Balvu novada muzejs ir labs piemērs, kā senatnīgais veiksmīgi saaudies ar moderno. Ne velti pirms četriem gadiem ieguvis Latvijas muzeju nozares gada balvu Zelta puteklis par labāko ekspozīciju, kā arī pretendējis uz labākā Eiropas muzeja nosaukumu.
Bijušajā muižas klētī, kas iepazīstina ar Ziemeļlatgales nemateriālās kultūras mantojumu, ir iespēja uzzināt vairāk arī par Balvu pilsētas vēsturi, ievērojamiem tās cilvēkiem, kā arī aplūkot gleznu izstādi - šobrīd tie ir novadnieces Olgas Rečes darbi.
Muižas klēts pārdzimšana
Balvu novada muzejs ir viens no jaunākajiem Latvijā. To sāka veidot tikai 1989. gadā. Sākotnēji tas atradās Balvu ezera otrā pusē - vecās glābšanas stacijas telpās. Pēc tam tas pārcēlās uz bijušo bērnudārza ēku. Taču jau kopš muzeja pirmsākumiem gaisā virmojas doma, ka vajadzētu to izvietot muižas klētī, stāsta muzeja direktore Iveta Supe. Tas gan nebija tik viegli izdarāms, jo ēkas remontam un ekspozīcijas iekārtošanai vajadzēja lielu finansējumu, jo māja bija nodzīvota - ne lāga sienu, ne jumta. Vispirms gan tā nonāca privātīpašnieka rokās, kam pateicoties nams tika saglābts, bet 2003. gadā veco klēti atpirka pašvaldība par teju 50 000 eiro. Taču ceļš līdz brīdim, kad te durvis vēra ekspozīcija, bija gana garš, un pirmajā kārtā kopumā tika ieguldīti 785 000 eiro (no tiem 71 000 eiro valsts investīciju). Jau tobrīd radās doma, ka te varētu atrasties Ziemeļlatgales nemateriālās kultūras centrs, liekot lietā prāvo krājumu: par folkloras kopām, audējiem, muzikantiem, maizes cepējiem un citiem prasmīgiem novada ļaudīm. Projekts sadarbībā ar Ddstudio tika sākts jau 2008. gadā, un tas iesniegts pašvaldības rīkotajā konkursā, taču palicis pirmais aiz strīpas. Mēģinājuši vēlreiz, un atkal nekā. Un tad jau klāt bija krīze, un nācās atmest ar roku lieliem plāniem, atceras muzeja direktore. Kad jau rokas bija pavisam nolaidušās, nācis vēl viens uzsaukums - Igaunijas-Latvijas-Krievijas pārrobežas projektiem ar nosaukumu Saglabāt, lai nepazaudētu - kultūrvēsturiskā mantojuma aizsargāšana, kam kopējais finansējums bijis nepilns miljons eiro. Viegli nav bijis atrast partneri Krievijas pusē, jo viņiem vēl nebija pieredzes šādu projektu īstenošanā. Tomēr beidzot 2013. gadā «kuģis sakustējās», un 2014. gada rudenī ekspozīcija jau vēra durvis pirmajiem apmeklētājiem. Tās izveidē tika izmantots ne tikai esošais krājums, bet meklēta arī papildu informācija un priekšmeti, iesaistot šajā darbā kultūras darbiniekus un vietējos ļaudis. Arī paši muzejnieki braukuši un filmējuši, fotografējuši un gatavojuši materiālus. Tas bijis milzīgs darbs - izskatīt, atlasīt un izlemt, ko no visa bagātīgā klāsta piecās telpās izvietot ekspozīcijā, atzīst I. Supe.
Dziesmu kalns
Centrālā zāle ir veltīta etnogrāfijai un folklorai. Ziemeļlatgales karte rāda, ka te joprojām darbojas vairāki folkloras ansambļi. Interesanti, ka visvairāk tie koncentrējušies Krievijas pierobežā. Kāpēc? Jo pa vidu ir purvu josla, kas Baltinavas un Viļakas novadus atdalīja no pārējās cietzemes, padarot tos savrupākus. Tur tad senais mantojums saglabājies neskartāks.
Lai iepazītos ar kādu no sešām te piedāvātajām tēmām, vajag tikai piesēst uz tā dēvētā dziesmu kalna telpas vidū, uzlikt austiņas un klausīties to, kas notiek uz konkrētajai prasmei paredzētā ekrāna. Daļa no tām ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā, piemēram, Maija dziedājumi, psalmu dziedājumi. Un kur tad vēl senais burdona dziedājums, kas, kā izrādās, nav saglabājies tikai suitu pūrā, bet arī šajā novadā - tolku bolsūs (talku dziesmās). Videorullīši sniedz tikai nelielu ieskautu, bet, ja kas ieinteresē nopietnāk, papildu informāciju var iegūt, uzklikšķinot attiecīgo sadaļu uz skārienjutīgā ekrāna - tur ir gan fotogrāfijas, gan citi materiāli. Ir padomāts arī par to, lai saistošāk uzrunātu jaunāko paaudzi, piemēram, pie griestiem redzamie instrumenti ir aplūkojami arī ekrānā, kur tiem klāt pielikti oficiālie nosaukumi. Tiem jāpievieno no piedāvātajiem vārdiem atbilstošie «tautas» nosaukumi: tā basa balalaika ir tas pats kontrabass. Ja tas pareizi izdarīts, var dzirdēt, kā katrs no tiem skan. Var arī virtuāli sapost tautumeitu no piedāvātajiem apģērba gabaliem. Var apskatīt arī īsto balto Abrenes novada tautastērpu, kas pa vienai vien detaļai tapis dažādu projektu ietvaros, skaidro I. Supe. Villaine tapusi pēc 200 gadu veca oriģināla, josta pagatavota, par paraugu ņemot Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) krājumos saglabāto jostu, kas ir visai sliktā stāvoklī. Fotogrāfija rāda, kāds ir oriģināls, kāda - kopija, ko tolaik darinājusi 10. klases meitene.
Blakus zālē aplūkojamas «taustāmākas» vērtības - alus darināšana, podniecība, siera siešana, maizes cepšana (plaucētā rudzu maize tika izsludināta par 2014. gada Eiropas produktu). Var arī uzzināt, noskatoties video, kā pareizi izgatavot stabulīti. Reizi mēnesī Balvos notiek zaļie tirdziņi, kur var daudz ko no šeit redzētā iegādāties.
Pilsētas un cilvēkstāsti
Vēl tālāk ejot, var «izlasīt» Balvu pilsētas stāstu. Te ir gan digitālā pūra lāde, kurā glabājas gan novada mākslinieku darbi (no katra pa pārim), gan interesanti fakti un materiāli par Balvu pilsētas teātri, kas nākamgad svinēs 115. jubileju. (Ik gadu Balvos notiek klasiskās dramaturģijas festivāls.) Ja nu elektrība nodzistu, varētu lukturīša gaismā izstāstīt Balvu vēsturi, lūkojoties plašajā fotogrāfiju klāstā, pasmaida muzeja direktore. Latvijas simtgades jubilejā īpašs akcents likts arī uz Balvu partizānu bataljonu, kas deva nozīmīgu artavu brīvības cīņās. Starp citu, uz lielo izstādi LNVM no šejienes aizceļoja tieši šis fakts un arī materiāli par pieminekli Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem, kas tautā dēvēts par Staņislavu. Ir arī lielajā muzeju izstādē nonākuši Balvu puses cilvēkstāsti. Viens no tiem - par Arvīdu Šneperu un Kārli Lāci, kas bija partizānu bataljona dalībnieks un Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Balvu pilsētas galva.
Konferenču zālē ir gūstama papildu informācija par to, kur būtu vērts doties ārpus pilsētas. Piemēram, retro motociklu kolekcija Viļakas pusē. Arī tā te pieteikta ar savu knifiņu - pie katra moča jāpieliek pareizais nosaukums, tad var paklausīties, cik dažādi katrs no tiem «dzied». Un kur tad vēl iespēja kopā ar lācīti uzcelt Balvu pili un, kad tas izdevies, beigās noklausīties fanfaras. Starp citu, muižā lācis arī ir turēts, par to liecina fakti. Bet Lāču dārzu, kurā tagad tup vairāki ķepaiņi, savulaik Latvijas valdība dāvinājusi Kārlim Lācim par nopelniem brīvības cīņās. No tā laika arī šai vietai tāds nosaukums.
Direktore mudina apmeklētājus uzkāpt otrajā stāvā, kur izvietotas vēl dažādas fotogrāfijas, var pašķirstīt albumus, ir arī atsevišķa telpa, veltīta ģenerālim, Viestura ordeņa lielvirsniekam Valdim Matīsam (viņa dzimtai ir dziļas saknes Balvos). Tāpat vajag atrast laiku izstāžu zāles apmeklēšanai, kur ik pa laikam tiek mainīti darbi.
I. Supe uzskata, ka muzejā izdevies noturēt lielisku balansu starp reālajiem priekšmetiem, digitālajām tehnoloģijām un informāciju. Katrs pats var izvēlēties, cik dziļi ieiet tajā visā. Muzeja uzdevums neesot rādīt sastingušas vēstures ainas, bet gan to, kā pagātnes mantojums attīstījies un transformējies līdz mūsdienām. Galvenais - tas viss vēl šeit ir dzīvs un «aptaustāms», tā nav pagājība nogrimusi vēsture. Te pat vienas no durvīm radušas otro elpu, jo nonākušas šeit pēc katoļu baznīcas remonta - no dēļu galiem (120 gadu veciem) meistars darinājis jaunas durvis un iedāvinājis tās muzejam.
