"Beatrise" – futuroloģiska romantiskā drāma Vanemuines teātrī
 
BEATRISE. Toms (Prīts Strandbergs) un Beatrise (Kerta Tamjerva) futuroloģiskajā romantiskajā drāmā Vanemuines teātrī Tartu, Igaunijā © Publicitātes foto, Heikki Leis

Līdzās simtgades izrāžu sērijai teātra festivālā Draama Tartu, Igaunijā, Vanemuines teātrī izdevās noskatīties arī nu jau aptuveni gadu repertuārā esošo igauņu dramaturģes Siretas Kempbelas lugas Beatrise iestudējumu.

Tas ir viens no spilgtākajiem pieteikumiem pēdējo gadu igauņu oriģināldramaturģijā, kas turklāt nenodarbojas ar simtgades laikā aktuālo vēstures pārskatīšanu un pārinterpretēšanu, bet pieskaras nākotnei, par kādu neticīgi grozījām galvu vēl pirms, piemēram, divdesmit vai trīsdesmit gadiem. Toreiz zinātniskās fantastikas filmās pieminētie tehnoloģiju risinājumi un to ietekme uz cilvēku dzīvi šķita izdomāti, šodien dažāda veida sekošanas mehānismi, sociālie tīkli, aplikācijas un virtuālās realitātes klātbūtne sabiedrībā ir teju neizbēgama neatkarīgi no tā, kādu vērtējumu mēs šīm iespējām un ietekmēm piešķirtu individuāli. Roboti, terminatori, avatari, emulatori - mūsdienās dažāda tipa cilvēkmašīnas vairs nemaz nešķiet tik nereālas kā senāk, un tieši tādēļ to klātbūtnes iespējamība parasto cilvēku sabiedrībā šķiet mazliet biedējoša.

Par lugu Beatrise Sireta Kempbela 2017. gadā saņēma Igaunijas Kultūrkapitāla balvu literatūrā - par labāko jaunākās oriģināldramaturģijas darbu.

Viņa ir arī radošās rakstniecības skolas Drakadeemia dibinātāja un pasniedz dramaturģijas un rakstniecības kursus. Vēl viens Siretas Kempbelas interešu lauciņš ir komēdija un šī žanra iespējas mūsdienu teātrī, kas praktiski pētītas viņas jaunākajā lugā Mātes diena.

Luga Beatrise stāsta par laiku samērā pārskatāmā nākotnē, pieņemsim, pēc pārdesmit gadiem, turklāt nevis par supervaroņiem vai lāzerbruņotiem nezināmu galaktiku iekarotājiem, bet par cilvēkiem savā ikdienas dzīvē un digitālo tehnoloģiju pārblīvētā pasaulē. Tajā līdzās dažādām iespējām, piemēram, pēc tuva cilvēka nāves saglabāt viņa apziņu čipā, kuru iespējams ne vien aktivizēt, lai sazinātos ar aizgājušo, bet pat ievietot surogātķermenī, tādējādi atgriežot viņu šīssaules dzīvē, pastāv arī tikpat krāšņa ētisku, morālu un sadzīvisku problēmu buķete. Džordžs Orvels savā laikā romānā 1984 rakstīja par lielo brāli, kas mūs vēro vairāk pārnestā nozīmē, taču šobrīd, 2018. gadā, Rietumu sabiedrībā digitālo tehnoloģiju klātbūtne ir tik pašsaprotama, ka reizēm

šķiet - vai tiešām agrāk varējām bez tām iztikt? Sireta Kempbela savā lugā izkāpināti parāda savdabīgu sabiedrības attīstības scenāriju, kurā samezglojas priekšstati par dzīvām, cilvēciskām attiecībām un patērētāju sabiedrības algoritmi, atklājot līdz šim uz dramatiskā teātra skatuves reti risinātu problemātiku - jautājumu par dzīvi pēc nāves nevis filozofiskā vai reliģiskā, bet tīri praktiskā aspektā, talantīgi un drosmīgi kombinējot klasiskās dramaturģijas principus ar tehnoloģiju attīstības iedvesmotu fantāziju.

Viņas darbu galvenie varoņi dzīvo laikmetā, kad katrā mājsaimniecībā ir kaut kas līdzīgs interaktīvai mākslīgā intelekta vadības sistēmai. Tai var palūgt uzlikt mūziku, rādīt fotogrāfijas vai video, radīt un mainīt noskaņu atbilstoši saimnieka vēlmēm vai dvēseles stāvoklim. Tie, kam mājās ir grīdas tīrīšanas roboti, varētu iejusties lugas realitātē, iedomājoties, ka minētās ierīces ne tikai veic daļu mājas soļa, bet arī, piemēram, sagaida saimniekus mājās pēc darba līdzīgi kā mājdzīvnieki un vēl apvaicājas par pašsajūtu un dienas gaitās piedzīvoto.

Toms (Prīts Strandbergs) un Kristi (Mariana Heinata) bauda veiksmīgu laulības dzīvi un gaida mazuli, Joka (Veiko Porkanens) un Lauras (Linda Kolde) savienībā ideālu saskaņu mazliet bojā Joka darbs - viņš ir tehnoloģiju inženieris, kurš laiku pa laikam dodas virtuālā komandējumā, pieslēdzot savu apziņu darba funkcijām, kamēr ķermenis atrodas turpat, otrā istabā un šķietami guļ. Izspēlējot psihoanalīzes teoriju par to, ka lielāko daļu cilvēku dzīvē nosaka zemapziņa, Joks vēlas atklāt un maksimāli izmantot apziņas un zemapziņas iespējas, aizrautīgi izstrādājot apziņas digitalizēšanas platformas Life. Energy. Innovations produktus. Dramaturģiskais konflikts ir samērā klasisks. Kristi iet bojā autokatastrofā, bet tiek izglābta viņas un Toma meitiņa Roze, kura nu jaunajam tēvam jāaudzina vienam. Jāpiebilst, Toms pieder pie tehnoloģiju skeptiķiem, kas īsti nepiekrīt, ka pilnīgi visu, ieskaitot cilvēka apziņu, vajadzētu digitalizēt, tomēr, kad mīļotā sieva gājusi bojā, viņš paraksta līgumu par viņas apziņas saglabāšanu digitāli, kas ietver iespēju ar mirušo sazināties caur mājas mākslīgā intelekta sistēmu. Sistēma atskaņo Kristi balsi un pat var parādīt viņas attēlu, taču apziņai nav ķermeņa, tādēļ tā dzīvo melnā tumsā. Toms nolemj riskēt un izmēģināt jaunu produktu - surogātķermeni, kurā ievieto Kristi apziņu. Skatītājs tikai lugas izskaņā uzzina, ka šis surogātķermenis ir Beatrise, lai gan Kertas Tamjervas atveidotā varone skatītājam parādīta gan video, gan darbojas uz skatuves kā Kristi surogātķermenis, kuram rodas savietojamības problēmas. Zīdainis atpazīst Toma aktivizēto Kristi balsi, bet raud, kad māmiņa jaunajā ķermenī paņem viņu rokā. Toma un arī viņa mātes Tamāras apziņai tas ir liels pārbaudījums - mēģināt izturēties pret pilnīgi svešo ķermeni kā pret Kristi, savukārt Kristi apziņa nespēj pārvaldīt jauniegūtā fiziskā ķermeņa atmiņu. Vēlāk, ar sistēmu hakera palīdzību, Toms apmierina urdošo vēlmi izzināt surogātķermeņa pagātni un atklāj, ka Beatrise ir zaudējusi bērnu, piedzīvojusi vardarbību un depresiju, tāpēc nolēmusi ziedot savu ķermeni zinātnei. Lielāko pārdzīvojumu raisa cilvēciskā un patērnieciskā attiecības Toma tēlā - surogātķermeni viņš pieņemt nespēj, bet to nav arī iespējams atdot atpakaļ ražotājam kā veļasmašīnu, jo runa taču ir par cilvēku.

Aktiermeistarības ziņā Beatrises lomas atveidotāja Kerta Tamjerva darbojas ārpus klišejām par upura psihofiziku un izbauda Beatrises lomas piedāvātos plastiskos izaicinājumus, kamēr citi aktieri lielākoties min acīmredzami ierastas psiholoģiskā teātra sliedes uz meistarīgi veidota video fona. Iestudējumu Vanemuines teātrī veidojis režisors Ains Meotss ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Marju Meru un godalgoto videoelektronikas mākslinieku Emeru Verku. Tomēr, par spīti tematikai un skatuves risinājumiem, aktīvi izmantojot gan akustiskās sistēmas, gan pārvietojamus videoekrānus un Vanemuines teātra lielās skatuves daudzveidīgās tehniskās iespējas, Beatrise iestudējuma līmenī ir visai tradicionāls, tekstā balstīts teātris. Toties skatītājiem bez igauņu valodas zināšanām tika piedāvāta iespēja sekot līdzi tekstam angļu vai krievu valodā noīrējamos planšetdatoros. Esam nonākuši laikmetā, kad arī tradicionālā dramatiskajā teātrī valoda nav principiāls šķērslis.