«Mocīties nav īpaši jēgas. Bet, ja tev ir kā dēļ dzīvot – un man tā ir sieva un meita –, tad ir spēks visu izturēt un parādās arī interese dzīvot,» saka režisors Mihails Gruzdovs. Jau otro reizi izgājis cauri smagam likteņa pārbaudījumam, viņš dzīvespriecīgs un mundrs ir atgriezies savā profesijā un Dailes teātrī, kur Kamerzālē iestudējis bulgāru dramaturģes Janas Dobrevas lirisko komēdiju Smilšu cilvēciņi. Pirmizrāde trešdien, 30. janvārī.
Ārsta uzgaidāmajā telpā satiekas četras sievietes: darbaholiķe tiesnese, enerģijas pārpilna māte, viņas klusējošā meita un mūžīgi aizņemta studente. Šķiet, ka viņām nav nekā kopīga, bet patiesība ir tāda, ka šajā pasaulē mēs visi esam saistīti vienotā mozaīkā. Ja kādas mozaīkas daļas iztrūkst, viss sabrūk kā smilšu pils. Mēs nevaram viens bez otra, un labāk taču izjust sāpes no mīlestības nekā no naida.
Lomās: Akvelīna Līvmane (Māte), Ieva Florence (Meita), Vita Vārpiņa (Sieviete) un Anete Krasovska (Studente).
Tulkojis Mihails Gruzdovs, viņš arī plastiskā zīmējuma autors. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Valentīna Začiņajeva, gaismu māksliniece Māra Vaļikova.
Katram gribas maigumu
«Dramaturģes Janas Dobrevas vārds ir labi pazīstams ne tikai Bulgārijā - viņas lugas iestudē visā Eiropā, arī Krievijā. Par Smilšu cilvēciņiem, kas ir liriska dāmu komēdija, uzrakstīta 1996. gadā, viņa ir saņēmusi dažādu dramaturģijas konkursu balvas. Jau sen to gribēju iestudēt, nu beidzot visi apstākļi ir sakrituši, ka tas varēja notikt,» saka jauniestudējuma režisors Mihails Gruzdovs. Viņš atzīst, ka mēģinājumu process nepavisam nav viegls. Tāpat kā, viņaprāt, sievietei dzemdēt nav viegli. Režisoram izrāde jau arī ir kā bērns, kuram jāpiedzimst.
«Šajā gadījumā tie ir četru sieviešu likteņi, monologi un dialogi. Par mīlestību un naidu. Par dzīvi, ko vajag izrunāt. Bet - kad cilvēks sāk uzdot jautājumus sev, Dievam, liktenim, kad viņš sāk veikt savas dzīves revīziju, tas nepavisam nav vienkārši. Jo tu saproti, ka tā, kā esi dzīvojis, tālāk vairs nav iespējams, ka jāsāk pa jaunam, bet - kā?! Un, lai arī katrai sievietei ir savs liktenis, katrai gribas maigumu, siltumu, stipru vīrieša plecu sev līdzās. Tāpat kā vīrietim gribas piekļauties pie sievietes, pie kaut kā silta un mīļa,» stāsta Mihails Gruzdovs.
Un tikai drusciņ laimes
Režisors šīs izrādes tapšanas laikā daudz domājis par to, kāpēc dzīve ir tik sarežģīta. «Dzīvē ir ļoti daudz ciešanu, daudz nelaimju un tikai drusciņ laimes. Kāpēc tas viss mums ir vajadzīgs?! Kā iztaisīt dzīvi vienkāršāku, siltāku, maigāku, lai ir mazāk ciešanu un vairāk prieka un laimes?... Un tajā pašā laikā es saprotu, ka nekas nenotiek tāpat vien, arī ciešanas ir vajadzīgas, tikai - kāpēc tik daudz, kāpēc man, kāpēc tev? Kas tas ir?! Skaidrs, ka cilvēka dzīve nesākas ar viņa piedzimšanu. Dzīve sākas, kad viņa vēl nav, bet ir vectētiņš un vecmāmiņa, ir tētis un mamma. Un dzīve nebeidzas, kad cilvēka vairs nav, jo - paliek bērni. Tāpēc, rupji sakot, ja tu negribi, lai taviem bērniem būtu sūdi, netaisi tos pats. Vispār jau nav tik vienkārši nonākt pie kādiem secinājumiem par dzīvi, jo - dzīve ir migla, noslēpums. Dzīve ir jautājums, kuram nav atbildes. Un tāpat arī izrāde nedod atbildi. Bet, ja mums izdosies likt skatītājam aizdomāties par savu dzīvi, savu mērķi būsim sasnieguši,» saka Mihails Gruzdovs. Viņš atgādina, ka teātris taču ir vienīgā no mākslām, kas runā ar skatītāju tieši. Jo ne kino, ne mūzika, ne glezna tieši ar skatītāju nerunā. «Par ko skatītājs maksā, nākot uz teātri? Par jaunu iedvesmu savai dzīvei. Viņš varbūt pat negrib dzirdēt atbildes, viņš varbūt kādreiz grib tikai izklaidi, bet galvenokārt viņš grib atveldzēties. Un nevis ar vienkāršu ūdeni, bet - ar avota ūdeni. Dzidru, tīru un svaigu,» uzskata pieredzējušais režisors.
Sieva un meita izvilka
2017.gada rudenī medijus pāršalca ziņa, ka Mihailu Gruzdovu piemeklējušas ļoti nopietnas veselības problēmas. Viņš ilgstoši cīnījās ar ļaunu slimību, vienubrīd dzīvība pat karājās mata galā, bet nu viņš slimību ir uzveicis, izķepurojies, atlabis un enerģijas pilns atgriezies darba ierindā. «Tagad viss ir kārtībā,» viņš apgalvo, sakot lielu paldies profesorei Sandrai Lejniecei, ķirurgiem Andrejam Brikunam un Jānim Vilmanim un visām medmāsiņām. Un, protams, arī savai sievai Indrai Rogai un meitai Martai Marijai. «Viņas mani izvilka. Kāpēc dzīvot, ja ir tādas mokas? Nē, mocīties nav īpaši jēgas. Bet, ja tev ir kā dēļ dzīvot - un man tā ir sieva un meita -, tad ir gan spēks visu izturēt, gan parādās arī interese dzīvot,» atzīst Mihails Gruzdovs.
Taujāju, vai, cīnoties ar ļauno slimību, viņš pats sev atbildēja uz jautājumiem: kāpēc man, kāpēc es?... «Jā, jā, protams. Es zinu, kāpēc man. Es zinu, jā. Man bija daudz laika pārdomāt visu, ko esmu sadarījis. Es ļoti labi zinu, par ko un kāpēc. Es to biju pelnījis. Jā, jā. Es to biju pelnījis,» režisors nosaka, tad uz mirkli aizdomājas un piebilst, ka ir arī izdarījis secinājumus, bet tos labprāt paturētu pie sevis.
Ļauj kāpt uz galvas
Runā viņš labprātāk par to, kas šodien viņam sagādā īstu prieku, un tā neapšaubāmi ir viņa ģimene. Un nu jau arī mazā Anniņa - Indras Rogas dēla Edgara un viņa sievas Lauras mazulīte. «Mana sieva jau ir babuška. Anna ir ļoti skaista un pļāpīga meitene. Es jau teicu: kā tikko mammai no pupa būs nost, es ņemšu un audzināšu. Es to gribētu, es tam esmu gatavs!» viņš pasmaida un tad pavisam vaļsirdīgi atzīstas, kā audzina savu Martu Mariju: «Es esmu mīkstais, es ļauju viņai kāpt man uz galvas. Mamma mums ir kruta, viņa audzina. Es varu tikai vienu - mīlēt. Meita man zvana no savas istabas: «Tēti, atnes, lūdzu, man padzerties. Es tevi mīlu!» Un viss - es skrienu un nesu viņai padzerties... Daru visu, ko varu. Protams, bērnam ir jāieliek arī kaut kādi pamati, bet, augot ģimenē, viņa taču redz mūsu attiecību modeli un, iespējams, arī gribēs ko līdzīgu. Bet dzīvē jau tā nenotiek, katram ir kļūdas, ir ciešanas. Kā pasargāt bērnu no ciešanām?... Jā, to es gribētu.»
Arī no aktrises profesijas režisors meitu drīzāk gribētu pasargāt, jo uzskata, ka nekā laba tajā nav. «Ja tu neesi zvaigzne, kurai ir paveicies ar savu režisoru, kurai ir galvenās lomas, tad tā nav viegla dzīve. Jo, ja aktierim nav darba... tad labāk pakārties. Cik daudz talantīgu cilvēku ir nodzērušies, lieto narkotikas, un tikai tāpēc, ka nav darba, nav piepildījuma savā profesijā.»
Bez mokām nekas nenotiek
Bet vai viegli ir būt režisoram? «Nē. Nē. Nē! Par apmēram trešdaļu no visām izrādēm, ko esmu taisījis - gan savulaik Sanktpēterburgā, gan vēlāk Latvijā -, man ir kauns. Un tam nav sakara ar to, vai kritiķi tās ir vai nav atzinuši, jo kritiķi mani vispār neuztrauc. Arī neveiksmīga izrāde man var būt ļoti mīļa - ja mēģinājumu procesā kopā ar aktieriem ir bijis gandarījums, ka esam ko jaunu sev atklājuši un no tā sev kaut ko ieguvuši. Un tad nav svarīgi, izrādei ir panākumi vai nav. Protams, ir labi, ja ir, bet - dzīvē jau ne vienmēr notiek tā, kā mēs gribam,» stāsta Mihails Gruzdovs. Viņš uzskata, ka jaunajiem šodien ir vēl grūtāk nekā viņa paaudzei. «Šodien ir tik daudz iespēju, visa pasaule vaļā, bet - vajag naudu, vajag veiksmi, vajag raksturu. Ko, piemēram, septiņpadsmit, astoņpadsmit gadus veca meitene var piedāvāt pasaulei, izņemot savu jauno, skaisto ķermeni?! Neko. Jā, protams, vajag mācīties, mācīties, un varbūt pēc tam... Bet dzīvot visi grib tagad, jo īpaši jaunie. Viņi grib, lai viss notiek uzreiz, bet - bez mokām nekas nenotiek, bez mokām vispār nekas nevar piedzimt. Pat ne izrāde,» režisors nosaka un atklāj: kad piedzims Smilšu cilvēciņi, viņš pamazām pievērsīsies krievu rakstnieka Nikolaja Ļeskova Mcenskas apriņķa lēdijai Makbetai - tieši šo noveli viņš gribētu iestudēt nākamajā sezonā.
Viņi vēl tic
Bet šajā sezonā/mācību gadā Mihailam Gruzdovam vēl ir daudz darba ar otrā kursa studentiem Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) - ar Valmieras teātra aktierkursu, ko vada Indra Roga. «Viņi dauzās, viņi ir brīvi, viņiem nav priekšstata, cik grūta ir aktiera profesija... Viņi vēl tic, ka tas ir kaut kas nozīmīgs. Viņi ir naivi. Bet viņi ir baigi strādīgi, jo saprot, ka šodien aktiera profesijā katram ir jābūt galvenajā lomā. Citādi nav jēgas. Šodien ir ļoti svarīgi, lai aktieris ir personība, lai viņam ir jautājumi - dzīvei, nāvei, Dievam, savai profesijai, pasaulei. Ja viņam nav jautājumu, nekā arī nebūs,» uzskata LKA aktiermeistarības pedagogs. Un zināt, kāds, viņaprāt, ir pats svarīgākais jautājums? «To baigi labi noformulēja Pjotrs Mamonovs [viens no padomju laika disidentu līderiem], bijušais grupas Звуки Му līderis: «Ko tu darīsi ceturtdien, ja nomirsi jau trešdien?» Lūk, tas ir jautājums! Ja varēsi uz to atbildēt, varbūt no tevis kaut kas arī sanāks...» uzskata Mihails Gruzdovs.
Vai režisoram vēl ir kādi jautājumi savai profesijai? Viņš atbild apstiprinoši, sakot, ka tie parādās ar katru jaunu izrādi. «Profesionāli es zinu, kas strādā, kas - nestrādā, bet katrā izrādē ir vietas, par kurām joprojām nezinu, kā skatītājs reaģēs. Jo es pats nezinu, kā reaģēt... Tikai pēc pirmā skatītāja var saprast, kas ir sanācis un kas - nav,» stāsta Mihails Gruzdovs un atkal izrādi salīdzina ar bērnu: «Vecāki taču zina, kā vajag, ko nevajag, bet bērns aug un veidojas pēc saviem likumiem, un neviens nevar paredzēt, kāds viņš izaugs. Tāpat ir ar izrādi.»
Dzīvot laika nav
«Dzīve ir grūta. Ir jāpelna nauda, ir pienākumi, ir atbildība, un principā dzīvot laika nav. Dzīve paiet, un tu esi nelaimīgs, ka ne velna neesi dzīvojis. Es jau gan cenšos, cita lieta - kā man sanāk,» saka Mihails Gruzdovs, uzsverot, ka teātris, protams, nav visa viņa dzīve.
«Teātris ir miskaste, ko tu gribi iztīrīt, un tad tu tīri, tīri un tīri, bet jau nākamajā dienā tā atkal ir pilna. Un tu atkal sāc no sākuma. Būtībā mēs visi šodien dzīvojam miskastē. Internets, sociālie tīkli, tostarp feisbuks - tā visa ir miskaste. Bet gribas tīru avota ūdeni, tīru mīlestību, tīru maigumu... Visa pasaule ir pret to, visa dzīve ir pret mīlestību, un ir ļoti grūti ar to cīnīties. Bet es zinu, ka tas ir tā vērts. Tāpēc, ja meita man saka: «Tēti, pamet visu un tagad paklausies manī!», es arī nafig visu pametu un ļoti uzmanīgi klausos...»
Mihails GRUZDOVS
- Dailes teātra režisors
- Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs (2002-2005), galvenais režisors (2005-2009)
- Dzimis 1953. gada 12. decembrī Valmierā
- Izglītība: Valmieras 2. vidusskola, Maskavas J. Vahtangova teātra B. Ščukina Maskavas Teātra mākslas institūta Režijas fakultāte (1981)
- Darba pieredze: Sanktpēterburgas studijteātra Krustceles režisors (1981), pēc tam galvenais režisors (1991-1996); aktiermeistarības un režijas pasniedzējs Pēterburgas Teātra akadēmijā
- Kopš 1992. gada iestudējis izrādes: Valmieras teātrī (1992-1999), Liepājas teātrī (2001), Jaunajā Rīgas teātrī (2001), Nacionālajā teātrī (2001., 2011.) un M. Čehova Rīgas Krievu teātrī (2011., 2012.)
- Repertuāra izrādes: traģikomēdija Klusā daba ar resno puisēnu (2016) un liriska komēdija Smilšu cilvēciņi (2019)
- Kopš 2001. gada Latvijas Kultūras akadēmijas docents, aktiermeistarības pedagogs, kā arī maģistrantūras režijas meistarības docētājs
- Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis (2008); mākslinieciskā prēmija Petropole - par krievu klasikas iestudējumiem uz latviešu skatuvēm (2005); divas Spēlmaņu nakts balvas nominācijā Gada režisors - par izrādi Terēza Rakēna (1996, Dailes teātrī) un Precības (2000, Dailes teātrī)
- Precējies. Sieva - aktrise, režisore un Valmieras teātra mākslinieciskās daļas vadītāja Indra Roga. Divas meitas - Anita (32) dzīvo Sanktpēterburgā un Marta Marija (14) mācās Rīgas Kultūru vidusskolā
