Trīs brāļi Ābeles rada filmu par baltu ciltīm
 
ŠONEDĒĻ ciklā Latvijas filmas Latvijas simtgadei uz kinoekrāniem iznāk brāļu Laura (38, no labās), Raita (34) un Mārča (32) Ābeļu veidota populārzinātniska dokumentāla vēsturiska filma Baltu ciltis. Pēdējie Eiropas pagāni ©Foto: Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Šonedēļ ciklā Latvijas filmas Latvijas simtgadei uz kinoekrāniem iznāk brāļu Laura (38), Raita (34) un Mārča (32) Ābeļu veidota populārzinātniska dokumentāla filma Baltu ciltis. Eiropas pēdējie pagāni – vēsturiskos faktos balstīts stāsts, kas atklāj noklusētās hronikas par Eiropas pēdējiem pagāniem – baltu tautām, kas vēlāk izveidoja latviešu un lietuviešu nācijas.

Filma Baltu ciltis. Eiropas pēdējie pagāni atspoguļo nežēlīgos centienus 13. gadsimtā pievērst kristietībai tagadējo Latvijas teritoriju apdzīvojošos pagānus. Faktos balstītais stāsts risināts, tās galvenajam varonim, dāņu spiegam Larsam nonākot seno baltu cilšu zemēs. Tur dāņu spiegs piedalās gan reliģiskos rituālos, gan nežēlīgos sirojumos, nonāk kuršu verdzībā un cīnās ar krustnešiem Saules kaujā. Veidotāji atzīst, ka filma nav glorificējoša, tajā skarbums balansē ar skaisto, jo, raugoties no mūsdienu cilvēka viedokļa, 13. gadsimtā dzīve bija ļoti nežēlīga, taču daži aspekti tajā bija daudz harmoniskāki - piemēram, cilvēka un dabas līdzpastāvēšana. «Mūsu ambīcijas bija lielas - izstāstīt pēc iespējas patiesāku stāstu par senajām baltu maztautām. Filma uzdod jautājumu, cik daudz mēs zinām par to, kādas asinis plūst mūsu dzīslās, reizē piedāvājot gan izklaidējošu, gan izglītojošu ieskatu 13. gadsimta vēsturē. Kas īsti bija, kam ticēja un kā dzīvoja mūsu senči - pēdējie Eiropas pagāni? Vienlaikus mēs gribam apgāzt mītus par baltiem kā zemnieku tautu,» saka filmas režisors Lauris Ābele.

Publicitātes foto

Baltu ciltis. Pēdējie Eiropas pagāni radošās grupas pamatsastāvu veido trīs brāļi Ābeles - režisori Raitis un Lauris un operators Mārcis, kurš strādā tandēmā ar otru filmas operatoru - Jāni Indriku. Filmas scenārija autori ir Tartu universitāti absolvējušais tautas mitoloģiju pētnieks Toms Ķencis un rakstnieks Guntis Berelis, konsultanti Juris Urtāns un Gundars Kalniņš, māksliniece Zanda Zeidaka, komponists Kaspars Bārbals.

- Pievēršaties ļoti seniem notikumiem, par kuriem daudziem ir savs viedoklis, bet daudziem vispār nav savas versijas par to, kas un kāpēc tolaik varēja būt noticis. Daudzi jau saka, ka vajag zināt savu pagātni, bet vienlaikus tiek propagandēts uzskats, ka vajag dzīvot šodienā. Filma ir tapusi, tas nozīmē, ka jūs uzskatāt, ka par to ir vērts veidot nevis mākslas, bet populārzinātnisku filmu.

Lauris: - Iespējams, tā ir arī atbilde - daudziem vispār nav sava viedokļa par tik seniem notikumiem. Nerunāju par cilvēkiem, kas interesējas par vēsturi, bet par, ja tā var teikt, normāliem ierindas cilvēkiem. Ja britiem pavaicātu par viņu saknēm, viņi sāktu runāt ne tikai par britu vareno impēriju, bet arī par ķeltiem, druīdiem...

- Iespējams, pat nespējot paskaidrot pašu teikto, bet publiski skaitāmo pantiņu zina.

Lauris: - Jā, bet, visticamāk, skolā iemācīto pantiņu viņi saka ar nepārprotamu apziņu, ka pārstāv kaut ko senu un spēcīgu, ka viņiem ir īpašas saknes. Reiz kāds amerikānis, salīdzinot latviešus ar baltkrieviem, izteicās, ka baltkrievi viņam šķiet kā apjukusi nācija, kas īsti nezina, kas viņi ir, bet latvieši šajā ziņā esot stabili un pašapzinīgi. Un šo sajūtu mēs mēģinām izstāstīt kino valodā. Negribējām, lai filma ir sauss vēstures pārstāsts, gribējām, lai tā ir kinematogrāfiski interesanta.

Raitis: - Simboliski runājot - koks ar stiprām saknēm vētras laikā ir stabils, bet koku ar vājām saknēm var izraut, vispār - ar to var darīt jebko. Stāstām par 13. gadsimtu, par lielo pārmaiņu laiku visā Eiropā, par laiku, kad mainās politiskā vara, sociālās kārtas, ekonomiskie procesi, bet jo īpaši par teritorijām, kas līdz tam bija citādāk organizētas. Pārmaiņas notiek katrā gadsimtā, pat katrā paaudzē, arī šobrīd dzīvojam laikā, kad daudz kas mainās. Arī mūsdienās ir «lielie spēlētāji», ir dominējošās ideoloģijas, īsi sakot - aiz skaistiem karogiem un vēstījuma var būt pavisam cits mērķis. Zināt savas saknes un to, kas šajā reģionā bijis pirms tevis, palīdz izprast mūsdienās notiekošo. Jo mēs jau neesam šeit no kosmosa nolikti. Ir svarīgi apzināties, ka es esmu daļa no kaut kā lielāka un ilgstoša, tas liek un arī ļauj skaidrāk redzēt pasauli ap sevi. Dažbrīd var pārņemt sajūta, ka es esmu pasaules centrs tieši šeit un tagad, bet, atskatoties vēsturē, ļoti skaidri var saprast, ka šeit, neatkarīgā valstī, esi tikai tāpēc, ka pirms tevis šeit ir bijuši daudz dažādu procesu.

Lauris: - Depresija ir milzīga klīniska problēma daudzviet pasaulē, un to iesaka ārstēt ar būšanu dabā. Ja esi zaudējis saikni ar dabu, tad daudzas sīkas problēmas var šķist milzīgas, bet norises dabā pārslēdz prātu, pats uz sevi vari paskatīties no citas perspektīvas.

- Piemērs ar koku un saknēm ir diezgan tipisks latviešiem, diez vai amerikānis izvēlētos tādu salīdzinājumu.

Lauris: - Man ir amerikāņu draugi, un viņi brīnās par mūsu uzvārdiem, proti, mums ir daudz «koku» uzvārdu - Bērzs, Bērziņš, Ozols, Ozoliņš, Kļava, Osis, Liepa, Vītols...

Mārcis: - Kādā raidījumā skatījos par prūšu teritorijā dzīvojošajiem vasaras saulgriežu laikā, un šiem cilvēkiem «pa korķiem sit», ka vajadzētu kaut ko darīt, bet viņi nezina, ko darīt, jo tradīcijas izzudušas. Es skatījos un domāju - nabadziņi, visi latvieši zina, kas jādara vasaras saulgriežu laikā. Jākur ugunskurs, jālec tam pāri, jāiet peldēties rasā, jāvāc jāņuzāles, un patiešām - jāņuzāles vāc vairums no mūsu tautas. Mēs pat paši neapzināmies, cik interesanti esam ne tikai Eiropas, bet arī pasaules kontekstā. Zviedrijā vasaras saulgriežu laikā ēd siļķi un zemeņu desertu, atpūšas un pusnaktī iet gulēt, bet mēs, tepat pāri jūrai, esam pavisam citādāki, un tā ir mūsu vērtība.

Raitis: - Kāds zviedru profesors uzskata, ka šajā teritorijā bija īpaši asiņaini un smagi kari tieši tāpēc, ka tajā laikā šī bija ļoti attīstīta teritorija - bija vietvalži, nospraustas teritorijas, karadraudzes, kas, protams, pretojās un nepieņēma svešos un viņu sludināto.

Lauris: - Tā mēs nonākam pie mīta par «apspiestajiem latviešiem», daudzi vēsturnieki uzskata, ka tas ir apzināti kultivēts mīts.

FILMĀ BALTU CILTIS. PĒDĒJIE EIROPAS PAGĀNI piedalās ap 500 dalībnieku no Latvijas, lietuvas un Igaunijas / Publicitātes foto

Raitis: - Ir viena versija, ka baltu tautas ir kā «underground» kultūras. Te daudz karu, daudzas varas gājušas pāri, un, kad tā noticis, vietējie it kā nogājuši pagrīdē, un, kad lielie varenie pārgājuši pāri šai vietai, mēs iznācām ārā. Nāk nākamie, mēs atkal aizejam pagrīdē un pēc tam nākam ārā. Tā gadsimtu gaitā arī esam spējuši izdzīvot. Jo saknes jau nav iznīcinātas, tās sēņu sporas ir augsnē saglabājušās. Tā cauri gadsimtiem.

- Ar šo filmu mēģināt radīt jaunu mītu?

Raitis: - Nenoliedzami, bet - kā mākslinieki, nevis kā ideoloģiska propagandas mašīna. Tā ir mūsu versija par to, kā varēja būt, jo filma ir balstīta vēsturiskos faktos.

Mārcis: - Protams, faktiem klāt liekam savu iztēli, teiksim, var precīzi pateikt, ka bijusi ēka, bet - kāds tai bijis jumts, paliek minējums.

Raitis: - Neviens vēsturnieks neuzņemsies apgalvot to, ko nevar pierādīt ar faktiem, tomēr var izteikt minējumu - iespējams, varētu būt, visticamāk...

Mārcis: - Ja kādam, noskatoties šo filmu, radīsies padziļināta interese un vēlme vairāk studēt šo laiku, mēs būsim tikai priecīgi.

Publicitātes foto

- Kāda ir jūsu atbilde - kāpēc tik niecīgas baltu cilšu apdzīvotās teritorijas ieņemšana bija tik būtiska?

Raitis: - Tāpēc, ka atradās pa vidu Eiropā jau izveidotiem un unificētiem tirdzniecības ceļiem, kā arī diviem lieliem spēkiem - pareizticībai un katolicismam. Īsi sakot - te bija sarežģīta tirdzniecības sistēma.

Neviens atklāti jau to neteiks, bet tas bija jautājums par naudu un ietekmi. Protams, daudziem tas bija ticības karš, bet galvenais jautājums - kas finansēja krusta karus? Gan tolaik, gan mūsdienās karadarbība nav lēts pasākums, lai gan kādam tas vienmēr ir ļoti ienesīgs. Ir versija, ka Romas pāvestu pierunāja doties krusta karā ar baltu cilšu zemēm, un katoliskā baznīca nekad neteiks, ka šos karus finansēja Eiropas tirgotāju apvienības.

Lauris: - Starp citu, pirmās baznīcas vienlaikus tika izmantotas arī kā mantu noliktavas.

Raitis: - Kristīgā vārda nešana ir skaists aizraujošs karogs, ar kuru varēja pierunāt cilvēkus iet slepkavot skaidri sakot - vajag ieņemt konkrētu ostu un nogalināt vietējos, arī tajos laikos, visticamāk, būtu grūti pierunāt cilvēkus doties karā, bet ar ticības motivāciju algotņus bija daudz vieglāk dabūt.

Lauris: - Gribu uzsvērt, ka filma nav par vai pret kristietību, mēs runājam par to, kā cilvēki ideju var izmantot līdzīgi kā Trojas zirgu.

Raitis: - Mūsdienās līdzības varētu saskatīt ar demokrātijas ideju.

- Veidojot šādu filmu, viens no galvenajiem jautājumiem varētu būt aktieri. Teiksim, kauju skatos diez vai varējāt izvēlēties ikvienu garmatainu atlētisku vīrieti...

Raitis: - Ja seno tērpu uzvelk cilvēkam, kas nekad to nav valkājis, viņš iet kā apčurājies, bet cilvēks, kas to ir nēsājis un, iespējams, arī piedalījies seno kauju rekonstrukciju pasākumos, tajā «kustas» dabiski.

Mārcis: - Pateicoties mūsu tautai, ir daudz etnogrāfisku grupu un vēstures rekonstrukcijas grupu, tās tikai vajag savākt kopā. Šādu vērienīgu filmu ar ne tik lielu finansējumu mēs nekad nevarētu uzņemt, ja mūsu tautā nebūtu cilvēku ar šādām interesēm.

Publicitātes foto

Lauris: - Viņi ir ideālisti. Izklausās vienkārši - sapulcināt, bet ja viņiem nepatiks ideja, tad nekautrēsies pateikt nē. Ja iegūsti šādu cilvēku uzticību, tad gan... Jo viņi ir ieguldījuši savu laiku un naudu savā arheoloģiskajā tērpā un rotās un negrib piedalīties izklaides pasākumā, kurā viss notiek pēc principa - uzliec spaini galvā, būsi bruņinieks. Šajā filmā piedalās grupas no visiem Latvijas reģioniem, tāpēc šī patiešām ir visas tautas filma, turklāt piedalījās arī grupas no Lietuvas un Igaunijas, kopumā - ap 500 dalībnieku.

Igaunijā ir festivāls, kurā tā dalībnieki vienu nedēļu dzīvo pēc seno laiku likumiem, proti, kā viduslaiku pilsētā, kurā, piemēram, sieru vari iemainīt pret rotaslietu...

Mārcis: - Mēs tādā nedaudz padzīvojām. Pēc šādas pieredzes veidojas pavisam citāds skats uz dzīvi. Iesaku pamēģināt - kādu vētrainu nakti pārlaist zaru būdā uz žagaru lāvas...

- Kāda pašiem ir sajūta tagad, kad filma ir gatava?

Raitis: - Milzīgs paldies visiem, kas palīdzēja šo ideju realizēt - ar konsultāciju, ar darbu, ar nesavtību, ar pašaizliedzību...

Lauris: - Skatītājam jau vienalga, kāds bija budžets, kā filma tapa, viņu interesē rezultāts.

Raitis: - Vēsturiskās kostīmfilmas ir vienas no dārgākajām, pat kosmosu uz ekrāna ir daudz vieglāk un lētāk uztaisīt nekā konkrētam vēsturiskam periodam veltītu filmu, turklāt vēl ar pretenziju uz autentiskumu. Mūsu gadījumā ir izdevies uzņemt filmu, kas ir daudz dārgāka nekā tai atvēlētais budžets.

- Nezinu, vai tas ir labi vai slikti - šajā vietā uz zemeslodes dzīvo cilvēki, kas vēl joprojām dara arī idejas dēļ, lai gan daudzviet Eiropas labklājības zemēs tas vienkārši nav saprotams.

Lauris: - Tieši tā arī ir. Filmas laikā sanāca tik daudz braukāt pa Latviju, satikties ar tik daudziem cilvēkiem, ka jāatzīst - teiciens «latvietis latvietim latvietis» - ir ļoti pozitīvs. Ne tikai pēc šīs filmas veidošanas varu teikt, ka latvietis ir atsaucīgs, izpalīdzīgs...

- Varbūt ir tā, kā latvietis saka - kā sauc, tā atskan.

Raitis: - Tā ir viena no patiesībām - ja runā atklāti un bez vīzdegunības un augstprātības, lūdzot palīdzību, tad to arī saņem. Mums neviens neatteica.

Šī ir populārzinātniska filma, tas nozīmē plašai auditorijai ne tikai Latvijā, arī Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Vācijā... Iespējams, Silīcija ielejā šī varētu nebūt interesantākā tēma. Pēdējā laikā medijos ir interese par senāko vēsturi, daudzi taisa filmas un seriālus par senāko vēsturi, piemēram, seriāls Vikingi tam ir viens no apliecinājumiem. Cilvēku apziņas lauks interesējas par senāko vēsturi, ir kopēja vibrācija - kas tad mēs esam, jo paralēli nāk multikulturālisma ideja.

***

Brāļi Ābeles

Lauris Ābele

• dzimis 1980. gadā

• Bakalaura grāds filosofijā Latvijas Universitātē

• Maģistra grāds kinorežijā Latvijas Kultūras akadēmijā

Raitis Ābele

• dzimis 1983. gadā

• Bakalaura grāds psiholoģijā Latvijas Universitātē

• Studijas New York Film Academy

• Maģistra grāds klīniskajā psiholoģijā Latvijas Universitātē

Mārcis Ābele

• Dzimis 1985. gadā

• Bakalaura grāds kinooperatora specialitātē Latvijas Kultūras akadēmijā

• Maģistra grāds vizuālajā komunikācijā Latvijas Mākslas akadēmijā