Unikāls dabas stūrītis 90 hektāros Gaujas senlejas

GUNĀRS SKRIBA: «Man paveicies, ka esmu nodzīvojis garu un skaistu mūžu. Neesmu īpašs, bet man apkārt dzīve tā sagriezās, ka deva daudzas unikālas un interesantas iespējas. Esmu darījis darbu, kas ir atzīts no sabiedrības. Ja man prasītu, vai es, pie deviņdesmit gadu sliekšņa stāvot, savu mūžu kā zeķi gribētu izārdīt un adīt to no jauna, es teiktu – mana dzīve ir bijusi tik dāsna un pretimnākoša, ka varu tikai pateikties Dievam un liktenim, ka man bijusi iespēja tādu mūžu nodzīvot.» © Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Šogad vecākais, lielākais un populārākais nacionālais parks Latvijā – Gaujas nacionālais parks – svin pastāvēšanas 45 gadus. Ceturtdien, 27. septembrī, Siguldā notiks konference Gaujas nacionālais parks – Daba, Cilvēks, Atspulgi, kurā pulcēsies gan dabas saglabāšanas nozares, gan uzņēmēji un pašvaldību pārstāvji. Neatkarīgā uz sarunu aicināja Gunāru Skribu – Gaujas nacionālā parka pirmo direktoru, kurš to vadīja pirmos desmit gadus un turpināja tur strādāt līdz pat savai aiziešanai pensijā.

- Vai zināt, kāpēc jūs izvēlējās par Gaujas nacionālā parka pirmo direktoru? Jūs taču strādājāt Jaunjelgavas mežsaimniecībā, tālu prom no Gaujas...

- Mani norīkoja, varētu pat teikt - atkomandēja ar ministra pavēli jeb no Jaunjelgavas MRS pārcēla darbā uz Siguldu. Tolaik taču bija pavisam citi laiki. Mans uzdevums tolaik bija izveidot Gaujas nacionālo parku.

- Zinājāt, ko tieši gribat izveidot?

- Nezināju, bet tolaik neviens nezināja, tā bija tumša bilde ne tikai man.

Uzreiz precizēšu, ka Gaujas nacionālajam parkam ir divi dzimšanas datumi - 1973. gada 14. septembrī Latvijas PSR Ministru padome pieņēma lēmumu par GNP izveidošanu, bet pēc pusgada - 1974. gada 25. aprīlī - mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs Leons Vītols izdeva pavēli par nacionālā parka dibināšanu, mani iecēla par direktoru, sākās reāls darbs. Lai gan teorētiski darbs jau bija aizsācies agrāk - toreizējai Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas pakļautībā esošajai Mežsaimniecības problēmu institūta dabas aizsardzības laboratorijai bija uzdots izstrādāt parka ģenerālshēmu, par tā autoriem uzskatāms laboratorijas vadītājs mežzinātnieks Pauls Sarma un ģeogrāfe un ainavas speciāliste Aija Melluma. Ģenerālshēmā viss bija, ja tā var teikt, vispārējos vilcienos - noteikta nacionālā parka teritorija, funkcionālās zonas, to atrašanās vietas, bija arī uzrakstīti iekšējās kārtības noteikumi. Īsi sakot - vispārēji norādījumi, bet mūsu ziņā palika tas, kā tieši to īstenot, protams, izejot no nacionālā parka galvenā uzdevuma - aizsargāt dabu, neizslēdzot cilvēka klātbūtni parkā. Sākām iekārtot vietas, kur cilvēki var braukt un atpūsties, lai neietu parkā tajās vietās, kur mēs negribam. Nav noliedzams, ka lielu piepūli prasīja to vietu izveide, kuras bija domātas cilvēku atpūtai. Piemēram, arī pirms parka izveides cilvēki apmeklēja šo teritoriju, arī ūdenstūristi brauca pa Gauju, darīja visu, ko vēlas, un tur, kur uznāca vakars, slēja teltis un kurināja ugunskurus, bet mēs izvēlējāmies 17 vietas, apmēram ik pēc četriem pieciem kilometriem, kur ierīkojām apmetnes ūdenstūristiem, vairs neļāvām Gaujas krastus izmantot visā to garumā, un galvenais - neļāvām darīt pāri dabai.

- Kāds ir jūsu skaidrojums tam, ka jaunizveidotā parka nosaukumā tolaik izdevās iekļaut vārdu «nacionālais», kas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados daudziem bija kas neiedomājams?

- Par Gaujas nacionālā parka izveidi lielā mērā jāpateicas toreizējam Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja 1. vietniekam Pēterim Strautmanim, kam ideja par šāda parka nepieciešamību esot radusies pēc privātas vizītes Igaunijā.

Interesantais ir tas, ka daudzi tolaik jau esošie dabas rezervāti Padomju Savienībā būtībā bija nacionālie parki, arī 1971. gadā igauņu izveidotais Lahemā parks, kas faktiski bija pirmais nacionālais parks Padomju Savienībā, taču tā oficiālais nosaukums bija «tautas parks». Mums, par laimi, gadījās tā, ka kāds bija atradis kādu Vladimira Ļeņina dekrētu vai runu, es īsti nezinu, kurā Ļeņins bija norādījis, ka padomju zemē ir jāveido «nacionālie parki», un, atsaucoties uz Ļeņinu, arī izdevās saņemt Maskavas atļauju nacionāla parka dibināšanai. Tā valstī, kurā vārdu «nacionāls» nemaz nedrīkstēja izrunāt, jo tas oda pēc separātisma, tapa Gaujas nacionālais parks. Pēc tam igauņiem izdevās savu parku pārkristīt, bet lietuvieši Ignalinas parku jau veidoja pēc mums.

- Atskatoties uz to laiku - vai tas bija pēdējais brīdis šajā teritorijā veidot dabas parku?

- Domāju, ka sabiedrība pat neapzinās, cik liela nozīme ir Gaujas nacionālajam parkam, citādi daudz kas nebūtu tā, kā ir tagad. Kad tika veidots Gaujas nacionālais parks, Padomju Savienībā bija aktuāla problēma - pārtika. Tāpēc tieši tolaik cilvēkiem dārza ierīkošanai un izmantošanai piešķīra tādas zemes, ko nevarēja izmantot kolhozi un sovhozi. Esmu pārliecināts, ka visi Gaujas līči būtu līdzīgi tiem, kādi šobrīd ir ap Juglas upi - mājas, elektrība, asfalts...

- Un cilvēki daudzviet netiktu klāt pie Gaujas.

- Ļoti daudzās vietās netiktu. Tolaik vietējā vara mums nāca virsū kā melna nakts, sak, kolhozs nevar izmantot palienes pļavas gar Gauju, lai atdodam tās dārzkopības biedrībām, bet tas nozīmē ne tikai dobes, bet arī būdiņas... Nacionālais parks pasargāja Gauju no Valmieras līdz Murjāņiem, būtībā visu Gaujas senleju. Manuprāt, varam būt lepni par to, ka no cilvēka darbības izglābta Nurmižu grava, Inciema senkrasts, Roču mežs un Sudas purvs, un šīs teritorijas joprojām ir valsts īpašums. Daudzi nezina, bet vēl pirms Gaujas nacionālā parka izveides bija iecerēts virs Ērgļu klints veidot tā saukto Vissavienības tūristu bāzi, bet Vaidavas ezerā - PSRS airēšanas izlases bāzi.

- Daudzi apgalvo, ka jūsu vadībā pirmajos desmit gados tika paveikts tik daudz, cik nākamajos 20 nevarēja izdarīt. Kā jums tas izdevās?

- Kad es atbraucu strādāt uz šejieni, man bija tikai pavēle veidot parku, un Siguldas mežniecībā man ierādīja mazu telpiņu, kurā bija dīvāniņš, ļodzīgs galds un krēsls. Skaidrs, ka nekā nebija. Pats galvenais bija izveidot kolektīvu. Tolaik jau bezdarbs nebija, tāpēc kadrus dabūt nebija viegli. Ja runā par materiālo pusi, tad jāatzīst, ka parkam bija milzīgs sabiedrības atbalsts. Man kā nacionālā parka direktoram jebkurā vietā, kur gāju lūgt atbalstu, piemēram, ķieģeļus, durvis bija atvērtas. Tolaik jau bija plānveida saimniekošana - tas nekas, ka vajadzēja ķieģeļus un pat bija nauda, tos nevarēja dabūt, ja plānā tie nebija paredzēti. Tie bija tādi laiki - daudz ko varēja izdarīt tikai ar blatiem un pierunāšanu.

- Un jūsu mīlestība pret staltbriežiem bija sākums tam, kas mūsdienās izaudzis līdz Līgatnes dabas takām.

- Daļēji, jo Līgatnes dabas takas vispār sākās ar dzīvniekiem. Tolaik mums bija uzdots atņemt tos meža dzīvniekus, kuri nokļuvuši pie cilvēkiem. Tolaik kaimiņš par kaimiņu mēdza sūdzēties, piemēram, ka mežacūkas aug aizgaldā piemājas saimniecībā. Vai tad pieradinātu zvēru var laist mežā? Protams, nevar, tāpēc izveidojām norobežotu teritoriju, kurā mežacūkām vēlāk pievienojās staltbrieži, stirnas... Kāpēc tieši tur? Tāpēc, ka tās zemes nebija ne kolhozu, ne sovhozu, ne pilsētas īpašums, bet gan valsts fondu zemes, mums bija viegli tur ierīkot šādas takas.

- Kā sākāt vest staltbriežus no Ugāles?

- Ja Gaujas nacionālajam parkam būtu cits direktors, staltbrieži nebūtu ne te, ne Vidzemē, ne Latgalē. Aspirantūrā mana darba tēma bija staltbriežu nozīme mežsaimniecībā. Strādājot Jaunjelgavas MRS, organizēju staltbriežu ievešanu no Belovežas parka, laidām tos mūsu mežos. Kad mani pārcēla uz Siguldu, nolēmu, ka staltbrieži jāatved arī uz Vidzemi, kur to nebija vispār, izņemot nelielu teritoriju Smiltenē. Gribēju ieaudzēt staltbriežus Gaujas nacionālajā parkā, un, par laimi, Kurzemē tie jau bija savairojušies, nevajadzēja vest no citām zemēm.

Ja atgriežamies pie Līgatnes takām, tad jāatzīst - cilvēki paši pateica priekšā, ka šāda vieta būtu interesanta, jo sāka iet skatīties tur novietotos dzīvniekus. Mūsu uzdevums bija šo interesi virzīt un attīstīt. No parka vadības viedokļa tā bija laba iespēja cilvēkus novirzīt tā, lai viņu interese nedara skādi dabai.

- Kā, jūsuprāt, parks pārdzīvoja valstiskās neatkarības atgūšanu, līdz ar to privātīpašuma diktātu? Daudzi uzskata, ka, pateicoties jums, izdevās nesaārdīt parku.

- Ja tagad veidotu nacionālu dabas parku, būtu daudz grūtāk. Toreiz bija milzīga priekšrocība - viss piederēja valstij, nebija privātīpašuma un līdz ar to - privātas intereses. Kad atjaunojām valstiskumu, līdz ar to privātīpašumu, patiesībā apstājās parka attīstība. Pēc idejas un starptautiskajiem kanoniem, kas tika pieņemti 1972. gadā Deli, nacionālu parku zemei jābūt valsts īpašumā un tajā teritorijā nedrīkst notikt saimnieciskā darbība. Līdz ar to valsts var noteikt visu, nav jārēķinās ar privātīpašnieku iegribām.

Kad tika atgūta valstiskā neatkarība, atjaunots privātīpašums, mēs ļoti daudz laika veltījām, lai, no nacionālā parka viedokļa raugoties, valsts īpašumā paturētu patiešām nozīmīgas zemes. Pašreiz noteiktajos četros rezervātos - Nurmižu, Roču, Sudas un Krimuldas rezervātā, kopumā apmēram 5000 hektāros, bija arī privātīpašums, un mēs daļēji piespiedu kārtā nedevām atpakaļ zemi rezervātos, to kompensējām ar zemi citviet. Un šobrīd šīs teritorijas ir viena no nacionālā parka pērlēm - turpat 50 gadus šajos rezervātos nekas netiek darīts, tur daba attīstās tā, kā pati vēlas.

- Kā izdevās to panākt?

- Daļēji palīdzēja likumdošana, bet visvairāk - pārliecināšana un iekārdināšana ar to, ka citviet mežos, kuros nav ierobežota meža ciršana un cita veida saimniekošana, varēs brīvi saimniekot.

Mēs panācām arī to, ka joslas desmit metrus gar Gaujas krastu paliek valsts īpašumā. Izdevās iemainīt zemes, kurās atradās arī intensīvās atpūtas zonās.

- Kas, jūsuprāt, šobrīd ir aktuāli darāmais Gaujas nacionālajā parkā?

- Šobrīd ir smagi laiki, bet ne jau tikai Gaujas nacionālajā parkā. To var teikt par visu sabiedrību - ir milzīga alkatība, katrs rauj uz savu pusi. Arī tautai nacionālais dabas parks nav tik nozīmīgs, tauta vairāk noņemas ar savām personīgām lietām. Kad dibināja parku, nevienam nekas nepiederēja, nedrīkstēja piederēt, un šim parkam visi jutās kā līdzīpašnieki. Man pat ir vesela grāmata, kurā uzskaitīti kolhozu, sovhozu un privātpersonu ziedojumi parka attīstībai. Tagad katram ir savi kreņķi.

Esmu pārliecināts, ka ir jāizveido Gaujas nacionālā parka pārvaldes struktūra, lai arī neliela, tomēr tāda, kuras galvenais uzdevums ir šis parks. Tagad GNP ir zem Dabas aizsardzības pārvaldes, atbildība ir tik izkaisīta. Kad dibinājām parku, vairāk nekā pusi tā teritorijas aizņēma meži, un mēs apņēmāmies mežu saglabāt dabisku, neko tur nedarīt. Kad izveidoja parku, tā kopējie krājumi bija astoņi miljoni kubikmetru koksnes, un desmit gadu laikā klāt pieaudzējām līdz desmit miljoniem kubikmetru koksnes. Kad nāca privatizācija, mežus cirta ne tikai tie, kas atguva īpašumus, bet arī pats parks, un tagad, pēc turpat 50 gadiem, tajā ir daudz mazāk par astoņiem miljoniem kubikmetru koksnes.

- Jums ir ticība, ka Gaujas nacionālais parks vēl būs pēc 100 gadiem?

- Šobrīd parkam ir smagi laiki, ja Latvijas valsts nostiprināsies, kļūs bagātāka un varēs vairāk ziedot naudu dabai, gribu cerēt, ka parks attīstīsies un tās dabas teritorijas gar Gaujas krastu, kas līdz šim ir saglabātas, piedzīvos labākus laikus. Dabas stūrītis no Valmieras līdz Murjāņiem ir unikāla teritorija ar ļoti skaistām ainavām.

Kā mežkopim man sirds sāp par to, kas notiek Latvijas mežos. 2000. gadā meža apsaimniekošanā notika apvērsums - no meža audzēšanas tika atstādināti īstenie mežsaimnieki ar attiecīgu izglītību, un mežus pārņēma mežrūpnieki. Tik alkatīga mežu ciršana, kāda notiek pēdējo 20 gadu laikā, nekad Latvijas vēsturē nav notikusi. Lai ilgtspējīgi meži varētu pastāvēt, var cirst tik, cik tie pieaug gada laikā - tas taču visiem saprotams. Šobrīd mežrūpnieki uzskata, ka ar mežu ir tāpat kā ar sēnēm - cik vienā gadā nogriež, tik nākamajā gadā būs vietā. Latvijā gada laikā dabiski pieaug apmēram 4,5 miljoni kubikmetru koksnes, tik daudz tika cirsts gan pirmās brīvvalsts laikā, gan padomju laikos, bet tagad cērt trīs reizes vairāk, nekā mežs pieaug, un tā notiek jau turpat 20 gadus. Tas nozīmē - mūsu valsts mežos vairs nav pieaugušu koku. Jau pienācis tas laiks, ka simtgadīgu un vecāku mežu iespējams redzēt tikai nacionālajos parkos un dabas rezervātos. Tagad ir pat teorija, ka skujkokus vajag cirst jau 60 gadu vecumā, nav ko tālāk audzēt, lai gan tajā nav nekādas loģikas. Manuprāt, tā ir tikai cenšanās pēc iespējas vairāk izplēst naudu no mežiem, nedomājot par nākamajām paaudzēm. Mežs jau būs, teritoriāli tas nesamazinās, bet mežs būs pavisam jauns. Otra nelaime - lai izaugtu skaists priežu mežs, slaidi koki, tas jāsāk audzēt ar apmēram 7000 kociņiem uz hektāra. Tagad ir izgudrojuši, ka pietiek ar pusotru, diviem tūkstošiem stādu uz hektāra. Tie, kas augs izcirstajās platībās, nekad neizveidos tik slaidas un bezzarainas audzes, kādas līdz šim bijušas Latvijā. Naudu grib plēst no mežiem, bet neviens negrib dot mežam atpakaļ. Nedomājam par nākotni, dzīvojam tikai šai dienai. Un visu arī noēdam. Tāda laikam ir cilvēka daba. Tomēr pēc Pirmā pasaules kara, manā bērnībā, Latvija bija milzīgā nabadzībā, bet pat tolaik neatļāvās mežu cirst vairāk, nekā tas atauga, mežu izmantoja tā, lai būtu ne tikai pašiem, bet arī bērniem. Es savā mūžā esmu iestādījis, domāju, kādu miljonu jaunu kociņu.

- Kuras ir jūsu mīļākās vietas GNP?

- Visi četri rezervāti - tajos viss atstāts Dieva ziņā, tajos es ieeju kā svētnīcā. Protams, man personiski svarīga ir Līgatnes zona - dabas takas tika radītas no nekā, šobrīd ieguvušas lielu ievērību sabiedrībā. Mīļa man ir Sigulda - arī Gaujas nacionālā parka galvaspilsēta.

Viens gan ir skaidrs - nacionālo parku rašanās cilvēkos veicināja apziņu, ka nacionālisms nav nekas kaitīgs, tika reabilitēts vārds «nacionāls».



Kultūra

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta Mikrofons 2025” ceremonijā balvas „Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa.