Dzirkstoša klasika gada sākumā

 
AZARTISKI. Brāmsa Vijoļkoncerts ir viens no sava žanra klasiskākajiem paraugiem. Vijolniece Simone Lamsmā savā pirmajā koncertā Latvijā atklājās kā sportiski eleganta virtuoze, kura dziļi izjūt romantisma stilistiku, par to ne kripatiņas neironizējot ©Publicitātes foto/Mārcis GAUJENIETIS

11. janvārī pēc sniegotām svētku brīvdienām Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris iesoļoja jaunajā gadā ar romantisma repertuāru muzikāli krāšņā koncertā kopā ar diriģentu Gintaru Rinkēviču un nīderlandiešu vijolnieci Simoni Lamsmā – meistarīgu klasikas un laikmetīgās vijoļmūzikas interpreti ar pamatīgu koncertpieredzi abās pusēs Atlantijas okeānam.

Līdzās Brāmsa Vijoļkoncertam programmā izskanēja arī Antonīna Dvoržāka ne mazāk hrestomātiskā Devītā simfonija No Jaunās pasaules. Tas ir azartisks, filigrāns un smalki instrumentēts opuss. Gintars Rinkēvičs mīl atskaņot klasiku, jo tajā ikreiz iespējams atklāt kaut ko jaunu. Savulaik šie opusi atskaņoti gan ar Novosibirskas simfonisko orķestri, gan Lietuvas Nacionālo simfonisko orķestri. Lai arī Liepājas orķestra mākslinieciskajam vadītājam, visticamāk, ir labi zināms, ka Latvijā atrodamas vietas ar labāku koncertakustiku nekā Lielā ģilde, liekas, tieši repertuārs un lielais simfoniskā orķestra sastāvs šo tikšanos mūzikā vērta īpašu emociju caurstrāvotu.

Brāmsa Vijoļkoncerts ir viens no sava žanra klasiskākajiem paraugiem. Vijolniece Simone Lamsmā savā pirmajā koncertā Latvijā atklājās kā sportiski eleganta virtuoze, kura dziļi izjūt romantisma stilistiku, par to ne kripatiņas neironizējot. Tieši nopietnā attieksme pret stilu, iespējams, ir tas, kas vijolnieci attur no jebkāda veida ārišķībām tiešām izcilās tehnikas demonstrējumā, ar ko nereti grēko tehniski spēcīgi vijolnieki.

Jāpiebilst, Simones Lamsmā rokās bija arī izcils instruments - Stradivari vijole Mlynarski. Tā izcēlās ar dziļu, tembrāli piesātinātu toni un fantastiskām virsskaņām, kas īpaši spilgti izpaudās solo akordos, dubultnotīs, arpēdžijās un kadencēs. Brāmsa Vijoļkoncerts būtībā ir krāšņi instrumentēta, melodiski krāsaina simfonija, tāpēc līdzās spilgtajai solo partijai ne mazāk būtisks ir orķestra un diriģenta veikums. Koncerta pirmā daļa sākas ar orķestra ievadu, kam seko dinamiska muzikālā dramaturģija, nepārtraukti kāpinot tempu. Iespējams, tāpēc, ka visu uzmanību vairāk saistīja solistes tehnika un interpretācija, diriģenta un orķestra sadarbība sākotnēji nebalstījās simtprocentīgā saskaņā. Tomēr Adagio ar izvērsto pastorālo tēmu, ko aizsāk un atbalsta oboja (Egils Upatnieks), vēlāk arī flauta un mežrags, un koncerta trešā daļa izskanēja precīzi, rotaļīgā raksturā un negaidīti svaigi, orķestrim šķietami aplipinoties ar solistes azartisko muzicēšanas prieku pacilātajos tutti.

Pēc publikas pieprasījuma piedevās Simone Lamsmā izvēlējās atskaņot lēno daļu Largo no J. S. Baha 3. vijoļsonātes - atkal nevainojami stilistiski tīrā interpretācijā, apliecinot mākslinieces muzikālo briedumu, kas neprasa izrādīšanos ar, piemēram, Paganīni Kaprīzēm. Lai gan - ko gan jaunu vēstītu Kaprīzes pēc Brāmsa pasāžām? Simone Lamsmā ir māksliniece, kuru pelnīti bieži kopā uzstāties aicina izcili Eiropas un Amerikas orķestri. Ļoti gribētos dzirdēt viņas interpretācijā kādu 20. gadsimta klasiķa vijoļkoncertu un laikabiedru rakstītus opusus, jo skaidrs, ka šī vijolniece ir uz tu ne tikai ar klasikas šedevriem.

Koncerta otrā daļa turpretī nesa gandarījumu par orķestra pūšaminstrumentālistu - oboju, klarnešu, flautu, mežragu - meistarību ar saviem solo piešķirt kolorītajai simfonijai kameransamblisku smalkumu, kas bija pa prātam arī Gintaram Rinkēvičam, kurš diriģēja sevišķi azartiski. Līdzās zināmajam angļu raga solo (Jana Zeļenska) spilgti izskanēja arī Mārtiņa Circeņa un Mārča Kūļa klarnetes, Ilzes Urbānes un Tomazo Pratolas flautas, vilties, sevišķi finālā, nelika arī metāla pūšaminstrumentu grupas sniegums. Lai arī reizumis atsevišķās vietās, sevišķi stīdzinieku, sejās atspoguļojās pārsteigums (acīmredzot par tempiem), tieši dzīvā sadarbība, kurā bija vieta gan negaidītiem pavērsieniem, gan veikli atrisinātiem pārpratumiem partitūras lasījumā, bija tas, kas neļāva šim labi zināmajam opusam izklausīties nodrillētam. Gads uzsākts ar dzirkstošu klasiku. Lai tikpat dzirkstoši skanīgs arī šis gads!