Saruna ar Maiju Pohodņevu un Modri Pelsi. Trillera un izdzīvošanas anatomija
 
©Rūta Kalmuka/F64

Maija Pohodņeva un Modris Pelsis šovasar atver savu jau ceturto kopīgi rakstīto trilleri. Tajā darbojas divi varoņi, kuru karjeras līkloči no ierakumu pretējās puses saveduši tos kopā visnotaļ neiespējamā misijā. Viņi ir profesionāli algotņi, slepkavas, kuri atrodas savu darba devēju varā. Šajā trillerī faktu un postpadomju realitātes ir daudz vairāk, nekā mēs to varētu vēlēties. Lasot ir vietas, kurās asinis stingst dzīslās. Arī darbības vide ir reāla, detaļas precīzas. Tomēr, ja sadomāsiet atkārtot romānā attēlotās darbības – jūs gaidīs vilšanās. Autori nepārkāpj žanra nerakstīto likumu un nepasniedz gatavas receptes, kā novākt oponentu tā, lai policija nevienu nenoķertu. Noteikti noķers, jo raksta lietpratēji. Modrim Pelsim ir viņa pieredze no policijas laikiem, Maija Pohodņeva – pazīstama kriminālziņu žurnāliste. Kopā viņi darbojas jau sen un izbaudījuši arī to, ko nozīmē cīnīties par otra dzīvību brīdī, kad oficiālā medicīna plāta rokas.

- Šī ir jau ceturtā grāmata ar šiem varoņiem. Kā viņi radās?

Maija Pohodņeva: - Varoņi radās ļoti pakāpeniski. Tas, ka varoņos katrs autors ieliek kaut ko no sevis, tas ir fakts. Grāmatu attīstības gaitā viņi arvien vairāk izveidojās tādi, kādi ir šajā trillerī. Kāpēc viņi radās tādi? Vienmēr ir ļoti ērti izmantot negatīvos tēlus. Tīri literāri viņiem ir daudz vairāk rīcībspējas nekā godīgiem un krietniem varoņiem.

Modris Pelsis: - Pirmā grāmata iznāca 2011. gadā. Droši vien ietekmēja tas, ka mēs strādājām kopā. Pirmajā grāmatā viens bija policists, otrs slepkava un viens medīja otru. Tad jau otrajā grāmatā abi bija spiesti strādāt kopā. Trešajā romānā Naida simetrija viņiem jau bija kopīgs uzdevums jāveic.

Maija Pohodņeva: - Šajā romānā viņiem jau ir draudzība...

- …bet kas būs nākamajā, to jūs man, protams, neteiksiet. Neprasīšu. Romānu lasot, ir jūtams tāds žurnālistu krampis. Ir biedējoša realitātes sajūta. Es saprotu, ka «visas situācijas un personāži ir izdomāti», jo tas ir romāns, bet kā notiek informācijas vākšana? Arī pasaku taču nevar izdomāt no zila gaisa. Pūķis ir jāredz.

Maija Pohodņeva: - Es stāstīšu par teorētisko pusi, kolēģis par praktisko. Viss ir ļoti vienkārši. Jebkurā situācijā jādomā ārpus kastes. Arī par informāciju ir jāskatās, kur tu to ārpus kastes vari atrast. Tās nebūs ziņas vai preses relīzes, bet tās būs, piemēram, Saeimas stenogrammas vai sarunas ar ekspertiem. Ja raksti par ķīmiju, tā nebūs informācija no populārzinātniskās literatūras. Ir jābrauc, jārunā ar tiem cilvēkiem, kuri tajā visā bijuši iesaistīti.

Modris Pelsis: - Ar praktisko pusi ir ļoti dažādi. Piemēram, ieroči. Viena lieta, kas ir lieliski - daudz pieejams internetā. Lai arī es kā bijušais policists ieročos it kā orientējos, bet, nepētot internetu, uzrakstīt nebūtu iespējams. Tad vajadzētu būt šaurai specializācijai un strādāt kā ieroču ekspertam. Internets ļoti palīdz.

Otrs aspekts - grāmatas beigās mums ir kaujas aina, kur Anna ar Andri ir nolikuši videonovērošanas kameras koka galotnē. Stāsts, kā viņi to paveica, grāmatā netika iekļauts, bet man personīgi radās jautājums, kā viņi varēja tikt tajā priedē augšā. Zaru taču nav. Pētīju internetā, kā notiek koku gāšana Kanādā, kā strādā arboristi - ir viņiem speciāli āķi, ko piekabināt pie kājām, lai kāptu kokos. Tad es mājās pats uztaisīju pēc bildēm un pats izmēģināju, kā tas ir uzkāpt ar āķiem kokā. Ir tā diezgan! Pirmie četri metri - neko. Augstāk, kad koks sāk šūpoties, kļūst tā pabailīgi. Bet kad pierodi un zini, kā tas ir, tad kļūst tīri jautri.

Maija Pohodņeva: - Šajā romānā mums bija nepieciešams bunkurs Pierīgā. Kaut kas tāds, par ko citi nezina. Grāmatā ir redzama tā karte un GPS koordinātas. Mums to vajadzēja atrast, ja jau lienam pazemē, tad jāzina, kur mēs lienam. Atrast tā vienkārši nevar. Zvanījāmies, meklējām digerus un bradātājus. Neviens jau negrib īpaši stāstīt.

Modris Pelsis: - Vienu bunkuru zināju jau no policijas laikiem. Tas mums nederēja.

Maija Pohodņeva: - Mēs to izstaigājām, tas bija pārāk mazs. Mums vajadzēja kaut ko stipri sarežģītāku un daudz. Tad izdevās atrast koordinātas, ka kaut kas tāds ir. Braucām meklēt. Dabūjām izskaidroties ar mežsargiem, jo tur ir liegums. Kad pateicām, ko meklējam un ka esam rakstnieki, viņi teica, nu labi - ejiet. Nonācām tajā vietā, informācija ir, bet nekā nav.

Modris Pelsis: - Ieslēdzām satelītkartes, tad atradām diezgan ātri. Betona griesti no satelīta vietām ir redzami.

Maija Pohodņeva: - Tad, protams, ielīdām iekšā. Maldīties mums nevajadzēja, jo bija karte. Tad mēs mērījām un pētījām. Mums bija jāsaplāno visas kaujas darbības, kā tas varētu notikt. Tāpat vajadzēja pārbaudīt, vai cilvēks kaujas laikā var slēpties aiz kokiem vai nē.

Modris Pelsis: - Romānā ir aina, kad viens no ļaunajiem tēliem slēpjas aiz koka. Rakstīšanas laikā mēs viens otram uzdodam jautājumus, lai saprastu, kas nav skaidrs. Tad bija jautājums, vai aiz koka īstenībā var noslēpties? Paņēmām koka bluķi un šautuvē izmēģinājām. Izmēģinājām ar TT markas pistoli. TT pistoles lode koka bluķī no desmit metru attāluma ieurbjas piecpadsmit centimetrus. Tā padomājot, karabīnes patrona ir daudz spēcīgāka, lode noteikti ieietu vēl dziļāk. Sapratām, ka aiz tāda ne pārāk resna koka apšaudes laikā slēpties ir diezgan bezcerīgi.

Maija Pohodņeva: - Līdz ar to romānā parādās kāda niansīte, bet kāda, to mēs tagad nestāstīsim.

- Tātad jūs piederat pie autoriem, kuri rūpīgi izplāno ne vien savu romānu slepkavības, bet pat tādas sīkas nianses, kā, piemēram, grāmatas sākumā, kur varoņi brauc pa kādu ceļu Čehijā. Vieta ir īsta.

Modris Pelsis: - Jā, pārbaudījām pēc satelītkartes.

Maija Pohodņeva: - Turklāt Čehijā mēs abi esam bijuši kādas reizes.

Modris Pelsis: - Tā vieta romānā gan ir nejaušība. Atradām materiālu par offroad sacensībām lielajiem kravas auto. Sāku pētīt, kur tas notiek, un uzdūros šai vietai. Tas ir bijušais tanku poligons vēl no padomju laikiem. Turpat blakus ir gandrīz pamests padomju lidlauks, kurā darbojas neliela aviokompānija. Tas deva iedvesmu šai epizodei.

- Varoņi darbojas vidē, kas ir maksimāli pietuvināta realitātei?

Modris Pelsis: - Jā, realitātes drumstalas piešķir, kā saka mūsu lasītāji, ticamības sajūtu. Varbūt kādam vairāk, kādam citam mazāk.

Maija Pohodņeva: - Iepriekšējā grāmatā Naida simetrija ir epizode, kura norisinās purvā. Kolēģis faktiski ir uzaudzis pie purva, bet es sapratu, ka neko nespēju izdomāt. Teicu - man ir jāredz tā vieta, citādi es nevarēšu uzrakstīt. Protams, tad bija strīdēšanās pusgada garumā, bet beigās aizbraucām uz Teiču purvu. Sameklējām mežsargu, kas mūs izvadā. Izvazājāmies pa purvu, apskatījām visus ceļus, izmērījām attālumus. Modris prasa - nu, tagad tu esi apmierināta? Es atbildu, jā - tikai tagad mums no tāda attāluma ir arī jāšauj!

Modris Pelsis: - Tas bija liels jautājums iepriekšējā grāmatā. Annai Andris bija jāapmāca snaiperšaušanas zinībās. Bija jautājums, vai to var izdarīt, jo snaiperšaušana ir liela māksla un ļoti sarežģīta lieta. Viena lieta ir šaut 100 metru attālumā. Bet ja attālums ir 800 metru? Snaiperiem darba distance ir 650 metru. Sameklējām cilvēku, kas nodarbojas ar snaiperšaušanas sportu un kurš ir Eiropas čempions šajā disciplīnā. Tad viņš mūs mācīja. Braucām uz Lietuvu, jo Latvijā tādas iespējas nav. Mūsu atklātajās šautuvēs maksimālais attālums ir 300 metru. No 660 metriem pa desmit centimetru lielu stenda šaušanas šķīvīti, izrādās, jā! Ja iespringst, tad var trāpīt.

- Atliek vien iedomāties, kāda sajūta ir ja snaipera tēmēklī ir nevis stenda šķīvītis, bet pērkams tiesnesis, kā tas ir Prāgas pastkartēs. Esmu redzējis jūsu romānā aprakstīto bunkuru. Pat ne bunkuru. Padomju armijā biju pie tā vairākkārt. Iekšā mani nelaida, bet mans virsnieks ar šī objekta komandieri kopā dzēra šņabi. Nekad neticēšu tam, ka padomju armijas slepenās daļas un īpašie virsnieki, kurus žargonā sauca par osobistiem, no Latvijas aizgāja. Visi šie militāristu vasarnīcu rajoni joprojām ir cilvēku pilni, un daļa no viņiem tepat vien darbojas. Neticu arī, ka viņi palika tāpat vien. Man tomēr ir sajūta - tautieši naivi tic, ka šī lappuse mūsu vēsturē ir sen aizšķirta. Jūsu romānā tā turpinās un Latvija ir daudz apdraudētāka, nekā mums liekas.

Publicitātes foto

Maija Pohodņeva: - Ir tā!

Modris Pelsis: - Lielāko tiesu to, kas notiek, mēs vērojam tikai caur automašīnas stiklu. Tas ir tāpat kā 90. gados, kad vēl strādāju narkotiku apkarošanas birojā, ļoti maz cilvēku saprata, kas notiek, kā izskatās narkomānu dzīve, kas viņiem mitinās kaimiņos. Skati, ko redzējām, bija diezgan šausminoši. Tagad es arī sevi reizēm ķeru pie domas, ka uz apkārtējo pasauli raugos caur automašīnas stiklu. Par to, kas notiek uz ielas, reizēm pat negribas aizdomāties.

Maija Pohodņeva: - Man, par laimi, mašīnas nav. Es redzu, kas notiek, un ļoti labi saprotu, kas tas ir. Cenšos neļaut emocijām varu. Nekādās situācijās! Tiklīdz sāc līdzpārdzīvot cilvēkiem, tā nevari vairs viņiem palīdzēt. Ja nelīdzpārdzīvo, ir laiks, vēsais saprāts, tu vari darīt. Neskatos melodrāmas, nelasu rakstus, kuri vēsta par to, ka tiek darīts pāri kādiem maziem dzīvnieciņiem. Cenšos norobežot sevi no tā, kam līdzpārdzīvojot es nevarētu palīdzēt.

Modris Pelsis: - Tas attiecas arī uz šo grāmatu. Sākām to rakstīt, tiklīdz pabeidzām Naida simetriju. Bet tad es saņēmu diagnozi - vēzis. Kad izgāju ārstēšanās kursu: ķīmijterapiju, operāciju, jau tajā laikā es Maijai teicu - kāpēc tā nevarētu būt tēma grāmatai. Latvijā ir nenormāls vēža slimnieku daudzums. Nesen pirms dažiem mēnešiem televīzijā tika nosaukts skaitlis - apmēram astoņdesmit tūkstoši vēža slimnieku. Salīdzinot ar Latvijas iedzīvotāju skaitu, tā faktiski ir epidēmija.

Maija Pohodņeva: - Kolēģis ļoti slikti jutās, aizbraucām pie ārsta. Tur ļoti ātri konstatēja, ka viņš ir neārstējams, neoperējams, palikuši kādi seši vai deviņi mēneši. Iedeva ķīmijterapiju, pēc kuras, kā saprotu, dzīvot nav paredzēts. Mēs aprunājāmies - pateicu, es uz tavām bērēm neiešu. Viņš, protams, apvainojās.

Modris Pelsis: - (Smejas.) Kāda necieņa!

Maija Pohodņeva: - Es saku, mums ir seši mēneši. Maksimālais - deviņi. Ir internets, es esmu ķīmiķa meita un aptieķnieka mazmazmeita. Es izdomāšu. Tas, ko ārsti saka, nav galējais spriedums. Mēnesi praktiski negulēju. Internetā ir ļoti daudz kas pieejams. Tie, protams, nebija avīžraksti, bet zinātniski dokumenti. Lielākā daļa - maksas, bet atsauces un izvilkumus var atrast. Atradām, izdomājām. Atlika to visu pa pasauli atrast, pasūtīt un vākt pa mežu. Divi gadi ar lāpstu un zābakos. Te kolēģis sēž man blakus. Tikko ārsti paziņoja, ka viņam nav nekādu slimības pazīmju, un samazināja invaliditātes grupu.

Modris Pelsis: - Starp citu, kāpšanas āķi noder, arī kāpjot kokos pēc ārstniecības sēnēm. Pēc operācijas man bija paredzētas trīs ķīmijterapijas. Uz vienu aizgāju un sapratu, ja iešu uz vēl kādu, nomiršu no tās ķīmijas. Es tās pārtraucu un ārstējos ar ārstniecības augiem. Beidzās invaliditātes termiņš, vajadzēja pagarināt. Aizgāju, viņi prasa - kāpēc jūs divus gadus neesat gājis ne uz vienu pārbaudi? Paskatījās - nav vairs vajadzības. Grāmatā ir epizodes no onkoloģijas centra. Tās es rakstīju no dzīves. Romānā zinātnieks Ginters apsver savu slikto stāvokli un atceras, cik labi bija devītajā palātā. Es sapratu, ka esmu piepeši piemirsis, vai tā tiešām bija devītā palāta. Aizbraucu uz onkoloģijas centru, uzbraucu devītajā stāvā pārliecināties, vai rakstu par pareizo palātu. Vispār nepatīkami. Ar liftu uzbraucu, paskatījos un pa kāpnēm laidos ātrāk prom.

Maija Pohodņeva: - Neesmu sapratusi, kāpēc ir sajūta, ka ārstiem nebija nekādas intereses. Dzīvs tu esi vai neesi?

Modris Pelsis: - Problēma ir tā, ka neviens jau neko nestāsta. Pat tad, kad man diagnozi noteica, pamostos no narkozes savā palātā, dakteris pienāk - vai jūs nevarētu piezvanīt savai ģimenes ārstei? Es piezvanu, viņš paņem telefonu un iziet koridorā. Man tā uzreiz - vēzis! Kāpēc viņam jārunā ar ģimenes ārstu? Kāpēc jāiet koridorā, lai es nedzirdētu sarunu? Cik es ārstēšanas procesā mēģināju paprasīt, kas tur, kā tur ir, lielākais, ko es saņēmu, ka man shematiski uzzīmēja - re, te ir kuņģis, te aknas, bet te audzējs.

Maija Pohodņeva: - Es kolēģim teicu, dod analīzes, es iemācīšos. Arī ārsti taču mācās. Ja viņi to dara pēdējā naktī pirms eksāmena, kāpēc es to nevarētu izdarīt internetā? Laikam jau palīdzēja tas - ja es būtu viņa sieva, es droši vien sēdētu un pārdzīvotu. Tas ir tāpēc, kāpēc sākumā teicu - negribu emocijas: viņš ir mans kolēģis, kopā strādājam, kāpēc nemēģināt palīdzēt?

Modris Pelsis: - Tur, kur ir emocijas, nevar spriest aukstasinīgi.

Maija Pohodņeva: - Abi esam strādājuši kriminālziņās. Katastrofu medicīnā. Pie ugunsdzēsējiem. Filmējuši visādas lietas. Iekšas un smadzenes pa asfaltu. Es teicu - mēģinām kaut ko izdomāt.

Modris Pelsis: - Ja nesanāks, nesanāks. Vismaz būsim mēģinājuši. Kā es saku, visi mēs esam mirstīgi, dzīvojam ar apziņu - kādreiz mēs tur nonāksim. Kad tev pasaka precīzu laiku, kas palicis, tad gan ir mazliet nepatīkama sajūta. Sāc domāt, ko neesi paspējis izdarīt, kas vēl būtu jāizdara - pirmais, otrais, ceturtais. Un saproti, laika nepietiek. Centos domāt, ko darīt tālāk. Pirmais, ko izdarīju, kad iznācu no slimnīcas, saņurcīju un izmetu miskastē savu pusizpīpēto cigarešu paciņu. Onkoloģijas centrā, kad ir saulaināks laiks, gandrīz vienmēr uz soliņiem sēž cilvēki ar dažādām vēža diagnozēm un pīpē. Es piegāju pie viena cilvēka, kam acīmredzot bija kakla audzējs - labdien, es ļoti atvainojos, bet gribētu pajautāt, mēs visi šeit esam ar diagnozi vēzis, kāpēc jūs joprojām smēķējat? Viņš saka - tas ir vienīgais prieciņš, kas man dzīvē vēl ir palicis. Es saku - ja jūs tā domājat, kāpēc tad vispār ārstēties? Viņš atbild - tā tomēr ir cerība! Tas liek domāt, vai mēs paši sev šo cerību neatņemam? Kā mēs sevi noskaņojam? Parunāju ar dakteriem, jā, stress, strauji atmetot smēķēšanu, var izraisīt lielāku ļaunumu nekā labumu. Manuprāt, tomēr tas atkarīgs no tā, kā tu sevi noskaņo. Ir tomēr atšķirība, vai es gribu dzīvot, vai negribu mirt. Tās ir divas dažādas pieejas.

- Es saprotu, ka romānā tā ir mākslinieciska izdoma, bet deviņdesmitajos gados bija šie skaļie kukuļņemšanas gadījumi, nekam nederīgo ieroču piegādes, dzīvokļa remonti uz valsts rēķina, lai varētu uzņemt ārzemju viesus. Tie ir diezgan skarbi teksti par Latviju, ko romānā runā dažu ārvalstu izlūkdienestu pārstāvji.

Maija Pohodņeva: - Es jau sākumā teicu - nevis avīžu ziņas, bet Saeimas stenogrammas. Nevis preses relīzes, bet sarunas ar reāliem cilvēkiem. Mēs tā arī turpināsim. Tā ir mūsu vēsture, ko mēs parādām. Tā jau ir lasītāju darīšana, vai viņi ies un meklēs dokumentus, kas to atklāj vai neatklāj. Ceļš ir parādīts. Reiz Forests Gamps izteicās par šokolādes kasti… Mums gan nav šokolādes kaste, bet milzīga sile. Ir cilvēki, kas stāv tai ļoti tuvu. Ir cilvēki, kas tikai noskatās uz sili. Ir cilvēki, kam būtu jāizdzenā tos, kas saimnieko ap sili. Bet viss notiek tumšā istabā, un kūts ir aizslēgta. Iekšā ir milzīga kviekšana, puse siles tumsā ir izšļakstīta, kāds tajā iekāpis visām četrām, kādu šī sile ir nositusi, vēl kādu piespiedusi pie sienas. Ir mazie sivēntiņi, kuri iet bojā, jo mammai vispār nav ko ēst. Viss ir pilnīgā tumsā. Tāda ir situācija. Ārā stāv un klauvē, saka, mīļie, labie, durvis veras uz iekšu! Taisiet tās vaļā, nespiediet ciet paši. Jūs varat tikt galā, bet esat pārbijušies un jums nav pieredzes. Atveriet durvis, ielaidiet gaismu! Tas, ko es vēroju - nav viss tik slikti. Cilvēki daudz ko saprot.

Modris Pelsis: - Prātā nāk viena miljonāra intervija. Viņš tur piemin savu skolotāju, kurš teicis - kad beigsi pelnīt naudu džinsiem un maizei, tad tev tas kļūs par sportu. Tas man atvēra acis. Deviņdesmitajos gados taču daudzi domāja - nu šie būs sazagušies, viņiem pietiks, viņi sāks domāt par tautu. Viņi kļuva par sportistiem.

Maija Pohodņeva: - Sports arī ir dažāds. Mēs te pie nupat pie vieniem kapiem redzējām: ir šaušana no automašīnām netālu no policijas... Uz jebkuru kaitēkli ir savs meža sanitārs. Es vienmēr domāju, ka tā ir pietiekami briesmīga sajūta šim slānītim, ka vienmēr kāds var samaksāt, lai, piemēram, atbrauc četru piecu cilvēku killeru grupa un nostrādā savu darbiņu.