KULTŪRA: Grafikas festivālā "Printmaking in"
Vasaras pasākumu piedāvājumā vērts pamanīt arī Neatkarīgās lappusēs jau īsi pieminēto grafikas festivālu Printmaking in. Tas noslēgsies pirmdien, 20. augustā, bet nedēļas nogalē vēl apskatāms vairākās Rīgas vietās un varētu kļūt par ekskursijas maršrutu pa pilsētas centru tiem, kas vēlas atklāt grafikas pasauli, kas nav tradicionāli melnbalta.
Visnotaļ iespaidīgs, piemēram, izskatās Dzirnavu ielas dzelzceļa tunelis, vieta, kuru nebiju apmeklējis jau gadus trīsdesmit. Tā ir tāda laika kapsula, kurā mūsdienu grafikas darbi pārsteidz jebkuru nācēju. Par festivālu un grafikas nākotni saruna ar vienu no Printmaking in programmas kuratorēm, Grafikas kameras priekšsēdētāju Ievu Nagliņu
- Telpu un vietu izvēle izrietēja no šā gada tēmas - Heavens’ underground. Bija vēlme parādīt underground kultūru. Daļa mākslinieku, kas piedalās festivālā, ir saistīti ar to. Tēma savienojās ar ieceri par vienu no izstādes vietām, kas būtu ar brīvdabu saistīta telpa. Bija doma par tirgu, parku, pavisam zem klajas debess. Tad atradām šo tuneli. Tas ideāli saslēdzās ar tēmu un ir absolūti piemērots gan no telpas gabarītu, gan no estētiskā, gan idejiskā viedokļa. Turklāt caurstaigājama telpa, kas vienā brīdī pārliecināja. Ja runā par pārējām izstāžu vietām, bija vēl viens svarīgs aspekts. Tās atrodas samērā tuvu cita citai. Tās var izstaigāt.
- Nedēļas nogalē ir pēdējā iespēja to izdarīt. Ar kādu laika patēriņu būtu jārēķinās, ja es vai mūsu lasītāji gribētu iziet pa visām izstāžu vietām mierīgi un jēgpilni?
- Tas, protams, atkarīgs no katra cilvēka individuālā tempa. Domāju, ka trijās četrās stundās to var mierīgi izdarīt un nesteidzīgi apskatīties. Daļa no izstāžu vietām ir tādas, kur var pakavēties ilgāk, Nacionālā bibliotēka, bāri, Kaņepes kultūras centrs, jo tām ir savs piedāvājums un funkcijas. Bet ja vēlas skatīties festivāla izstādes, tad ar šo laiku vajadzētu pietikt.
- Festivāls, kas nedēļas nogalē noslēdzas, notiek trešo reizi. Faktiski uz to jau var atskatīties kā vēstures faktu. Kas tevi priecē visvairāk?
- Visvairāk gandarī nevis kāda konkrēta izstāde, jo tas jau būtu apmēram tas pats, kā pateikt, kurš no septiņiem bērniem ir vismīļākais. Labākais ir tas, ka, lūkojoties caur trīs gadu prizmu, šogad lielākā daļa darbu ir tapuši īpaši šīm festivāla izstādēm un saskaņā ar izvirzīto tēmu. Sevišķi to var teikt par izstādi Nacionālajā bibliotēkā un latviešu mākslinieku izstādi Pērnavā. Festivāla līdzkurators ir Als Paldroks no Igaunijas. Tur tas jau notiek krietni ilgāk nekā Latvijā - kādus gadus padsmit vai pat divdesmit. Igauņu mākslinieki strādā īpaši tam. Paplašinot šo festivālu līdz Rīgai, arī mēs ieguvām iespēju izstādīt šo mākslinieku darbus. Tas ļoti veiksmīgi attīstās un veidojas, mūsu mākslinieki aizvien vairāk iesaistās. Pirmajā gadā tas vairāk bija eksperiments - kā tas izskatās, kā uz to skatās publika. Ar katru nākamo gadu tēma tiek ne vien izvirzīta, bet arī saturiski vairāk piepildīta. Šogad tas, manuprāt, tiešām ir solis uz priekšu.
- Atgādini, lūdzu, kā Latvijā festivāls sākās.
- Spontāns process. Igauņu puse piedāvāja, vai vēlamies, lai festivāls vai kādi tā pasākumi notiktu arī Rīgā. Latviešu mākslinieki diezgan daudz bija tajā piedalījušies. Es, kad pirmo gadu aizbraucu, šo piedāvājumu pieņēmu. Mani pārliecināja festivāla formāts. Viens no tā virsmērķiem ir grafikas popularizēšana. Latvijā pastāvēja neatbilstība starp mazo grafikas izstāžu skaitu un daudzajiem māksliniekiem, kas šajā jomā strādā. Aktīvāki varbūt ir studenti, un lietas pamazām vēršas pozitīvajā virzienā, tomēr tas bija viens no impulsiem - ja glezniecības izstādes Rīgā notika vairākas vienlaikus, tad grafikas izstādes varbūt vienu divas vai trīs reizes gadā.
- Kas ir šī festivāla apmeklētāji?
- Uz festivāla izstādēm nāk tie, kam šis piedāvājums šķiet simpātisks, vai arī tie, kurus šī noskaņa ievilina, ierauj un sniedz pozitīvas atklāsmes. It kā kūtros un lēnos latviešus tomēr var iekustināt! Man patīk Igaunijas formāts, tas ir pietuvināts skatītājam, padarīts pieejams. Pirmajā gadā mediju pārstāvji jautāja - vai tiešām festivāla atklāšanas rallijā var piedalīties cilvēki no malas? Man likās - kāpēc tāds muļķīgs jautājums, tas taču ir atklāts pasākums! Protams, ka jā! Tagad varu teikt - nāk tie, kas zina, kur iet. Pēdējos gadus izdodas pārtvert arī nejaušus skatītājus, kas pievienojas un nāk līdzi. Liela mērķauditorija mums ir studenti. Ne tikai mākslas jomās vai, piemēram, no Kultūras akadēmijas. Mums ir darbnīcas, formāts, kas piesaista ģimenes ar bērniem. Nāk jaunieši, nāk vidējā paaudze, tie, kas ir iesaistīti kādā mākslas vai kultūras jomā.
- Šogad arī visi tie, kas pa Dzirnavu ielas dzelzceļa tuneli kāpj augšā uz peroniem.
- Jā, šogad tas ir izdevies gājiens, kā piesaistīt arī citu publiku. Neesam gan veikuši kādu īpašu pētījumu, kā viņi uz to reaģē.
- Redzēju tantiņu, kas kāpa pa lejā pa trepēm, ieraudzīja un pārmeta krustu!
- Kad puiši kāra klāt darbus, viņi stāstīja, ka gājēji, kas to redzēja, esot apstājušies, vilkuši ārā telefonus un sākuši fotografēt. Tas arī bija mērķis, radīt pārsteigumu, piedāvāt izstādi negaidītā vietā un vidē. Gan publikai, kas apmeklē izstādes, gan tiem, kas šo tuneli izmanto ikdienā.
- Vai nav tā, ka, pasakot vārdu grafika, daudziem tas asociējas ar kaut ko melnbaltu un diezgan konservatīvu. Gan Grafikas kamera, gan festivāls piedāvā ļoti lielu daudzveidību, kas grauj šo stereotipu.
- Patiesībā jau pasaulē diezgan sen ir tā, ka grafika ir ārpus melnbaltā stereotipa un ārpus stereotipa, ka tā var būt tikai uz papīra. Grafika diezgan viegli var pāraugt starpdisciplināros darbos vai kļūt par daļu no instalācijas. Latvijas mīnuss ir tas, ka šis process netiek pietiekami atspoguļots izstāžu dzīvē. Tas nav nekas jauns māksliniekiem, bet ir jauns mūsu skatītājiem. Festivāla mērķis nav atlasīt kaut ko netradicionālu. Mēs rādām to, kas notiek, un skaidrojam - grafika var būt šāda. Jā, bet par melnbalto, tas joprojām ir visstabilākais un klasiskākais stereotips par grafiku.
- Kādi ir tevis vadītās Grafikas kameras un festivāla mērķi?
- Esmu daudz domājusi, vai iespējams mākslīgi veicināt un attīstīt grafikas procesus. Vai tas vispār vajadzīgs? Domāju, ka mūsu funkcija ir daudz vairāk atspoguļot to, kas jau notiek, atbalstīt šajā jomā strādājošos māksliniekus, rādīt viņu darbus. Tas ir viens no mērķiem. Tāpēc mēs atvērām savā birojā Mākslinieku savienībā kamergaleriju. Protams, tas ir eksperiments, arī vieta it kā nepieejama, piektajā stāvā. Sapnis būtu par telpu nākotnē, galeriju, kas veltīta tikai grafikai. Tā būtu vieta, kur varētu sistemātiski atspoguļot grafikas procesus.