Aivars Leimanis: Liktenis ir bijis dāsns
 
AIVARS LEIMANIS: «Mums ir brīnišķīga zaļa zeme, mums nav daudz cilvēku, mums viss ir blakus, tepat ir jūra, tepat ir mežs, mums nav... Es neieredzu lielas pilsētas, kurās stundām ir jābrauc, lai kaut kur nokļūtu... Mums viss ir rokas stiepiena attālumā, domāju, ka daudzi nenovērtē šos plusus. Eiropā ir skaistas un bagātas zemes, teiksim, arī Holande, bet tur, mazākā teritorijā nekā Latvija, dzīvo 16 miljonu, tur jau drīz nebūs neviena koka. Dzīvošanai Latvija ir fantastiska zeme, turklāt te var ļoti daudz padarīt un paveikt» ©Oksana Džadana/ F64

«Par jubilejām man nepatīk ne domāt, ne runāt, tomēr ir gandarījums par to, kas šo gadu laikā padarīts,» atzīst Aivars Leimanis. Iemesls svinībām jau būtu gan – šogad aprit 25 gadi, kopš viņš ir Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs, un Dziesmu svētku intensīvākajā dunā – 3. jūlijā – viņam apritēja 60 gadu. Par godu baletdejotāja un horeogrāfa jubilejai, piektdien, 24. augustā, notiks baleta Antonija#Silmači izrāde, kura horeogrāfijas veidošana ir viņa jaunākais darbs, tā pirmizrāde notika vien šajā pavasarī.

- Droši vien gribējāt, lai jubilejas izrādē Antonijas lomu dejotu jūsu meita Elza, bet liktenis lēmis, ka tieši šai izrādei jums jāsagatavo jauna Antonijas lomas atveidotāja.

- Tā ir gan, meitas trauma izjauca manus plānus, un šī loma jāmācās citai baletdejotājai.

- Viena un tā pati loma katrai dejotājai sēž citādāk.

- Biju domājis, ka Alise Prudāne būs lieliska Antonija pēc gadiem četriem, bet līdz tam varēja dejot Elīnu, tomēr sanāca tā, ka viņai ātrāk jāmācās šī loma. Taisnība - pavasarī Antonijas lomu gatavoja divas mākslinieces, bet šobrīd to nevar dejot neviena. Tā teātrī notiek.

KOPĀ AR baletdejotāju Mihailu Barišņikovu un Vladimiru Vasiļjevu (pa labi) / Foto no Aivara LEIMAŅA personiskā arhīva

- Ir dzirdēti neskaitāmi stāsti par to, ka ielekšana lomā ir bijusi liktenīga.

- Manā dzīvē ļoti bieži nenotiek tā, kā esmu plānojis. Piemēram, es biju ļoti sašutis, ka man neiedeva Romeo lomu, bet Merkucio, tomēr vēlāk biju ļoti apmierināts, kā tas viss izvērtās. Baletā jābūt gatavam uz visu teju vai katru brīdi, garlaicīgi noteikti nav. Ir jau ne tikai traumas, ir daudz patīkamāki notikumi, piemēram, bērniņa gaidīšana.

- Kāda ir sajūta, kad nosvinēta tik nozīmīga dzimšanas diena?

- Nekāda. Patiešām - nekāda. Es tā nejūtos, ceru, ka arī neizskatos. Dzimšanas dienās es parasti mūku prom no Latvijas, bet šogad biju mājās, jo bija tāda vasara, ka nekur nebija jābrauc.

Šajos gados ir tik daudz kas darīts un redzēts. Man bijušas dažādas karjeras - dejotāja, baletmeistara, baleta trupas vadītāja karjera, un tagad man ir iespēja arī citviet iestudēt izrādes. Blakus baletam man bijušas arī citas intereses, kādu brīdi biju arī Rīgas domē, esmu nedaudz pamaisījies politikā un sapratis, ka šī joma galīgi nav piemērota man. Pašam ir sajūta, ka ir bijis daudz kas. Un ziniet - visas iespējas parasti pašas atnākušas. Neapšaubāmi, liktenis bijis dāsns, esmu pateicīgs par iespēju ilgus gadus būt šeit, vadīt baleta trupu, bet es ceru, ka es savu darbu daru ļoti labi, ka balets ir līmenī un ir audzis visus šos gadus, skatītāju interese neatslābst. Pirms gada Amsterdamā bija visu lielo pasaules baletu vadītāji, un Nīderlandes baleta vadītājs Teds Brandsens teica - kamēr mēs tikai domājām, Rīgā viena pasaules pirmizrāde pēc otras. Pilnmetrāžas baleta pirmizrādes ir liels notikums pasaules teātros, un ir ierasts, ka gatavas izrādes migrē no vienas vietas uz otru, bet pagājušajā sezonā mūsu trupā bija divas pilnmetrāžas baleta pirmizrādes - Dons Žuans un Antonija#Silmači. Pirms tam arī bija vesela plejāde.

NESEN atgriezies no Norvēģijas, kurp regulāri dodas makšķerēt. Viņam patīkot iespēja copēt patiešām lielas zivis, arī Norvēģijas skarbā daba. Arī Ālandu salas ir viņa iecienīts galamērķis. Copēšanai viņš pievērsies pēc tam, kad metis mieru medībām, kurās devās kopā ar mammas darba kolēģiem - Nacionālā teātra aktieriem / Foto: no Aivara LEIMAŅA personiskā arhīva

Kāpēc šajā sezonā es paņēmu baletu Trīs musketieri? Tāpēc, ka mūsu trupā šobrīd ir ļoti spēcīgi dejotāji vīrieši, ir jādomā, kā viņus nodarbināt. Es nekad neizvēlos repertuārā tādu darbu, kura realizēšanai man nav solistu. Zinu, ka citi izvēlas nosaukumu un pēc tam domā, ko pieaicināt, kas dziedās vai dejos, bet es vispirms skatos, kas būtu interesanti mūsu dejotājiem, ko viņi var un kas ir noderīgi viņu izaugsmei. Šogad gan biju spiests paņemt divus ārzemniekus - itālieti un rumāni, jo mūsu baletskolā nākamais puišu izlaidums būs tikai pēc diviem gadiem. Trupas rindas bija jāpapildina. Šajā sezonā mums ir 19 pilnmetrāžas izrāžu, un tā ir ļoti retā trupā, vairākumam ir tikai seši vai astoņi nosaukumi sezonā, 12 skaitās milzīgs daudzums, bet mums ir 19. Šī ir trupa, kurā ir iespēja dejot.

- Esat biežs viesis Rīgas Horeogrāfijas skolā?

- Nē. Pēdējās klasēs audzēkņi pie mums nāk praksē, dejo kordebaletā. Neuzskatu, ka man tur bieži jāiet, bet ir jātur roku uz pulsa. Reizēm vienā gadā atnāk četras brīnišķīgas meitenes, tad gadu nav, tad atkal ir puiši. Talantu nevar ieplānot.

Cenšos sekot līdzi visam aktuālajam baleta pasaulē, skatos ne tikai ierakstus, bet arī braucu uz pirmizrādēm gan uz kaimiņzemēm, gan citviet Eiropā. Nesen biju Cīrihē uz Edvarda Kluga Faustu, fantastiska izrāde. Cenšos vienmēr redzēt tos iestudējumus, ar kuriem baleta pasaule, ja tā var teikt, dzīvo šodien. Man ļoti žēl, ka Latvijā ar Ērika Tivuma aiziešanu viņsaulē latviešu presē ir beigusies baleta kritika - profesionāla, zinoša un erudīta, mums tādas praktiski vairs nav. Ir nepieciešams dokumentēt šo laiku, jo paies gadi, un kāds gribēt pētīt šo laiku latviešu baletā un diemžēl nekā sakarīga atrast nevarēs. Kaut kādas recenzijas jau ir, bet es teiktu - diletantiskas.

- Kāda, jūsuprāt, izskatās mūsu trupa uz citu fona?

- Mums ir jauna trupa. Skaisti cilvēki, tehniski spoži dejotāji, starptautisko konkursu laureāti, un, neskatoties uz mūsu ierobežoto budžetu, mums ir grezni iestudējumi. Interesantas horeogrāfijas - gan klasika, gan mūsdienu horeogrāfija. To jau arī skatītāji novērtē - balso ar savām biļetēm, un baleta izrādes vienmēr ir simtprocentīgi izpārdotas. Acīmredzot mēs arī mākam uzminēt publikas vēlmes un gaidas.

- Un ko publika gaida?

- Publika vienmēr gaida augstvērtīgu produktu. Skaistu iestudējumu. Mūsu afišā ir dažādi iestudējumi, ļoti dažādam skatītāju lokam varam piedāvāt to, ko viņš grib.

Mūsu trupa ir profesionāli ļoti spēcīga, ja nu vienīgi nevarētu mūsdienu avangarda izrādi ar akcentu uz akrobātiku. Principā trupa var visu - no klasikas līdz laikmetīgajai dejai, to arī studējam un studēsim.

Kādreizējais baleta trupas vadītājs Aleksandrs Lembergs mācēja dejotājiem uztaisīt trepītes, to no viņa esmu pārņēmis - dot lomas, uzticēties, un, ja attaisno uzticību, tad jau ir pakāpiens vēl augstāk, vēl lielākas lomas. Ja nesanāk, labi, mēģinām vēlreiz, bet, ja vēlreiz nesanāk, tad nekā... lai gan - to jau faktiski redz uzreiz. Dejotāja karjeras laikā, lai arī tolaik bija dzelzs priekškars, man bija iespējas ar Vladimira Vasiļjeva un Jekaterinas Maksimovas Zvaigžņu trupu ceļot pa visu pasauli. 80. gadu vidū viens pats - bez tulka, bez čekista blakus - lidoju uz Filipīnām, mani izvēlējās filipīniešu dejotāja, kas gatavoja Apburto princesi.

AR MAMMU - aktrisi Baibu Indriksoni / Foto: no Aivara LEIMAŅA personiskā arhīva

- Vai nekad negribējāt emigrēt?

- Nē. Pirmajā braucienā uz ārzemēm, tas bija uz Venecuēlu, es iepazinos ar mūsu tautiešiem, un viens no viņiem man teica - tu vari te palikt, bet es domāju - kas notiks ar manu ģimeni? Bija skaidrs, ka mans tēvs tad vairs nevienu filmu neuztaisītu. Nē, tādas domas man nebija.

- Kā sadzīvojāt ar slavenu vecāku faktoru - vienmēr ticis atgādināts, ka esat slavenā režisora Aleksandra Leimaņa un aktrises Baibas Indriksones dēls?

- Nezinu, man vienmēr bijis pats par sevi saprotams, ka piesauc arī manus vecākus. Tēvs neakceptēja manu izvēli mācīties baletskolā, šī profesija viņam nešķita nopietna, un tikai tad, kad sāku dejot vadošās lomas, viņš to akceptēja.

Vecāku ēna man nekad nav bijusi apgrūtinoša, domāju, ka manai meitai Elzai gan tā bijis - viņai tiešām bija sevi jāpierāda, ka lomas viņai netiek uzdāvinātas tāpēc, ka ir galvenā baletmeistara meita, un viņa sevi pierādīja, braukājot pa konkursiem pasaulē, un tur viņai medaļas nevarēju piešķirt.

- Kāds vecums ir 60 gadu cilvēkam, kurš visu mūžu saistīts ar deju?

- Nesen iestudēju izrādi Horvātijā, un viņiem nav izdienas pensijas, dejotāji pensiju saņem 65 gadu vecumā, un daži trupā arī bija vecāki par sešdesmit gadiem. Fantastiska balerīna Nonna dejoja uz pirkstu kurpēm, viņa tiešām leca un griezās ne sliktāk kā jaunās, tā ka - vecums nav šķērslis.

60 gados ir uzkrāta ļoti liela pieredze. Kādreiz nevarēju saprast, kāpēc kāds ārsts tikai uzmet aci rentgena bildei, nepēta to, bet vienalga viņam uzreiz viss ir skaidrs. Tagad arī es uzmetu aci jaunam dejotājam, man arī nevajag daudz pētīt, un viss ir skaidrs.

Un rezultātā daudz vairāk var padarīt.

Ja nu man patiešām kaut ko gribētos, tad uzlūgt pie mums veidot jauniestudējumu kādu no pasaules lielajiem vārdiem horeogrāfijā. Tas būtu iespējams tikai tad, ja sezonā veidotu tikai vienu iestudējumu - visi līdzekļi būtu jākoncentrē un vēl jāpiesaista no malas. Tas man patiešām ir sapnis, teiksim, Džona Noimeijera izrādi. Mums jau Rīgā strādājuši daudzi horeogrāfi ar pasaules vārdu, tiesa gan, te nav bijušas viņu darbu pirmizrādes. Kšištofs Pastors, Boriss Eifmans, Vladimirs Vasiļjevs, Kristians Špuks, Radu Poklitaru, Hansu van Mānenu, arī Alekseju Ratmaniski noķērām viņa horeogrāfa lidojuma augšupejā, kad viņš vēl nebija kļuvis par zvaigzni, top horeogrāfu pasaulē...

Bieži vien jāmaksā par vārdu, kas iemantots laikā, kad mākslinieks radīja kaut ko interesantu, un, lai gan viņa pašreizējie darbi nešķiet vairs tik aktuāli, vienalga viņam jāmaksā milzīgas summas. Jautājums ir - vai skatītāji pēc tam uz šo izrādi nāks?

- Ko pieredze saka?

- To, ka mūsu skatītājs grib redzēt pilnmetrāžas baletus ar atpazīstamiem nosaukumiem. Ja iestudējums ir pasaules pirmizrāde, tad tam jābūt veidotam uz labi zināma materiāla bāzes, teiksim, Dons Žuans, Trīs musketieri... Mūsu skatītājam nepatīk viencēlieni, būšu cinisks - mūsu publikai tie ne visai, lai gan veiksmīgs projekts bija Bolero, vēl joprojām tas tiek spēlēts izpārdotās zālēs, bet, kā es saku, ja ir viencēlienu programma, tad vismaz vienam jābūt Bolero, Tango vai Karmena...

Mūsu trupā visi klasiskie iestudējumi ir savesti labā kondīcijā, tagad ir vārds jaunajiem horeogrāfiem.

- Un pats?

- Man viena latviešu tēma neliek mieru, bet, protams, es to neatklāšu. Pēc gadiem trijiem varētu būt rezultāts.

- Taisnība, ka atteicāties veidot valsts simtgadei veltītu baleta galā koncertu?

- Jā, jo uz valsts simtgadi ir tik daudz pasākumu, jo īpaši rudenī, es pat nezinu, kas tos visus skatīsies. Man liekas, ka ir ļoti daudz un ļoti dārgi pasākumi par ļoti dārgām biļešu cenām, lai gan maksātspējīgas publikas mums nav tik daudz.

- Daudzi saka, ka balets ir dzīvesveids. Kādu jūs izveidojis balets?

- Kad dejo, tad viss pakārtots baletam, ļoti daudz ko nevari atļauties. Faktiski - visa dzīve ir veltīta tikai dejai. Kā sagatavosies, kā atpūtīsies pēc slodzēm... Domāju, ka no baleta man ir izturība. Fiziska un mentāla izturība. Apjoms, ko spēj paveikt vienā dienā, ir krietni lielāks. Balets arī iemāca disciplīnu - no bērnības esi ieaudzināts būt precīzs, laikus, un tāpēc arī savu dzīvi māki saplānot precīzi, tas arī nāk no baleta - viss salikts pa plauktiņiem.

Man galvā ir sazīmēti punktiņi, ko es gribētu redzēt pasaulē un gan jau kādreiz redzēšu, lai gan ceļošanu reizēm jau sāku uztvert par apgrūtinājumu - lidostas, rindas, gaidīšanas...

- Jums ir galvā sazīmēti punktiņi, ko gribētu izdarīt profesijā?

- Gribētu ievadīt jaunos, lai sāk stabili studēt izrādes, lai viņiem tas būtu nevis kā vienreizējs pasākums vai laimīga sagadīšanās, bet lai viņiem tā izveidotos kā profesija. No visiem jaunajiem, kas ir jau ieguvuši horeogrāfa izglītību un ir arī iestudējuši, ir daži, kas tiešām veido interesantus un mūsdienīgus iestudējumus, kas jau ir pārauguši mūsu mazās zāles mērogus, kam vajadzētu riskēt veidot iestudējumu uz lielās skatuves. Un šajā sezonā Antons Freimans un Elza Leimane iestudēs savus darbus - Hamletu un Imanta Ziedoņa Krāsainās pasakas. Jaunajiem jādod vairāk un vairāk iespējas izpausties.

Daudzām trupām pasaulē ir gan kāpumi, gan kritumi, bet mums tā jau ilgstoši ir labā līmenī ar tendenci iet uz augšu. Ir izdevies klasiskās baleta izrādes padarīt mūsdienu dzīves tempam atbilstošākas. Teiksim, Pēterburgā skatoties Raimondu, man šķita, ka es prātā sajukšu, jo pusotru stundu uz skatuves tikai staigāja, jo iestudējuma veidotāji bija saglabājuši Mariusa Petipā oriģinālversiju. Prieks, ka ar mūsu dejotājiem strādā un iestudē daudzi pasaules horeogrāfi ar dažādiem rokrakstiem. Man patiešām ir daudz, par ko priecāties.

Savā profesijā es ienīstu dažus brīžus - man jāpasaka, kurš no baletskolas bērniem tiks uzņemts trupā, kurš tomēr ne, un man arī jāpasaka, ka diemžēl tavs laiks uz skatuves ir beidzies, ka jādod vieta citiem, ka, tā teikt, puantes jāliek malā, un ļoti bieži cilvēki nesaprot, ka ir jābeidz, jo nu jau vairs nav ne graciozi, ne skaisti.

- Jūs sapņos dejojat?

- Jā. Vēl pagājušajā naktī dejoju.

- Ir versija, ko par to teiktu Freids?

- Nezinu. Toties es zinu, ka dejotājiem ir raksturīgi sapnī redzēt, ka tūlīt jāiet uz skatuves, bet esi aizmirsis to, kas jādejo, vai arī neesi uzvilcis kostīmu, vai arī jādejo pēc traumām un ir bail lēkt... Tie ir raksturīgi baletdejotāju sapņi. Jau tik ilgus gadus esmu baletā, tas laikam ir normāli.