"Kalna Ziedi" – Aizkraukles novada atmiņu krātuve
Aizkraukles novada vēstures un mākslas muzejā Kalna Ziedi ir bagātīgs materiālu krājums – aptuveni 90 000 vienību, rādot kādreizējo Aizkraukles rajonu no Pļaviņām, Kokneses, Jaunjelgavas līdz Neretai un Vallei visā tā daudzveidībā. Ekspozīcija izvietota lauku sētā, ko vēl padomju gados pašvaldībai atdāvinājusi pēdējā tās saimniece, novēlot te veidot muzeju.
Zemes gabals, kur atrodas Kalna Ziedi, šobrīd ir teju pašā Aizkraukles pilsētā, bet savulaik tā bija gana savrupa vieta, ko no muižas atpircis kalējs Danenfelds. Acīmredzot bijis gana bagāts, lai varētu iegādāties tādu īpašumu. Sākotnēji māja uzbūvēta attālāk no pašreizējās, bet Pirmajā pasaules karā to nopostīja, jo te gāja pāri fronte. Vēl tagad muzeja ļaudis ik pa laikam izceļ no zemes durkļus un citas kara lietas. Pagājušā gadsimta 20. gados saimnieki uzcēluši otru namu - pašreizējā vietā. No visas ēku grupas līdz 90. gadiem tā bija vienīgā, kas izdzīvojusi. Pārējās gājušas bojā Otrajā pasaules karā, kā arī pēc tam sekojošajā padomju laika sabrukumā.
Atdāvina pilsētai
Pēdējā mantiniece īsi pirms Atmodas atdāvinājusi Stučkas pilsētai savu māju - lai tajā ierīko muzeju. Tas bijis pilnīgi nepieredzēts precedents, atzīst muzeja direktore Dzintra Cepure. Pirms tam muzejs bija izvietots luterāņu baznīcas ēkā. Kad nāca Atmoda, baznīca vēlējās atbrīvoties no šā mantojuma, un tad palēnām viss krājums tika pārcelts uz Kalna Ziediem. 1989. gadā tas pierakstīts nu jau rekonstruētajā mājā. Ar Eiropas Padomes atzinumu (1995. gadā) par koka mantojuma saglabāšanu muzejam dāvināts zilais zeltzvaigžņu karogs.
Sētā uz vecajiem pamatiem tapušas jaunas ēkas. Viena klēts vietā, bet otra - vāgūža. Tur tagad ir izstāžu nams, kur līdz šā gada beigām skatāma izstāde Aizkraukles novads 100 gados (aptverot seno teritoriju), kas iekārtota ar biedrības Daugavas savienība atbalstu. Tajā aplūkojami ieroči no Pirmā un Otrā pasaules kara, unikāli materiāli, kas ataino lauksaimniecību un sadzīvi starpkaru posmā, mazpulcēna zīmēts Aizkraukles pagasta plāns, Sibīrijā uz bērza tāss rakstītas vēstules, padomju laiku motorollers un daudz citu eksponātu. Fotogrāfijas un citi dokumenti rāda arī pēckara gadus, kad sākās īpašumu kolektivizācija ar teju neizpildāmām nodevām, bet daudziem tas nozīmēja izsūtīšanu uz Tālajiem Austrumiem. Vēl citiem jau pēdējā kara gadā sākās ceļš uz pretējo pusi - Rietumiem (te ir arī šo aizkraukliešu foto). Vesels posms izstādē aptver celtnieku ciemata, vēlāk pilsētas Stučkas dzimšanu
20. gadsimta sešdesmitajos gados, Pļaviņu HES būvniecību. Ekspozīcijā ir arī ieskats salīdzinoši nesenajā un tomēr jau piemirstajā Atmodas un otrās brīvvalsts atjaunošanas laikā. Spilgts akcents ir te izvietotās naudaszīmes, kas pašas par sevi runā par režīmu un varu maiņu Latvijā, un Latvijas karogi ar saviem stāstiem, teic Dz. Cepure.
Visjaunākā ēka, kas tapusi ar Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai atbalstu, ir šķūnis, kas uzcelts vecā labības šķūņa vietā. Tas tagad kalpo kā krājuma glabātava, kuru tiek ļauts aplūkot arī apmeklētājiem. Vecais pagrabs arī tiek izmantots - vasarās tur tiek iekārtota ekspozīcija. Šīs mājas ir ievērojamas arī ar to, ka tām pretī atrodas pilskalns. Izrakumi neesot bijuši ļoti bagātīgi, un speciālisti secinājuši, ka tas vairāk lietots kā rezerves glābiņa vieta uzbrukuma gadījumā. Starp citu, nebijis gadījums Latvijā - pašvaldība to atpirkusi no privātīpašniekiem (faktiski jau viņi neko daudz nav varējuši tajā darīt). Te reizi gadā sanākot kopā aizkrauklieši, lai svinētu Līgo svētkus, skaidro muzeja direktore.
Muzeja brīvdabas ekspozīcijā apskatāmi bišu stropi ar piederības zīmēm un Latvijā reti sastopamie riņķa krusti, kas ir viduslaiku kapu pieminekļi. Tepat aplūkojams upurozola stumbrs (cilvēku un dabas stihiju postīts). Tas pirms pieciem gadiem no Pļaviņu HES ūdenskrātuves malas pārvietots uz muzeja pagalmu.
Spēkstacijas pazudinātais
Dzīvojamā ēka atjaunota, saglabājot tās ārējo veidolu. Iekštelpās daudz kas palicis tā, kā bija, arī senā koka grīda, ko vienubrīd rotājis preskartons. Noņemts ne tikai tas, bet arī eļļas krāsas slāņi - tostarp no griestiem. Dz. Cepure vērš uzmanību uz aizkariem - tie īpaši pasūtīti un iztamborēti pēc vecajās Atpūtās publicētajiem paraugiem. No šādiem fragmentiem savulaik sastāvējuši aizkari pirmās brīvvalsts laika prezidenta pilī.
Daļa ekspozīcijas iepazīstina ar tām Daugavas vietām, kas pēc Pļaviņu HES celtniecības tika applūdinātas, tostarp Staburagu un Pērses ūdenskritumu. Patiesībā visa krasta ainava pārvērtusies teju līdz nepazīšanai. Kokneses pilsdrupas nonākušas pašā ūdens malā, lai gan pirms tam slējās augstu upes krastā, jo Daugava šajā vietā kāpusi par 75 metriem, iznīcinot arī skaistos ceļa lokus, kas savulaik vijās gar ūdens malu. Varot pat atrast vietu, kur vecā brauktuve apraujas un pazūd dzelmē, stāsta muzeja direktore. Fotogrāfijas rāda ne tikai spēkstacijas iznīcināto, bet arī laikmeta griežos radīto postu - it īpaši Pirmā un Otrā pasaules kara laikā. Taču izdevies šo to paglābt no iznīcības, un īpaša vērtība piemīt lietām, kam ir savs stāsts. Ar laiku to skaits audzis augumā, tāpēc ekspozīciju nācies gana kompakti izvietot, jo ēkā vieta ir ierobežota. Lūk, šī necilā lāde neesot vis šāda tāda, bet gan pagasta naudas glabātava. Bet tā kastīte piederējusi Mis Koknesei, kura, starp citu, neesot bijusi nemaz tā izskatīgākā. Par to izcēlies pamatīgs kašķis starp vietējiem.
Ievērojami novadnieki
Tepat ir aplūkojama gleznotāja Konrāda Ubāna krāsukaste un dažas gleznas, kas tapušas šajā pusē, jo te viņam savulaik piederēja īpašums. Ir arī Jāņa Jaunsudrabiņa ainavas un Kārļa Štrāla darbi, un vecmeistara Jūlija Federa glezna. Te glabājas arī ap 100 lietu, kas saistītas ar rakstnieci Veltu Tomu - vēstules, fotogrāfijas, grāmatas, tautastērps, rakstāmgalds, pie kura viņa radījusi savus darbus, un krēsls, ko no Kanādas atveda pēc viņas aiziešanas mūžībā. Šis un tas ir interesants ar to, ka piederējis kādam no Andreja Upīša Zaļās zemes varoņiem, kurus viņš «norakstījis no dzīves», piemēram, Sveķāmuram. Ir arī piemiņa no Rūdolfa Blaumaņa Kristīnes prototipa - Mades Sviles dvielis ar visu monogrammu un lādīte. Muzejs nav iedomājams bez tautastērpiem - tie šeit ir divi - Lielvārdes un Krustpils, starp kuriem tad aizkrauklieši var izvēlēties sev tuvāko, jo pašiem savējā neesot. Kāpēc? Jo vietā, kur šobrīd ir pilsēta, nekā daudz neesot bijis.
Katra vitrīna glabā kādu pagājušā laikmeta liecību - arī Muižniecības ģenealoģijas izdevumu 1902. gadam. Ir arī ekspozīcijas daļa, kas veltīta dziesmu svētkiem, skolai, trim konfesijām, kurā viens no retumiem ir Manceļa sprediķu grāmata. Sliktā stāvoklī gan. Taču, tā kā nav vienīgais eksemplārs, nolemts, ka restaurēt nav vērts, jo prasītu milzīgus līdzekļus.
Atsevišķa telpa ir veltīta Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem, kas iezīmējās ar zināmu turību. «Visas šīs mēbeles, izņemot harmoniju, piederēja Skrīveru zīmēšanas skolotājam, un tas rāda, ko varēja atļauties vidusmēra cilvēks,» bilst muzeja direktore. Vēl viena istaba atdota lauku amatniekiem - te ir gan kalēja, gan galdnieka darbarīki un produkcija. Pie sienas aplūkojama labi restaurēta mazā kokle, kas lauku godos bija ļoti iecienīts mūzikas instruments. Ir arī sadzīves priekšmeti un apģērbi, kas raksturo to laiku.
Mazs ieskats dots vēl tālākā pagātnē - seno latviešu rotas, kas deponētas no Nacionālā vēstures muzeja, liecina, ka nekādi nabagi mūsu senči vis nebija - liela daļa juvelierizstrādājumu bija importa prece. No bruņinieku laikiem unikāls ieguvums ir arbalets. Pašu senāko atradumu vidū ir arī, netālu arot, uziets akmens cirvis. Te ir arī apskatāmi īpaši interesanti akmeņi, par kuriem muzeja darbiniece Lilija Jakubenoka zina pastāstīt sīki un smalki.