Rīt, 8. novembrī, Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps ietvaros pirmizrādi piedzīvos dokumentālā filma Lustrum – par čekas/VDK atstāto mantojumu. Filma veidota programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. «Atslēgu filmai man iedeva saruna ar Māru Zālīti, kurā viņa atsaucās uz Česlava Miloša teikto, ka nevienam cilvēkam, kurš ir piedzimis, uzaudzis un dzīvojis brīvībā, nav tiesību tiesāt tos cilvēkus, kuri dzīvojuši nebrīvē,» saka filmas režisors Gints Grūbe.
1991. gadā puča laikā tika pārņemta daļa no VDK arhīviem Latvijā, tai skaitā arī 4300 aktīvo aģentu kartotēka. Čekas maisu atvēršana tika vilcināta turpat trīsdesmit gadu garumā, līdz beidzot politiķi pirms četriem gadiem pieņēma lēmumu veikt arhīvu izpēti līdz
2018. gadam un, iespējams, tos publiskot. Filma Lustrum stāsta par VDK darbības metodēm 80. gados un 90. gadu sākumā, ļaujot izprast padomju totalitāro sistēmu. Liecības par Latvijas neseno pagātni un VDK darba metodēm Latvijā un ārpus Latvijas sniedz Vaira Vīķe-Freiberga, Lidija Doroņina-Lasmane, Māra Zālīte, Jānis Peters, Ojārs Rubenis, Jānis Šipkēvics, Georgs Andrejevs, Jānis Rokpelnis, Ivars Seleckis, Dzintra Geka, Ivars Godmanis, Linards Muciņš, Jānis Rukšāns, Jānis Pujāts, bijušie VDK virsnieki un darbinieki. Darbs pie dokumentālās filmas Lustrum sākts pirms četriem gadiem, kad ar Saeimas lēmumu tika uzsākta VDK arhīvu pētniecība un atklāts bija jautājums, ar ko šī pētniecība
2018. gadā beigsies - vai VDK arhīvi tiks atvērti un kāds statuss būs VDK atstātiem arhīviem pēc 27 gadiem, kad tie nonāca Latvijas Republikas Saeimas rīcībā. 2018. gada 4. oktobrī Saeima pieņēma lēmumu, ka arhīvi jāpublisko internetā līdz 2018. gada beigām. Uzreiz pēc pirmizrādes, filma būs skatāma kinoteātros visā Latvijā, kur kopā ar filmas reģionālajām pirmizrādēm notiks arī sarunas par kolaborāciju un VDK atstāto mantojumu dažādās Latvijas vietās.
- Pirmā sastapšanās ar čekas maisiem tev esot bijusi deviņdesmito gadu sākumā, kad strādāji laikrakstā Atmoda - uzradies cilvēks, kurš piedāvājis redakcijai iegādāties tā saukto čekas maisos atrodamo personu sarakstus.
- Tajā laikā tā sauktie čekas maisi salīdzinājumā ar augusta puču nebija nekas eksistenciāli būtisks. Šim notikumam nebija lielas nozīmes, tas vienkārši bija tā laika konteksts. Vēlāk šajos maisos minētie vārdi un uzvārdi apauga ar leģendām un teiksmām, un tam bija tikai viens iemesls - lustrācija nenotika uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas.
- Kāpēc?
- Tobrīd valsts bija absolūti jauna, bez pieredzes attiecībā uz kolaborācijas jautājumiem, un līdzīga pieredze tolaik nebija arī citās Austrumeiropas valstīs. Latviju bieži mēdz salīdzināt ar Vāciju, bet svarīgi atcerēties, ka Vācijā viss drošības dienests tomēr bija viņu valsts sastāvdaļa, savukārt Latvijā - okupācijas sastāvdaļa. Un tā ir ļoti būtiska atšķirība - Vācijā cilvēki, kuri bija iesaistīti aģentūrā, lai uzturētu nemainīgu sociālistisko režīmu Vācijas Demokrātiskajā Republikā, to bija darījuši brīvprātīgi, bet Latvijā, protams, arī bija cilvēki, kuri to bija darījuši brīvprātīgi, taču lielākā daļa cilvēku bija totalitāras varas piespiesti, padarīti par šo aģentūras daļu. Un tā ir liela atšķirība, kas ir jāņem vērā.
Kāpēc lustrācija nenotika uzreiz? Bija vajadzīga drosme. Tāpat kā Muciņam un Co, kas ieradās čekas mājā, atspēra durvis un paņēma kartotēku, kas tur bija, tāpat bija vajadzīga drosme tieši tobrīd uzsākt lustrācijas procesu. Mūsu valstī bieži ir pietrūcis drosmes ļoti daudzu būtisku procesu uzsākšanai. Jānis Rukšāns, kurš pats pēc tam savu vārdu atrada maisos, vienā no pirmajām Tautas frontes domes sēdēm nāca klajā ar lustrācijas ideju, taču tobrīd viņu neatbalstīja neviena atsaucīga auss, un tas vēlāk arī radīja visas sazvērestības teorijas, ka Tautas fronte bija VDK veidota struktūra, un šī teorija vēl aizvien ir spēkā.
- Tu piekrīti teorijai, ka cilvēks varēja nonākt maisos, pašam to nezinot?
- Domāju, ka ne. Protams, varēja būt vervējamo saraksti, bet cilvēkam, kura vārds parādīsies maisos, noteikti ir versija, kurā situācijā vervēšana varēja notikt. Eksperti, kuri ir pētījuši aģentūru sarakstu, apgalvo, ka cilvēks pats izdomāja sev segvārdu, neviens cits to nedarīja. Tie VDK virsnieki, kuri piedalās tiesas procesos, visbiežāk arī apgalvo, ka tāpēc, lai pildītu savervēto cilvēku gada normas, viņi daudzus ir «pierakstījuši», bet nedomāju, ka tā ir īpaši ticama versija.
- Vai tu pieļauj kaut niecīgu procentu, ka tā varētu būt bijis?
- Jā, bet tieši tāpēc cilvēkiem, kuru vārdi atrodami čekas maisos, ir jābūt gataviem runāt, citādi viss var izvērsties traģiski. Ir pieņemts likums par čekas maisu publiskošanu, un jau pēc pāris nedēļām šī informācija būs publiska un internetā, bet nebūs nevienas kompetentas institūcijas, kas varēs dot šo kontekstu. Jānis Rokpelnis stāstīja, ka viņš bija mēģinājis kontaktēties ar VDK dokumentu izpētes komisiju, lai lustrētos, un ticis atraidīts, tas nozīmē - šajā valstī vienīgā iespēja izstāstīt savu stāstu ir mediji. Kad decembra sākumā publiskos čekas maisu sarakstus, mediju telpā pietrūks vietas, lai visi cilvēki varētu izstāstīt «savu kontekstu». Jo iespējamas tādas informācijas interpretācijas, kuru sekas var būt ļoti dažādas.
- Filmu sākāt pēdējā brīdī? Esat paspējuši intervēt nu jau mūžībā aizgājušo Latvijas PSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju Edmundu Johansonu.
- 30 gadus esmu strādājis žurnālistikā, protams, man piemīt žurnālistiskā intuīcija. Kad 2014. gadā publiskai apskatei pirmo reizi tika atvērta Stūra māja, to dažos mēnešos apmeklēja vairāk nekā 40 000 cilvēku, tik plašs apmeklētāju skaits man bija liels pārsteigums. Nebiju iedomājies, ka šis stāsts cilvēkus interesē tik ļoti, un bija skaidrs, ka saruna par padomju totalitāro mantojumu un tā sekām mūsdienu sabiedrībā nav beigusies.
Es gan biju pārliecināts, ka čekas maisu atvēršanas procesu nomuļļās, un viss liecināja, ka atradīs iemeslus, lai šos dokumentus nepubliskotu, iznīcinātu, atvēršanu atliktu vēl uz 30 gadiem... Acīmredzot dažām politiskām partijām maisu publiskošana bija vēlēšanu kārts, kas tomēr nenostrādāja. Domāju, ka vēlētājs Latvijā ir pietiekami gudrs, neraugoties uz dažām īpatnībām vēlēšanu rezultātos.
- Filmā daudz kas pasniegts kā atvērts jautājums, ļaujot skatītājam pašam izlemt, vai cilvēku verbāli teiktais saskan ar viņa sejas izteiksmes pausto. Pozīcija - nevienu netiesāt - bija jau no paša sākuma?
- Atslēgu filmai man iedeva saruna ar Māru Zālīti, tajā viņa atsaucās uz Česlava Miloša teikto, ka nevienam cilvēkam, kurš ir piedzimis, uzaudzis un dzīvojis brīvībā, nav tiesību tiesāt tos cilvēkus, kuri dzīvojuši nebrīvē. Es nevaru būt čekas maisos. Nesen par to runāju ar aktrisi Gunu Zariņu, un mēs abi nolēmām - ja savā profesijā būtu sākuši strādāt gadus piecus agrāk, mūs arī, iespējams, varētu šantažēt, vervēt, piespiest sadarboties ar čeku, un mēs nezinām, kāds varētu būt rezultāts.
Intervējot cilvēkus filmai, es sapratu, ka praktiski visiem saruna ir kaut kas vairāk par formālu interviju, tā bija saruna, kuru cilvēki zemapziņas vai apziņas līmenī bija gribējuši un gaidījuši. Liela daļa no intervējamiem uz sarunām bija ļoti sagatavojušies, daļa no viņiem savā galvā jau bija formulējuši sakāmo, un es ļāvu visiem teikt to, ko viņi gribēja. Tiesa gan, vienlaikus arī konstatēju, ka daži no viņiem melo, sakot, ka viņi nav zinājuši, ka ir sarakstos, bet es zinu, ka viņi to zināja, vismaz man ir tāda informācija. Ir lietas, ko nevar noslēpt, bet arī tā ir lustrācijas būtība, ka cilvēks pārvar grūtības par to runāt. Ļoti augstu novērtēju visus, ar kuriem mēs filmā runājām, un esmu gatavs visus aizsargāt un aizstāvēt, nevis nosodīt. Protams, tikai Georgs Andrejevs ir sasniedzis tādu brīvības pakāpi, ka var atklāti runāt par šo tēmu.
- Kāpēc viens spēj atzīt un izstāstīt, kā tas viss notika, bet cits noliedz pat pašu faktu?
- Tāpēc, ka cilvēki baidās, ka viņus pazemos, arī viņu bērnus. Jāņa Rokpeļņa atzīšanās un Latvijas literātu reakcija uz to bija spilgts piemērs tam, ka šī saruna nebūs viegla un ātra.
Slikti ir tas, ka publiskajā telpā neesam skaidrojuši notikušo totalitārā sistēmā, arī no tā izrietošās sekas, jo ir neērti sevi konfrontēt ar tāda veida jautājumiem.
- Apmaiņā pret ziņojumiem daudzi dabūja to, ko mūsdienās sauc par dzīves kvalitāti - iespējas attīstīt karjeru, braucienus uz ārzemēm, protams, cits vairāk, cits - mazāk.
- Es neteiktu, ka visi cilvēki, kuru vārdi atrodami čekas maisos, ir stukači. Filmas tapšanas laikā daudzi stāstīja, kā viņus vervēja. Piemēram, pirms brauciena uz ārzemēm lika aizpildīt anketu, atbildot uz dažādiem jautājumiem, arī - vai ir radi ārzemēs, vai kāds no radiem bijis leģionā un tamlīdzīgi, un saprotu, ka vairākums uz šādiem jautājumiem atbildējuši ar «nē». Tomēr VDK, izmantojot šo anketu, ievāca datus un, cik es saprotu, darīja to ļoti meistarīgi, un vienā brīdī konfrontēja cilvēku ar paša rakstīto, piemēram, kāpēc melojāt, jums taču ir radi ārzemēs un tēvs bijis leģionā. Jūs taču mīlat savu profesiju, savu darbu, gribat turpināt to pašu darīt? Tā bija metode, kas strādāja.
- Ko dos, ka čekas maisu saturu drīz izbērs internetā?
- Bez plašāka skaidrojuma šis solis nedos neko. Tam ir ļoti lielas blaknes - var sākties raganu medības, viens uz otru rādīs ar pirkstiem, citi teiks - redz, jūsu, latviešu nācijas, garīgie tēvi un mātes ir bijuši čekisti, pat neiedziļinoties kontekstā, ka patiesībā viņi bijuši sistēmas upuri. Iespējams, daudzi izmantoti, pašiem neapzinoties, kam tika izmantoti, vai varbūt tika šantažēti. Un jautājums patiešām ir - kurš iedos kontekstu, kas nepieciešams tā laika izpratnei? Piemēram, esmu runājis ar pavisam jauniem cilvēkiem, kuri nesaprot, kāpēc bija grūtības aizbraukt uz ārzemēm, jo viņi ir piedzimuši un izauguši valstī, kuras lidsabiedrībai ir turpat simts tiešo reisu, viņi nesaprot, ka brauciens uz Helsinkiem notika ne vairāk un ne mazāk kā caur VDK organizētām apakšstruktūrām. Tā sistēma nav līdz galam izstāstīta.
Veidojot filmu, es pārliecinājos, ka cilvēki grib runāt par notikušo tajā laikā. Decembrī šie arhīvi būs publiski pieejami, un tad varēs pārliecināties, kurš no mūsu filmas varoņiem tur ir vai nav, un varēs uzdot nākamos jautājumus. Mans mērķis ar filmu bija iezīmēt, ka jautājums nav tik vienkāršs, domāju, ka viss ir daudz sarežģītāk. Mans mērķis bija runāt par to, kā sistēma viņus padarīja par savu daļu vai mēģināja padarīt par savu daļu.
- Vai latvieši būs tik empātiski, lai saprastu, un tik augstsirdīgi, lai piedotu?
- Domāju, ka, jā. Es vados no Lidijas Doroņinas-Lasmanes, kura kā kristīgs cilvēks ir ļoti piedodoša visiem, un arī es piedotu cilvēkam, kurš vismaz cenšas godīgi par to runāt.
Esmu augstās domās par Latvijas sabiedrību, domāju, ka mums ir diezgan laba valsts ar visām tās attīstības grūtībām un problēmām. Latvieši ir ilgstoši traumēta nācija, bet tieši caur to tā ir gudra, lai nesāktu pati sevi plosīt. Lai gan gadījums ar Rokpelni un literātiem ir slikta indikācija tam, kāds šis process varētu izvērsties.
Filmā neiekļāvām fragmentu no sarunas ar Ojāru Rubeni, kurš bija ļoti sarūgtināts, teica, ka Latvijas sabiedrība ir slima un ļauna, cilvēki ir nenovīdīgi, un savu nenotikušo dzīvi mēģinās novelt uz cilvēkiem, kuru vārdi ir čekas maisos. Es tik slikti nedomāju par Latvijas sabiedrību, man nešķiet, ka ir tik traki, ka cilvēki savas dzīves problēmas mēģinās reducēt uz tiem, kuru vārdi parādīsies čekas maisos. Būtu pārāk traki, ja tāda būtu mūsu nācijas diagnoze. Uzskatu, ka mēs esam daudz spēcīgāki.
- Tomēr, ja nav atzīšanās un nožēlas?
- Cik es saprotu, lielākā daļa no šiem cilvēkiem baidās no elementāras birkas piekarināšanas. Konteksts, par ko mēs runājam filmā, daudzus neinteresēs - ja esi čekas maisos, tad esi stukačs. Stāsts par čekas maisiem nav tik vienkāršs, un cilvēki, kuru vārdi atrodami čekas maisos, a’priori nav bijuši stukači.
- Kas tad?
- Varbūt sistēmas upuri. Nav viennozīmīga traktējuma visam.
- Čekas maisi atstāti ar nodomu - šāds viedoklis izskan filmā, tas bieži izskan arī publiskajā telpā.
- Tāda bīstamība pastāv. Filmu negribēju laist ārā pirms Saeimas vēlēšanām, jo latviešu elektorāts apzināti vai neapzināti tiek skaldīts ļoti sīkās sastāvdaļās, un šāda veida jautājumu izvirzīšana neko būtisku nedotu nācijai garīgās veselības ziņā. Bet es redzu, ka cilvēki, kuru vārdi, cik man zināms, varētu būt šajos sarakstos, ik pa laikam mēģina runāt par šo tēmu - apslēptā veidā mēģina sevi sagatavot iespējamai konfrontācijai. Filmā iezīmējām arī to, ka tiesvedība par sadarbības faktu ar čeku savā ziņā ir formāla un bezjēdzīga, jo dokumentu apjoms nav pietiekams, lai juridiski pierādītu kāda sadarbības faktu.
- Starp taisnīgumu un tiesiskumu nav liekama vienlīdzības zīme?
- Tās ir divas dažādas tēmas. Arī filmā viens mūsu varonis saka, ka nav gribējis iet tiesāties, tomēr beigās iet tiesāties. Tā ir pretrunu plosītā situācija, kurā cilvēki nonāks - gribēs atrast kaut kādu izeju; ja tā nebūs morāli iespējama, tad to meklēs juridiski. Tomēr no sarunas par to, kas notika padomju režīmā, nevarēs izvairīties - sabiedrība joprojām dzīvo ar postpadomju kodiem, tie ir pietiekami dzīvi, tai skaitā mantoti, un tie izpaužas visdažādākajās formās, un šis jautājums ir daļa no tā.
____
* Lustrācija (Lustrum) bija viens no valsts pārvaldes principiem Romas impērijā, kas noteica, ka, mainoties valsts pārvaldei, iepriekšējās varas pārstāvji ceremoniāli atzīstas visos grēkos un zvēr uzticību jaunajai varai. Mūsdienās ar lustrācijas jēdzienu apzīmē brīvprātīgu personas atzīšanos sadarbībā ar represīvajām varas institūcijām valstīs, kurās iepriekš valdījuši totalitāri, noziedzīgi režīmi, pretī saņemot valsts garantētu aizsardzību. Lustrētu personu vārdus nepublicē, tās tiek pasargātas no kriminālvajāšanas. Savukārt valsts lustrācijas procesā gūst iespēju attīrīt pārvaldi no nelojāliem, viegli šantažējamiem un tāpēc viegli manipulējamiem bijušā režīma atbalstītājiem un regulēt to atrašanos politiskos vai ierēdņu amatos.
