SIMTGADES STĀSTS: Viss sākās ar Reini pirms astoņām paaudzēm
 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

«Mums paveicies ar to, ka Lejaskukros, lai vai kāda vara bijusi pie teikšanas, pusotru gadsimtu saimniekojusi viena dzimta. Tikai mēs. Baigajā gadā mūs izglāba pushektārs zemes – pietrūka, citādi ģimene tiktu izsūtīta uz Sibīriju, arī kolhozu laikos te nekas nav izšiverēts. Tomēr arī šajās mājās viss bijis kā citiem cilvēkiem – savi prieki, savas bēdas, savi ķīviņi, sava mīlestība. Dzimtu esam pētījuši diezgan tālu, mani mazbērni ir astotā paaudze, sākot no Reiņa, kas šajā vietā sāka saimniekot 1865. gadā,» stāsta Rūta Lūse, kuras dzimta jau pusotru gadsimtu mīt Latvijas ziemeļu daļā pie Kukru ezera.

«Te ir brīnišķīgi, senči zinājuši, kur pirkt īpašumu. Arī māju necēla, kur pagadās. Mūsu mājās nav āderu, tas nozīmē, ka, visticamāk, rīkstnieks ir gājis cauri,» saka Rūta Lūse, kura dzimusi un augusi Lejaskukros, un, lai arī aizprecējusies diezgan patālu, tomēr visas vasaras ģimene pavadījusi dzimtas mājās, kur līdz pat 2006. gadam saimniekojis viņas tēvs. Protams, ka šobrīd lieliski sakoptais īpašums neatspoguļo to, kādā situācijā tas bijis pirms tā atjaunošanas, tomēr, mazpamazām un prātīgi, bet mērķtiecīgi darot darbus, iecerētais izdodas. «Daudzi saka, ka esam jaunu klēti uzcēluši, bet nekā - meistars to ir prasmīgi atjaunojis,» nosaka saimniece.

MELNĀ dūmu pirts celta ap 1960. gadu, jo iepriekšējā nodegusi, bet jaunā ir identiska iepriekšējai. Pretī pirtiņai izrakts dīķis, tā vidū - saliņa, uz tās otrā dzīve rasta vecajai čuguna vannai, kas nu tiek izmantota slapjām guļveida meditācijām starp ziediem un zem zvaigžņotas debess. Kamēr saimniece izrāda sakopto īpašumu un stāsta savas dzimtas vēsturi, saimnieks, diplomēts mūziķis Aivars Lūsis, netraucēti dara savu, jo šajās mājās darba vienmēr ir gana, ja vien acis redz un rokas neslinko / Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

RŪTA LŪSE: «Dzīvē ļoti būtiski ir atrast īstos skolotājus, un arī dzimta, tās vēsture ir lieliski skolotāji.» / Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

1865. gads

Lejaskukros dzimta sākusi dzīvot 1865. gadā - ir saglabājies pirkuma akts. «Ap to laiku muiža sāka izpārdot zemesgabalus, un šo īpašumu nopirka mans vecvecvectēvs, vārdā Reinis. Īpašumu viņš atstāja savam dēlam Jānim, kurš savukārt - savam dēlam Jānim, manam vectēvam, kurš gan pats nodzīvoja īsu mūžu - vien 37 gadus, un vecmamma palika viena ar pieciem bērniem. Vectēvs bijis ar mākslinieka dvēseli - gleznotājs un kokamatnieks, pat skulptūras veidojis, arī ermoņikas spēlējis, tik pa kāzām un ballēm vien muzicējis, savukārt vecmamma arusi un ecējusi. Stāsts jau bija gana traks - mans vectēvs, saimniekdēls, ieskatījās kalponē, bet viņa mamma, kas nākusi no bagātas dzimtas, protams, bija pret šīm attiecībām. Tā kā vecaistēvs bija cara armijā, manu vecmammu, neprecēto līgavu, kura jau gaidīja manu mammu, uz Lejaskukriem atveda vectēva brālis. Domāju, ka manai vecmammai diezgan grūti te gāja. Redz, cilvēciskas kaislības un sarežģījumi ir bijuši visos laikos, mūsdienas nav unikālas,» saka Rūta Lūse. Ne tikai Rūtas vectēvs, arī viņas mamma Anna mirusi jauna - 43 gadu vecumā pēc ērces koduma, tēvs apņēmis jaunu un ļoti strādīgu sievu, kas abām meitām bijusi ļoti laba pamāte. Līdz ar mammas aiziešanu mūžībā, zināmā mērā pārtrūksi dzimtas atmiņa, jo tēvs, kā jau Lejaskukros ieprecējies vīrs, neko daudz nav zinājis. Tomēr Rūtas tēvs bijis pedants - glabājis dokumentus, piemēram, kad lika stāties kolhozā, ko no saimniecības konfiscēja kolhoza vajadzībām, kādas nodevas bija jāmaksā... «Tēvam nebija laba veselība, bet uz kara beigām viņu iesauca vācu armijā, kur viņš pat rakstīja dienasgrāmatu - katru dienu dažus teikumus. Tēvs atgriezās, represiju pret viņu nebija, tomēr vēlāk, kad gribējis mācīties par šoferi, viņam to liedza, un mūsu dzimtas arhīvā joprojām glabājas vairāki atteikumi,» stāsta Rūta Lūse. Pēc Staļina nāves tēvam tomēr izdevies izmācīties par šoferi, tā arī visu mūžu kolhozā nostrādājis. Rūta uzskata, ka tēva saglabātie dokumenti ir izcila lielība veselam laikmetam un cilvēka liktenim. Piemēram, Rūtas tēvs Arvīds bijis ļoti strādīgs un krājis ne tikai dokumentus, arī naudu, kas izčibēja pēc neatkarības atjaunošanas. «Ne tikai mans tēvs, arī apkārtējo māju iedzīvotāji bija krājuši savām vecumdienām, bet tas vienā mirklī izkūpēja gaisā,» pasmaida Rūta.

PUSOTRU GADSIMTU senās sētas centrs ir «jaunā» māja, kas celta ap 1870. gadu. Seno godību ģimene sāka restaurēt ap 20./21. gadsimta miju. Mājas lepnums ir pilnībā restaurētie dzīvojamās istabas griesti, kuros iedzītais līkstes riņķis aizvien liecina par aizgājušo laiku dzīvesveidu. Tomēr senais mājoklis izrādījies par šauru, kad 12 cilvēku ģimene sanāk visa kopā, tāpēc mājoklis paplašināts uz «nefasādes» pusi, lai 21. gadsimtā nebūtu jādzīvo tāpat kā senčiem pirms pusotra gadsimta, lai būtu plašāka virtuve, bet sirsniņmājas jeb labierīcību apmeklēšana arī vēsajos gadalaikos būtu tikpat romantiska kā siltā vasarā / Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Krāmi un vecas lietas

Siens, dārzs, lopi, cukurbiešu vagas - Rūta uzskaita ierasto vasaras darbu sarakstu, kas nemainījās arī tad, kad studijas jau pabeigtas un meitas piedzimušas. Ikdienā Rūtas, kas tolaik strādājusi par angļu valodas skolotāju, ģimene dzīvojusi diezgan tālu, bet brīvdienās un jo īpaši vasarās, kā likums, braukuši uz Lejaskukriem tēvam un pamātei palīdzēt saimniecībā. «Visu laiku esam te bijuši, nav tā, ka esam aizbraukuši prom un atgriezušies. Visu mūžu ir darīti apmēram tie paši darbi - stādīts, ravēts, pļauts, vien tagad vairs nav jāravē garās cukurbiešu vagas, tagad nav arī lopu, bet upeņu un jāņogu rinda ir turpat, arī apstādījumi pie mājas.»

KLĒTS celta apmēram vienā laikā ar dzīvojamo ēku, par to liecina arī gadskaitlis, kas jau pusotru gadsimtu mājo virs klēts durvīm. Labā stāvoklī saglabājušās arī divas kūtis ar šķūņiem - vienā turētas govis, teļi, cūkas, mājputni un truši, otrā - zirgi. Ēkas celtas guļbūves tehnikā, izņemot kūts galos esošos šķūņus. Pārējās divas klētis radušās laika gaitā, senčiem sastiķējot tās no citām ēkām - visticamāk, kūtīm un šķūņiem, kas redzami senās fotogrāfijās. Graudu klēts ne tik sen pārveidota, tur ierīkots «pašu pasludināts» privātu lietu muzejs, jo dzimta saglabājusi arī mājsaimniecības ierīču un priekšmetu kolekciju. Tur arī rasta nakšņošanas vieta viesiem, kuru šajās mājās ir ne mazums. Senās klēts mūsdienu iekārtojums apliecina - arī tajos laikos, kad senlaicīgais interjers - īstu amata meistaru darinātas gultas, kumodes un skapji - nebija īpašā vērtē, tas tika saglabāts un nu ir atgriezies goda vietā. Savukārt seno darbarīku kolekcija ierīkota milzīgajā šķūnī / Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Šobrīd daudzi met ārā vecas lietas, pat tiek kultivēts uzskats, ka nevajag krāt lieko, tomēr Rūta uzskata, ka vecs atšķiras no krāma. «Ir vecas lietas, un ir krāmi. Mūsu dzimtā lietotās senās lietas esam saglabājuši, izlikuši apskatei, ko pat esam pašpasludinājuši par privātu muzeju. Mūsu sētā glabājas tikai mūsu dzimtas mantas, es retu reizi paņemu klāt no citiem, teiksim, ja pārdod māju, vecas lietas nav, kur likt, bet manā kolekcijā nekā tāda nav. Man taču nav vajadzīgi desmit zāģi, turklāt vēl vienādi! Ar visu, kas ir mūsu kolekcijā, man ir emocionāla saikne. Ja esmu uz tiem vāģiem pati sēdējusi un krāmējusi sienu, tad man tas nav krāms. Ja mans vectēvs ir ar šīm ēvelēm strādājis, tad man tas nav krāms,» saka Rūta Lūse. Turklāt senie darbarīki un sadzīvē lietoti priekšmeti ir lielisks uzskates līdzeklis, lai trim mazbērniem pastāstītu par dzimtas vēsturi. Piemēram, vecais arkls ir labs «atspēriena punkts» stāstam par to, kā kādreiz apstrādāja zemi. Arī viņai ar māsu nācies apgūt visus vīriešu darbus, jo ģimenē dēlu nebija, kādam taču vajadzēja iet palīgā tēvam. Arī viņas meitas dabūjušas kārtīgu darba poti, jo vectēvs neatļāva vaļoties, nelikās mierā, kamēr darbs nebija izdarīts perfekti. «Protams, reizēm jau bija meitu žēl, bet tagad viņas to novērtē. Mazbērni jau ir cita paaudze, darīt jau dara, bet gan jau dzīve noliks visu savās vietās. Gribas jau ne tikai lutināt, bet iemācīt darbu, kas dzīvē var noderēt, jo bez darba jau nekas nebūs, un ir labi, ja proti,» saka Rūta Lūse. «Kad mazbērniem rādu, kur es trīs kilometrus pa mežu gāju uz skolu, viņi man netic, jo viņi uz skolu tiek vesti mašīnā! Mazbērniem saku - salīdzinot ar mūsu bērnību, jūs audzina kā vatē. Ko tik mēs nedarījām!»

GODA VIETĀ ir Lejaskukru pirkšanas dokuments. Saimnieka paraksta vietā ir trīs krusti, jo viņš bijis rakstītnepratējs. Reiz kāds viesis esot izskaidrojis trīs krustu nozīmi, proti, viens krusts nozīmē cilvēku, kuram vēl nav ne ģimenes, ne bērnu, divi krusti - precētu pāri, trīs krusti - ģimeni ar vismaz vienu bērnu / Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Labi ir tas, ka Lejaskukros var ne tikai atslēgties no lielpilsētas steigas un ikdienas stresa, tur ir pietiekami daudz vietas un iespējas katram izpausties. «Man ļoti patīk fizisks darbs, man patīk strādāt,» pasmaida Rūta un atklāj, ka tūlīt ķersies pie krāsns nojaukšanas. Tā esot jāpārbūvē, bet tad, kad vīrieši dara šo darbiņu, mājās esot pārāk daudz putekļu, tāpēc viņa pati podiņu pa podiņam noskaldīs, lai meistars vēl šoruden var uzbūvēt jaunu krāsni. «Nu, protams, te visu laiku ir, ko darīt. Tad malka jāgādā, tad kāds kreņķis ar elektrību, tad

krāsns jāpārbūvē... Visu laiku kaut kas notiek, un, ja grib kārtību un smuki, tad viegli nav. Tagad daudzi iet lūgt pabalstus pašvaldībai, bet, ja tev ir lāpsta un kartupelis, laukos nav iespējams nomirt badā. Ar manu skatu uz pasauli, saku - vajag tikai urbt, bet, protams, tā nav, jo cilvēki ir dažādi, arī veselība katram citādi turas.» Tomēr viņa ir pārliecināta, ka pamatā ir interese par dzīvi, un tā katrā cilvēkā vai nu ir, vai nav. «No ārpuses var dot grūdienu, impulsu, bet iekšējais draivs vai nu ir, vai nu nav, vilkme dzīvot. Citi var palīdzēt apzināties, bet cilvēkam pašam ar sevi ir jāstrādā.»

IEVIŅU ermoņikas, akordeonam līdzīgs instruments, vēl 20. gadsimta vidū, īpaši Vidzemē, naski tika lietotas ne tikai māju viesībās. Rūta Lūse atceras, ka savulaik bērnībā kopā ar vecāko māsu vienu šādu instrumentu pakļāvušas tik milzīgai ziņkārībai, ka instruments sadalīts pa sastāvdaļām. Sagadīšanās pēc Rūtas kaimiņiene, kas līdzīgu instrumentu saņēmusi mantojumā no tēva, to atdevusi viņai, jo nav gribējusi, ka ermoņikas aiziet nebūtībā, tad lai labāk paliek Rūtas pašpasludinātajā privātajā muzejā. Un sagadīšanās pēc, pirms vairākiem gadiem Rūta redzējusi kādu raidījumu par šo instrumentu, un tas mudinājis ne tikai atjaunot iznīcībai lemto krāšņo instrumentu, bet arī uzmeklēt šīs jomas speciālistu etnomuzikologu Oskaru Patjanko un vēlāk arī piedalīties tā saukto ieviņu ermoņiku muzicēšanas meistarklasēs Skrīveros. Nepagāja ne ilgs laiks, kad Rūta kopā ar biedrību Skaņumāja organizēja ieviņas ermoņiku spēlmaņu saietu / Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Septembra sākumā nosvinējusi savu 70. dzimšanas dienu, Rūta Lūse turpina vadīt savu kompāniju. Ne tik aktīvi, jo īpaši vasarās, bet tomēr turpina skolot un motivēt cilvēkus, kas grib mainīt savu dzīvi. Un viņa pati ir vislabākais piemērs - daudzus gadus nostrādājusi skolā, 45 gadu vecumā aizgājusi biznesā un 50 gadu vecumā sākusi studēt Lielbritānijā. Tagad saka - no 50 gadu vecuma piecus gadus bijis visaktīvākais studiju laiks, ko citi dara jaunībā. Protams, dzīves izaicinājumiem un piedāvājumiem viņa varējusi atmest ar roku, tomēr riskējusi un piespiedusi sevi daudz strādāt, lai jauno iespēju vilciens neaiztrauktos garām.

Dzimta kā skolotājs

Rūta Lūse savu dzimtu pētījusi diezgan tālu, bet, kā jau daudzi, var arī nožēlot, ka vecmammai un mammas māsai savulaik neuzprasīja vairāk, turklāt daudz ko arī nav piefiksējusi, vien ļāvusies interesantām sarunām. «Daudz ko mēģinu atšifrēt caur bildēm un veciem dokumentiem,» saka Rūta Lūse. Dzimtas pētīšanas blakusefekts ir arī vietējās apkārtnes vēstures pētīšana, lai gan tam pietrūkst laika.

Tomēr tiek tālredzīgi domāts un cerēts, ka kādreiz jau būs arī laiks arī tuvākās apkārtnes vēstures pētīšanai. «Man pietrūkst ne tikai laika, arī sistēmiskas sapratnes par to, kā to darīt. Manas mammas māsa apprecējās ar netālā ciemata Vēži skolotāja dēlu, kura tēvs 16 gadu bija rakstījis dienasgrāmatu. Tajā daudz rakstīts arī par norisēm tuvējā apkārtnē, jo tolaik skolotāji gāja gan izvadīt bērēs, gan laulāt kāzās. Tas ir noderīgs vēstures materiāls. Esmu savākusi daudz vecu publikāciju. Arī, piemēram, par pirmo skolu šajā pusē - savulaik vietējie zemnieki izpirka zemi, lai būtu, kur skoloties, viņu bērniem. Šobrīd ēka ir, bet mācības tajā nenotiek - skola ir likvidēta. Es tur nekā nevaru darīt - kā es kādu cilvēku satieku, tā uzreiz pratinu, un ne tikai par šo pusi, arī par viņa dzimtu, jo man patīk izzināt. Dzīvē ļoti būtiski ir atrast īstos skolotājus, un arī dzimta, tās vēsture ir lieliski skolotāji.