Jaunā režisore Upeniece: Bēgšana no realitātes iedzina teātrī
 
NESAPROT. Viņas tētis ir zemnieks, mamma – grāmatvede. Viena vecāmamma ir veterinārārste, otra savulaik bijusi kolhoza brigadiere. Neviens ģimenē nav bijis saistīts ar teātra mākslu. «Es jau arī īsti nesaprotu, kas man te vajadzīgs – iespējams, bēgšana no realitātes mani iedzina teātrī,» mirkli pirms savas debijas Dailes teātrī domā jaunā režisore Laura Upeniece. ©Dāvis Ūlands/ F64 Photo Agency

«Jau no bērnības biju pieradusi, ka, strādājot fizisku darbu – vai ravējot bietes, vai krāmējot malku –, rezultāts uzreiz ir redzams. Tāpēc sākumā man teātrī bija grūti saprast, no kā esmu tik nogurusi, ja neko fizisku neesmu darījusi, tikai sēdējusi un... nu, jā, daudz domājusi. Tagad saprotu, ka arī garīgs darbs ir liela slodze,» saka jaunā režisore Laura Upeniece. Viņai šovakar debija Dailes teātrī – Kāršu spēles pirmizrāde Kamerzālē.

Radošo meklējumu cikla Brīva skatuve ietvaros tapušās izrādes pamatā ir amerikāņu dramaturga Donalda Lī Koburna luga Džina spēle (1978), kas saņēmusi Pulicera prēmiju dramaturģijā.

Ja viesu dienā veco ļaužu pansionātā neviens neapciemo, šī viesu diena var būt visai nepatīkama. Lai kliedētu vientulību, nīgrais īgņa Vellers (Juris Bartkevičs) izklaidē attapīgo Fonziju (Lidija Pupure) ar kāršu spēli. Vellers līdz šim sevi ir uzskatījis par vienu no labākajiem kāršu spēlētājiem, bet viņš nekad mūžā nav sastapis nevienu, kam tā veiktos kāršu spēlē kā Fonzijai. Kāršu spēle ir labas zāles pret garlaicību. Tajā var paslēpties ne tikai no ārstējošā personāla un marasmatiskajiem kaimiņiem, bet arī no pašas nežēlīgās dzīves. Galu galā abiem spēlmaņiem nāksies atklāt savas kārtis. Kurš būs uzvarētājs šajā spēlē? Scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Gerda Šadurska, gaismu mākslinieks - Rihards Sokolovs.

Darbs grūts un atbildīgs

Kāršu spēle ir tikai otrā jaunās režisores izrāde profesionālajā teātrī - pirmā bija viņas diplomdarba izrāde Līdz kāzām sadzīs, kas tika iestudēta Ģertrūdes ielas teātrī, bet pēc veiksmīgas pirmizrādes paņemta Latvijas Nacionālā teātra repertuārā. Tā ir dokumentāla fikcija, kuras dramaturģiskais materiāls, kas tapis sadarbībā ar Lailu Burāni, balstīts viņas ģimenes locekļu, galvenokārt omes un vecāsmammas, sniegtajās intervijās par notikumiem viņas pašas vecāku kāzās. Lauras mammai bija 22 gadi, tētim - 23, viņi apprecējās 1991. gada 16. novembrī. Par to, kas notika kāzās, ģimenē nerunāja vairāk nekā 25 gadus. Tāpēc topošā režisore, domājot par tēmu savai diplomdarba izrādei, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mākslas maģistrantūru, nolēma beidzot noskaidrot patiesību... Tuvākā izrāde - 6. novembrī.

Sākumā savā biklumā ļoti kautrīgi sēdēju maliņā, pat nezināju, kur kas teātrī atrodas.

Interese iestudēt izrādi Dailes teātrī radās studiju laikā, pēc pieredzes, kas iegūta, šajā teātrī asistējot režisoriem Pēterim Krilovam, Intaram Rešetinam un citiem. «Sākumā savā biklumā ļoti kautrīgi sēdēju maliņā, pat nezināju, kur kas teātrī atrodas. Nevienam neko arī nejautāju, jo domāju, ka tādējādi tikai traucēšu. Tagad saprotu, ka tā jau, protams, nav, bet tāda es biju pirms diviem gadiem,» stāsta Laura Upeniece. Meklējot materiālu, ko iestudēt Dailes teātrī, galvenais nosacījums bija, lai nav vairāk par trim, četriem personāžiem, jo viņai šķiet, ka ar vairāk tēlu līnijām vēl netiktu galā.

«Patiesībā, tikai pamazām sāku apjēgt, cik režisora darbs ir grūts un atbildīgs. Bet nav tā, ka nāku uz teātri sabijusies vai sakostiem zobiem. Es zinu, kā man trūkst, kas sevī vēl jāuzlabo, piemēram, komunikācija - ar aktieriem, scenogrāfiem, gaismu māksliniekiem, kuri visi ir lielas personības. Man jāmācās pārliecinoši runāt un - galvenais - skaidri un precīzi formulēt, ko es vēlos,» atzīst jaunā režisore. Viņa nebaidās atzīt arī to, ka mēģinājumu procesā daudz mācījusies no Vellera un Fonzijas lomas atveidotājiem, kuri uz katru mēģinājumu nākuši ļoti sagatavojušies un zinoši. Plus - ar savu bagāto dzīves pieredzi.

Ar paškritikas velniņu azotē

«Skaidrs, ka trīs gadi akadēmijā ir par maz. Nezinu, kuram ar to pietiek. Varbūt tikai režisoram, kurš tādā veidā tikai papildina savas zināšanas. Bet, tā kā es atnācu uz akadēmiju no Pārdaugavas - pirms tam studēju multimediju komunikāciju Rīgas Stradiņa universitātē -, mans sagatavotības līmenis bija pavisam niecīgs. Bija grūti, bet, kā man visi saka, katrs sākums ir grūts,» Laura pasmaida un atzīstas, ka pēc pirmajiem izrādes mēģinājumiem teātrī jutusies šausmīgi nogurusi. «Nu jau esmu pieradusi un arī pēc mēģinājuma vēl turos,» viņa nosaka, bet uzreiz gan piebilst, ka tad pa pēdām seko paškritikas velniņš. «Es vēl mācos pieņemt, ka man saka labu, mēģinu sevi pierunāt tam noticēt. Jo pašai šķiet, ka tik daudz gribu, bet tik maz sanāk... Es zinu, ka tas ir destruktīvi, ka tā ir lieka enerģijas tērēšana, bet - tāda es esmu. Un es noņemu cepuri to priekšā, kuriem viss sanāk ar pirmo reizi,» saka jaunā režisore.

Negrib vientulību risināt

Laura stāsta: Kāršu spēle runā galvenokārt par vientulību. Par to, kas dzīves laikā noved pie vientulības vecumā, kāpēc mūža nogale jāpavada pansionātā. «Cilvēks domā, ka viņam tur nevajadzētu būt, bet - viņš tur nonāk. Un tā laikam ir šausmīgākā vilšanās, kas saindē viņa turpmāko skatu uz dzīvi. Viņš sāk meklēt vainīgos, bet, izprovocēts paskatīties pašam uz sevi, kļūst interesanti... Bet neko vairāk es negribētu atklāt,» režisore nosaka.

Taujāta, vai viņa pati pazīst vientulību, Laura apstiprinoši pamāj. «Ai... Es zinu gan, kas ir vientulība. Man bieži uznāk domas, kāpēc esmu viena un kāpēc neko nedaru, lai tā nebūtu. Un tajā pašā laikā man negribas to savu vientulību risināt. Man patīk būt vienai. Tas dažreiz pat uzlādē - kad zinu, ka man nav jāinteresējas par citu dzīvēm, ka nav jāstāsta par sevi, ka varu austiņās klausīties mūziku... Es nezinu, es nevaru pateikt, kas tas ir, kas ar mani notiek, bet - tas ir pārejoši,» viņa pasmaida un saka, ka ļoti labi apzinās, ka viss atkarīgs tikai no viņas pašas. «Mēs jau paši to vientulību radām un paši tai ļaujamies. Jā, es atzīstu, ka man vēl joprojām patīk ciest: ak, es, nabadzīte... Tādā stāvoklī ir ļoti ērti justies, bet - lai no tā izkāptu, ir vajadzīgs gan spēks, gan laiks. Un tas vairs nav tik vienkārši,» viņa dalās savā pieredzē. «Es nesaku, ka vientulība ir slikta, un tomēr - vajag to otru cilvēku blakus, kurš novērš domas, kaut tikai uzklausa. Jo, ieslīgstot vientulībā, ir grūti savākties, un tad var nonākt arī pie ļoti depresīvām domām...»

"Kopš piecu gadu vecuma, kad vecāki mani aizsūtīja uz diennakts bērnudārzu, es daudz biju viena ar sevi. Nedauzījos ar citiem bērniem, nebiju ļoti komunikabla. Distance no ģimenes darīja savu - ko nu es."

Izrauties no laukiem

Taujāta, kā multimediju komunikāciju studentei radās doma studēt teātra režiju, Laura atteic, ka, sākot dzīvot Rīgā, daudz gāja uz teātri. Izmantoja studentu atlaides un situāciju, ka ir viena, ka ne ar vienu nav jārēķinās. «Kad aizgāju uz Jauno Rīgas teātri, uz izrādi Ziedonis un Visums, sākumā bažījos, vai mani interesēs dzeja, bet izrāde mani patīkami pārsteidza un man ļoti iepatikās teātra atmosfēra - prom no realitātes... Jau skolas laikā organizēju klasei un skolotājiem ekskursijas uz teātriem - vairāk ar domu, ka tikai izrauties no laukiem un kaut ko vairāk redzēt. Ne vienmēr zināju, uz ko vedu, un es atceros, kā vienreiz noorganizēju ekskursiju uz izrādi Psihs Dailes teātrī. Tur bija kaila Kristīne Belicka! Sēdēju zālē un domāju: ārprāts, ko par to teiks ķīmijas skolotāja, kurai ir astoņdesmit gadu... Bet - viņai viss patika,» Laura atminas skolas gadus un tad saka, ka, pabeidzot Rīgas Stradiņa universitāti, viņai bija sajūta, ka trīs gadi augstskolā ir par maz, ka gribas vēl mācīties. Un izmēģināt spēkus teātra režijā viņu iedrošināja režisors un dramaturgs Lauris Gundars, kurš viņai pasniedza dramaturģijas pamatus. «Uz iestājeksāmeniem gāju ar domu, ka neko nezaudēju - jo zinu, ka gandrīz neko nezinu par teātra mākslu. Bet es zināju: ja tikšu, būs daudz jāmācās.»

Viss ir pareizi

Jaunā režisore neslēpj, ka studiju laiks nebija viegls, un viņa bieži domājusi, vai tā ir viņas vieta. «Man bija daudz sarunu ar sevi, bet tas, ka studijas pabeidzu, bija mana spītība,» Laura domā. Jo sajūta, ka nav kādā vietā iederīga, tai piederīga, viņu vajāja jau kopš bērnu dienām. «Nekad nekur nejutos piederīga, bet nu tas pamazām mainās, pamazām atradinos no tādām domām. Ar savas pirmās izrādes palīdzību daudz ko esmu sapratusi - ka es vienkārši esmu par daudz ko sadomājusies, tas arī viss. Ir, kā ir. Tagad no tādām domām palikušas vien atliekas,» Laura apgalvo. Vienīgi nepamet sajūta, ka laiks skrien, bet nekas vēl nav izdarīts. «Man gan cilvēki no malas saka, ka jau daudz ir izdarīts, bet man pašai liekas, ka varēja vairāk. Tā es visu laiku sevi moku. Un man ir diezgan grūti ar sevi sarunāt, lai nomierinos, sev iestāstīt, ka viss iet savu gaitu, ka viss ir pareizi.»

Attinusi savu dzīves filmu vairāk nekā divdesmit gadu atpakaļ, Laura secina: «Kopš piecu gadu vecuma, kad vecāki mani aizsūtīja uz diennakts bērnudārzu, es daudz biju viena ar sevi. Nedauzījos ar citiem bērniem, nebiju ļoti komunikabla. Distance no ģimenes darīja savu - ko nu es... Un tas man vilcies līdzi visu mūžu. Jo arī skolas laikā biju prom no ģimenes - jau no ceturtās klases dzīvoju skolas internātā, kojās, un sevis nevajadzību, neticību saviem spēkiem pati sev uzkonstruēju. Es jau arī saprotu vecākus - viņi bija jauni, tikko izveidojuši ģimeni, sāka veidot saimniecību. Viņi gribēja, lai bērniem ir laba izglītība, un - vajadzēja izdarīt izvēles...»

Pajautā, kā man iet

Lauras vecāki ir redzējuši meitas režijas diplomdarba izrādi Līdz kāzām sadzīs. Izrādi, kuru virza vēlme noskaidrot, kādu ietekmi kāzu sagatavošanas un norises procesā briedušais, bet nekad atklāti neizrunātais konflikts starp abām ģimenēm ir atstājis uz dzīvi šodien... «Viņi bija atbraukuši uz pirmizrādi, bet tētis palika mašīnā... Viņš noskatījās pusgadu vēlāk. Abi to uztver pozitīvi, bet - es pieļauju, ka kādi secinājumi ir izdarīti. Piemēram, tētis, noskatījies izrādi, ir izmainījies attiecībā pret mani, kļuvis ieinteresētāks - viņš tagad jautā, kā man iet, kas līdz šim nebija populārākais jautājums mūsu ģimenē... Es nezinu, tieši kas ir mainījies, bet savā egoismā domāju, ka tas, protams, ir izrādes dēļ...» Laura skumji pasmaida un secina: «Tas taču ir tik vienkārši - piezvanīt un pajautāt, kā tev iet. Tas ir tik būtiski... Tagad tā ir, tāpēc mēģinu nebūt depresīva. Un man šķiet, ka man jau sanāk...»

Laura UPENIECE

- Režisore

- Dzimusi 1992. gada 7. aprīlī Dobelē

- Izglītība: Auces vidusskola, Rīgas Stradiņa universitāte (bakalaura grāds multimediju komunikācijā, 2014), Latvijas Kultūras akadēmija (maģistra grāds režijā, 2017)

- Šīs sezonas repertuāra izrādes: Līdz kāzām sadzīs (diplomdarba izrāde, Latvijas Nacionālais teātris), Kāršu spēle (Dailes teātris)

- Neprecējusie