«Varbūt tā teikt ir ļoti drosmīgi no manas puses, bet man šķiet, ka ikviens no mums zina, kas ir vientulība. Neatceros, kam pieder šis teiciens, bet tā ir: mēs piedzimstam vieni un nomirstam vieni. Un tas nozīmē, ka vientulība cilvēkam ir ieprogrammēta jau no dabas,» saka aktieris un režisors Jurijs Djakonovs (32).
Rītvakar, 26. oktobrī, pulksten 19 viņam pirmizrāde Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Mazajā zālē - La performance pēc Solas Monovas dzejas Huligānes grēksūdze. Izrādē piedalās Tatjana Lukašenkova (Sieviete) un Ņikita Osipovs (Kontrabasists). Māksliniece Pamela Butāne. 18+.
«Pirmoreiz mūžā strādāju ar dzeju, un tas man ir ne vien ļoti interesanti, bet arī liels izaicinājums. Jo izrādes pamatā nav luga, tas nav uzrakstīts dramaturģiskais materiāls. Tie ir atsevišķi dzejoļi, kas, no vienas puses, ir abstrakti, bet, no otras - emocionālā līmenī ļoti labi saprotami. Tas ir pavisam cits spēles laukums, taču strādāt ar materiālu, kurā nav sižeta, ir absolūti unikāla pieredze. Tas nozīmē darbināt savu iztēli, un tas ir ļoti radošs process,» stāsta jauniestudējuma režisors Jurijs Djakonovs.
Dzejas autore ir Sola Monova [īstajā vārdā Jūlija Solomonova, dzimusi 1979. gadā], teātra un kino režisore, viena no populārākajām un internetā lasītākajām mūsdienu krievu dzejniecēm, kura runā par to, kas darās modernas sievietes somiņā, skapī un dvēselē. Viņas dzejā bango emocijas un domas, valda vārdu un vārdiņu stihija, atskaņas veido pārsteigumi un atklājas ironijas septītā dimensija. Un tas viss ir viegli un dabiski, kā ieelpa un izelpa. Viņa ir pirmā no dzejniekiem, kura sociālajos tīklos savākusi miljonu sekotāju.
Viņš atklāj, ka šī darba ideja pieder aktrisei Tatjanai Lukašenkovai, kura viņu uzrunājusi to kopīgi izveidot.
«Viņa savā dzejā runā gan par digitālo laikmetu - par dzīvi telefonos un sociālajos tīklos, gan par mūsdienu modernās pasaules skaistuma kultu - par silikoniem un plastikas operācijām. Un tai pašā laikā viņa runā arī par mūžīgām tēmām, kas ir ārpus laika, kas stāv pāri laikam. Par sievietes un vīrieša attiecībām, par sarežģītām attiecībām, par greizsirdību, par sevis meklēšanu,» stāsta Jurijs Djakonovs.
Viņš atklāj, ka šī darba ideja pieder aktrisei Tatjanai Lukašenkovai, kura viņu uzrunājusi to kopīgi izveidot. «Viņai dzīvē bijis posms, kad Solas Monovas dzejoļi ļoti palīdzēja - sevi saprast, sevi atrast. Un viņa gribēja strādāt tieši ar šo materiālu. Mans uzdevums bija saprast, kā no šiem atsevišķiem dzejoļiem izveidot stāstu. Turklāt tādu, kas būtu nevis viņas personīgais stāsts, bet emocionāli noderīgs ikvienam izrādes skatītājam,» stāsta jauniestudējuma režisors.
Nonācis mēģinājumu procesa finiša taisnē, viņš domā, ka Huligānes grēksūdze būs interesanta ne tikai sievietēm netkarīgi no vecuma, bet arī vīriešiem. «Jo tas ir stāsts ne tikai par cilvēku savstarpējām attiecībām, bet arī par attiecībām pašam ar sevi, ar pasauli apkārt. Un - par vientulību. Par tēmu, kas, dzīvojot digitālajā pasaulē, kļuvusi aktuālāka nekā jebkad.»
Jurijs Djakonovs nedomā, ka vientulība ir kaut kas ļoti slikts vai depresīvs. Viņaprāt, tas ir tikai viens no dzīves aspektiem, kas ir jāņem vērā un kurā var atrast arī savu skaistumu. «Ja nemaldos, Andrejs Tarkovskis, slavenais krievu režisors, savulaik ir teicis, ka vientulībai ir jāvelta laiks, jo tā cilvēkam dod ļoti daudz...»
Viņam pašam teātrī daudz devusi pieredze, strādājot pie poļu režisores Ļucinas Sosnovskas, kas 2016. gada pavasarī Daugavpils teātrī iestudēja pasaules klasikas darbu - Viljama Šekspīra Hamletu (krievu valodā). «Tas ir viens no maniem darbiem, ar ko es ļoti lepojos,» saka Jurijs Djakonovs, šīs izrādes titullomas atveidotājs. Nākamā izrāde - 14. decembrī.
