Saruna ar diriģentu Andri Nelsonu. Privileģēts strādāt ar pasaules labākajiem orķestriem
 
ANDRIS NELSONS. «Pirmais, kas uzreiz nāk prātā, ir ļoti smags darbs – neskaitāmas stundas, spēlējot trompeti un sapņojot kļūt par labu mūziķi. Skola manī attīstīja disciplīnas un atbildības sajūtu, kā arī domu par to, ka, lai kaut ko dzīvē sasniegtu, ir daudz jāvingrinās, jāmācās» ©Publicitātes foto/ Gerts Motess

Latviešu diriģents Andris Nelsons tiek saukts par vienu spožākajiem savas paaudzes diriģentiem pasaulē. Precīzi Latvijas simtgadē, 18. novembrī Andrim apritēs četrdesmit gadu, bet viņa māksliniecisko sasniegumu klāstā jau ir gan divas Grammy balvas, gan ekskluzīvs līgums ar Deutsche Grammophon par simfoniskās klasikas mūsdienu ieskaņojumiem, transatlantiskajā darba kalendārā neskaitāmas tikšanās mūzikā ar pasaules labākajiem orķestriem un ikdienas darbs ar Bostonas Simfonisko orķestri ASV un Leipcigas Gewandhaus orķestri Vācijā, kas kļuvis arī par Latvijas simtgades sezonas gaidītu viesi šajā īpašajā koncertsezonā ar veselām divām koncertprogrammām 13. un 14. oktobrī Latvijas Nacionālajā Operā, bet 16. oktobrī Liepājā, kur “Lielā Dzintara” akustikā skanēs gan Andra Dzenīša jaundarbs “Māra”, gan soprāna Kristīnes Opolais balss un Gustava Mālera Pirmā simfonija. Lai arī mūsdienās līdz sarunai ar Andri ved garumgari līkloči caur orķestra pārstāvjiem un aģentūrām, sarakstēm un saskaņojumiem, galu galā tā tomēr notiek un ir tikpat gaiša kā parasti. Nelsons, pat atrodoties slavas zenītā, joprojām nav zaudējis spēju brīnīties, prasmi neatlaidīgi strādāt un neapstāties pie sasniegtā.

- Jau otro sezonu esi Leipcigas Gewandhaus kapelmeistara amatā, tomēr ar šo orķestri esi sadarbojies arī pirms tam. Kā tu šobrīd raksturotu jūsu savstarpējo ķīmiju mūzikā un ikdienas darbā?

- Atceros katru viesošanās reizi pie Leipcigas Gewandhaus orķestra, vēl pirms kļuvu par šā orķestra kapelmeistaru. Starp mani un šā orķestra mūziķiem vienmēr bijusi brīnišķīga sapratne, nenoliedzami īpaša ķīmija, savstarpēja cieņa un interpretācijas radīšanas prieks. Turklāt mūsu kopējā sadarbībā šī cieņa un ķīmija nepārtraukti attīstās. Es apbrīnoju orķestra mūziķu augsto darba ētiku, disciplīnu un, protams, viņu dziļās zināšanas un kaislīgo muzicētprasmi. Viņi patiešām tur godā Leipcigas orķestra neizmērojamo muzikālo mantojumu, un es patiešām esmu laimīgs, ka man ir iespēja strādāt ar vienu no senākajiem, tradīcijām bagātākajiem un labākajiem orķestriem pasaulē.

- Nevar nepamanīt, ka šajā sezonā daļa repertuāra pārklājas - piemēram, Mālera 5. simfonija, kas skanēs Leipcigas Gewandhaus orķestra tūrē, bet jau novembrī to atskaņosi arī Ņujorkā ar Bostonas simfonisko orķestri. Cik viegli vai grūti tev ir vienlaikus strādāt ar vairākiem orķestriem kā Bostonu un Leipcigu, un kas tevi visvairāk aizrauj katrā no šīm sadarbībām?

- Man ir liels gods un arī atbildība vienlaikus būt abu šo izcilo orķestru mākslinieciskajam vadītājam. Katram no šiem orķestriem ir ļoti spēcīgas tradīcijas un savas īpašas iezīmes. Mans kā diriģenta uzdevums ir neļaut tiem skanēt vienādi, kas gan tāpat droši vien nebūtu iespējams. Drīzāk izaicinājums ir, aizvien no jauna atklājot katra orķestra īpašo skanējumu, izcelt orķestra izcilību un individualitāti, vienlaikus turpinot gadsimtos nostiprinātās tradīcijas. Spēlēt Mālera 5. simfoniju ar Leipcigas Gewandhaus orķestri vai Bostonas simfonisko orķestri nozīmē divus pilnīgi atšķirīgus ceļojumus vienā un tajā pašā partitūrā. Nav vienas pareizās interpretācijas, katra reize ir īpaša un jaunu iespēju pilna, un laikam tieši šīs jaunās iespējas mani aizrauj visvairāk. Taču visiepriecinošākā ir partnerība un draudzība starp abiem manis vadītajiem orķestriem, tās centīsimies uzturēt un kopt arī nākotnē, parādot pēc iespējas plašākai publikai, cik daudz prieka nes muzicēšana.

Man gan neliekas, ka Latvijā uzstāties ar kādu no manis vadītājiem orķestriem būtu īpaši citādāk nekā citur. Tomēr, protams, atgriešanās dzimtenē man kā latvietim personiski nozīmē ļoti daudz

- Kas ir izslavētais Leipcigas skanējums - kā tu to raksturotu?

- Domājot par Leipcigu, cilvēki parasti domā par Bahu, Mendelszonu, par Riharda Vāgnera dzimšanas un studiju vietu, domā par tādiem komponistiem kā Šūmanis, Brāmss, Šūberts, Brukners, Mālers, Bēthovens un vēl daudziem. Protams, vēsturiski visi šie ģeniālie skaņraži ir ietekmējuši orķestra skanējumu, tā vēsturi un repertuāru. Es Leipcigas Gewandhaus orķestri raksturotu kā ļoti elastīgu vienību ar plašu skaņas paleti no tumšiem, bagātīgi dramatiskiem vāgneriskiem toņiem un brukneriskām līnijām līdz pat absolūti caurspīdīgam, ēteriskam Mendelszona skanējumam.

- Pirms kāda laika tavā repertuārā aktuālākais bija tieši Vāgners, Štrauss un Brukners - gan koncertu programmās, gan ierakstos. Kas šobrīd un tuvākajā nākotnē šķiet aktuāls atskaņošanai un ierakstīšanai līdzās jau uzsāktajai visu Šostakoviča simfoniju ierakstu sērijai ar BSO un visu Bēthovena simfoniju sērijai ar Vīnes Filharmoniķiem?

- Sadarbība ar Deutsche Grammophon mani aizvedusi patiešām aizraujošos muzikālos piedzīvojumos, ļaujot turpināt gan ar Bostonas simfonisko orķestri uzsākto Šostakoviča simfoniju ciklu, gan Bruknera simfonijas ar Leipcigas Gewandhaus un Bēthovena simfonijas ar Vīnes Filharmoniķiem. Protams, vienmēr ir daudz jaunu, radošu ideju, sapņu un pat jau daži plāni, kurus jāsāk pamazām piepildīt, pieņemot gudrus lēmumus attiecībā uz ierakstiem. Taču esmu atvērts visam, ko nākotne piedāvās.

- Ir dzirdēts, ka tieši šīs programmas solists Aloiza Cimermaņa trompetes koncertā Hokans Hardenbergers bija tas, kurš pierunāja atkal pieķerties trompetei. Vai tā bija, un kā viņam tas izdevās? Ar kādām sajūtām atgriezies pie sava instrumenta, un vai vēl kādreiz tevi dzirdēsim arī trompetista ampluā?

- Ar Hokanu Hardenbergeru esmu gatavs muzicēt kopā jebkurā vietā un laikā, viņš ir viens no maniem iedvesmas avotiem. Par trompeti tā ir tiesa - pirms pāris gadiem Hokans man uzdāvināja trompeti, un es atkal atgriezos pie šā instrumenta spēlēšanas (Atgādinājumam - Andris Nelsons ir diplomēts trompetists, savulaik mūziķa karjeru uzsācis Latvijas Nacionālās operas orķestrī - L. M.). Tomēr man tas vairāk ir kā vaļasprieks, gandrīz kā joga vai meditācija iekšējā līdzsvara atrašanai. Laiku pa laikam mēdzu uzspēlēt kaut no nelielu tāpat vien, joka pēc, bet publiski nesenākais bija laikam Klassik Underground pasākums Leipcigā, kur kopā ar Hokanu Hardenbergeru un Gewandhaus orķestri spēlējām dažādu veidu repertuāru. Oktobra beigās mūsu Eiropas tūres izskaņā tādā pašā sastāvā kopā muzicēsim Dortmundē.

- Ja es tevi mazliet aicinātu atgriezties bērnībā - kādas atmiņas tev saistās ar skolu - Emīla Dārziņa mūzikas skolu?

- Pirmais, kas uzreiz nāk prātā, ir ļoti smags darbs - neskaitāmas stundas, spēlējot trompeti un sapņojot kļūt par labu mūziķi. Skola manī attīstīja disciplīnas un atbildības sajūtu, kā arī domu par to, ka, lai kaut ko dzīvē sasniegtu, ir daudz jāvingrinās, jāmācās un jāpanāk pēc iespējas dziļāka muzikālā materiāla izpratne. Šīs atziņas ir joprojām klātesošas manā ikdienas darbā.

- Pašlaik beidzot sākts runāt par iespējamo Dārziņskolas telpu renovāciju un zāles atjaunošanu. Kā tev liekas, cik liela nozīme vēlākajā karjerā ir pirmajiem panākumiem, pirmajai skatuvei?

- Mācoties mūzikas skolā, obligāti ir nepieciešama platforma mācību koncertiem un eksāmeniem. Nenoliedzami, labāk ir uzreiz pierast pie muzicēšanas labas kvalitātes koncertzālē, jo tā atbilstoši sagatavo jaunos mūziķus reālajai pasaulei un lielajai dzīvei mūzikā. Līdz ar to viennozīmīgi atbilstošas skatuves prakses platformas uzturēšana un atjaunošana topošajiem mūziķiem visos vecumos un visos mācību posmos ir tikpat svarīga kā vingrināšanās.

- Tu bieži koncertprogrammās iekļauj arī latviešu mūziku, tostarp jaundarbus, kā Andra Dzenīša Māru šajā programmā. Kādas atsauksmes par līdz šim atskaņoto latviešu mūziku pasaulē esi saņēmis no orķestru mūziķiem un varbūt arī klausītājiem vai kolēģiem mūzikā?

- Rīt ir pirmais mēģinājums, kad ar Leipcigas Gewandhaus orķestri spēlēsim Andra Dzenīša Māru (saruna notika septembra pēdējās dienās - L. M.), un es ar nepacietību gaidu, lai varētu iepazīstināt mūziķus ar šo brīnišķīgo darbu. Esmu pārliecināts, ka viņus tas aizraus ne mazāk kā mani. Iepriekšējais latviešu skaņdarbs, ko spēlējām ar Birmingemas simfonisko orķestri un Bostonas simfonisko orķestri, bija Ērika Ešenvalda kompozīcija Ezeri atmostas rītausmā. Tas ir ļoti skaists darbs, kas, manuprāt, parādīja gan mūziķiem, gan publikai latviešu dvēseles dziļumu. Māra ir Andra Dzenīša latviskuma kodējums simfoniskajā mūzikā.

- Daudzi latviešu mūziķi ar pasaules karjerām ir teikuši, ka Latvijā dažādu iemeslu dēļ uzstāties ir grūtāk nekā citur. Kā ir tev, un ko tev nozīmē uzstāties šeit, atgriežoties kā ilgi gaidītam ciemiņam?

- Latvijā neesmu uzstājies vairākus gadus. Man gan neliekas, ka Latvijā uzstāties ar kādu no manis vadītājiem orķestriem būtu īpaši citādāk nekā citur. Tomēr, protams, atgriešanās dzimtenē man kā latvietim personiski nozīmē ļoti daudz, ar šejieni man saistās ļoti daudz mīļu atmiņu.

- Tu esi dzimis vienā dienā ar Latviju. Ko tu novēlētu sev un Latvijai simtgadē?

- Esmu pateicīgs par visu, kas man dots līdz šim, un ceru, ka mana dzīve mūzikā arī turpmāk būs tikpat bagātīga un piepildīta. Ko novēlēt Latvijai? Lai latvieši nezaudētu lepnumu par savu identitāti un saglabātu savu kultūras un mūzikas mantojuma skaistumu. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi uzsvērt izglītības lomu, to, ko dod iespēja studēt mūziku un citas mākslas jau no bērna kājas. Un visbeidzot - es tiešām domāju, ka Rīga ir beidzot pelnījusi normālu koncertzāli!

Andris Nelsons (1978)

  • -2007. LNO orķestra galvenais diriģents
  • -2009. Ziemeļrietumvācijas filharmoniskā Herfordas orķestra galvenais diriģents
  • -2015. Birmingemas simfoniskā orķestra galvenais diriģents
  • Kopš 2014. gada Bostonas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs
  • Kopš 2017. gada Leipcigas Gewandhaus orķestra mākslinieciskais vadītājs
  • Regulāri koncertē ar prestižākajiem pasaules orķestriem, tostarp Vīnes Filharmoniķiem, Berlīnes Filharmoniķiem, Amsterdamas Concertgebouw, Ņujorkas Filharmonisko orķestri u.c.
  • Regulāri diriģējis operas Vīnes Valsts operā, Metropolitēna operā, Koventgārdena operā u.c., kā arī Baireitas, Zalcburgas, Lucernas u.c. festivālos
  • Nelsonam ir ekskluzīvs ierakstu līgums ar ierakstu kompāniju Deutsche Grammopon, ieskaņojot visas Dmitrija Šostakoviča simfonijas un operu Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta ar Bostonas simfonisko orķestri (Šostakoviča simfoniju ieraksti divreiz novērtēti ar prestižo Grammy balvu), visas Antona Bruknera simfonijas kombinācijā ar atsevišķiem Riharda Vāgnera opusiem ar Leipcigas Gewandhaus orķestri un visas Bēthovena simfonijas ar Vīnes Filharmoniķiem