Latviešu teātra leģenda atdzimst Dailē
 
©Mārtiņs Zilgalvis/ F64 Photo Agency

Šovakar, 30. novembrī, Dailes teātra lielajā zālē pirmizrāde Džeimsa Goldmena lugai Lauva ziemā. Darbs, kas vēsta par Anglijas karaļa Henrija II galma intrigām, latviešu teātra vēsturē atstājis spožu nospiedumu, jo reiz, septiņdesmito gadu beigās, ticis iestudēts toreizējā Andreja Upīša LPSR Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī, tomēr kopš tā laika pagājuši gandrīz četrdesmit gadi. Jaunajā iestudējumā galvenajā lomā būs aktieris Juris Žagars.

- Otrreiz tajā pašā ūdenī taču nemēģināsiet kāpt?

- Mēs nemaz to nevaram, pat ja gribētu! Neviens no mums to izrādi nav redzējis. Es vēl droši vien tad nebiju students. Mēs ar režisoru esam vienaudži, viņš nav no Latvijas. Pilnīgi skaidrs, ka tā izrāde nav redzēta. Esmu redzējis kādas fotogrāfijas, un viss. Nekādu refrēnu un atsauču nebūs. Nav pat ne mazākā priekšstata, kā tas ticis spēlēts un kas izcelts stāstā. Mana ciešākā pārliecība ir tā, ja izrāde nerezonē šodienā, tad viņai lemts aiziet bojā. Cilvēks meklē teātrī tās sajūtas un līdzības, kas virmo gaisā tieši tagad.

- Kāds ir režisora uzstādījums šodienas izrādei?

- Ja es tikai teiktu, ka tā ir mīlestības un varas nesavienojamība, tas skanētu diezgan banāli. Ņemot vērā šodienas kontekstu ar visām varas spēlēm, tad varbūt cilvēkiem varētu likties, ka tas ir stāsts par varu… Jā, un tomēr NĒ! Tas, protams, ir stāsts par varu, bet man liekas, ka vairāk par mīlestību un nesavienojamām, neiespējamām kombinācijām, kā savienot divu cilvēku nežēlīgu cīņu par varu, par bērniem, vienam par otru ar viņu mīlestību. Tas var būt arī stāsts par viena cilvēka dominanti pār otru. Tas izpaužas ne tikai politikā. Tas izpaužas visur. Tāpat kā zvēru barā viens vienmēr grib dominēt. Kā lai šo dominēšanas instinktu, kas ir katrā no mums vai vismaz lielā daļā, sabalansē ar mīlestību?

Man liekas, te ir vēl kāds skaists stāsts, kas ir autoram - stāsts par mīlestības nezūdamības likumu. Patiesa mīlestība nekad nebeidzas, atvainojos par banalitāti. (Smejas.) Bet, ja nopietni, tā jau ir. Var mainīties partneri, var mainīties situācijas, attiecības, bet patiesais, kaut bijušais, turpina strādāt zemapziņā nepārtraukti.

- Izklausās pat ļoti filozofiski!

- Nē. Filozofiski es negribēju. Kaut gan būtu visai nožēlojami stāstīt stāstu par «mīlēšanos un ķīvēšanos». Šīs izrādes stāsts režisora iecerē tomēr ir nopietns un daudzplākšņains. Mana varoņa stāsts ir arī par to brīdi, kad tu saproti, tev jāaiziet no aktīvās dzīves. Viņam viss, kas radīts, visa viņa impērija, mūža darbs būs kādam jāatdod. Kāda ir aiziešana? Cik tas ir grūti? Palikt tajā statusā vai varas pozīcijā, kādā esi, nav iespējams tāpēc, ka tu noveco, tajā pašā laikā, kam to atdot, nav.

Stāsts ir arī par mīlestību un nodevību. Abi galvenie personāži karaliene Eleonora un karalis Henrijs II kādreiz mīlējuši viens otru bezgalīgi kaislīgi. Tad Henrijs atradis sev citu mīlestību, Eleonora sākusi karu ar viņu. Ne jau «tiesu darbus», kā šodien pieņemts, bet īstu nežēlīgu karu. Henrijs uzvarējis, Eleonora ir ieslodzīta un tiek izlaista tikai uz Ziemassvētkiem. Ar visu to paradoksālā kārtā viņi nekad viens otru nav nodevuši, viņi ir gribējuši viens otru tikai nogalināt. Tas nav viens un tas pats! Ļoti skaists stāsts. Eleonorai ir brīnišķīgs teikums - es gribēju viņu nogalināt, jo es negribēju viņu pazaudēt. Tik paradoksāli! Ir ļoti interesanti to spēlēt. Man ir laimējies, jo pēdējā laikā piešķir lomas, kurās patiešām varu no visas sirds iemīlēties. Ja varu iemīlēties lomā, tēlā un partneros, man kļūst ārkārtīgi interesanti dzīvot, jo vienā periodā it kā pārvēršos par to cilvēku. Domas, idejas, ar ko dzīvo mans Henrijs II, man ir viegli saprotamas. Es arī esmu cilvēks, kurš vienmēr gribējis dominēt, esmu pieredzējis, ko nozīmē vara, nauda, mīlestība. Ir ļoti interesanti pašam ar sevi.

Varu teikt, ka šis divu mēnešu periods izrādes gatavošanā paradoksālā kārtā bijis viens no grūtākajiem pēdējās sezonās. Aleksandrs Morfovs ir režisors, kurš ārkārtīgi precīzi zina, ko grib. Un viņš grib tik labi, ka parādās dubulta motivācija izdarīt tieši tā, kā viņš grib to realizēt. Te nav variantu - varbūt tā vai tā, vai tā. Tas rada papildu slodzi, bet man slodzes patīk, tāpēc varu izdzīvot šajā pirmspirmizrādes stresā. Man ir brīnišķīgi partneri, zvaigžņu ansamblis. Partneris man ir ārkārtīgi svarīgs. Es vispār neko nevaru bez partneriem. Galda periods bija gandrīz mēnesi. Likās, kad tad beidzot celsimies kājās, bet viss tika fundamentāli izanalizēts. Katrs teikums, vārds. Un tad brīdī, kad ej uz skatuves, ir vieglāk.

- Veiksmi jau nevar garantēt neviens, bet Morfovs prot to daudzos gadījumos panākt.

- Man patīk attieksme pret teātri, kas piemīt Morfovam. Latviski to ir grūti pateikt, jo vārdam izklaide latviešu valodā piemīt sekluma pieskaņa, atnāc uz izrādi, iešauj šampīti un paskaties. Angliski par teātri saka arī entertainment, kas ietver daudz vairāk. Tas ir kā laba Holivudas filma, ko ir viegli skatīties, bet pēcgarša paliek. Morfovs ir bezgalīgi asprātīgs. Viņa piedāvājumi ir tādi, ka aktieri var smieties piecas minūtes par viņa izdomu. Cita lieta, kā mēs to realizēsim, vai publika arī smiesies? Šis entertainment moments šodienas teātrī, manuprāt, ir ļoti svarīgs. Manuprāt, šodienas teātrim jābūt gudram, labam un arī izklaidējošam. Kaut izklaidējošs te nav pareizais vārds. Ja vari atrast labāku - pasaki.

- Aizraujošs?

- Jā! Precīzi. Teātrim ir jābūt arī aizraujošam. Teātris nevar būt melns, garlaicīgs un nūģisks. Man personiski tāds teātris nepatīk.

- Vai mēģini pateikt to, ko es redzu literatūrā? Vari būt superintelektuāls, rakstīt supergudri, bet tas ir sarežģīti un to nekad nelasīs daudz lasītāju. Vari to pašu pateikt pakāpi vienkāršāk, daudz atraktīvāk, to lasīs, bet gudrīšiem tas nepatiks.

- Tieši tā! Es arī vienmēr to saku. Izrādes kritērijs ir tas, vai tevi skatās. Protams, ir cita problēma - katram teātrim Latvijā ir sava publika, un šī publika īpaši nestaigā no viena pie otra. Tad var iznākt, ka vienā teātrī šo izrādi neskatītos, bet citā, savukārt, skatītos. Dailes teātrī skatās, bet citā teātrī būtu tukša zāle. Vai otrādi. Bet vienalga - kritērijs ir, vai tevi tavā teātrī tava publika skatās, vai tevi lasa. Un tas tomēr ir galvenais, jo mēs nestrādājam nākotnei, negleznojam gleznas, neliekam gaitenī un neceram, ka tās varbūt kādreiz pēc simt gadiem izcels no putekļiem. Teātris ir šodienas māksla. Šajā brīdī, šajā momentā tevi kādam ir jāskatās.

- Bet kā notiek pats tapšanas process? Kas notiek, kad tev pasaka - būs tāda un tāda loma, šajā gadījumā Anglijas karalis.

- Ir tā, ka vienā zināmā vecumā sāk piedāvāt lomas diezgan precīzi un adekvāti paša gadiem. Es tā paskaitīju, ka iepriekšējos gados esmu spēlējis vairāk personāžu, kuri ir jaunāki par mani. Tagad man piedāvā lomu, kas ir tieši adekvāta manam vecumam. Kāpēc man to piedāvā? Es domāju - tieši tāpēc, ka esmu atbilstošā vecumā un man ir aktiera CV, kas ļauj man šo lomu piedāvāt. Teātris ir industrija, ļoti daudz riskēt nevar. Nevar tā - nu pamēģināsim, varbūt, ka varēs, bet varbūt nevarēs pavilkt. Ja reiz režisors izvēlās mani, tad nefilozofēju - kāpēc. Esmu gandarīts, ja loma mani aizrauj, un laimīgs, ja arī rezultātā izdodas.

- Jautājums, protams, ir retorisks, bet vai ir kaut kas, kam jānotiek, lai izrāde izdotos?

- Tas ir pilnīgi neprognozējami. Ir bijušas reizes, kad viss ir, izcila luga, ar panākumiem pasaulē, labs aktieru sastāvs, pieredzējis režisors, visi komponenti sakrīt, bet rezonanse ar skatītāju nenotiek. Nevar teikt, izrāde ir slikta, vienkārši nenotiek saslēgšanās. Un liekas, nu kā var nenotikt? Tāpat ir bijuši vairāki gadījumi, kad šķitis - ir bezcerīgi, viss brūk drupās, bet pēkšņi viss notiek. Nekādi iepriekšējie solījumi negarantē neko. Izrāde piedzimst pēdējā nedēļā. Tas, kā viņa tagad dzimst, man patīk.

IELAUZ. Kā lai šo dominēšanas instinktu, kas ir katrā no mums vai vismaz lielākajā daļā cilvēku, sabalansē ar mīlestību

JURIS ŽAGARS. «Mana ciešākā pārliecība ir tā, ja izrāde nerezonē šodienā, tad viņai lemts aiziet bojā. Cilvēks meklē teātrī tās sajūtas un līdzības, kas virmo gaisā tagad»

Daži fakti

Lauva ziemā pirmoreiz Latvijā iestudēta 1979. gadā tagadējā Nacionālajā teātrī. Iestudējuma programmiņā uzsvērts: «Džeimsa Goldmena lugas Lauva ziemā pirmiestudējuma tiesības Padomju Savienībā ir dotas mūsu teātrim.» Lauva ziemā iestudēta arī vēlāk, pēc neatkarības atjaunošanas, kā Mūzikas un mākslas fonda projekts

Pirmā iestudējuma režisors bija Mihails Kublinskis. Kā rakstīja Normunds Naumanis: «Mazajā zālē, kur tālajos padomju gados gluži novatoriskiem - nesaudzīga psiholoģiskā tuvplāna - apstākļiem mazajā spēles telpā spoži pielāgojās latviešu teātra un kino pirmā lieluma zvaigznes - Lidija Freimane un Elza Radziņa pārī ar saviem karaļiem Hariju Liepiņu un Intu Burānu»

Izrādē piedalījās izcilākie sava laika aktieri, tostarp no Dailes teātra pieaicinātais Harijs Liepiņš

Dailes teātra iestudējums būs lielās zāles izrāde. Tai tapis jauns Džeimsa Goldmena lugas tulkojums. To veikusi Evita Mamaja

Jaunā iestudējuma režisors ir Aleksandrs Morfovs. Lomās spoža Dailes teātra aktieru plejāde: Rēzija Kalniņa, Artūrs Skrastiņš, Gunārs Placēns, Lauris Dzelzītis, Dainis Grūbe, Andris Bulis, Anete Krasovska. Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, Ilzes Vītoliņas kostīmi