Jolantas Rābantes un viņas dzimtas māju nosaukums Stūrīši tiešām ir ļoti zīmīgs, jo atrodas triju pagastu – Limbažu, Skultes un Liepupes – satecē. To savulaik cēlis Jolantas vecvectēvs Teodors Graudiņš, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā izveidojot te arī sabiedriskās un kultūras dzīves saliņu.
Nu jau 100 gadi apritējuši viņa dibinātajai izglītības biedrībai Imanta, kuras darbību atjaunoja Jolanta. Tikpat radoša un rosīga kā viņas priekšgājējs - ne velti savulaik saņēmusi Latvijas lepnuma balvu.
Vecvectēva mantojums
Teodors Graudiņš bija īsts latvju zemnieks - ar pamatīgi nostādītu un tiem laikiem modernu saimniecību, bišu dravu un arī veikalu.
Taču kas īpaši izcēla šo vīru - rosīgā darbošanās pagasta sabiedriskajā dzīvē. Divstāvu nama, kur apakšā bija veikals, otrajā stāvā bija 1918. gadā dibinātās izglītības biedrības Imanta mājvieta - te bijusi gan bibliotēka, gan skatītāju zāle un skatuve. Te spēlēts teātris, svinēti svētki, muzicēts un dejots. Viss zēlis un plaucis līdz Otrajam pasaules karam.
Tas dzimtu krietni papluinīja, un skaistā saimniecība tā arī būtu aizgājusi pilnīgā nebūtībā, ja ne viena no tās atvasēm, Teodora meita un Jolantas vectante Lilija Graudiņa-Klucis 90. gados nebūtu pieteikusies uz mantinieces tiesībām. Viņa pierunājusi savu radinieci, kura tobrīd ar ģimeni mitusi un strādājusi Rīgā un par laukiem pat nesapņojusi, atgriezties dzimtas īpašumā - Lādē. Kā te bija? No desmit būvēm palikušas bija tikai trīs, un tās pašas gana žēlīgā izskatā. Veikals gan darbojies arī pēc kara, līdz ar to vismaz divstāvu ēka bija saglabājusies dzīva. Tā sācies, kā padomju laikā būtu teikuši - jauncelsmes darbs. 1993. gadu varot atzīmēt kā atskaites punktu, kad te pirmo reizi rudenī Jolanta ar vīru Edvīnu un abiem dēliem nosvinējuši valsts svētkus. Ar laiku atvēruši Stūrīšos veikalu, iekārtojuši bibliotēku, kas pamatā sastāv no trimdas literatūras, ko iedāvinājusi vectante.
Atjauno biedrību un zāli
2006. gadā atjaunojuši biedrības Imanta darbību - no tā laika tā ir biedrību un nodibinājumu reģistrā. Žēl, ka nav izdevies atrast tās veco karogu. Par laimi, ir saglabājusies fotogrāfija kā liecība tam laikam. Biedrības izveide devusi iespēju arī «projektus vairāk bīdīt uz priekšu». Piemēram, iegādāties apgaismošanas un apskaņošanas iekārtas. Bet galvenais - par Eiropas Savienības (Leader+) fondu līdzekļiem (5000 latiem) varējuši izremontēt zāli. Ar šo summu pieticis materiāliem, bet pārējo darījuši ar savām rokām. Starp citu, lai pašiem būtu vieta pasākumiem un saviesīgai dzīvei, arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā otrais stāvs tapis ar vietējo brīvprātīgu palīdzību - cēluši to no brāķētiem pusķieģeļiem, savelkot visu kopā ar trosēm. Jolanta atzīst: ja nebūtu izdevies dabūt finansējumu, tad padomju laikā stipri sapostīto ēkas otro stāvu nebūtu spējuši atjaunot. To, kāds tas izskatījās, var redzēt arī bildēs: troses satrūkušas, sienas izbīdījušās, logi izsisti. Biedrības bagātīgā vēsture bijis arī papildu stimuls - ja jau tā māja sākotnēji bija paredzēta sabiedriskai lietošanai, tad tai te būt arī tagad. «Nu nebija tā, ka tas ir mans, un viss! Nekad to neesmu tā sajutusi. Man ir svarīgi, lai šī vieta būtu dzīva. Lai te nebūtu Dieva un cilvēku aizmirsts stūris,» uzsver Jolanta.
Patlaban cenšoties izmantot pašvaldības mazos projektiņus, piemēram, lai segtu ceļa izdevumus, dodoties ar teātra izrādēm ārpus Stūrīšiem, vai dekorācijām. Lūk, šos viegli transformējamos aizslietņus izgatavojuši, tie lieliski kalpo dažādos pasākumus. It kā liekas sīkums, bet bez rekvizītiem teātri spēlēt arī nevar. Re, dzimšanas dienas torte ar visām svecītēm - pašu rokām tapusi. Mazliet jau mulsinot, kad lasa, cik daudz naudas nereti tiek izgāzts dažādiem pasākumiem, kurus, kā pēc tam izrādās, apmeklē vien saujiņa cilvēku, kā arī būvējot jaunus objektus, lai gan vecie ir gluži labi, tikai mazliet uzpucējami. Vai tiešām esam tik bagāti, ka tūkstošus un pat miljonus nezinām kur likt? Var taču kvalitatīvus sarīkojumus, lekcijas un kursus sarīkot par pavisam nelielām summām - par to pārliecinājusies pēc savas ilggadējās pieredzes. To, ka zem šā jumta notikuši daudzi un dažādi pasākumi, rāda fotoattēli un dažādu gadu publikācijas, kas apkopotas vairākos albumos.
Pašiem savs teātris
«Skat, biedrībai vairāk nekā desmit gadu jau riņķī!» mazliet izbrīnīti secina Jolanta. Sākotnēji darbošanās bijusi vērsta uz atmiņu stāstu vākšanu - par to, kas te bijis un noticis, bet kādā brīdī sapratuši, ka pagātne ir būtiska, taču tikpat svarīga ir nākotne: kas te būs, kas aiz mums paliks? Kāpēc lai gan tas nebūtu arī pašu spēlēts teātris? Sākumā tie bijuši pavisam vienkārši skečiņi. Vai pati režisē? Nē, tik daudzpusīga neesot. Viņa vairāk ar tehniskām lietām noņemoties. Ir taču zāle jāsaved kārtībā, jāizkurina krāsnis, lai aukstajā laikā te nav jāsalst. Izdevies atrast labu režisori tepat starp vietējiem - Sandru Avotiņu, un tad jau varējuši atvēzēties uz kaut ko nopietnāku.
Tā nu divreiz esot tikuši līdz reģionālajām skatēm ar augstu punktu skaitu. Pērn atzinīgi novērtēts Mihaila Sebastiana lugas iestudējums Nezināmā zvaigzne - dabūjuši 45,5, par puspunktu mazāk nekā Limbažu kultūras nama teātrim. Prieks, ka kritikas bieži vien ir labvēlīgas Stūrīšu aktieriem. Kas viņi ir? Vietējie ļaudis, tiesa - no dažādām pusēm nākuši, un teātris ir kā centrs, kurā sanākt visiem kopā. Tie ir kopumā desmit nemiera gari - pamatā gados jauni. Tā ka reizēm pat rodoties problēmas ar lugām, kur jātēlo gados vecāki ļaudis, un tad ņemot palīgā grima mākslu, parūkas un citus trikus.
Vēl kas ir interesanti: citviet trūkst stiprā dzimuma tēlotāju, bet te vairāk ir puišu nekā meitu. Kas vēl forši: pēc rakstura un izpausmēm tik dažādi, ka tas pat ir labi - vieglāk uzturēt kopības garu, jo visiem kopā ir interesanti. Pierādījums tam: dažs, kas šobrīd devies studēt uz Rīgu, piektdienas vakaros, kad ir mēģinājumi, esot klāt kā ercens. Šogad gan iznācis tā, ka pirmizrāde notikusi vien jūnijā, līdz ar to neesot ar to pabraukājuši riņķī. Iestudējuši spāņu dramaturga Alehandro Kasones melodrāmu Trešais vārds - skaistu stāstu par mīlestību. Parasti jau vasarā ir dažādi festivāli, kur tad uzstājoties. Rudens iezīmējas ar skati Limbažos. Un tad jau meklējot nākamo lugu. Gandarījums ir arī tāpēc, ka tieši vietējie labprāt nākot skatīt izrādes. Tad te zāle esot pilna.
Sāpīgi zaudējumi
Pēdējie gadi gan ienesuši Jolantas balsī skumjas notis, jo nācies slēgt veikalu. Par to joprojām ļoti sāp sirds, jo tas bijis vairāk nekā tikai mazs lauku veikaliņš. «Tas bija sava veida sabiedriskais centrs, kurā cilvēkiem atnākt, parunāt un nereti arī izkratīt sirdi, un rast padomu. Dažkārt ar kopējiem spēkiem izdevās palīdzēt atrisināt kādu problēmu. Es patiesi te strādāju ar sirdi un dvēseli,» nopūšas Jolanta, piebilstot, ka diemžēl grāmatvedība bijusi skarba, galu galā sapratusi, ka ilgāk vairs pavilkt nevar. Nu braucot uz darbu Limbažos - strādājot Valsts probācijas dienestā. Pērnais gads atnesis arī skumju vēsti no Amerikas, kur 107 gadu vecumā mūžībā aizgājusi viņas vectante. Līdz pat pēdējam brīdim bijusi ar skaidru prātu. Apbrīnojami enerģiska, garīgi un fiziski darbīga. Teju līdz mūža galam gājusi peldēties okeānā. Vēl 90 gadu vecumā te viesojusies un nosvinējusi savu jubileju. Vienmēr sūtītas bildes, un stāstīts, kas te notiek, tāpēc bijusi sajūta, ka viss notiek ar tantes svētību un atbalstu. «Apbrīnoju, kā viņa varēja, tik ilgi esot svešumā, uzturēt latvisku garu savā ģimenē, un nu jau ceturtā paaudze tur runā latviski, apmeklē latviešu skolu, 3x3 nometnes. Ir patiešām radoši un kulturāli darbīgi. Kad atbrauc uz šejieni, varu pārliecināties par to, cik tas viņiem visiem ir svarīgi - būt latviešiem,» ar cieņu, skatoties Lilijas dāvātajā gleznā, kur viņa ir tērpusies tautastērpā, teic Jolanta.
