Anta Priedīte mācās nekontrolēt dzīvi
 
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

«Mēs uzdodam jautājumus, bet atbildes nedodam – jo jebkura iedota atbilde ierobežo cilvēka vēlmi domāt patstāvīgi. Es ticu, ka sabiedrību veido domājoši indivīdi, pretējā gadījumā tā ir nevis sabiedrība, bet pūlis,» saka režisore Anta Priedīte. Rītvakar pulksten 19 Brasas apkaimē pirmizrādi piedzīvos viņas iestudēta brīvdabas izrāde Brasa. Pumpurs. Spēks.

Izrāde, ko veidojis nodibinājums Kultūras darbnīca sadarbībā ar nodibinājumu Mūzikas un mākslas atbalsta fonds, iecerēta kā ekskursija gida pavadījumā pa Brasas apkaimi un tikšanās ar Andreja Pumpura eposa Lāčplēsis tēliem mūsdienu kontekstā.

Izrādē aicināti piedalīties ar Brasas apkaimi cieši saistīti mākslinieki: Dailes teātra aktieri Akvelīna Līvmane un Kaspars Zāle, Latvijas Nacionālā teātra aktieri Liene Sebre, Kristians Kareļins un viņa grupa Gapoljeri, Liepājas teātra aktrise Karīna Tatarinova, JRT aktieris Andis Strods, Valmieras drāmas teātra aktieris Eduards Johansons, kā arī Jānis Kronis, Egīls Braķis, Sanda Dejus, Kaspars Silavs un brīvprātīgie rīdzinieki, kuri visi dzīvo dažu kvartālu attālumā.

Kaimiņu būšana

«Sākotnējā ideja pieder Inesei Auziņai, Brasas apkaimes iedzīvotāju biedrības Brasa vadītājai, kura jau vairākus gadus rīko arī Hospitāļu ielas svētkus. Un, tā kā Brasas apkaimē dzīvo ļoti daudz radošu profesiju pārstāvju, radās ideja viņus apvienot vienā izrādē,» stāsta jauniestudējuma režisore Anta Priedīte, Ineses Auziņas kaimiņiene.

Daudz nebija jādomā arī par dramaturģisko materiālu, kurā ielikt Brasas apkaimes radošos cilvēkus, jo īpaša saikne ar šo vietu ir arī Lāčplēša autoram Andrejam Pumpuram - viņš ir apglabāts Lielajos kapos.

«Mēs vēlreiz izlasījām Lāčplēsi, kas ir ļoti apjomīgs darbs un no kura mēs lielākoties zinām tikai Laimdotas, Spīdolas un Kangara līnijas. Patiesībā šajā eposā ir vēl milzum daudz dažādu, bet mazāk zināmu notikumu, un tos tad arī iekļāvām savā izrādē,» stāsta Anta Priedīte.

Bez bruņām un zobeniem

«Rīgā ir daudzas un dažādas apkaimes, un katrā līdzās dzīvo daudz cilvēku, bet - tikai fiziski. Un mēs mēģinām skaidrot, kas tad veido konkrētās apkaimes atmosfēru un tālāk - sabiedrību, valsti? Šis jautājums šobrīd ir ļoti sakāpināts, daudz par to tiek spriests,» saka Anta Priedīte. Viņasprāt, sabiedrību/valsti veido cilvēki, kuri ir satikušies, un kuriem nav vienalga. Un arī šo izrādi, kam ir pavisam neliels finansējums, virza lielākoties entuziasms - jo nav vienalga. «Mūsuprāt, tas ir vienīgais veids, kā kaut ko mainīt - pirmkārt, darot pašiem, otrkārt, darot to kopā. Un nevis tikai to, par ko maksā, bet - nedaudz vairāk. Kaut vai sākot ar to, ka katrs savāc sava suņa kakas un izturas pieklājīgi pret apkārtējiem cilvēkiem, jo - tas ir tas, kas maina sabiedrību,» domā jaunās brīvdabas izrādes režisore. Viņa atgādina: lai arī Andrejs Pumpurs dzīvoja citā laikā un viņa mērķi bija heroiskāki - tā bija ideja par nacionālu valsti, ko var sasniegt tikai visi kopā -, šodien, neliekot uzsvaru uz nacionālu valsti, ideja par vienotību atkal ir ļoti būtiska.

«Izrādē neviens nav pārģērbts par senlatviešu zemnieku, neviens nekaro bruņās un ar zobenu, bet Pumpura teksts ir saglabāts oriģināls, un tas ir pārsteidzoši aktuāls. Piemēram, seno burtnieku mācība par to, kādiem jābūt valsts varas nesējiem... Ir ļoti ironiski to lasīt šodien, zinot, ka tā uzrakstīta pirms simt trīsdesmit gadiem, jo - nekas jau nav mainījies,» secina Anta Priedīte. Līdz ar to viņai ir interesanti uzdot jautājumu, kā rīkotos mēs, ja tādi notikumi risinātos šodien. «Piemēram, kad avarēja vācu krustnešu kuģis, līvu zvejnieki viņus izglāba, kaut arī Pērkons bija paredzējis viņus noslīcināt. Kā rīkotos mūsdienu sabiedrība - vai steigtos palīgā vai filmētu ar tālruni, lai varētu jūtūbā ielikt video? Tas ir jautājums, ko mēs uzdodam gan sev, gan skatītājiem.» Vai izrāde dod arī atbildes? «Nē,» režisore strikti nosaka, jo uzskata, ka jebkura iedota atbilde ierobežo cilvēka vēlmi domāt patstāvīgi.

Nevajag uztvert nopietni

Jaunā brīvdabas izrāde notiek piecās konkrētās vietās, uz kurām skatītājus ved gids, un tās nav izvēlētas nejauši, katrai ir kāda asociatīva vērtība. Viena epizode notiek Aigara Bikšes Zemes mātes birojā, kas nu jau ir diezgan bēdīgā stāvoklī, cita - pie Kārļa Zāles veidotā Andreja Pumpura pieminekļa, vēl kāda - vienā no Lejas ielas pagalmiem, viena epizode notiek arī Kara hospitālī un pēdējā - pie vecās Brasas stacijas ēkas. Nevienā vietā nav skatuves, nav arī papildu dekorāciju, jo visas šīs vietas ir izteiksmīgas pašas par sevi. Nevienā vietā nebūs arī jāsēž krēslos.

Taujāta, kā/kur brīvdabas izrāde notiks lietus gadījumā, režisore atteic, ka cilvēki taču pārvietojas pa ielām arī lietus laikā.

Un, tā kā teātris pilsētvidē nav ierobežojošs, uz jauniestudējumu tiek aicināti visu vecumu skatītāji, tostarp ģimenes ar bērniem. Režisorei pašai ir divi puikas - pirmsskolas un skolas vecuma, un tieši uz viņiem arī testēti fragmenti no Lāčplēša. «Viņi to klausījās kā pasaku, un - Lāčplēsis spēja noturēt viņu uzmanību,» saka Dāvja (7) un Bruno (3) mamma, uzsverot, ka izrādē iekļautās epizodes ir vidēji 15-20 minūšu garas, turklāt - tās nevajag uztvert ļoti nopietni. «Jo neko nevajag dzīvē uztvert ļoti nopietni... Vismazāk jau sevi mākslā,» Anta Priedīte smaidot piebilst.

Bērns ir brīnišķīgs skatītājs

Šī vasara režisorei sagadījusies strādīga - nupat beigušies XXVI Siguldas Opermūzikas svētki, kur viņa bija videorežisore Umberto Džordāno operas Andrē Šenjē oriģināliestudējumam, ko veidoja režisors Edmunds Freibergs.

Pirms tam bija XXVI Vispārējie latviešu dziesmu un XVI deju svētki, kur viņa piedalījās noslēguma koncerta Zvaigžņu ceļš veidošanā.

Arī jaunajā teātra sezonā plānoti vairāki projekti, iespējams, arī bērniem, bet par tiem vēl esot pāragri runāt.

Bet par to, kas izdarīts pagājušajā sezonā, gan ir vērts atgādināt, jo sadarbībā ar režisoru Kārli Auškāpu tika radīta ļoti sirsnīga izrāde mazākajiem teātra skatītajiem - Ērika Kūļa rūķu spēle Niķa un Riķa stiķi. Starp citu, īsu brīdi pēc jaunā skolas gada sākuma - 8. septembrī pulksten 15 - Dailes teātris ar šo izrādi viesosies Krustpilī.

«Bērns, ja tu dabū viņu savā pusē, ir brīnišķīgs skatītājs, brīnišķīgāks nekā pieaugušais,» saka režisore, uzsverot, ka mūsdienu bērns domā, turklāt domā diezgan ātri. Ja vēl dzīves apstākļi viņam nav nozaguši iespēju lietot iztēli, tad bieži vien viņš domā un daudz ko uztver ātrāk nekā pieaugušie, kuri ir jau iemācījušies domāt pareizajos failos. «Iestudēt izrādi bērniem, protams, nav viegli. Ir svarīgi atrauties no vēlmes viņus pamācīt, teikt, ka šitā darīt ir slikti, vai arī - ka labie vienmēr uzvar. Jo pedagoģiskās izrādes patīk skolotājiem, nevis bērniem. Un Kārlim Auškāpam bija izdevies nepazaudēt to sajūtu, kā runāt ar bērniem. Viņš jau gan smējās, ka ir tajā vecumā, kad atkal ir bērna prātā,» stāsta Anta Priedīte, režisora Kārļa Auškāpa mūža pēdējā iestudējuma kostīmu māksliniece un kustību režisore.

Ģimenē ir spēks

«Pēc izglītības esmu horeogrāfe, mācījos pirmajā Mūsdienu dejas horeogrāfijas kursā Latvijas Kultūras akadēmijā,» saka Anta Priedīte. Viņas pirmais horeogrāfijas darbs bija pie režisores Māras Ķimeles izrādē Godīgā meitene Valmieras drāmas teātrī, par ko arī saņemta Spēlmaņu nakts balva nominācijā Labākais kustību režisors. «Vēlāk man sevi vairs nav izdevies pārspēt,» viņa pasmaida un saka, ka pēdējā laikā vairāk strādā ar režiju, tostarp video režiju.

«Es uzskatu, ka labu horeogrāfu no viduvēja režisora ir ļoti grūti nodalīt. Tādā ziņā, ka bez jebkādas izpratnes vai vēlmes izprast režiju nevar uztaisīt labu horeogrāfiju. Turklāt mūsdienu deja balansē uz robežas ar teātri, bet mūsdienu teātra izrādēs kopā ar režisoru strādā horeogrāfi vai kustību konsultanti - viens vairāk formulē ko, un otrs vairāk mēģina vizualizēt kā, bet tās abas ir ļoti tuvu stāvošas lietas,» uzskata Anta Priedīte. Tikpat tuvu stāvoša ir arī viņas radošā sadarbība ar vīru, scenogrāfu Aigaru Ozoliņu. Viņš veidojis scenogrāfiju gan jau pieminētajiem Niķa un Riķa stiķiem, gan jauniešu kora Balsis 30 gadu jubilejas koncertam Liepājas Lielajā dzintarā, kur viņa bija video māksliniece, gan Zvaigžņu ceļa koncertam Mežaparka Lielajā estrādē, gan operas Andrē Šenjē oriģināliestudējumam Siguldā, gan tagad - brīvdabas izrādei Brasa. Pumpurs. Spēks. Protams, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, savulaik bijis gan Dailes, gan Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs, ir ārkārtīgi daudz darījis arī ārpus abu kopējās sadarbības, gan veidojot scenogrāfijas visos (!) Latvijas profesionālajos teātros, gan arī daudzos pasākumos, tostarp dziesmu un deju svētkos, kā arī 2014. gada krāšņākajam Eiropas kultūras galvaspilsētas muzikālajam notikumam - koncertam Dzimuši Rīgā (Born in Riga), ko translēja visā pasaulē.

Pēc iespējas mierīgi

Taujāta, kā radoši cilvēki atpūšas, Anta Priedīte atteic: «Mēs ar vīru būvējam lauku māju - Dzērbenē, Vecpiebalgas pusē. Pareizāk sakot, atjaunojam daļu no manu vecāku dzimtas īpašuma. Tas notiek diezgan lēni, un tur paiet mūsu brīvais laiks. Bet laukos tu izej ārā, un - tu jau esi izgājis ārā...»

Vai dzimtas īpašuma atjaunošana ir ar tālejošu mērķi tur kādreiz pārcelties uz dzīvi, prom no pilsētas? «Ja tas ir jautājums par siltumizolāciju, tad - jā, mēs liekam siltumizolāciju. Bet... nekad nevar zināt, kā būs rīt,» viņa nosaka, atzīstot, ka dzīvē ir daudz ko plānojusi un tikpat daudz kas ir noticis citādi. «Tāpēc vairs neplānoju, kur dzīvošu, kā dzīvošu. Galvenais - dzīvot pēc iespējas mierīgi. Vai man sanāk? Pēdējā laikā arvien labāk,» viņa secina, paskaidrojot, ka, ģimenē ienākot bērniem, neizbēgami nāk arī apziņa, ka daudzas lietas nav iespējams kontrolēt - gan sīkumos, gan lielās lietās. «Līdz ar to dzīve mani māca atteikties no kontrolēšanas. Un es mācos. Nekontrolēt dzīvi.»

***

Anta PRIEDĪTE

• Horeogrāfe, režisore, kostīmu māksliniece

• Dzimusi 1979. gada 6. augustā Rīgā

• Izglītība: Rīgas Valsts 1. ģimnāzija; LU Latvijas Kultūras akadēmijas Mūsdienu dejas horeogrāfijas fakultāte (tagad - Skatuves mākslas katedra); studējusi psiholoģiju LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē

• Daudz strādājusi kopā ar režisoru Regnāru Vaivaru, veidojot viņa iestudējumiem gan kostīmus, gan horeogrāfiju

• Saņēmusi Spēlmaņu nakts 2002/2003 balvu kategorijā Labākais kustību režisors (H. Paukšs Godīgā meitene Valmieras drāmas teātrī)

• Precējusies, vīrs - scenogrāfs Aigars Ozoliņš. Divi dēli: Dāvis (7) un Bruno (3)