Aizvien lielāku lomu latviešu mūzikā sāk spēlēt jaunās paaudzes ģitāristi – tie, kuri savu meistarību apliecina ne tikai grupās, bet arī solokoncertos. Viens no spilgtākajiem šīs paaudzes pārstāvjiem ir Mārcis Auziņš.
Šā mēneša beigās klajā nāks ģitārista Mārča Auziņa otrais studijas soloalbums, kurā iekļautā materiāla atrādīšanas koncerts notiks 2. februārī mūzikas namā Daile. Albuma nosaukums - Aizrautība. «Aizrautība ar mūziku un ģitāras spēli ir tā pastāvīgā sajūta, kas atkal un atkal liek ņemt rokā instrumentu, komponēt, aranžēt un meklēt jaunus muzikālās izpausmes veidus. Tā ir vilkme pārvērst mirkļus, iespaidus, laiku un visu apkārt notiekošo ģitārmūzikā. Tā ir vēlme izzināt instrumenta un tā skanējuma un spēles robežas - nebeidzams izaicinājums atklāt un neapstāties. Tas ir mirklis uz skatuves, kad trīsstūrī es-mūzika-klausītājs notiek tā īpašā mijiedarbība, kas tik daudz prasa un vēl vairāk dod atpakaļ. Tas ir mans aicinājums - mana Aizrautība, kurā viss iespējams,» tā savu koncertu piesaka Mārcis Auziņš.
- Parasti mūziķiem janvāris ir kā atpūtas laiks pēc noskriešanās svētkos, bet, cik saprotu, tu ilgi gulšņāt negrasies?
- No 31. decembra astoņas dienas sabiju Berlīnē, tikai nupat atbraucu. Es tur vienkārši atpūtos un sagaidīju Jauno gadu, galamērķa izvēlei šoreiz nebija nekāda pamatojuma - tas no praktiskā viedokļa bija tuvākais, uz kurieni varēja aizlidot. Taču man līdzi bija neliela travel jeb ceļojuma ģitāra, līdz ar to dažus darbiņus vienalga padarīju. 2. februārī sāksies tūre Aizrautība - ir jābūt formā, jādomā aranžējumi utt. To nevar izdarīt divās dienās, tas ir nopietns un regulārs darbs. Turklāt es vienalga nevaru būt pilnībā atbrīvojies kādā ilgstošā atpūtas procesā, ja neesmu paspēlējis - man to vajag kā ēst. Labi, divas dienas bez spēlēšanas - tas vēl būtu OK, bet mans dabiskais stāvoklis ir tāds, ka regulāri spēlēju. Tikai tad es esmu laimīgs cilvēks.
- Bet vislaimīgākais tu būsi, sākot no 2. februāra.
- Pašlaik ir satraukums, protams, es gatavojos šiem koncertiem. Ir ierakstīts arī albums ar šādu pašu nosaukumu - starp citu, pabeidzām to rakstīt un miksēt tieši 31. decembrī. Laimīgs es būšu pēc katra šīs tūres koncerta, bet līdz tam - tā ir liela atbildība, tās ir organizatoriskās lietas un daudzas treniņu stundas. Droši vien tikai pēc pirmā koncerta apjautīšu, kā un vai man tas viss ir izdevies.
- Jaunajā albumā iekļautas tavas oriģinālkompozīcijas, kā arī divu pazīstamu dziesmu kaveri.
- Pirmā plate Viens bija ar Maestro melodijām, taču tikpat daudz koncertos izpildu arī savas melodijas. Tā nu šis tas bija sakrājies, daļu pierakstīju vēl klāt un jaunajā albumā liku uzsvaru tieši uz saviem skaņdarbiem. Savukārt kaverversijas tika ierakstītas būtībā pēc klausītāju pieprasījuma - ļoti bieži cilvēki pēc koncertiem prasījuši, vai arī albumā iekļauta tā vai cita dziesma. Tā, piemēram, klausītājiem ļoti patīk Viļņa Krieviņa Meitenei kafejnīcā - ko man viņiem bija atbildēt?! Zvanīju Vilnim un prasīju, vai drīkstu šo melodiju iekļaut albumā. Tas pats bija arī ar Imanta Kalniņa Dūdieviņu. Skaņdarbi kaut kā paši atnāk pie manis, bet, vai tie ir sanākuši vai nē, to vērtēt klausītājiem.
- Kad izdevi iepriekšējo albumu, tev bija tūre ar 35-40 koncertiem, vai arī tagad plānots kaut kas tikpat vērienīgs?
- Toreiz man bija divas sesijas - pavasara un rudens, kopējais koncertu skaits tiešām tāds varētu būt, jo bija diezgan daudz papildkoncertu. Jaunās tūres grafikā pagaidām iekļauti 15 koncerti, pēc tam skatīsimies, kas būs tālāk. Pamats paliek tas pats, plus esam iekļāvuši sarakstā arī tādas vietas, kurās līdz šim vēl neesmu spēlējis. Piemēram, tūres Viens laikā nerīkojām koncertu Ventspilī, bet šoreiz es pats izvēlējos šo pilsētu - ar citu sastāvu spēlēju Pārventas bibliotēkā, man tur ļoti patika. Gribu izmēģināt, kā tur ir spēlēt solo.
- Pašlaik Latvijas mūzikā ienāk jauna ģitāristu paaudze, no kuras vieni no spilgtākajiem pārstāvjiem esi tu un Kaspars Zemītis. Pašiem savi solokoncerti, dažādas aktivitātes sociālajos tīklos utt. - jauna un pavisam citādāka pieeja.
- Būt solistam - tas nav mākslīgs process. Esmu spēlējis teju vai ar visiem Latvijas māksliniekiem, turklāt daru to ar lielāko prieku arī šobrīd - varu spēlēt gan solo, gan pavadošajos sastāvos, viens otru neizslēdz. Spēlējot ģitāru, agri vai vēlu saproti, ka ar to vien nepietiek - kā mūziķis, kā cilvēks, kā indivīds vēlies no sava instrumenta kaut ko vairāk, mēģini attīstīt sololietas. Ja paskatāmies pagātnē, pirmo savu skaņdarbu, vēl bez jebkādas nojausmas par iespējamajiem solokoncertiem, es ierakstīju jau aptuveni pirms desmit gadiem. Šo skaņdarbu var atrast [interneta vietnē] YouTube, tas saucas Seasons. Ar šīs dienas acīm skatoties, saprotu, ka jau tolaik bijusi vilkme pamatīgāk izzināt instrumentu ārpus spēles grupās. Šis ir dabīgs izaugsmes process, manā gadījumā - mūziķa ceļš.
- Tu teici, ka esi spēlējis «teju vai ar visiem Latvijas māksliniekiem». Manuprāt, neesi spēlējis tikai ar Prāta vētru un grupā Hameleoni, bet pārējās gan visās…
- Nu, tik traki jau nav (smejas)! Pirms vairākiem gadiem mana pamata nodarbošanās tiešām bija spēlēšana neskaitāmos sastāvos, jo neko citu es nedarīju, bet šobrīd ir izkristalizējušies daži sastāvi, ar kuriem es spēlēju: ar Donu un Daumantu Kalniņu, Maestro projektos, vēl ar Aiju Vītoliņu - mums ir duetu programma, grupa Zodiac. Un vēl pats veidoju muzikālos noformējumus, piemēram, piezvana kāds producents, kuram padomā ir kāds koncertu projekts, un tam nepieciešams sarakstīt aranžijas. Pēdējos gados esmu rakstījis aranžijas Mārtiņam Braunam, Borisam Rezņikam un Raimondam Paulam, arī katru decembri notiekošās Cabaret izrādes ir mans darbs. Angliski to varētu dēvēt par band leading, tā ir otra mana šķautne, ko es labprāt daru, un pats arī šajos projektos spēlēju. Tas arī ir mans pamata darbs.
- Lielākoties ģitāristu pamata maizīte ir mācīt citus ģitāristus.
- Nezinu, vai man tam vispār ir pedagoģiskās dotības, taču ilgtermiņā neesmu ar to nodarbojies. Ir gan nometne Sešas stīgas, kurā mēs ar Kasparu [Zemīti] divatā mācām bērnus, bet tas pagaidām arī viss, man ar to pietiek. Man vienkārši fiziski tam neatliek laika, jo to laiku, kas man nosacīti ir brīvs, es izmantoju pats sevis skološanai un treniņiem. Man dienā nepieciešamas, kā minimums, trīs stundas treniņiem, bet arī ar tām ir par maz. Solokoncerti prasa lielu laika ieguldījumu, pedagoģijai laika neatliek. Lai gan - nē, reiz bija gadījums: kāds čalis no laukiem rakstīja vismaz gadu, ka grib pie manis pamācīties spēlēt, visu laiku atteicos, taču viņš bija ļoti mērķtiecīgs un savu panāca, kādu stundu viņam noziedoju (smejas). Bet pagaidām man nav liela aicinājuma ar to nodarboties, es gan ticu, ka nākotnē tas uzradīsies. Man vēl pašam daudz jāmācās, tas ir jādara katram mūziķim.
- 2017. gadā tika izdots albums Viens, pērn sagatavoji albumu ar multimediālajā izrādē Kvēldiegs skanošo mūziku, nu nāks klajā Aizrautība - trīs albumi trīs gados. Tātad joprojām gribi radīt, rādīt, parādīt un pierādīt!
- Jā, gribu, jo man ir ko muzikāli teikt! Un es no tā nekautrējos. Man ir muzikālās ambīcijas, par kurām man nav kauns, un es tiecos tās piepildīt. Starp citu, tevis uzskaitītajam pa vidu vēl sarakstīju mūziku Valmieras Drāmas teātra izrādei Vidzemnieki - tā bija mana debija teātra mūzikā, no kuras daudz mācījos. Ja šādi retrospektīvi uzskaita, darbu tiešām sanāk daudz, un - jā, man nav zudusi degsme radīt kaut ko jaunu! Par to arī ir stāsts jaunā albuma idejiskajā nosaukumā Aizrautība. Man joprojām prasās ņemt rokā instrumentu un paveikt ar to kaut ko lielu un paliekošu. Es to jūtu jau ļoti ilgu laiku, un tas ir nemainīgi.
- Ambīcijas - tas it kā ir labi, taču latvju zemē ne pārāk tiek cienīts. Kāds izlasīs un teiks - nu ja, atkal tas Auziņš zīmējas…
- Kāpēc?! Slikts tas kareivis, kurš negrib būt ģenerālis! Ja ambīciju nav, tā ir tikai eksistēšana. Tas cilvēks, kuram šādu ambīciju nav, jau nav ne ar ko sliktāks - vienkārši viņš ir citādāks! Bet es esmu tāds cilvēks, kuram gribas spēlēt aizvien labāk un labāk, un es to gribu parādīt solokoncertos. Tas mani interesē un attīsta - gan kā mūziķi, gan kā personību. Un tas ir tikai labi. Jā, mēs esam pieraduši darīt kaut ko klusītiņām, taču - kas gan ir mūziķis bez klausītāja! Bet, lai saklausītu, sevi ir jāprot pietiekami skaļi pieteikt.
- Esi ļoti daudzpusīgs ģitārists - lai gan specializējies džezā, savulaik pirmos akordus esi mācījies, spēlējot smagāku mūziku, piemēram, Nirvana un Metallica. Vai nav doma pamēģināt spēkus pretējā polā - akadēmiskajā mūzikā?
- Man joprojām patīk dažādība. Esmu gana daudz izspēlējies džezu, n-tos gadus esmu spēlējis arī Latvijas Radio bigbendā, kur bija iespēja spēlēt kopā arī ar pasaules slavu ieguvušiem džezmeņiem, - esmu pateicīgs par šo savu dzīves posmu, taču šobrīd es džezu uztveru kā līdzekli, nevis kā stilu, jo mūsdienās šie stili vairs nav krasi nodalāmi. Taču džezs noteikti paliek kā muzikālās domāšanas veids it visā, ko es daru. Analizējot savus skaņdarbus, atklāju, ka tajos vienmēr ir džezam raksturīgais zīmējums, tas ir, tēma - improvizācija - tēma. Arī harmoniskā domāšana, kaut spēlējot kaverversijas, ir džezam raksturīgs izteiksmes līdzeklis. Par akadēmisko mūziku - man nupat bija pasūtījums no Raimonda Meldera stīgu kvarteta, sarakstīju skaņdarbu Mostas ģitārai un stīgu kvartetam. To varētu saukt par manu nevainības zaudēšanu akadēmiskajā lauciņā, jo tagad ir vēl viens darbiņš izpildāms - skaņdarbs ģitārai un Sinfonietta Rīga. Tas ir daudz plašāka apjoma skaņdarbs, līdz martam tas ir jāuzraksta. Būs, ko noņemties!
- Kā tu kā profesionāls mūziķis raugies uz pie mums mūzikā bieži vien valdošo totālo diletantismu? Kāds vēl nemāk pat pāris akordus, bet jau spēlē ballītes…
- Agrāk pret šo diletantismu biju daudz neiecietīgāks, bet mana attieksme ar gadiem ir mainījusies. Pats zini, kā tas ir - mainās vērtību skala un saproti, ka nevari būt atbildīgs par visu un visiem, pieņem to kā faktu, ka tā vienkārši notiek. Turklāt - ne jau visiem jāspēlē profesionāli, ja kāds to dara amatieru līmenī un viņam tas sagādā prieku, lai jau viņš spēlē, man no tā ne silts, ne auksts! Ilgtermiņā šī varēšana vai nevarēšana tāpat visu noliek pa plauktiņiem, proti, nosaka, kurā līmenī vari muzicēt. Latviešiem ne velti ir teicieni par Dieva dzirnavām, kuras griežas lēni, bet pamatīgi, kā arī par sēnalām, kuras atšķirt no graudiem, - tā vienmēr ir bijis un būs.
- Gadiem ejot, mainās ne tikai attieksme, bet arī tehnoloģijas. Kā tas atsaucas uz tavu tehnisko arsenālu?
- Ja vien ir nauda, šobrīd var nopirkt jebko. Es vairāk sekoju novitātēm akustisko ģitāru jomā. Ja agrāk, līdzko ģitārai tika pieslēgts vads, tā sāka skanēt sliktāk, tad tagad tas ir mainījies. Nupat man pienāca sūtījums no Austrālijas - Maton ģitāra, gana dārgs instruments. Pieslēgta vadam, tās skanējums jau ir tuvu akustiskajam. Lai gan esmu dzirdējis ģitāristus, kas spēlē uz šā instrumenta, rezultāts bija vēl labāks gaidītajam, es biju ļoti patīkami pārsteigts. Pagaidām gan šo ģitāru testēju tikai mājas apstākļos, tās laiks pienāks jaunajā tūrē. Neapšaubāmi, ka tehnoloģijas diktē savus nosacījumus arī mūzikā.
- Cik tev pašam ir ģitāru? Vai nav kā modes dāmai, kas nespēj paiet garām jauno kleitu bodītei, varbūt tev tāpat ir ar instrumentu veikaliem?
- Ideāls jautājums, jo no rīta man vajadzēja savā mājaslapā atjaunot pāris datumus, bet tur ir arī sadaļa, kurā minēti visi manis lietotie instrumenti, un man vajadzēja ierakstīt arī savu jauno ģitāru, tāpēc tieši šodien tās saskaitīju (smejas)! Man ir deviņas ģitāras, vēl arī ukulele un portugāļu nacionālā ģitāra viola beiroa - to atveda komponists Jānis Lūsēns, un es no viņa par saprātīgu naudu to iegādājos. Nesen iegādājos arī akustisko baritona ģitāru - man šķiet, Latvijā nevienam tādas nav. Ļoti interesants instruments, kas skaņojas kvintu zemāk nekā standarta ģitāra, līdz ar to tai ir pavisam cits skanējums. Un vēl man ir uzbeku cītars, kuru man uzdāvināja tā laika Uzbekistānas vēstnieks Edgars Bondars. Daudz man to instrumentu.
- Un ko dara savulaik Maestro slavenā iedāvinātā ģitāra? Ierāmēta zelta rāmī?
- Nē, nē, es uz tās regulāri spēlēju! Arī koncertos ar pašu Maestro vienmēr to ņemu līdzi. Pusi no albuma es būtībā ierakstīju tieši uz šīs ģitāras, jo tā ir brīnišķīgs akustiskais instruments. Šī ģitāra dzīvo pilnasinīgu mūziķa dzīvi. Redzi, ģitārai jau gadi netraucē - ja vien to kop un ir zināms labs meistars, kas ik pa laikam pieslīpē ladas, tai nekas nevar notikt. Nu, jā, daži mani kolēģi gan piebeiguši savas ģitāras, tām neveiksmīgi kaut ko saspiežot, bet man tā nav gadījies.
- Par savu vaļasprieku reiz nodēvēji grāmatu lasīšanu, vai joprojām šim hobijam laika pietiek?
- Es lasu! Piemēram, pagājušajā gadā izlasīju grāmatu Jelgava ’94, kas man ārkārtīgi patika. Tā bija iemesls, kāpēc jaunajā programmā iekļāvu arī tādu kā popūriju no skaņdarbiem, kurus klausījos tajā vecumā un tajos gados, par kuru rakstīts šajā grāmatā - es taču biju pilnīgi tāds pats, tāpēc man šī grāmata tik ļoti patika, ka varēju sevi asociēt ar tajā aprakstītajiem tēliem! Gribēju atgriezties pie tiem skaņdarbiem, kurus klausījos, kad vēl dzīvoju Madonā, mēs bijām čaļi ar gariem matiem un klausījāmies šāda veida mūziku. No šo dienu skatpunkta, bija baigi interesanti paskatīties uz šiem skaņdarbiem, kurus izpildīja Nirvana, Metallica, Red Hot Chili Peppers un tamlīdzīgas grupas. Noteikti to nospēlēšu koncertā!
- Intervijās savā pēdējā jautājumā mūziķiem dažkārt vaicāju, ko viņi darīs pēc desmit gadiem vai savos 50 gados, bet pie tava darbīguma jāvaicā, ko Mārcis Auziņš darīs 2020. gadā?
- Man patīk pašreizējais līdzsvars, kad ir gana daudz laika sevi attīstīt kā mūziķim, bet ir arī gana daudz darba, lai varētu sevi uzturēt. Domāju, ka šādu pašu līdzsvaru saglabāšu arī pēc gada. Ir pāris idejas, kuras noteikti gribētu realizēt. Viena no tām - nākamo albumu gribu ierakstīt baznīcā vai kādā citā ļoti skanīgā telpā un izdot vinilā. Tas būs specifisks albums - gribu to ierakstīt tikai uz baritona ģitāras, mūziķu žargonā runājot, vienā teikā (piegājienā), bez jebkādiem labojumiem. Tā būs brīva, labā nozīmē iepriekš nesagatavota, improvizācija. Es gribu sevi mazliet paķircināt un noskaidrot, uz ko es esmu spējīgs.
Mārcis Auziņš
Dzimis 1983. gada 28. janvārī Madonā
Izglītība: Madonas Bērnu mūzikas skolas klavieru nodaļa (1991.-1998.), Rīgas 100. vidusskolas rokmūzikas nodaļa (1998.-2001.), Rīgas Doma Kora skolas mūzikas menedžmenta nodaļa (2001.-2003.), Rīgas Doma Kora skolas džeza nodaļa (2003.-2005.), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, bakalaura grāds džeza ģitāras spēlē (2011.-2015.)
Ģitāru sācis spēlēt 14-15 gadu vecumā, Madonā notiekošās Ģitāristu sesijas iespaidā
2010.gadā saņēmis Raimonda Paula iedāvinātu ģitāru. «Maestro tolaik grozījās pa Saeimu, un kāds no viņa kolēģiem-politiķiem bija nopircis savam dēlam ģitāru Gibson Songwritter EC, taču dēls to tā arī nebija spēlējis. Šis politiķis bija to iedevis Paulam, lai viņš savukārt to pēc saviem ieskatiem nodod tālāk kādam jaunam censonim. Ar Raimondu Paulu bijām pazīstami, esmu piedalījies dažādos viņa projektos. Viņš man piezvanīja, uzaicināja ciemos, es vēl nodomāju - nu, kas gan tāds pēkšņi var būt?! Aizeju, dzīvokļa stūrī stāv ģitāras čehols - paskaties, kas tajā ir! Nūūū, Maestro, tā ir ļoti laba ģitāra! Paspēlēju. Un viņš teica - tad ņem to un lieto!»
Sastāvi un projekti: trio AG 3o, Zodiac, Splendid Trio, Latvijas Radio Bigbends, City Jazz Bigbend, Funk Therapy, Daumants Kalnins Quintet; Deniss Pashkevich Quartet, Laima Vaikule, Jānis Stībelis, Intars Busulis, Dons, spēlējis arī grupā Z-Scars u.c.
Muzikālais vadītājs tādiem projektiem kā Cabaret Piccolo, Cabaret La Luna, Cabaret Palladium, Cabaret «O», LTV šovs Mana dziesma, Mārtiņa Brauna autorprogrammai Darbi un nedarbi, Borisa Rezņika autorprogrammai Mana mūža melodija, programmai Ielūdz Raimonds Pauls, koncertuzvedumam Draugs nejautā u.c.
Diskogrāfija: Viens (2017), Kvēldiegs (2018), Aizrautība (2019)
Koncerttūre Aizrautība: 2. februāris - Rīga, mūzikas nams Daile; 13. februāris - Alūksnes Kultūras centrs; 14. februāris - Madonas Kultūras nams; 15. februāris - Rēzekne, Latgales vēstniecība Gors; 16. februāris - Mālpils muiža; 17. februāris - Saldus Mūzikas un mākslas skola; 23. februāris - Kalnmuižas pils; 24. februāris - Liepāja, Lielais dzintars; 2. marts - Ēdoles pils; 3. marts - Ventspils, Pārventas bibliotēka; 8. marts - Līvānu Kultūras centrs; 9. marts - Mazmežotnes muiža; 16. marts - Dikļu pils; 15. marts - Sigulda, koncertzāle Devons; 24. marts - Vidzemes koncertzāle Cēsis
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Hobijs: grāmatu lasīšana
