Šis ir viens no pēdējā laika notikumiem vizuālajā mākslā – pamatīgs pētījums par mākslinieku Georgu Šenbergu.
Zigurda Konstanta pavadībā lasītājam tā ir iespēja ceļot laikā un izzināt kāda mākslinieka un viņa dzimtas stāstu, piestājot 1905. gada revolūcijas un sociāldemokrātiskās pagrīdes laikos, ejot cauri Latvijas laikiem, Otrajam pasaules karam un pēckara dzīves ikdienai. Autora attieksme pret Georgu Šenbergu nav vēsi neitrāla - tas ir laikabiedra stāstījums, savā ziņā liela un neatminamas mīklas minēšana, kas atstāj neatbildētus būtiskus jautājumus, kurus, kā jau tas bieži mēdz notikt, - cilvēka dzīves laikā viņa laikabiedri neattop uzdot.
Pētījumā redzam Georgu Šenbergu noslēgtu, sevī vērstu mākslinieku, viņa komunikācija ar apkārtējo sabiedrību var būt visnotaļ selektīva. Vienlaikus: «Kautrība un pieticība Šenberga vizuālajā tēlā bija tikai māns. Pašapziņa, iekšējā pārliecība par savas mākslas spēku un izvēlētā ceļa pareizību cementēja viņa individualitāti. (67. lpp.)» Viņš ir no tiem, kas padomju laikā nemāk labi dzīvot. Vai tikai tāpēc, ka ticis iesaukts vācu armijā? Strādāšana pašam sev - iekšējas nepieciešamības dēļ, meklējot īsto kompozīciju, eksperimentējot - kālab, kā vārdā? Iespējams, daļēju atbildi lasītājs saņems pētījuma otrajā daļā, raugoties Georga Šenberga darbu reprodukcijās. Nezināmas fotogrāfijas, domu fiksāciju lapas, gleznas, skices, zīmējumi - šī ir pasaule, kurā vērts uzkavēties arī tad, ja neesi mākslas zinātnieks. Īpaši tāpēc, ka mākslinieks pats esot teicis, ka ir 21. gadsimta mākslinieks.