Vācu izdevuma Spiegel interneta versijā šonedēļ atrodams pastāsts par veco labo lāci Vinniju Pūku, kurš, izrādās, lai gan atnesa pasaules slavu tā radītājam Alanam Milnam, tomēr pamanījās uz visu mūžu sadraņķēt viņa attiecības ar īsto Kristoferu Robinu – rakstnieka dēlu, kuru tiešām tā arī sauca – Kristofers Robins.
Izrādās, tas vēl nav viss. Arī pats Alans Milns uz sevis radīto varoni ilgus gadus esot bijis diezgan nikns, jo tas, ko viņš rakstījis pēc tam, ticis mērīts caur Vinnija Pūka prizmu. Laikam jau bērnu rakstnieka lauri nekur pasaulē netiek īpaši augstu vērtēti, ja tos salīdzina ar «nopietno» literatūru. Protams, ka arī Alans Milns gribēja, lai publika atzītu viņa daudzās lugas, romānus, stāstus un dzeju krājumus. Tomēr lasītāji palika nepielūdzami un vēsturē Milns iegājis nevis kā, piemēram, lielisks dramaturgs, bet kā vīrs, kurš sarakstījis pasaulē labākās grāmatiņas par vecu plīša lāci. Turklāt ar šā tēla palīdzību 20. gadsimtā tika radīta miljardu vērta industrija, kas sekmīgi darbojas vēl šodien. Arī tekstu pētniecībā radusies kaudze disertāciju par Vinnija Pūka grāmatām, radot vienu teoriju pārsteidzošāku par otru, kaut viss sākās līdz banalitātei vienkārši. Tētis ar dēlu aizgāja uz Londonas zooloģisko dārzu, kura zvaigzne tolaik bija lācene Vinipega, ko visi mīļi dēvēja par Vinniju. Protams, ka arī mazais Kristofers Robins par viņu esot bijis tik lielā sajūsmā, ka tētim nācies nopirkt dēlēnam brūnu plīša lāci, kas gluži dabiski tūlīt pat ticis nokrustīts par Vinniju. Pēc tam tētim uznākusi lielā iedvesma, kuras rezultātu pasaule bauda vēl šodien.
Nelaime tā, ka Pūka grāmatu dēļ īstajam Kristoferam Robinam jau sešu septiņu gadu vecumā nācās izbaudīt slavas vilni, kuram mazais puika nebija gatavs. Viņš sācis saņemt kaudzēm fanu vēstuļu, uz kurām, protams, atbildējusi aukle. Tad īstais Kristofers Robins, tēva mudināts, ierunājis platē dažus no lāča piedzīvojumiem. Tas visu sabojājis vēl vairāk, jo pēc tam puikam skolā vairs nav bijis dzīves. Klasesbiedri Milna dēlu par to regulāri izsmējuši un dažādi izmēdījuši. Galu galā kaislības ap lāci neglābjami samaitājušas dēla attiecības ar tēvu. Jasmīna Ler-hnere tomēr raksta, ka īstais Kristofers Robins ar Vinniju Pūku salīdzis mieru. Tiesa, tas noticis vien apmēram sešdesmit gadu vecumā, kad pēc ilgām pārdomām beidzot sācis pieņemt naudu, kas viņam kā autortiesību mantiniekam pienākusies par grāmatu izdošanu un pārdošanu. Tā tikusi novirzīta Kristofera Robina smagi slimās meitas Klēras aprūpes fondā, kurai pēc bērnu triekas pārslimošanas bijusi nepieciešama regulāra mediķu uzraudzība.
Viss šis negaidīti skumjais stāsts par lācēnu Pūku mūsdienu dažādu realitāšu zvaigžņu un slavenību laikmetā ir pietiekami pamācošs, jo atgādina par slavas ēnas pusēm, kas spēj sagandēt dzīvi ne vien pašiem slavas kārotājiem, bet arī viņu bērniem. Alans Milns diezin vai spēja iedomāties, ka varētu pienākt diena, kad viņa dēls visā nopietnībā vēlēsies, lai viņu nesauktu par Kristoferu Robinu, kaut pārējā pasaule par lāci Vinniju un Kristoferu Robinu jūsmo vēl šodien.
