Režisors Sukurs: No nevaldāma delvera par normālu čali

«Es vēl nevaru tā teikt, ka esmu baigais režisors, kurš var paņemt Čehova Kaiju un atrast tajā vēl neredzētas šķautnes. Es varbūt atrastu asprātīgu veidu, kā to parādīt, bet kā lielu pienesumu es to īsti neredzu. Strādāt ar savu oriģināldramaturģiju ir pavisam savādāk,» saka dramaturgs un režisors Klāvs Knuts Sukurs.

Rītvakar pulksten 19 Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Eduarda Smiļģa Teātra muzejā tiks spēlēta viņa sarakstītā un paša režisētā priekpilnā drāmiņa Par normālu čali, kas tapusi Teātra TT paspārnē.

Tas ir asprātīgs un ļoti trāpīgs stāsts par diviem 35 gadus veciem bērnības draugiem Hārdiju un Ērmani (Kristians Kareļins un Madars Zvagulis), kuri bezbēdīgi bauda dzīvi, līdz viens otram atklāj, ka ir pieņēmuši nopietnu lēmumu. Un tas nav iegādāties jaunu motociklu, izmēģināt seksu trijatā vai nobaudīt kādu mazpazīstamu apreibinošu vielu, bet - tikt pie bērna...

Nākamās izrādes LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejā: 16. janvārī, 10. un 25. februārī, bet 9. martā tā būs skatāma koncertzālē Valmiera. Izrāde ir ļoti kompakta, ar savu skaņu un gaismu, un tas nozīmē, ka Hārdijs un Ērmans ir gatavi doties pie saviem skatītājiem arī visā Latvijā.

Garāžā starp večiem

«Man ir dēls, kurš katru trešdienu Uzvaras parkā piedalās velo sacensībās. Kad pirmoreiz aizbraucām - vēl ar dipdap skrejriteni -, mums nebija pat ķiveres, bet tas beidzās ar to, ka nopirkām ķiveri, lai varētu braukt atkal nākamtrešdien, un tad jau es piefiksēju, ka mainu dipdapam gultņus. Jo tiem, kuri brauc ar smalkākiem riteņiem, iet labāk. Protams, ik pa brīdim tur atbrauc kāds puika ar aprūsējušu riteni, un tas šajās sacensībās diemžēl ir pilnīgi bezcerīgi. Un no šī absurda, ka četrus, piecus gadus mazi bērni brauc ar pat sešsimt eiro vērtiem velosipēdiem, ka trīsdesmitgadīgi veči ķīlē bērnu velosipēdus un tad katru trešdienu tos testē - tur jau bērni paliek mazsvarīgi -, arī radās pirmais impulss šai lugai,» atklāj jauniestudējuma dramaturgs un režisors Klāvs Knuts Sukurs. Savukārt aktieris Kristians Kareļins pēc pirmizrādes secināja, ka tā ir īsta veču ludziņa, jo, iespējams, sievietes to nezina, bet - tādas sarunas, kādas ir šajā stāstā, garāžās starp večiem arī notiek.

Astoņi no 22

Dramaturga un režisora Klāva Knuta Sukura vārds teātra pasaulē kļūst arvien pazīstamāks. Viņa radošajā biogrāfijā ir trīs paša rakstītu lugu iestudējumi - monoizrāde Akracis Neatkarīgajā teātrī Skatuve (2014), ko spēlē Kristians Kareļins, izrāde jauniešiem Icikēriks - Teātrī TT (2016) un Par normālu čali - Teātrī TT (2018). Divas viņa lugas iestudējuši citi režisori: lugu Čomiņi, kas ir 2017. gada lugu konkursa 36 stundas laureāte, Goda teātrī Liepājā iestudējis režisors Leons Leščinskis, un tā ieguva Spēlmaņu nakts 2017/2018 nomināciju Gada izrāde pusaudžiem, bet lugu Līķu grāmatas stāstiņi. Skelets Nr. 438 režisors Varis Klausītājs iestudējis Zīmējumu teātrī (2018).

«Es būšu godīgs, netaisīšos labāks, nekā esmu,» saka Klāvs Knuts Sukurs, taujāts, kādu impulsu vadīts izvēlējies dramaturga arodu. «Kad pētīju, ko varētu studēt Kultūras akadēmijā, apstājos pie aktieriem, no režisoriem nobijos, bet par dramaturgiem nodomāju: diez’, kas tie tādi...? Un, tā kā skolā man vienīgā sekmīgā atzīme bija literatūrā... Patiesībā, es stājos uz zīmēšanas skolotājiem Latvijas Universitātē un uz aktieriem un dramaturgiem Kultūras akadēmijā. Runas eksāmenā aktieros gan skaļi paziņoju, ka stājos arī dramaturgos un, ja mani tur uzņems, uz mani lai necer! Kā tagad atceros, ka Regnārs Vaivars noteica: «Kuru tas interesē...» Tālāk par pirmo kārtu es netiku, bet biju laimīgs, jo, paldies Dievam, biju uzņemts dramaturgos,» stāsta Klāvs Knuts Sukurs, piebilstot, ka uzņemti tika 22, bet pabeidza tikai astoņi, tostarp teātra pasaulē jau labi pazīstamie Rasa Bugavičute-Pēce, Jānis Balodis, Edgars Niklasons, Ludmila Roziņa.

Sekmes briesmīgas, uzvedība arī

«Studiju laiks bija īsts realitātes šovs - visu laiku kāds krita ārā. Bet es biju iekrampējies, negribēju iet prom. Bija brīži, kad likās, ka neko nesaprotu, ka tikai rakstu, rakstu un maļu uz riņķi, bet - manī iestājās spīts, ka ir jānoturas un vismaz viena skola jāpabeidz sekmīgi,» atminas Klāvs Knuts Sukurs. Viņš neslēpj, ka, savulaik, pabeidzis deviņas klases Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolā, netika uzņemts vidusskolā. «Sekmes bija briesmīgas, uzvedība jau arī. Es biju ļoti skaļš, atraktīvs, mūžīgā dvēsele. Es neticēju, ka skola spēs eksistēt bez manis... Bet, tā kā mana skola mani bija nodevusi, sapratu, ka citā vidusskolā nestāšos. Iestājos Rīgas Valsts tehnikumā, un tas bija ļoti vērtīgi, jo četru gadu laikā skaidri sapratu, ko es dzīvē negribu darīt.»

Studējot dramaturģiju, Klāvs Knuts diezgan agri apjauta, ka varētu strādāt ar reklāmu, un studiju ceturtajā kursā arī sāka strādāt reklāmas aģentūrā. Tāpēc, pabeidzis augstskolu, uzreiz neielēca teātrī. Bet pirms četriem gadiem viņš aizgāja no reklāmas aģentūras un tagad sevi dēvē par vaļinieku, jo turpina to pašu, tikai - bez noteikta saimnieka. «Sapratu, ka ir jānolīdzsvaro svaru kausi, un šobrīd apmēram četrdesmit procentu mana laika un attiecīgi arī ienākumu saistīti ar teātri, bet sešdesmit procentu vēl aizvien ir reklāmas. Un no reklāmas es nemaz negribētu aiziet pavisam, jo tā ir ļoti dzīva joma, kurā daudz un ātri jādomā un kurā tikpat ātri no klienta arī var dabūt atzīmi - šodien pabeidz scenāriju, rīt tas jau ir samontēts un jau griežas televīzijā. Ātrums ir baigs, ar teātri nevar pat salīdzināt.»

Atdzīvojas un kļūst īsts

Dramaturgs stāsta, ka pirms pāris gadiem, atsaucis atmiņā kādu ainu no bērnības, secināja, ka eksistenciālais jautājums, kas ir literatūra un kas - dramaturģija, viņam bija aktuāls jau sešu septiņu gadu vecumā. Izlasījis kādu stāstu no Sprīdīša bibliotēkas, viņš gribēja uztaisīt izrādi. «Man ir divas māsas - viena jaunāka, otra vecāka, un jaunākā tam bija ļoti ērta. Bet, sapratis, ka no stāsta nekāds teātris nesanāk, es biju baigi dusmīgs.»

Tagad viņš zina, ka literatūra un dramaturģija ir divas dažādas lietas, ka starp tām ir milzīga atšķirība. «To mums Lauris Gundars akadēmijā četrus gadus katru dienu mācīja, ka dramaturģija ir reāls amatnieka arods, kas tev iemāca izgrebt karoti, kas nav šķība un kurai netek cauri, un, ja vēl izdodas to izcakināt... tad sanāk arī laba izrāde. Bet primāri tas ir amatnieka darbs, šausmīgi tehnisks. Un mēs viss kursiņš, kas skolā labi domrakstus rakstījām, sākumā jutāmies kā aplieti ar aukstu ūdeni,» atzīst dramaturgs. Šodien viņam lielākais gandarījums ir, kad paša iztēlē radītās bildītes, kas nosauktas vārdos un uzliktas uz papīra, uz skatuves pēkšņi atdzīvojas un - viss kļūst īsts. «Tā ir ļoti, ļoti laba sajūta,» viņš piebilst.

Režisoram patīk skatīties savu lugu iestudējumus, un, piemēram, Icikēriku, kas ir «ķiķināma drāma jauniešiem pēc maģiskā reālisma šnites» (šī luga ir bērnu un jauniešu dramaturģijas konkursa Sīpols laureāte) un kas nospēlēta jau ap 50 reižu, viņš nav redzējis tikai pāris.

Jau uzrakstīta, bet vēl neiestudēta, dramaturgam ir arī viena bērnu ludziņa, kas, viņa paša vārdiem runājot, gaida Valsts kultūrkapitāla fonda veiksmi vai - kārtējo neveiksmi. «Mums tīri fiziski ar to neveicas, tā visu laiku neiztur birokrātisko noformējumu. Tieši tāpēc jau sāku domāt, ka tā ir jāuztaisa par katru cenu,» nosaka Klāvs Knuts Sukurs.

Vēl ir jāatsperas

Šobrīd viņu neinteresē iestudēt citu dramaturgu rakstīto, bet viņš negrib apgalvot, ka nekad mūžā to nedarīs. «Skaidrs, ka man pašam vēl ir jāatsperas un daudz kas jāsaprot. Man ir mazliet žēl, ka režijas studiju laikā, kas bija arī intensīvākais laiks reklāmas darbā, man bija maz laika praksei, ka nenosēdēju kādas trīs izrādes līdzās režisoram kā asistents. Protams, augstskola jau arī daudz iemāca, bet skatīties, kā strādā citi, vajag - lai saprastu, ko un kā var izdarīt. Lai nav tā, ka tu savā aizrautībā uztaisi izrādi un domā, ka esi pirmatklājējs, bet Valda Čakare [teātra zinātniece un kritiķe] noskatās un nosauc vismaz astoņas izrādes, kurās tas jau ir bijis...» saka Klāvs Knuts Sukurs, uzsverot, ka primāri jau vienalga ir stāsts, kas jāizstāsta.

Taujāts, vai viņam ir ambīcija savus stāstus stāstīt arī no lielajām skatuvēm, viņš atteic, ka, protams, domā par attīstību. «Bet tā man vēl nav, ka es varētu piezvanīt Jānim Vimbam [Latvijas Nacionālā teātra direktoram], sakot, ka man ir luga, lai man dod konkrētus štata aktierus, un es esmu gatavs bliezt. Bet - dzīve ir tik jokaina... Nekad neko nevar zināt,» viņš pasmaida un tad nosaka, ka patiesībā viņa pavisam lielā ambīcija ir nevis mēģināt tikt kaut kur, bet radīt ko tādu, uz ko visi grib tikt. «Ja man prasītu, vai es gribētu tikt pieņemts Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) par štata režisoru vai - lai Teātris TT ar savām izrādēm konkurē ar JRT, es noteikti izvēlētos otro variantu.»

KLĀVS KNUTS SUKURS

- Brīvā līguma scenārists, teātra dramaturgs un režisors (no 2010)

- Dzimis 1987. gada 12. februārī Rīgā

- Izglītība: Rīgas Friča Brīvzemnieka pamatskola, Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskola, Latvijas Valsts tehnikums (3. profesionālās kvalifikācijas līmenis komerczinībās, 2003-2007), Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) humanitāro zinātņu bakalaurs mākslās (teātra, kino un TV dramaturģija, 2007-2011), LKA humanitāro zinātņu maģistrs mākslās (teātra režija, 2011-2014)

- Radošās rakstniecības pasniedzējs Dramaturģijas pamatu īsais kurss (no 2017)

- Neatkarīgs radošais direktors un sociālo tīklu kontu apsaimniekotājs (no 2015)

- Kroga Dēkainis radošais tēvs un kultūras dzīves veicinātājs (no 2015)

- Darba pieredze: reklāmas dramaturģijas pasniedzējs LKA (2014-2015), reklāmas aģentūra Bounce (2014-2015), reklāmas aģentūra Base Baltic (2010-2014), Segway instruktors (2006-2010), ekstrēmo sportu preču pārdevējs G4free (2006-2007), kalnu slēpošanas instruktors (2005-2006), publicitātes daļas vadītājas asistents (kino forums Arsenāls, 2002)

- Iestudējumi: monoluga Akracis (Neatkarīgais teātris Skatuve, maģistra darbs, 2014), izrāde jauniešiem Icikēriks (Teātris TT, 2016), Par normālu čali (Teātris TT, 2018)

- Radošā darbība: dokumentālās filmas The Wizzard scenārists (Summer Media Studio ietvaros, 2009), luga Bikts (rež. E. Seņkovs, Dirty Deal Teatro, Spēlmaņu nakts 2010 žūrijas specbalva), kinoscenārijs Lūdzu, Netraucēt (rež. M. Urķis, 2010), epizožu scenārists LTV1 seriālam Enģeļu iela (2014), dzejoļu krājums Paģirpodiņš - klabpantu krāsojamā grāmata (2017), lugu konkursa 36 stundas laureāts (luga Čomiņi, rež. L. Leščinskis, Goda teātris, 2017), izrādes Līķu grāmatas stāstiņi. Skelets Nr. 438 literārais materiāls (rež. V. Klausītājs, Zīmējumu teātris, 2018)

- Precējies. Divi bērni: dēls Druvis (31. janvārī būs 6 gadi) un meitiņa Irbe (3). Šajā pavasarī ģimenē gaidāms pieaugums