Evas Juhņēvičas izglītība, pieredze un darbaspējas neliek apšaubīt to, ka viņa ir īstais cilvēks īstajā vietā. Tomēr dziesmu un deju svētku norisi ietekmējošie daudzie faktori un lielā sabiedrības uzmanība un gaidas var mest nopietnu izaicinājumu ikvienam profesionālim. Kas ir tie kritiskie punkti, kam jāpievērš uzmanība, kas būs labāk nekā iepriekš, kā mazināt ažiotāžu ap biļešu tirdzniecība un kas paliks pēc svētkiem, Neatkarīgās intervija ar XXVI Vispārējo latviešu dziesmu un XVI Deju svētku izpilddirektori Evu Juhņēviču.
Neatkarīgā: - Ko īsti nozīmē dziesmu svētku izpilddirektores amats? No jums varēs prasīt atbildību par visu, kas saistās ar svētku organizāciju, plānošanu, norisi?
Eva Juhņēviča: - Svētku rīkotājam - Latvijas nacionālajam kultūras centram (LNKC) - pievienojos 2017. gadā, pirms tam izpilddirektora amata nebija. Tas ir vērsts tieši uz svētku nedēļas administratīvo un tehnisko realizāciju. Bet jāatceras, ka dziesmu svētki nekad nebeidzas, tie notiek nepārtraukti. Pēc svētkiem sākas izvērtēšana un jau tiek jau veidotas mākslinieciskās grupas, stādītas programmas, kuras sāk apgūt dalībnieki, veidoti pasākumu plāni. Organizēšana, protams, nenotiek četrus gadus, bet arī tajā par daudzām lietām jādomā laikus.
Manā atbildībā ir personāls, visa komanda, piesaistītie cilvēki, līgumu izpildītāji, piegādātāji, sadarbības partneri, arī viss, kas saistīts ar dalībnieku uzturēšanos, kas tiek organizēta sadarbībā ar Rīgas domi, tāpat kā transports, ēdināšana, cilvēku plūsmas plānošana. Darbs ir ļoti apjomīgs un daudzšķautņains. Otrs lielais bloks saistīts ar skatītājiem, biļetēm, skatītāju plūsmas plānošanu, mārketingu, komunikāciju, bez kuras komunikāciju laikmetā neiztikt!
Šie būs jaunievedumu svētki un svētki ar rekordlielu dalībnieku skaitu.
- Tikai tāpēc, ka to atļauj rekonstruētā Mežaparka estrāde un Daugavas stadions?
- Ne tikai. Manuprāt, tas ir arī veidojies dabiskā procesā. Cilvēkiem šodien ir ļoti svarīgi sajust savu piederību. Arī pati dziesmu svētku kustība attīstās, vairāk nekā 15% Latvijas iedzīvotāju ir aktīvie dalībnieki, bet vēl katram no viņiem mājās ir ģimenes, draugi, kolēģi.. Vajadzība pēc piederības Latvijai, lielākam simbolam ir šā laikmeta iezīme.
- Jums ir skaidrojums, kāpēc tas tā mainās?
- To esam lūguši papētīt speciālistiem un to analizēsim pēc svētkiem. Manuprāt, tas notiek tādēļ, ka pasaulē zūd robežas, bet vienlaikus meklējam piederību kaut kam. Ir svarīgi šos datus analizēt, lai saprastu, uz kurieni dziesmu svētki iet un kā šī kustība attīstās. Svētku nedēļa ir pasākumu kopums, tie ir 65 pasākumi, kur deviņas tautas mākslas nozares parāda, izjūt vai līdzpārdzīvo to skaistāko, ko viņi četrus gadus diendienā dara. Bet, runājot par dziesmu svētkiem kā simbolu, mēs nerunājam tikai par svētku nedēļu, bet par procesu, pašorganizēšanās kustību.
- Tātad arī UNESCO pasaules kultūras mantojumā ir viss šis process, nevis tikai svētku koncerti?
- Jā, process!
Svētkos piedalīsies vairāk nekā 43,5 tūkstoši dalībnieku, būs 65 pasākumi - ļoti daudz vienai svētku nedēļai, arī raugoties no dalībnieku noslodzes.
- Kā jūs vērtējat to kritiku, kas bija kārtējo reizi par biļešu tirdzniecību šogad? Vai šī iepriekš prognozētā neapmierinātība tomēr nepārsniedza gaidīto ar garām dzīvajām un virtuālajām rindām, servera pārslodzi un pēc tam sekojošiem neskaitāmiem piedāvājumiem biļetes iegādāties par desmitkārt lielāku cenu internetā uz svētku centrālajiem pasākumiem?
- Esam to izvērtējuši un joprojām domājam, kas šajā modelī vairs nestrādā, un par to pēc svētkiem lemsim. Bet domāju, ka biļešu brīvās tirdzniecības modelis ir beidzies, savu laiku nokalpojis. Tas vairs nav iespējams. Visi nekad nebūs apmierināti ar dziesmu svētku vai cita liela mēroga pasākumu pieejamību, kur interese daudzkārt pārsniedz iespējas. Šis vienmēr būs sensitīvs jautājums, ja nemainīs sistēmu.
- Bet kāds ir jūsu redzējums? Piekrītat idejai, ka primāri jādod iespēja dabūt biļetes svētku dalībniekiem, viņu tuviniekiem?
- Tīri emocionāli tam piekrītu, jo svētku dalībnieki ir galvenie šī notikuma radītāji, viņi veltījuši savu brīvo laiku un gribētu, lai viņu tuvinieki apmeklē koncertus, tomēr jāatceras, ka svētki notiek par valsts un pašvaldību finansējumu, un arī tiem iedzīvotājiem, kas nepiedalās svētkos, ir tiesības tos baudīt.
Modeļi ir dažādi. Neko jaunu jau neizdomāsim. Pavasarī izskanēja izlozes modelis, kas pasaulē atzīts par taisnīgāko, bet tas uz dziesmu svētkiem nav piemērojams vienkāršoti, jo tad biļetes iegūs arī tie, kas nebūt nav motivēti.
- Un atkal tirgos biļetes par desmitkāršu cenu!
- Esmu pētījusi dažādas pieredzes. Ir iespēja apvienot izlozi ar lojalitātes modeli, piemēram, dodot iespēju pusgadu cilvēkiem pieteikties, un tad var notikt izloze. Jārēķinās, ka abas svētku norises vietas lielākas nebūs!
- Izskanēja priekšlikums, tostarp no pašiem dalībniekiem, par papildu koncertu.
- Svētku dalībnieki nav profesionāļi, mūziķi vai mākslinieki, kuriem jāsniedz vairāk koncertu. Par vēl vienu koncertu jāspriež jau sākotnēji, jādomā par dalībnieku noslodzi. Bet varbūt jāpaskatās, vai nav kāds cits brīnišķīgs notikums, kas var notikt procesa starpposmā, nevis visu koncentrēt uz diviem koncertiem. Protams, galā koncerts varbūt tikai viens, bet ir arī citas iespējas, par kurām jādomā laikus un par ko jārunā ar dalībniekiem, atsevišķām mērķgrupām, viedokļu līderiem, medijiem, sabiedrību. Par stratēģiskajiem uzstādījumiem nevar domāt tikai gadu pirms svētkiem. Ir ļoti liels darbs darāms pēc šiem svētkiem.
Šie ir pārmaiņu svētki. Vēl pirms diviem gadiem neviens nedomāja, ka reģistrēsim dalībniekus elektroniski. Iepriekš dalībnieki pēc skatēm manuāli pildīja papīra anketas, tās LNKC vairāki cilvēki vadīja datoros, kas mūsdienās liekas jocīgi. Viens no maniem uzstādījumiem bija, ka arī svētku organizācijā jāiet līdzi tehnoloģijām, un mūs sadzirdēja starptautiska IT kompānija Squalio, kura kļuva par mūsu partneriem un izveidoja šo dalībnieku elektroniskās reģistrācijas sistēmu.
- Bez maksas?
- Jā, kā atbalstītāji! Dziesmu svētki ir izcila platforma, kur visdažādākās puses, tostarp privātais sektors, var iesaistīties, turklāt nevis vienkāršotā sponsorēšanas izpratnē, bet tieši saturā, pasākumu veidošanā, tā sauktajā content sponsorhips, kā tas notiek pasaulē. Dažkārt šāds ieguldījums, kas attīsta pasākumu, ir vērtīgāks nekā finansiālais atbalsts.
Rezultātā februārī divu nedēļu laikā visi 43,5 tūkstoši dalībnieku reģistrējās. Neteikšu, ka bija viegli.
- Kur un kā praktiski izmantos šo elektronisko reģistrāciju?
- Sausais atlikums ir dalībnieka karte ar čipu, ar programmnodrošinājumu. Ar šo karti dalībnieks brauc sabiedriskajā transportā, tā kalpo kā pieejas karte, caurlaide mēģinājumu un koncertu norises vietās, kur tā tiks skenēta.
- Pārbaude tomēr aizņems laiku, bet dalībniekiem slodze jau būs pietiekami liela, lai vēl stāvētu rindās uz skenēšanu.
- Tāpēc mums ir brīvprātīgie, un viss ir matemātiski izrēķināts, cik sekundes paņem viena skenēšana, cik daudz skrejas vajadzīgas, lai neveidotos rindas.
- Kāds mērķis šim jaunievedumam?
- Primārais - drošība. Otrs - disciplīna. Iedomājieties, Mežaparka estrādē būs 17 100 koristu, un ir ļoti svarīgi, lai viņi visi apmeklē mēģinājumus.
- Bažījaties, ka dalībnieki aizsvinēsies?
- Mēs visi esam iesaistīti šo svētku radīšanā, un tā ir līdzatbildība par rezultātu. Virsdiriģentiem divās ar pusi dienās jāsaliek viss tas, ko redzam skaistajā noslēguma koncertā, lai tas ir viens vesels. Identiski dejotājiem. Mēs visi gribam skaistas emocijas!
Vēl viena lieta - pēc 2013. gada svētku izvērtēšanas tika secināts, ka ļoti daudz laika paņem braukšana no mēģinājumiem uz skolām pusdienot. Kavējas mēģinājumi, ielas pārpildītas...
- Un būs vēl grūtāk, kad tiks uzsākti vērienīgie Rīgas ielu remonti.
- Rīga zina par dziesmu svētkiem un plāno ielu remontu arī saskaņā ar tiem. Bet, jebkurā gadījumā, tajā nedēļā būs vairāk nekā tūkstotis dalībnieku autobusu. Tāpēc pieņēmām izaicinājumu ēdināt dalībniekus uz vietas lielajās norises vietās dienās, kad nevar pagūt līdz skolām aizbraukt. Šī arī ir jauna lieta. Un dalībnieka kartē ir arī programmnodrošinājums ēdināšanai.
- Vienmēr svētkos ir bijušas problēmas ar pārtiku. Kas darīts šajā ziņā?
- No rīkotāju puses ir izdarīti visi nepieciešamie priekšdarbi, lai viss būtu labi. Šajā procesā ir nozīme arī tādām niansēm kā laikapstākļi un cilvēciskais faktors, kas ir piegādātāju atbildība.
- Jums ir plāns X ekstrēmu laikapstākļu gadījumā?
- Jebkuram vērienīgam pasākumam ar lielu cilvēku iesaisti ir nepieciešams risku vadības plāns. Tāds būs arī šiem svētkiem. Risku vadības plānā paredzētas daudzas ārkārtas situācijas un rīcības modeļi. Piemēram, ja būs spēcīga lietusgāze, tiks pārcelts koncerts un notiks informēšana pēc iepriekš sagatavota algoritma. Vienugad jau tika pārcelts deju koncerta laiks lielas lietusgāzes dēļ, jo dejotāji nevarēja uziet uz laukuma.
- Ir bijis arī karstums, tajā skaitā pēdējos skolēnu dziesmu un deju svētkos ar dalībnieku ģībšanu. Ir gūta mācība?
- Par to vēl daudz runāsim. Svētku rīcības komitejā iesaistīti visi dienesti un speciālisti, tostarp Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), kura speciālisti arī palīdzēja izstrādāt vienoto ēdienkarti visām skolām, kas ēdinās dalībniekus, un ēdināšanai koncertu vietās. PVD jau strādā ar ēdinātājiem, tiek domāts ne tikai par pārdomātu ēdienkarti, raugoties no laikapstākļiem, cilvēku apjoma, bet arī par to, lai cilvēkiem ir kur apsēsties ēnā vai zem jumta. Mežaparka estrādes teritorija tagad ir paplašināta un tajā ir pietiekami daudz koku, kur rast paēnu. Bet tas neizslēdz to, ka dalībniekiem primāri pašiem jādomā par savu labsajūtu, veselību, ūdeni, miegu utt.
Strādājam ar Rīgas domes rīcības komiteju un Satiksmes departamentu, detalizēti plānojot satiksmes plūsmu. Aicināsim cilvēkus pārvietoties ar sabiedrisko transportu, domāsim par velo novietnēm, jo arvien vairāk cilvēku izvēlas šo pārvietošanās veidu. 2013. gadā cilvēki bija ļoti atsaucīgi aicinājumam nebraukt ar privātajām automašīnām.
- Bet cilvēkiem no reģioniem nemaz nav iespējas pēc koncerta beigām ar sabiedrisko transportu nokļūt mājās. Tad jāpadomā par kādu park&ride tipa novietni.
- Jā, Rīga domās par park&ride. Arī dalībnieku autobusi koncerta laikā nestāvēs turpat, bet pārbrauks uz stāvvietām. Aicinātu Rīgas iedzīvotājus būt saprotošiem, jo šie ir lieli svētki. Būs teju 45 000 dalībnieku, no tiem gandrīz 15 000 rīdzinieku. Bet iebrauc vēl ļoti daudzi ārvalstu viesu. No latviešu diasporas šoreiz piedalīsies divreiz vairāk dalībnieku nekā iepriekšējos svētkos, un brauc ļoti daudz trimdas latviešu līdzi, arī tie, kas nepiedalās.
- Viesnīcām cenas dubultā uz to laiku?
- Viesnīcas jau martā bija pilnībā rezervētas. Daudzi paliek pie radiem. Katrā ziņā Rīga būs pilna, un labāk nebraukt ar privāto transportu, bet izmantot sabiedrisko.
- Ar ko skaidrojat lielo pieprasījumu tieši pēc noslēguma koncertiem, kamēr par citiem koncertiem interese nav tik liela, pat par bezmaksas koncertiem? Vai daļa iemeslu meklējama arī organizatoru lauciņā, kuri varbūt nespēj pasniegt vai pārvērst šos pasākumus kā tādus, uz kuriem noteikti jāiet, vai arī tā ir modes lieta būt tieši šajos galvenajos pasākumos?
- Es laikam gribētu tomēr noliegt, ka organizatori nebūtu kaut ko saplānojuši, ieinteresējuši cilvēkus. Te drīzāk iemesli ir psiholoģiski, lai gan gribu uzsvērt, ka pašlaik visas biļetes arī uz citiem svētku pasākumiem ir izpārdotas. Nav tādu pasākumu, par kuriem nav intereses!
- Domāju arī pasākumus šajā procesā, pirms svētku nedēļas.
- Jā, tāpēc daudz jārunā par to, ko vispār nozīmē dziesmu svētku kustība, kas ir nepārtraukta. Pērn biju svētku ieskaņas koncertos Dikļos un Jēkabpilī, un tur nebija stāvgrūdām pilns. Bet tas laikam tīri cilvēcīgi un psiholoģiski - esam tendēti uz to, ka mums vajag to svarīgāko, galveno, un, līdzīgi kā sportā, pārbaudes spēles nav tik labi apmeklēts kā īstās. Tāpat cilvēki grib būt lielajos galā koncertos, pasaules čempionātu finālos - tas ir dabiski. Tikmēr ieskaņas koncertos pamatā ierodas tikai cilvēki no tuvējās apkārtnes.
Te liels darbs darāms LNKC, ļoti daudz jākomunicē, jāveido sabiedriskā doma, liekot saprast, ka dziesmu svētki nav tikai noslēguma koncerti. Dalībnieki jau ir iesaistītajā arī procesā līdz tiem, bet citi par šiem svētkiem atceras lielākoties brīdī, kad sāk tirgot biļetes. Bet domāju, ka, pareizi izplānojot dziesmu svētku piecgades posmu, var cilvēkus palēnām pieradināt. Ļoti ticu, ka 2022. gadā ieskaņas koncerti būs daudz vairāk apmeklēti - tas ir stratēģijas un komunikācijas jautājums. Kad ar Aigaru Nordu sākām organizēt Rīgas maratonu, pirmajā gadā piedalījās 1200 dalībnieku. Ar komunikāciju panākts, ka šogad tie jau bija 37 tūkstoši. Ar cilvēkiem ir jārunā, viņiem ir jāstāsta, jāveido vajadzība un piederība. Mums visiem ir jābūt lepniem par dziesmu svētkiem, bet, lai mēs tādi būtu, ir jāsaprot tas unikālais, viss šis process. Viena no mērķgrupām, ar kuru aktīvi jāstrādā, ir jaunieši, kuriem ir cits redzējums, bet viņi jau arī meklē to piederību!
- Cik, jūsuprāt, dziesmu un deju svētkiem jāmainās līdzi laikam ne tikai organizatoriskajā procesā, bet arī koncepcijā, saturā? Cik daudz laikmetīgajam jāienāk un cik tradicionālajam jāpaliek?
- Varu te paust tikai personisko viedokli. Viennozīmīgi, vienmēr paliks nemainīgā daļa, tradīciju saglabāšana, bet šī tradīcija ir jāieliek mainīgajā daļā - bez tās neiztikt! Jāsaglabā proporcija: trešdaļa jaunrades, divas trešdaļas tradīciju, bet tā viena trešdaļa jaunrades ir ļoti svarīga. Un par to ir jārunā! Tagad ir sarunu laiks. Mēs dzīvojam laikā, kad ļoti daudz ko palaižam garām, mums vairs nav laika iedziļināties, bet, ja mēs par to saprotami stāstām, kaut kas aizķeras un labāk izprotam. Un tad šie svētki nav vairs tikai izklaidējoši, bet jau izglītojoši izklaidējoši, un tad tu vari veidot savu piederības izjūtu un lepnumu par šiem svētkiem.
- Likās jau, ka diskusijas par svētku saturu, koncepciju, tērpiem beigušās, bet nesen diriģents Ints Teterovskis pacēla virkni «fēleru», tostarp to, ka dziesmu svētki pārvērsti par koncepciju svētkiem, kur svarīgāks stāsts par saturu - dziesmām, par padomju laiku ierakstu kvalitāti deju mūzikai, goda virsdiriģenta formālo statusu u.tml. Cik pamatota šī kritika?
- Atzinīgi novērtēju to, ka Ints ir ņēmis savās rokās dziesmu svētku biedrību un viņš kā kustības dalībnieks ar lielāku jaudu ieiet iekšā, un mēs aktīvi ar viņu komunicējam.
Par šādiem stratēģiskiem uzstādījumiem ir jārunā agrāk, tādēļ man nedaudz skumji, ka šī kritika nāk tikai mēnesi pirms svētkiem. Par fundamentālām lietām nav jēgas runāt tagad - par to bija jārunā pirms diviem trim gadiem. Un par to noteikti jārunā arī uzreiz pēc svētkiem, domājot par nākamajiem.
Es personīgi piekrītu par koncepcijām, esam to ar Intu pārrunājuši. Piekrītu - šie ir dziesmu svētki. Te atkal mākslinieciskās grupas uz mani dusmosies, bet tiešām uzskatu, ka tā koncepcija kļūst sekundāras. Tagad ir populāri ikvienam plānam prasīt koncepciju, tās jēdziens jau tiek nonivelēts. Virsvēstījums dziesmu svētkiem ir nemainīgs, tas ir mūsu lielākais simbols, mūsu nācijas identitāte, un te nav vajadzīgas koncepcijas! Un domāju, šie svētki arī to parādīs.
Šis laiks pasaulē un Latvijā ir tik straujš, ka atkrīt liekās lietas un mēs vienmēr gribēsim dzirdēt Mīla ir kā uguns, Manai dzimtenei, Saule, pērkons, Daugava, un nekad dziesmu svētki neiztiks bez Gaismas pils. Un kādā koncepcijā tās ieliktas, jau ir sekundāri. Bet šis ir mans kā Latvijas iedzīvotājas viedoklis - tā nav mana kompetence, par to ir lēmusi mākslinieciskā padome, mākslinieciskās grupas. Turklāt virsvēstījums jau ir - tie ir Latvijas valsts simtgades svētki. Un simtgadei jau ir vēstījums Es esmu Latvija!.
Tas, ko Ints runā, arī par dziesmu un koru kariem, ir vērā ņemami, bet mēnesis pirms svētkiem noteikti nav īstais laiks, kad šos jautājumus apcerēt un publiski diskutēt. Ar Inta iniciatīvu koru kari, kuri bija pirms tam izcelti ārpus svētkiem, tika iecelti atpakaļ, to paguvām pērn izdarīt. Bet skaidrs, ka tagad neko vairs nemainīs, tāpēc šobrīd tas ir lieki.
- Kā rakstīts jūsu tetovējumā, «viss paiet», paiet arī dziesmu svētki. Kas paliks pēc tiem, no tiem? Sabiedrībai, Latvijai? Kas būs pēc simtgades svinībām?
- Šie svētki, ņemot vērā gan lielo interesi no visas Latvijas un pasaules, gan dalībnieku skaitu, apliecina, ka mums tie ir ļoti, ļoti vajadzīgi. Svētki būs, kā teicis Gido Kokars, patriotisma lādiņš nākamajiem pieciem gadiem. Un ļoti ticu, ka arī tiem cilvēkiem, kuri pastāvīgi sūrojas, cik viss Latvijā ir slikti, cik visi dumji un nekas nenotiek tā, kā vajag, radīsies vēlme nolikt malā šo žēlošanos, gaudulīgumu un viņi kļūs līdzaktīvi un iesaistīties ne tikai tādēļ, lai kritizētu, bet iesaistīsies arī ar pozitīvu mērķi. Mērķis jau mums visiem ir viens - lai mēs attīstītos, būtu veselīga tauta, lai mēs smaidītu un arī mācētu priecāties. Un priecāties vari, kad tev pašam ir labi, taviem tuvajiem ir labi un ir labi tur, kur tu dzīvo.