LNOB savu simto sezonu atklāja ar Riharda Vāgnera "Klīstošo holandieti"

 
DIVAS TELPAS. Šajā iestudējumā Zenta nevis nolec no klints, bet izskrien caur durvīm starp dzīvo un mirušo pasauli, tieši rokās holandietim, kas to sagaida ar mefistofelisku smīnu. Vai tiešām viņa to atpestī no lāsta? ©Publicitātes foto: Didzis GRODZS no LNOB arhīva

Septembra beigās LNOB savu simto sezonu atklāja ar Riharda Vāgnera Klīstošo holandieti – operu, kurai ir vēsturiska nozīme Rīgas operteātra vēsturē.

Ne tikai tādēļ, ka atbilstoši leģendai operas ideja Vāgneram it kā iešāvusies prātā kaut kur Ziemeļjūrā pie Norvēģijas krastiem (libreta tekstā minēta Sandvīka), bēgot ar kuģi no Rīgas kreditoriem caur Kēnigsbergu uz Londonu. Klīstošais holandietis 1918. gada 15. oktobrī toreizējā Rīgas Pirmā pilsētas teātra (mūsdienās Nacionālā teātra) telpās bija pirmā Latvju operas izrāde. Savukārt 1919. gada 23. janvārī tā bija pirmā latviešu trupas izrāde tagadējā mājvietā, kas pirms tam bija Rīgas Otrais pilsētas teātris jeb Rīgas Vācu teātris.

Īsts Baltijas Vāgners labākajās tradīcijās, varbūt ne ideāls, bet visnotaļ cienījams

Valsts simtgadē un operas 100. sezonā tapis septītais šīs operas iestudējums Latvijas Nacionālās operas vēsturē. Tās režisors ir Viesturs Kairišs. Gluži kā holandieša leģendā par izkāpšanu krastā jaunākais Vāgnera iestudējums tapis septiņus gadus pēc Nībelunga gredzena ciklu noslēdzošā Dievu mijkrēšļa (pa vidu gan tapis arī Valkīras atjaunojums 2013. gadā). Pa šo laiku režisors Vāgnera operās uzkrātās atziņas integrējis savos dramatiskā teātra uzvedumos - Uguns un nakts, Pērs Gints un Salome Nacionālajā teātrī, Karalis Līrs Mihaila Čehova Krievu drāmas teātrī, tandēmā ar Reini un Kristu Dzudzilo strādājot turpinājumos viena mākslinieciskā rokraksta ietvaros.

Atgriešanās pie Vāgnera ir loģiska un reizē, iespējams, iezīmē kādu noslēdzamu kopradīšanas posmu, kurā jau vērojami daudzi atkārtojumi un divu operas iestudējumā iesaistīto mākslu - režijas un scenogrāfijas - nopietna konkurence. Vāgnera mūzika, protams, ir galvenais Klīstošā holandieša arhitektonikas elements un atbildīgs uzdevums, kuru Mārtiņa Ozoliņa vadībā, piepildot komponista ieceri par šīs operas izrādīšanu bez pārtraukumiem, atzīstamā kvalitātē realizēja LNOB koris un orķestris un zvaigžņota viessolistu komanda - titullomā Egils Siliņš, Dālands - igauņu bass Ains Angers un Zenta - tīrskanīgais lietuviešu dramatiskais soprāns Vida Miknevičute. Īsts Baltijas Vāgners labākajās tradīcijās, varbūt ne ideāls, bet visnotaļ cienījams.

Muzikālās dramaturģijas pēctecība un veseluma iespaids, kāds radās, klausoties un skatoties izrādi bez pārtraukumiem, ir koncepcijas lielākā veiksme, par spīti reizumis jūtamajam diriģenta un orķestra pagurumam. Tas izpaudās atsevišķās neprecizitātēs un tempos, atsevišķi monotonos un šķietami pat iestieptos brīžos (piemēram, Vērpēju korī). Vokāli pārliecinoši skanēja vīru koris, gan akustiskajā, gan apskaņotajā versijā, respektīvi, gan dzīvo lidotāju, gan spokainā Holandieša, spriežot pēc kostīmiem, šoreiz lidaparāta, ekipāžas sniegumā.

Dāmas nevarēja lepoties ar tik sabalansētu skanējumu. Turklāt šķiet, arī Elīnas Lutces kustību partitūra, kuras galvenā iezīme bija kustību pieskaņotība uzsvērtajām taktsdaļām, respektīvi, sinhroni mūzikas ritmam, nedaudz izdarīja lāča pakalpojumu, padarot kopiespaidu visai mehānisku. Taču īsti vāgnerisks kolorīts atklājās solistu balsīs. Egils Siliņš, kam šis ir deviņpadsmitais Klīstošā holandieša iestudējums, skanēja vareni un niansēti, izsvērti un emocionāli krāsaini, kontrastējot ar pabaiso, statujai līdzīgo vizuālo tēlu - holandietis nogrimēts rēgaini pelēkzaļu seju un arī kustībās ir lielākoties statisks. Viņam līdzvērtīgs spoguļattēls (šo iespaidu nosaka scenogrāfijas koncepcija, izmantojot segmentos sadalītu grozāmo skatuvi, kad nereti divas daļas redzamas kā spogulī ar aizmūrētām durvīm pa vidu starp dzīvo un mirušo pasauli) ir Ains Angers - vitāls un vokāli spilgts, sulīgs Dālands jau no uznākšanas brīža. Vida Miknevičute starp abiem staltajiem kungiem gan izskatās, gan skan teju ēteriski, pārpasaulīgi, eņģeliski silti liriski un reizē dramatiski. Nav šaubu, ka milzīgu lomu iestudējumā spēlē solistu harisma un partnerība.

Tas attiecas ne vien uz pieminētajiem trim, bet arī uz Ērika lomas atveidotāju, amerikāņu tenoru Korbiju Velču, 2017. gada LNOB Tanheizeru. Viņa liriskais dziedājums līdzsvaroja visai grotesko vizuālo tēlu, ko raksturoja dažāda lieluma beigtu jūrasputnu kā trofeju staipīšana pa skatuvi (saskaņā ar libretu Ēriks ir mednieks). Lai arī pirmizrādes sastāvs muzikāli un aktieriski nelika vilties, tieši otrādi, bažas tomēr raisa režisora paļaušanās uz scenogrāfijas dinamiku un solistu individuālo meistarību, kas var būt riskanti cita dziedātāju sastāva gadījumā. Otrajā pirmizrādē mainījās tikai Zentas lomas tēlotāja - zviedru soprāns Līne Karlsona, kura arī jau dziedājusi Tanheizerā. Viņas Zenta vairs nebija tik trausla un ēteriska, radot daudz ekspresionistiskāku tēlu. Novembrī holandieša lomu dziedās Rihards Mačanovskis, bet Dālandu - Krišjānis Norvelis, Ērika lomu dziedās tenors Andris Ludvigs.

Atsevišķi atzīmējams šajā iestudējumā ir gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa veikums. Viņš režijas koncepcijā ienes savulaik Ādolfa Apias ieviestās Vāgnera operu iestudēšanas tradīcijas, gaismai piešķirot simbolisku nozīmi un padarot to par būtisku scenogrāfijas elementu. Kristas Dzudzilo kostīmi šoreiz veidoti kā uniformas - ne vien lidotāju (oriģināli - jūrnieku) kontekstā kungiem, bet arī gaidošās dāmas tērptas vienāda toņa un līdzīgu fasonu tērpos. Tāpat vēlāk pilnīgi visām, ilustrējot laika-gaidīšanas koncepciju, ir vienādi uzpolsterēti grūtnieču vēderi. Šī uniformizācija, tonālā un kustību monotonija, protams, ļauj pievērst lielāku uzmanību iestudējuma muzikālajām niansēm. Taču tā arī samērā ātri ļauj apjaust spēles noteikumus, neatstājot nekādu intrigu skatītājam, par spīti plakātiskajiem brīdinājumiem par totalitārisma briesmām, kas, protams, nav zaudējušas aktualitāti arī mūsdienu pasaulē. Laime, ka psiholoģisko spriedzi un dinamiku nodrošina partitūra. Reiņa Dzudzilo scenogrāfija vairākās jau iepriekšminētajās izrādēs signalizē par mākslinieka ambīcijām režijā. Varbūt vērts mēģināt turpināt Homo novus festivāla iestudējumā Patētiskā aizsākto režisora kārtā, piepulcējoties tiem kolēģiem, kuri latviešu teātrī jau veiksmīgi apvieno režisora un scenogrāfa ampluā.