Gatavošanās valsts simtgades svinībām deva impulsus dažādiem projektiem, un viens no tiem realizējās arī tūrisma jomā – klajā nāca karte Ceļošana Latvijā 100+ gados, kurā fiksēti interesanti fakti, kas saistīti ar ceļošanu šajā teritorijā.
«Kad iznāca šī karte, daudzi atzina, ka būtu vēlējušies plašāku informāciju, bet, lai izpētītu tūrisma vēsturi, būtu jāstrādā pētnieku kolektīvam vairākus gadus, jo tūrismā apvienojas ļoti daudzas jomas, un katra no tām būtu jāpēta attiecīgās jomas speciālistam. Turklāt Latvijas teritorijā bijuši ļoti atšķirīgi vēsturiskie periodi. Piemēram, laiks pēc neatkarības atjaunošanas ir pretstats padomju periodam, savukārt 20. gadsimta sākums un laiks starp diviem pasaules kariem Latvijā ir pavisam kas cits,» saka biologs, Vidzemes augstskolas docents, tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis. Šī karte varētu kalpot kā impulss padziļināti interesēties par notikumiem tūrismā dažādos laika periodos, kā arī doties apskatīt vietas, kas kādreiz bijušas ļoti populāri tūrisma objekti.
Sausos hronoloģiskos faktus var dažādi interpretēt un izteikt minējumus, un speciālists uzskata, ka šobrīd ļoti svarīgi ir vākt liecības no vēl dzīvajiem lieciniekiem, tāpēc viņš aicina ikvienu pētīt sava novada vēsturi un Latvijas tūrisma vēsturi, jo personīgā pieredze var sniegt īpašas liecības. «Nav starpības, vai senvēsturi pētām šodien vai pēc 100 gadiem, kad, visticamāk, jau būs pavisam citas tehnoloģijas ar pavisam citādām iespējām, jo jebkurā gadījumā strādātu ar periodu, kuram nav dzīvu liecinieku. Man personīgi šķiet ļoti svarīgi iztaujāt dzīvus lieciniekus par konkrēto vēsturisko periodu,» uzsver Juris Smaļinskis.
Fakti apliecina, ka jau 18. gadsimtā Latvijā sāka attīstīties kurortoloģija - 1738. gadā Plienes (Plieņciems) minēta kā pirmā vieta, kur ierodas peldviesi un Kurzemes muižnieki, ap to laiku arī Rīgas ārsts Benjamins Teofils Grāfs nosūta pirmos pacientus uz Bārbeles sēravotu, bet 1795. gadā ar vannu mājas ar 12 koka vannām ierīkošanu tiek aizsākts Baldones kūrorts. Protams, ka ne tikai tajā laikā, bet arī vēlākos gados tas bija ļoti pārtikušiem ļaudīm pieejams pakalpojums, bet Juris Smaļinskis norāda, ka ne tik turīgi ļaudis, visticamāk, kājām devās uz dažādiem svētavotiem, kuriem piedēvēja dziednieciskas īpašības. Ceļošanu, protams, ietekmēja dažādi faktori, un liela loma ceļošanā bijusi gan dzelzceļa izbūvei, gan velosipēda izgudrošanai, lai gan vēl iepriekšējā gadsimta sākumā vispopulārākais ceļošanas veids bija iešana ar kājām, turklāt vienas dienas laikā nogāja 50-80 kilometru. «Mūsdienās daudzi iet ap 800 kilometru garo Santjago ceļu un lepojas par to sociālajos tīklos, bet salīdzinājumā ar ieradumiem, kādi bija ceļotājiem pirms gadsimta, šis ceļš tāds nieks vien ir. 1859. gadā Krišjānis Barons kājām gāja no Dundagas līdz Tērbatai, noejot 1040 kilometru,» nosaka Juris Smaļinskis.
«Tagad varam tikai minēt, kā brāļi Kaudzītes, ņemot līdzi vien spieķi, koferi un cepuri, kājām ceļoja pa Eiropu, bet man gribētos viņiem pajautāt - kur jūs dabūjāt informāciju? Mūsdienu cilvēkam, kas visu nepieciešamo informāciju atrod dažu sekunžu laikā internetā, tas ir pat ļoti interesants jautājums. Ikdienā es strādāju pie daudziem ceļvežiem un kartēm, tāpēc es noteikti gribētu uzdot jautājumu par to, kā tolaik tika plānots maršruts Eiropas mērogā? » saka Juris Smaļinskis. «Tāpat man gribētos pajautāt [līvu valdniekam] Kaupo, kurš 1203. gadā ceļoja uz Romu, - kāds bija ceļš, kā lībietis jutās, ieraudzīdams pilnīgi citu dimensiju, citu pasauli?»
Ja liekas, ka cilvēki senos laikos ir sēdējuši uz vietas, tad, izrādās, ir ceļots arī ļoti sarežģītos laikos. Kā biologs zinātniskos nolūkos Juris Smaļinskis ir izstaigājis dažu īpaši aizsargājamu dabas teritoriju gravas, kas šobrīd tūristiem liegtas, un atklājis vairāku gadsimtu senas liecības, un, kas ļoti interesanti, «daudz parādās uzrakstu no Pirmā pasaules kara laika, kad, šķiet, cilvēkiem bija citas prioritātes, lai gan grūti spriest par to, ar kādu motivāciju viņi tur nokļuvuši, iespējams, dažas no gravām izmantotas kā slēpšanās vietas, un aiz gara laika ir iegrebts gadskaitlis... Varam to tikai minēt. Par spīti globālām kataklizmām, kāds bija Pirmais pasaules karš, arī no šā laika parādās daudz gadskaitļu un ierakstu, tātad - cilvēki ir pārvietojušies».
Laiku starp abiem pasaules kariem speciālists nosauc par tūrisma uzplaukuma periodu, kad īpaši uzplauka vietējais tūrisms, un viens no redzamākajiem cilvēkiem tūrismā ir Kārlis Vanags, kurš sarakstījis ceļvežus, sākot ar kājāmgājējiem un beidzot ar slēpotājiem. Tajā laikā arī tika radīta nacionālā tūrisma kustība Apceļo dzimto zemi. Tūrisms nav pirmās nepieciešamības prece, un tā uzplaukums ir liecība labklājībai.
Savukārt padomju laikā, kad nebija iespēja brīvi ceļot uz Rietumiem, cilvēki no «Latvijas izmantoja iespēju ceļot uz Austrumiem, kur ceļošanai atvērās milzīga un daudzveidīga teritorija - sākot no tundras Ziemeļos, līdz Vidusāzijas tuksnešiem un Tālajiem Austrumiem». Savukārt Latvijā tika veidotas dažādas vissavienības nozīmes tūrisma bāzes, un pirmo reizi šajā teritorijā tūrisms bija sasniedzis masveida apmērus - internetā var atrast fotogrāfijas, kur pie restorāna Jūras pērle pludmale ir ļaužu tik pilna, ka nav, kur apgriezties. «Reizēm studenti, kuriem pasniedzu lekcijas, sūdzas par slikto dzīvi, bet es atbildu - jums visa pasaule vaļā. Nesen bija viena mana bijušā studenta reportāža no Jaunzēlandes, un tālāk jau nav, kur aizbraukt...» saka Juris Smaļinskis.
Līdz ar neatkarības atjaunošanu daudzi strauji izmantoja iespēju apceļot plašo pasauli, bet tas arī bija laiks, kad beidzot bija iespēja apskatīt tās vietas Latvijā, kas padomju režīmā bija slēgtas, piemēram, Kurzemes jūrmalas tā saukto lībiešu krastu, arī Sāmsalu un Kuršu kāpas. «Cilvēki ir dažādi - vieni ceļo, otri neceļo. Esmu pētījis savu dzimtu un varu apgalvot - vieniem visu laiku nav bijis miera, viņi ir pārvietojušies un nēsājušies riņķī, bet citi pat vairākus gadsimtus nav izgājuši no savas viensētas,» nosaka Juris Smaļinskis. Uz repliku, ka iziet no viensētas vajadzēja kaut vai tāpēc, lai atrastu sievu vai vīru, viņš atbild: «Tā ir interesanta ceļošanas motivācija. Lībiešu krastā varam atrast ziņas, ka braukuši uz Sāremā salu lūkoties pēc sievām un vīriem, bet no salas šā paša iemesla dēļ uz cietzemi.»
Īss ieskats ceļošanas vēsturē Latvijā
• Pirmie cilvēki tagadējās Latvijas teritorijā ieceļo pēc ledāja atkāpšanās - ~10 000 gadiem. Pirmais «ceļš», domājams, ir tagadējās Daugavas krasti un upe.
• 13. gadsimtā attīstās pirmie «tūrisma» uzņēmumi - lauku krodziņi, kuros var mīt zirgus, ieturēt maltīti un pārnakšņot.
• No 1203. līdz 1204. gadam Turaidas novada līvu valdnieks Kaupo kopā ar Daugavgrīvas klostera abatu Teoderihu dodas ceļojumā uz Romu.
• 1435. gadā Rīgā uzbūvē pirmo viesnīcu.
• 15. un 16. gs. attīstās zeļļu pieredzes apmaiņas un mācību ceļojumi, bez kuriem nevar iegūt meistara tiesības.
• 16. gs. pirmajā pusē Latvijas teritorijā darbojas 56 krogi.
• 17. gs. sākumā Rīgā ir viena viesnīca Lielajā Smilšu ielā.
• Sākot no 17. gs. 30. gadiem, Zviedrijas valdība Vidzemē uzsāk pasta ceļu veidošanu, tie ir nozīmīgs pārvietošanās elements.
• No 1736. līdz 1768. gadam uzceļ Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona vasaras rezidenci - Rundāles pili.
• Vecākie uzraksti no Gūtmaņa alas apceļotājiem uz tās sienām saglabājušies no 1668. un 1677. gada.
• 1738. gadā Plienes (Plieņciems) tiek minēts kā pirmā vieta, kur ierodas peldviesi un Kurzemes muižnieki.
• 1739. gadā izpēta Bārbeles sēravotu, uz kuru Rīgas ārsts Benjamins Teofils Grāfs nosūta pirmos pacientus.
• 1795. gadā Baldonē iekārto pirmo vannu māju ar 12 koka vannām, kas ir Baldones kūrorta aizsākums.
• 1796. gadā slimnieki sāk izmantot sērūdeņraža avotus pie Ķemeru mežsarga mājām - vēlākajos gadsimtos izveidojas populārais Ķemeru kūrorts.
• 19. gs. sākumā par populāru rīdzinieku atpūtas vietu kļūst Plieņciema pludmale.
• «Vidzemes Šveices» nosaukums visdrīzāk radies, pateicoties vācu ceļotājiem A. Trihartam un J. Fišeram, kas 19. gs. sākumā ceļojuma iespaidos Siguldas apkārtni bija salīdzinājuši ar Saksijas Šveici, bet Gaujas ieleju - ar Elbas krastiem.
• 19. gs. beigās izveidojas Siguldas kūrorts, kad grāfs von der Borhs un kņazs Kropotkins pēc Eiropas kūrortu paraugiem sāk labiekārtot Siguldas apkaimi.
• 1810. gadā tiek dibināts Liepājas kūrorts.
• 1836. gadā cauri Daugavpilij un Rēzeknei atklāj Pēterburgas-Varšavas šoseju.
• 1846. un 1852. gadā pie lībiešiem ekspedīcijās dodas somu akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns.
• 1859. gadā Krišjānis Barons 24 gadu vecumā no Tērbatas veic ceļojumu līdz Dundagai, noejot 1040 km.
• Gadsimta vidū cauri Daugavpilij un Rēzeknei izbūvē Pēterburgas-Varšavas dzelzceļa līniju.
• No 1862. gada tūrisma organizācijas regulāri rīko ekskursijas pa Latviju.
• Laikā no 1886. līdz 1963. gadam Latvijā darbojās deviņi velosipēdu lielražotāji un vairāk nekā 30 mazo uzņēmumu Rīgā un citās Latvijas pilsētās, kas kopumā saražoja ap 10 000 kvalitatīvu velosipēdu gada laikā.
• 19. gs. otrajā pusē izbraukumi ārpus Rīgas kļūst masveidīgi.
• 19. gs. astoņdesmitajos gados Reinis un Matīss Kaudzīši laikrakstos publicē savus ceļojumus pa Latviju un daudzām Eiropas valstīm. Viņi ceļo ar kājām, ņemdami līdzi spieķi, koferi un cepuri.
• 1883. gadā grāfs Jans Kazimirs Jozefs Zībergs-Plāters Poguļankā izveido kūrortu netālu no Daugavpils.
• 1892. gadā rakstnieks Voldemārs Zālītis (Valdis) publicē ceļojuma piezīmes pa Zemgali.
• 19. gs. beigās - 20. gs. sākumā ar vilcienu pārvietojās tikai turīgākā iedzīvotāju daļa. Pārējie joprojām iet kājām, labākajā gadījumā - brauc zirga pajūgā.
• 1900. gadā Gaiziņkalna zemes īpašnieks iesniedz sūdzību, ka «zaļumos gājēji» rada materiālus zaudējumus.
• 1905. gadā tika atklāta tvaikoņu satiksme Vidzemes jūrmalā. Uz Saulkrastiem sāk kursēt kuģis Neibāde.
• 1911. gadā Busu mājās pie Buses pilskalna tiek izveidota viesu grāmata, kas apskatāma joprojām.
• 1912. gadā dibināts Rīgas Zooloģiskais dārzs - viens no modernākajiem tā laika Eiropā. Nokļūšana no Rīgas centra ar elektrisko tramvaju. 1913. gadā - tajā ir gandrīz 200 000 apmeklētāju.
• 1914. gadā peldviesu skaitu Rīgas jūrmalā vērtē ~ 70 000.
• 20. gs. 20. gados pie Bārbeles sēravota darbojas kūrvieta ar pastaigām parkā un lustēm deju laukumā.
• 1920. gadā igauņu profesors Lauri Ketunens ceļo pa Ziemeļkurzemes piekrasti un pēta lībiešu kultūru.
• 1921. gadā uz Baldones kūrortu sāk kursēt zirgu tramvajs.
• 1923. gadā Ernests Brastiņš, pētīdams Latvijas pilskalnus, nostaigā vairāk nekā 1500 km.
• Divdesmitajos gados Spilvē (Rīgā) izveido civilo lidostu.
• 1924. gadā nodibina Latvijas Tūristu biedrību, vēlāk - arī citas ar ceļošanu saistītas organizācijas.
• Trīsdesmitajos gados Gaiziņa un Bērzaunes tūrisma mītņu saimnieki piedāvā skijoringu ar zirgu un kamanām (18 km), pie kurām aiz virves turas slēpotāji.
• Ērenpreisa velosipēdu fabrikā laikā no 1929. līdz 1940. gadam saražoja 182 000 velosipēdu - ap 70% no visiem tajā laikā saražotajiem velosipēdiem.
• 1930. gadā izdod Latvijā pirmo ūdenstūrisma ceļvedi: Vadonis pa Daugavu, Pļaviņas - Koknese, kura autors ir Jānis Jaunsudrabiņš.
• 1934. gada ceļvedī: «Pašas slēpes nav dārgas: 180 cm garas apm. Ls 20, - 200 cm - 23 latus, ieskaitot labas saites un nūjas. Lai nebūtu tirgotājiem jāmaksā starpniecība, der pasūtīt tieši pie ražotājiem.»
• 1934. gada ceļvedī: «Apvidos, kur tūristu apmetņu nav, mēģinait pārgulēt pie lauksaimniekiem, uzrādot savu pasi vai tūristu biedrības kartiņu. Par naktsmājām un uzturu kattreiz samaksājiet!»
• 1935. gadā pēc Valsts prezidenta K. Ulmaņa iniciatīvas radīta nacionālā tūrisma kustība Apceļo dzimto zemi.
• 1936. gadā tiek popularizēta velobraukšana, organizējot Vienības braucienus.
• Trīsdesmitajos gados aktīvi darbojas Kārlis Vanags, kurš saraksta daudzus Latvijas ceļvežus un veic valsts mēroga tūrisma propagandu.
1938.-1939. gadā iznāk Viļa Veldres grāmata Dzīve pie jūras, kurā autors apraksta savu gājienu gar Latvijas piekrasti.
• Populārs pārvietošanās līdzeklis ceļojumos ir kravas automašīnas.
• Līdz 1940. gadam Ogre izvirzās kā vadošais kūrorts pēc apmeklētāju skaita.
• 1955. gadā izveido Siguldas Tūristu bāzi, kur vasarā varēja uzcelt līdz 200 telšu.
• Uzceļ Tūrisma un atpūtas centru Plosti pie Abavas.
• Populāri kļūst Amatas mači. 1969. gadā startēja 1500 dalībnieku, bet skatītāju bija ap 60 000. Šādu masveida pulcēšanos padomju vara uzskata par nopietnu apdraudējumu.
• 70.-80. gados darbojas arodbiedrību atbalstīts masu tūrisms, kas virzīts galvenokārt uz atpūtas bāzēm, sanatorijām un kūrortiem. Tiek izstrādāti gan vietējie, gan vissavienības nozīmes pārgājienu, velo, ūdenstūrisma un autotūrisma maršruti.
• 1973. gadā tiek nodibināts Gaujas Nacionālais parks.
• 1974. gadā apvienība Radiotehnika Ķesterciemā izveido pionieru nometni Albatross, kas strādā trīs maiņās, vienā apkalpojot līdz 1000 bērnu.
• 1975. gadā pie Dridža ezera uzceļ vissavienības nozīmes tūristu bāzi Sauleskalns.
• Septiņdesmito gadu otrajā pusē Imanta Ziedoņa vadībā izveidojas neformāla grupa, kas ceļo pa Latviju un atbrīvo krūmos ieaugušos dižkokus.
• Astoņdesmitajos gados par vissavienības masveida kūrortu kļūst Jūrmala. Pie populārā restorāna Jūras pērle pludmalē ir tik daudz cilvēku, ka nav kur apgriezties.
• Par bestselleru kļūst 1984. gadā izdotā Gunta Eniņa grāmata Tepat Latvijā. Grāmatu un citus autora rakstus daudzi izmanto kā Latvijas alternatīvo tūrisma ceļvedi.
• 1993. gada 18. jūnijā 10 entuziasti nodibina asociāciju Lauku ceļotājs.
• 2007. gadā izdots Veloceļvedis pa aizsargājamām dabas teritorijām.
• 2009. gadā iedibina Slīteres ceļotāja dienas.
• 2011. gadā asociācija Lauku ceļotājs izdod vienu no bestselleriem - Militārā mantojuma karti.
• 2013. gadā radīta jauna iniciatīva - kultūras zīme Latviskais mantojums.
• 2017. gadā kopā ar sadarbības partneriem tiek uzsākta Jūrtakas - 1200 km gara starptautiska kājāmgājēju maršruta - izveide Latvijas un Igaunijas piekrastē.
