Limbažu muzejs darbību sāka pirms 35 gadiem, bet bija iecerēts krietni agrāk – pirms Otrā pasaules kara, izvietojot to Pilsmuižas pārvaldnieka pilī. Tur tas šobrīd arī atrodas un piedāvā aplūkot ekspozīcijas par novadu, jūrniecību un Latvijas valsts himnas autoru Baumaņu Kārli. Tiesa, muzejs prasīties prasās pēc jauna veidola un satura, taču ir vairāki «bet», kāpēc tik drīz to nevarēs īstenot: finanšu un darbinieku trūkums, arī iecerētā tēma ir diskutabla.
Liels komplekss
Muzejs tika dibināts 1982. gadā plikā vietā, un faktiski darboties tas sāka 1983. gadā patālu no Limbažiem - Duntes muižā, kura šobrīd saistās tikai ar Minhauzena vārdu. Tikai pēc desmit gadiem muzejs pārcēlās beidzot uz vietu, kur jau 1939. gadā to bija iecerēts izveidot - Rīgas rātes jaunajā pilī jeb Pilsmuižas pārvaldnieka pilī, skaidroja muzeja direktors Jānis Ulmis. Muzeja komplekss ir gana plašs - tas izvietots piecās vēsturiskās ēkās un tā teritorijā ir arī viduslaiku pilsdrupas. Lielāko atjaunošanu gan pilsmuiža, gan arī netālu esošais vecais rātsnams piedzīvojuši pirms septiņiem gadiem, kad to izdevās izdarīt ar Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu. Klasicisma stilā celtā muzeja ēka, kas celta 19. gadsimta 30. gados, tad atguva sākotnējo piesātināto krāsojumu, bet tās frontonā tika atjaunots Rīgas rātes ģerbonis, kas liecina par kādreizējiem nama saimniekiem. Arī viduslaiku pilsdrupu zemes stāvā jeb pirmajā stāvā tika veikta mūra konservācija un apjumšana un teritorijas labiekārtošana. Pilsdrupu komplekss ieguva divas jaunas telpas pagrabstāvā un Rīgas arhibīskapa apartamentus. Daļēji tika atsegts arī pils iekšpagalms un senā akas vieta.
Pērn akreditēts
Pamatekspozīcija Pilsēta, novads, jūra gan ir tapusi vairāk nekā pirms divdesmit gadiem, bet pirms pieciem tai pievienojās Latvijas Republikas himnas autoram veltīta Baumaņu Kārlis un viņa laiks. Savukārt divās maināmo izstāžu zālēs var aplūkot visdažādākajām tēmām veltītas ceļojošās, muzeja darbinieku veidotas vai mākslas izstādes. Taču muzejpedagoģisko programmu piedāvājums ir vēl plašāks - kopumā 14. Arī krājuma priekšmetu skaits pa šiem 30 gadiem audzis, sasniedzot vairāk nekā 50 000. Augšupejoša ir arī apmeklētāju interese - gadā to apmeklē vairāk nekā 8000 cilvēku (2005. gadā to bijis virs 3000). Pozitīvi novērtējot muzeja paveikto, pērn saņemta atkārtota akreditācija. Tiesa, muzejs apzinoties, ka viens no galvenajiem tā tuvākajiem uzdevumiem ir jaunas ekspozīcijas izveide. No vienas puses, tūristiem un pilsētas viesiem arī šī joprojām ir saistoša un noderīga, taču pašiem novada ļaudīm gan gribētos redzēt ko svaigāku. Taču izskatās, ka tik drīz tas varētu nenotikt. Kāpēc? «Viens no iemesliem, ja tā var teikt, ir tāds, ka esam ieciklējušies uz grāmatām. Nule tā iznāca krājuma glabātājai Rasmai Noriņai par Vidzemes lībiešiem, galvenajam speciālistam Gundaram Plešam drīz dienasgaismu ieraudzīs grāmata par Ziemeļvidzemes muižām. Man - par atbrīvošanās cīņām,» teica J. Ulmis.
Bažas radot arī finansējums, kas tādam projektam nav mazais, un tas ļoti atkarīgs no pašvaldības iespējām to pacelt. Būtu nepieciešams arī lielāks štats - patlaban kopā ar tehniskajiem darbiniekiem to ir 12, no tiem ar krājumu strādā divi. Jau lai izveidotu izstādi, vajadzīgi pāris mēneši, tad kas apjomīgāks prasīs vēl lielāku laika un darba patēriņu. Ja būs gan nauda, gan kapacitāte, tad atliks tikai īstenot izstrādāto koncepciju, jo materiāli tai jau ir savākti. Tēma ir šāda: In saecula saeculorum. Nāve, tās kultūrvēsturiskais aspekts.
Amatnieku un tirgotāju centrs
Pašreizējā ekspozīcijā, kas aptver visu bijušo Limbažu rajonu, viens no akcentiem likts uz amatniekiem un tirgotājiem, jo Limbaži veidojušies kā to darbības centrs. Par tās pirmsākumiem liecina miestiņa senais plāns, kas rāda centrālo tirgus laukumu un no tā izejošās ieliņas. Šis pilsētas plānojums saglabājies līdz mūsdienām. Ekspozīcijā var pārliecināties, ka Limbaži ir bijuši slaveni ar grāmatu iespiedējiem - te tapušas ne tikai baznīcas grāmatas, bet arī daiļliteratūra, kalendāri un veidlapas. Tāpat pilsētas lepnums ir senā baznīca un arī bijušais ugunsdzēsēju depo tornis, kur var aplūkot ekspozīciju, kas veltīta cīņai ar sarkano gaili. Tas nodarījis lielus postījumus arī šai pilsētai, it īpaši 18. gadsimtā, neraugoties, ka par tās aizstāvi izraudzīts Svētais Labrencis, sacīja R. Noriņa, iepazīstinot ar ekspozīciju. Viens telpas stūris veltīts krogam, jo tā savulaik bija viena no sabiedriskajām vietām, kur satecēja tuvas un tālas ziņas, bet otrs - skolai un izglītībai. Atsevišķa istaba stāsta par jūru, jūrniecību un cilvēku likteņiem.
Īpašs novadnieks
Īpaša vieta atvēlēta Baumaņu Kārlim, jo limbažnieki ar savu novadnieku ļoti lepojas. Ekspozīcija, kur apskatāma arī oriģinālā himnas partitūra, ierīkota 19. gadsimta otrās puses interjerā, savdabīgā Limbažu saviesīgās biedrības zāles atdarinājumā, ļaujot apmeklētājiem iejusties tā laika mazpilsētas daudznacionālajā kultūrvidē un sadzīvē. Akcentēta arī Baumaņu Kārļa saistība ar tā laika ievērojamākām Latvijas personībām, piemēram, Ausekli, Frici Brīvzemnieku, Ādolfu Alunānu. Lai jaunatnei un bērniem pastāstītu par slaveno limbažnieku viņiem tuvākā valodā, izmantotas arī jaunās tehnoloģijas. Uz skārienjutīgā ekrāna, kas iegādāts par projekta līdzekļiem (kā jau mazam muzejam, fondi un projekti ir liels atbalsta rīks), var uzzināt Baumaņu Kārļa biogrāfijas datus, aplūkot viņa paša un ģimenes locekļu fotogrāfijas, kā arī paklausīties viņa radītos skaņdarbus.
Lai iekārtotu visu iepriekšminēto, izmantots gan dāsnu un ieinteresētu cilvēku dāvātais, gan darbinieku ekspedīcijās savāktais. Liela daļa lietu un dokumentu glabājas ne tikai centrālajā ēkā, bet arī citās vietās. Savukārt pārvietojamās izstādes šobrīd stāsta par Ziemeļvidzemes muižām (to sagatavojis G. Plešs) un represētajiem (R. Noriņa un D. Kārkliņa), kura vairāk tendēta uz skolēniem - lai skaidrotu, kā tas viss notika un kā tas vispār bija iespējams. «Tie ir sāpīgi un traģiski stāsti. Anotācijas veidotas tā, lai būtu saprotamas ne tikai vēstures skolotājiem, bet dažādu vecumu bērniem. To visu papildina fotogrāfijas un citi vizuāli materiāli. Tāpat te pievienoti saraksti ar aptuveni 3000 cilvēku vārdiem. Tos pārrakstot, es pārliecinājos, cik maz vajadzēja, lai tajos nonāktu. Piemēram, būt mazpulku organizācijā vai Zemnieku savienībā,» atzina R. Noriņa.
