Jauns pavasaris, jauns romāns. Nora Robertsa
Nepieciešamība iesākt šo tekstu manā galvā šoreiz virpina dažādās grāmatās salasītas frāzes no sērijas Karlsons lodā atkal. Tomēr ir tā, kā ir: atkal pavasaris, un atkal, sākot skatīties atvaļinājumu literatūras plauktā, kā viens no vilinošākajiem pretī raugās Noras Robertsas romāns, šoreiz Noķer mani, ja vari sējumiņš.
Nezinu, kā viņa to spēj un dabū gatavu, bet pasaule ir sajūsmā, un lasītāji savās interneta atsauksmēs burtiski spiedz no laimes. Citēju: «Mans Dievs! Ja varētu, dotu desmit zvaigznītes. Ja nebūtu laimējusi šo grāmatu, palaistu garām vienu no labākajām grāmatām, ko esmu lasījusi» Un tā tālāk, un tā joprojām. Kāpēc tāda jūsma?
Ja izlaižam visu ierasto blabla par to, ka Nora Robertsa prot trāpīt kā neviens, uzrunājot savus lasītājus (ne tikai lasītājas), tad atliek vien atbildēt uz šķietamu sīkumu - kāpēc viņa trāpa tik precīzi? Te nu galīgi nevar izlīdzēties ar frāzēm - tāpēc, ka rakstniece ir slavena un fani pirks jebko, kas parakstīts ar viņas vārdu vai pseidonīmu J. D. Robb. Viņai tomēr ir fenomenālas intuīcijā balstītas zināšanas par to, kas lasītāju uzrunā. Šķietamā recepte - runāt par aktuālo, daudzi taču to dara un mēģina - viņas izpildījumā iegūst kādu sievišķīgu viedumu, kurā nav nekā laikmetīga vai kareivīga.
Lai kādi būtu Noras Robertsas romānu sižeti, rakstniece runā par vērtībām, ko mūsdienu pasaule atzīst par banālām. Tomēr tās ir krietni mūžīgākas par visādām laikmetīgām un nereti kareivīgām teorijām. Patiesībā viņa ir labā nozīmē konservatīva, bet vienlaikus šis šķietamais vecmodīgums uzrunā milzīgu lasītāju vidusslāni, kas atrodams starp abu pušu galējībām, kuru viedokli dažkārt pauž saujiņa ķērcošu aktīvistu, aiz kuru mugurām bieži vien nestāv neviens. Tas, kā Nora Robertsa stāsta, kā nekautrējas atkārtot tekstu vai atgriezties atpakaļ, piedāvājot jaunu pavērsienu, kā ik pa brīdim šķietami banālā tekstā iesēj vērtības, kas ļauj asociēt lasītājam šo darbu ar sevi, ir augsta pilotāža, kaut, protams, intelektuāļi te var raudāt dusmās un bezspēcībā. Nu nav viņiem lemts baudīt tādu lasītāju mīlestību kā Norai Robertsai.
Noķer mani, ja vari noteikti patiks arī daļai krimiķu un trilleru cienītāju. Tas sākas ar masu slaktiņu iepirkšanās centra kinoteātrī un tā apkaimē. Tā diemžēl ir Amerikas nelaime un skaudrā realitāte. Trīs ar automātiskajiem ieročiem bruņojušies nepilngadīgi tīņi sarīko asinspirti, kuras upuru skaits mērāms simtos. Vienu no viņiem nošauj policiste, divi nošaujas paši, liekas, romāna turpinājums būs psiholoģiska brūču un traumu dziedēšana, tomēr nē, romāna tālākajā gaitā izrādās, ka šķietami bezjēdzīgās šaušanas pelēkais kardināls un ierosinātāja ir psihopātiska pusaudze, kuru pārņēmusi maniakāla vēlme noslaktēt visus, kas viņai pat tikai šķietami nodarījuši pāri. Viņa ir vienkārši slima.
Pēc šāda izklāsta vajadzētu šķist, ka viss skaidrs - kārtējais trilleris. Tomēr Nora Robertsa ir Nora Robertsa, tas, kā viņa raksta šajā romānā, pēc vērtētāju domām, ir saspensa un romantiskās literatūras mikslis. Vienkāršā valodā runājot, grāmata stāv ārpus klasiskajiem žanriem. Šis nav stāsts par sievieškārtas Hanibalu Lekteru ar riebīgām detaļām un lasītāju vazāšanu pa slimas psihes slēptākajiem nostūriem, liekot drebēt riebumā un saskatīt netīrus dēmonus pašam sevī. Būtībā šis ir stāsts par to, kā izdzīvot un dzīvot tālāk pēc traģēdijām, kas laiku pa laikam skar jebkuru sabiedrību, bet gadījumā ar ASV sabiedrību, bezrūpīgi bērnišķīgu, pārtikušu, šķietami problēmu nenomāktu, tas ir kā melnais balzams vidusmēra amerikāņu dvēselei. Man šķiet, ka te arī jāmeklē Noķer mani, ja vari panākumu atslēga, kas, iekarojot ASV grāmatu tirgu, automātiski kļūst par miljoniem eksemplāru pārdotu dižpārdokli, līdzīgi lavīnai pārņemot citu valstu, valodu un pasaules daļu auditorijas.
Nora Robertsa iedod lasītājiem to, ko viņi vēlas. Romāns ir biezs. Tas lasās viegli un ar aizrautību, jo uzrakstīts tā, lai nevar atrauties. Sižets ir spriegs. Tajā līst asinis, bet vardarbība nav pašmērķis vai tīksmināšanās objekts. Tas ir tāds klasisks komplekts, kuru pieveicot lasītājs jūtas labi pastrādājis un ir gandarīts par lasīšanas procesā saņemto baudu. Šis ir viens no tiem darbiem, kas pierāda, ka tvitera laikmetā biezās grāmatas nepazudīs. Gluži otrādi, pēc simtlappušu romānu uzvaras gājiena, visticamāk, sāksies tā atdzimšana, jo ir kāda nedefinējama saistība starp biezu grāmatu un lasīšanas piedzīvojumu.
Savukārt, ja runā par Noru Robertsu, nu ko tur daudz? Nesen Valterā un Rapā redzēju kundzīti, kas, ienākusi veikalā, skaļi iesaucās, ejot pie Kontinenta izdotajiem darbiem - re, kur mana mīļā Nora Robertsa! Kā es gribu viņas jauno grāmatu! To vajadzēja nofilmēt, un reklāma gatava. Man šķiet, ka Nora Robertsa vienmēr būs topā.