Komponists Jēkabs Nīmanis: Mūzika teātrī patiesībā ir svešķermenis
«Man šis darbs sagādā lielu aizrautību un prieku, un es ceru, ka to jutīs arī skatītājs,» saka komponists un jauniestudējuma Ceļojums uz ziemeļiem autors Jēkabs Nīmanis. Pirmizrāde – otrdien, 5. februārī, Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē.
Lai izlauztos no ikdienas vienmuļības, mietpilsonības, sīkumanības, ir jādodas ceļā. Šoreiz kopā ar diviem Kārļiem - Skalbi un Vērdiņu - uz ziemeļiem. Tas ir tīrs aktieru muzicēšanas «teātris», kuru faktūrā iekomponē šīs izrādes autors, komponists Jēkabs Nīmanis un mākslinieks Krišs Salmanis. Lomās: Madara Botmane, Gundars Grasbergs un Uldis Siliņš.
Jauniestudējuma autors neatklāj, kurp ved Ceļojums uz ziemeļiem, sakot, ka tādējādi skatītājam tiks atņemta iespēja to interpretēt. «Tēma, kurā esmu aicināts darboties, ir mūzika un teātris. Tas ir virsuzdevums, bet zem tā slēpjas ļoti, ļoti, ļoti daudz visa kā cita, un katram skatītājam šī izrāde var sanākt par kaut ko citu. Iespējams, vienu uzrunās Kriša Salmaņa vizuālais mākslas darbs, kādu citu - Kārļa Vērdiņa dziesmu teksti un Jēkaba Nīmaņa mēģinājums radīt tiem mūziku, bet vēl kādu - Kārļa Skalbes teksti, kas integrēti multimediālā priekšnesumā aktieru izpildījumā. Bet pats galvenais, ka tas ir reāls sižets - ar diezgan lielu intrigu, kā tas ir integrēts izrādes formātā. Līmeņi, kuros šo izrādi vērtēt, ir vairāki. Tā arī cenšos to veidot, lai katrs tajā atrastu to, kas viņam patīk. Un, ja mūsu gaumes sakritīs vairākos līmeņos, tad šī izrāde būs ne tikai izklaide un prieks, bet, iespējams, paliks atmiņā arī kā eksistenciāls notikums,» saka komponists Jēkabs Nīmanis.
Viņam ambīcijas ir augstas, un viņš savu izrādi apzināti veido tā, lai caur dažādām formām ievilktu skatītāju dziļumā. «Es to taisu arī jauniešiem, precīzāk - vidusskolēniem, jo poētika un abstrakcija ir tajā līmenī, kas prasa koncentrēšanos. Es gribu, lai cilvēks, kuram nav priekšstata par teātri, atnāk un teātrī labi pavada laiku,» piebilst izrādes autors.
«Mūzika teātrī patiesībā ir svešķermenis, bet teātra burvība un skaistums ir tas, ka mēs ļaujamies provokācijai, mēs gribam, lai mūs pakļauj, un mūzika ir brīnišķīgs līdzeklis, tāpēc mēs to iemānām teātrī. Šai iemānīšanai ir tik senas tradīcijas un tas jau ir tik ļoti pieņemts, ka cilvēkiem laikam vairs nešķiet svešķermenis. Mans kā teātra komponista uzdevums ir nezaudēt šo apmānu, šo ilūziju, ka mūzika tur totāli neiederas, ka tā ir pašpietiekama un var pastāvēt arī bez visa tā, ko jūs redzat un dzirdat uz skatuves, neskaitot mūziku. Ja man izdodas apmānīt, ja skatītājs gūst attaisnojumu, tad mans darbs jau ir lielā mērā izdevies,» uzskata Jēkabs Nīmanis.
Izrādes tapšanā viņam ir ļoti liels atbalsts no teātra, viņu tur pazīst un ļoti labi uzņem, un par to viņš saka lielu paldies. «Es pats izvēlējos komandu - cilvēkus, ar kuriem gribu komunicēt un šo tēmu attīstīt. Un, teikšu godīgi, es viņos absolūti neesmu vīlies. Gluži otrādi - šī pieredze mani totāli bagātina, un es vēlētos, lai arī citi tiktu bagātināti ar šo pieredzi tikpat ļoti, cik es.»
Tūliņ pēc pirmizrādes komponists dosies uz Daugavpili, kur 23. februārī viņam jau nākamā pirmizrāde - poētiska jaunības vētra Kliedzēji, ko pēc Jāņa Klīdzēja romāna Sniegi motīviem uz Eksperimentālās skatuves veido režisors Viesturs Roziņš. «Šī ir mana pirmā pieredze ar Daugavpils teātri, un es labprāt ļāvos šim piedzīvojumam, jo man vienmēr ir interesanti iepazīt jaunu teātra vidi. Lai arī tepat, Latvijā, tomēr riktīgi tālu. Mani interesē teātra valodā satikties ar cilvēkiem, kuri savā ziņā ir izolēti no tās ikdienas teātra vides, kas ir Rīgā. Turklāt mēs taisām īsti latgalisku darbu - par lauku cilvēkiem divdesmito gadu Latvijā ar brīnišķīgo Jāņa Klīdzēja valodu, kas veikli adaptēta dramaturģijā. Ir tāda forša sajūta, ka tā būs tīra Latgales izrāde un man - īsta Latgales pieredze,» priecīgi stāsta Jēkabs Nīmanis, piebilstot, ka tūlīt pēc Ceļojuma uz ziemeļiem viņš dosies ceļā uz Daugavpili un līdz nākamajai pirmizrādei paliks dzīvot tur.