Kokļu daudzpusīgais skanējums Dailē un Rīgas Domā
Kokļu mūzika ir ieņēmusi īpašu vietu Dziesmu un deju svētku repertuārā. Šovakar Dailes teātrī būs skatāms koncertuzvedums Stīgo, brālīt! Stīgo, māsiņ!, kurā uzstāsies vairāk nekā 400 koklētāju, bet rītdien – nakts koncerts Rīgas Domā. Tajos skanēs gan klasiski, gan arī jauni skaņdarbi, atklājot šā instrumenta plašo diapazonu.
Mākslinieciskā vadītāja Iveta Tauriņa uzsver, ka kopā ar otru uzveduma «dvēseli» Dzintru Tauniņu no Kolkas ir izveidojušas projektu Mēs, jo viens jau neesot karotājs. Ar apvienotiem spēkiem radīts uzvedums - daudzpusīgs un oriģināls. «Par laimi, nu jau visi ir sapratuši, ko šis instruments spēj! Jācenšas tikai to interesi noturēt. Jo patlaban tas ir stilīgi - spēlē ne tikai meitenes, bet arī puiši,» saka I. Tauriņa.
Koncertam ir trīs daļas, un viens no iemesliem, kāpēc tik daudz, ir koklētāju skaits - visus 500 uz skatuves izvietot nav iespējams.
Trīs gadus ir ticis gatavots repertuārs, un nu jānotiek tam brīnumam, kad atsevišķus ziedus sapin skaistā vainagā un to uzliks galvā. Skaņdarbiem cauri vīsies mūsdienīgs stāsts ar brīnišķīgu scenogrāfiju. Skatuvi rotās akas zīme, kas reaģēs uz mūziku un notīm, un caur kokles skaņām puisis atradīs meiteni. Vēstījumā ieskanēsies arī citas notis, piemēram, kara tēma, kuru palīdzēs ieskandināt folkloras kopa Vilki. Atgādinot, cik miers mēdz būt trausls un kara dziesmas var atkal būt aktuālas. Šo stāstu režisējis Edgars Niklasons, un tā stāstīšanā iesaistīti gan dalībnieki, gan viena no Tautumeitām Aurēlija Rancāne un topošais aktieris Matīss Budovskis (starp citu, viņa mamma savulaik spēlējusi kokli). Svarīgs bijis tieši šis vēstījums, lai tas apvienotu skaņdarbus, radot daudzplākšņainu un interesantu ainavu. «Lai nav tā, ka mēs lielāmies, ko mēs tik varam un spējam izdarīt ar šo instrumentu, bet lai klausītājiem un skatītājiem būtu baudījums, piedzīvojums un pārdzīvojums,» teic I. Tauriņa. Būšot arī jauni skaņdarbi, par ko esot pateicīga, piemēram, Rihardam Zaļupem, kurš pirmo reizi radījis apjomīgu darbu ar solo koklēm un lielo ansambli, perkusijām, čellu, kontrabasu un 120 cilvēku kori.
Uzvedumā Stīgo, brālīt! Stīgo, māsiņ! piedalās arī Zane Sniķere, kura spēlē Baldones novada ansamblī Dzītari, bet māca Valmierā arī mazos koklētājus. Viņai ir vairāki solo uznācieni: ar mazajiem muzicētājiem - etnogrāfiskā kokle, trešajā daļā - koncertkokle. Šo instrumentu spēlējot jau 15 gadu, un joprojām tas sagādājot pārsteigumus - nekādā ziņā griesti vēl nav sasniegti. Gatavojot jaunu programmu, vienmēr apgūst ko jaunu klāt. Zane ievērojusi, ka kokle kļūst arvien populārāka - tās gatavo pašu rokām, tiek apgūta spēles tehnika. Iespējams, ka tas skaidrojams ar latviskuma meklējumiem, ar piederības sajūtu šai zemei.
Solveiga Ivanova, kura šogad nosvinējusi 80. jubileju, ir uzticīga koklei jau ilgus gadus. Viņa šobrīd vada Saulkrastu koklētāju ansambli Saule un pati spēlē senioru ansamblī, kas tad arī uzstāsies uz lielās skatuves. Ar Zani ir labi pazīstama, jo savulaik viņa esot spēlējusi Saulkrastos. Tiešām talantīga meitene, kurai vēl liela nākotne priekšā. Ne katrs izturot mācekļa gadus, jo, lai labi apgūtu šo instrumentu, nākas pamatīgi piestrādāt. Bet, kad aiziet, tad tas tiešām dod lielu baudījumu. Viņas kolektīva dalībnieces ierakstījušas un uzfilmējušas viedtālrunī, kur teju redzams, kā tā skaņu vibrācija ceļas uz augšu. Augstākā līmeņa vibrācija! Ja vēl telpā ir laba akustika, tad tas patiešām ir kaut kas! Viņas garā mūža laikā pret kokli nav vienmēr bijusi tik labvēlīga attieksme kā tagad. Jaunībā piedzīvojusi to, ka tieši nīdēja laukā, slēdza Mūzikas akadēmijā klasi. Kā brīnums 80. gados bijis uzvedums, kurā uzstājās aktrise Elza Radziņa un kur skanēja arī kokles. Dziesmu svētkos šis instruments parādījies 70. gados, taču - tikai kā akcents, tāds īsts tās uzplaukums sākās ar Rīgas astoņsimtgades sarīkojumu. «Šis koncerts rāda mūsu dvēseles koka krāšņumu. Mūsu sākumu - ar niedru stabulīti, kokli, dažādiem sitamajiem instrumentiem,» jauno uzvedumu ieskicē S. Ivanova.