu. Manipulēt var ar cilvēkiem, kuriem nav izglītības, nav kritiskās domāšanas un izveidota pasaules uzskata. Šādi cilvēki nespēj kritiski izvērtēt apkārt notiekošo. Mēs portretējam diezgan absurdu vidi - neliels izolēts ciematiņš vai pilsētiņa kaut kur Amerikas austrumos. Mēs zinām, šodien ir tādi radikāli sektantiski grupējumi - ciematiņi kaut kur Krievijā, Āzijā, Āfrikā, Amerikā…

- Arī tepat Latvijā.

- Jā! Viņi ir izolējuši sevi no pārējās pasaules. Kāpēc izolējuši? Tāpēc, ka viņiem sevi jāpasargā no briesmīgās, netikumīgās un postošās pasaules. Kādam ir izdevīgi šādu propagandu sēt, kādam ir izdevīgi šos cilvēkus muļķot, jo tie, kas šādā izolētā ciemā dzīvo, ir noticējuši tādai sludināšanai par šaušalīgo ārpasauli un pēdējo bastionu, kurš jānosargā. Diemžēl jāsecina, ka šiem it kā mierīgajiem iedzīvotājiem ir problēmas ar informētību un izglītību, jo viņi ir pakļāvušies attiecīgās varas struktūru propagandai. Millers ļoti skaisti attēlo situāciju, kas aizkuras šādā sabiedrībā no viena sērkociņa. Sērkociņš ir meitene un viņas neatbildētās jūtas. Jaunieši, bērni izvērš savas apsūdzības, bet īstenībā viņi paši ir šīs destruktīvās sistēmas upuri. Te vēl svarīgi pateikt, ja cilvēks dzīvo radikālā sistēmā, tad viņa pielāgošanās un rīcība, lai panāktu sev vēlamo, arī ir radikāla. Nav iespējama runāšana vai vienošanās, vai objektīvs skats uz lietām. Līdz ar to radikālisms izvēršas nebijušos apmēros.

Tu pieminēji Latviju. Arī man vienā brīdī bija kārdinājums celt augšā Jūlijas Stepaņenko tikumības grozījumus. Tālu nekas nav jāmeklē. Visu laiku parādās jauna informācija par to, kā mums jāsaglabā savas vērtības, un šī saglabāšanas ideja tiek pasniegta diezgan radikālā veidā. Tas mani uztrauc, tas mani biedē, jo vienā lielā sabiedrības daļā tam ir atsaucība. Tas liecina par to, ka arī mums acīmredzot ir problēmas ar izglītību.

- Klausos un domāju. Tu saki - izglītība, bet es atceros padomju laikus. Izglītība bija obligāta, ateistiska, racionāla, materiālistiska, marksistiska. Bet tad kompartija atļāva avīzēs publicēt horoskopus. Pēc tam ekstrasensus televīzijā. Tas viss tā panesās, ka izrādījās, šai izglītībai nav nekādas jēgas. Padomju cilvēks, kas neticēja ne dievam, ne velnam, tikai gaišajai nākotnei, kam vidusskolā mācīja augstākās matemātikas un kodolfizikas pamatus, izrādījās absolūti lētticīgs. Otrs piemērs ir dažas manas vienaudzes, kas jaunībā bija seksīgas pancenes, zaķi ar visai brīviem tikumiem. Tagad betona seja, kostīmiņš un krusts pacelts gandrīz kā tenisa rakete.

- Zini, kas ir vistrakākais, kad parādās šis kārtējais karstais kartupelis par attiecīgo tēmu? Tas, ka ir tikai divi viedokļi. Ir radikālās būtnes, kuras uzstājas pret jebkuru ģimenes vērtību apšaubījumu, un otra grupa, kurus apsaukā par sorosītiem. Viņiem inkriminē visus nāves grēkus un sauc par perversajiem izlaidīgajiem Rietumu līdzskrējējiem. Un sliktākā tendence ir tā, ka abu šo pušu viedokļi radikalizējas. Patiesība ir pa vidu.

Es runāju par izglītību, kas palīdz cilvēkam nošķirt graudus no pelavām. Es nesaku, ka vainīga ir, piemēram, izglītības sistēma. Bet viss ir tādā šļurā. Izjukusi vērtību sistēma padomu paaudzes cilvēkiem, kuri tiešām mulst un nesaprot, kā integrēt tajā visas šīs jocīgās lietas, kas objektīvi ir mainījušās pēdējo gadu laikā. Ir jaunieši, kas nesaprot - par ko tie vecie runā, jo, viņuprāt, problēmas kā tādas nav vispār.

Man šķiet, ka šajā situācijā vispirmām kārtām ir vajadzīgs tulks, kas iztulko abām karojošajām nometnēm, ko viens un otrs ar to domā. Protams, nedrīkst izslēgt, ka šajā situācijā ir cilvēki, kas to izmantos savā labā un personiskajās interesēs, lai izvērstu savu propagandu vai populismu. Latvija ir ļoti interesanta tieši ar to, ka te ir paaudze, kas nesaprot, kā iekļauties un pielāgoties jaunajam režīmam, un paaudze, kas te uzaugusi un nesaprot, par ko vecie runā. Abas puses nekādi nespēj vienoties.

Sakot vārdu izglītība, es nedomāju izglītību kā izglītības iestāžu atbildību. Tas nav tik vienkārši atrisināms. Es domāju par izglītību ģimenes ietvaros, paaudžu komunikāciju, spēju nodot tālāk informāciju. Aizvakar uzdūros intervijai ar Ingu Žoludi sieviešu žurnālā OK. Viņa tur brīnišķīgi atbild. Tas ir tas, kas manī rezonē, es pat viņai uzrakstīju, kaut Ingu nepazīstu. Viņa saka bez jebkāda karojoša vai radikāla feminisma. Labi, vari iebilst, tas ir konkrēti sieviešu dzimuma kontekstā, jo nāk no Ingas personiskās pieredzes. Elementāra lieta - kāpēc es kā jauna sieviete esmu spiesta mācīties no nulles daudzas lietas tā vietā, lai uzzinātu to no savas mammas vai vecāsmammas. Tas ir vēl viens piemērs tam, ka nenotiek šī informācijas pārmantojamība. Tā netiek pārnesta, nodota tālāk. Mēs katrs sākam no nulles. Varbūt es sienu kopā divus attālus jēdzienus - izglītību un komunikāciju ģimenes ietvaros, bet man liekas vajadzīga tāda gudrība, viedums, elementāra pašsaprotamība, kas nezin kāpēc nav pašsaprotamība.

Salemas problēma Millera lugā, tas izklausās tik banāli, ir pieaugušo nespēja iesvaidīt dzīvē savus bērnus. Tas nenotiek, un tā vietā jauniešiem tiek klārēti absolūti meli, kas izdevīgi pieaugušajiem. Šīs jaunās meitenes ir totāli dezorientētas. Viņas zina tika aizliegumus, aizliegumus, aizliegumus. Viņas zina, ko nedrīkst, bet nezina, ko drīkst. Tad, kad tiek apdraudētas viņas pašas, meitenes neveselīgi vēršas pret pieaugušajiem. Tā ir ārkārtīga bīstamība, atstāt neizkontrolētu jauno paaudzi, noskaitot tai tikai pienākumus, bet neizskaidrojot būtību. Tas draud ar tādas personības nobriešanu, kura pretendē uz savām tiesībām, bet nesaprot, kas ir kas. Šāda personība apdraud sabiedrību.

- Piekrītu par Ingas sarunu, lasīju, tā sasaucas ar tevis teikto. Bet vai mēs nesākam moralizēt par to, kādai jābūt jaunajai paaudzei?

- Man ir trīsdesmit trīs gadi, un es reizēm jūku prātā no komunikācijas ar astoņpadsmit gadus veciem jauniešiem, kas notiek e-pastā vai sociālajos tīklos. Viņi man raksta tā. Man rīt ir brīvs laiks, mums jāsatiekas. Atbildu - labdien, mēs neesam personiski pazīstami, sakiet, kas jūs, lūdzu, esat un kas jūs interesē. Man nav tā, ka būtu lieks brīvais laiks, bet, ja jūs paskaidrotu, kas jums nepieciešams, es varbūt varētu saprast, vai vispār varu palīdzēt. Tad man neatbild neko. Vai tiešām kāds ir tik infantils, ka nesaprot - nekas tāpat vien nepienākas? Tev ir jāpierāda, ka vari tērēt manu laiku.

- Parastais stāsts - studentiņi! Drīz piedzīvosi nākamo stadiju. Tev lūgs atbildēt uz jautājumiem par savu režiju rak-stiski. Esmu šo pieredzējis. Godājamo rakstniek, vai jūs varētu atbildēt uz pievienotajiem jautājumiem manam zinātniskajam darbam par savu romānu rakstiski? Atbildu - nevaru, nav laika, bet varam uz pusstundu satikties jaunnedēļ, tagad taču jebkurā telefonā var ierakstīt sarunu. Nē, nevarot. Kā man šis patīk! Cilvēks izdomā, kā var dabūt gatavu tek-stu, ko ielikt savā darbā, kuru viņam ir pat slinkums uzrak-stīt! Par attapību lieku desmit. Saki vēl, ka viņi nav slīpētāki par mums! Es savulaik kaut ko tādu nevarētu iedomāties.

- Lai es rakstītu kādam režisoram toreiz, kad studēju? Nē! Bet redzi, te arī slēpjas infantilisms, viņi pat nevar iedomāties, ka tas izskatās tik acīmredzami. Lugā meitenes arī kaut kādā ziņā ir infantilas. Bet viņām nākas izdzīvot, jo sekas var būt graujošas. Viņas rīkojas drastiski, radikāli, provocē to, kas ir aktuāli. Ja visi meklē sātanu, tad viņas parādīs, kur sātans slēpjas. Meitenes iedod to, pēc kā ir pieprasījums. Kāpēc ir tik debils pieprasījums, tas jāprasa jocīgajiem pieaugušajiem, kas ir uzbūvējuši tādu pasauli. Millera lugā slēpjas kaut kas orvelisks. Tas neaiziet tādā absurdā kā 1984, bet līdzība ir. Radikāļu sekta, kas pārcēlušies uz Jaunangliju. Pirmā izceļotāju paaudze no Anglijas. No pasaules nošķirta puritāniska un norobežota apmetne. No vēstures zināms, ka viņu bērni pat nedrīkstēja ar mantiņām spēlēties, nekāda alkohola, galda spēli drīkstēja spēlēt reizi mēnesī, jo tas viss esot ļaunums.



 

Abonē