Lietuvas pierobežā pošas uz Dziesmu un deju svētkiem

Reportāža, kā Saldus apkārtnē un Lietuvas pierobežā latvieši pošas uz simtgades Dziesmu un deju svētkiem.

Neesam nomale, ar mums sākas Latvija

«Te ir enerģētiski labvēlīga vieta, te var sasmelties pozitīvismu. Ja šī vieta būtu negatīvisma pilna, te vairs nekā nebūtu,» saka Nīgrandes pagasta Kalnu kultūras nama un arī jauniešu deju kolektīva Jumis vadītāja Ligita Ķiene un piebilst: «Neesam Latvijas nomale, ar mums sākas Latvija.»

NĪGRANDES pagasta Kalnu kultūras nama un arī jauniešu deju kolektīva Jumis vadītāja Ligita Ķiene (centrā), sieviešu kora Nīgrande diriģente Sanita Zālīte un kapelas Spēlmaņi vadītājs Artis Šūlbergs ir vienisprātis - pašdarbība ir dzīvesveids un vislabākā atpūta blakus septiņiem darbiem / Foto: Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Saglabātais mantojums

Saldū nav kultūras nama, bet novadā vismodernākais ir 60 kilometru attālumā, kilometru no Lietuvas robežas - Nīgrandes pagasta Kalnu kultūras nams, kas ir mantojums no kādreizējā slavenā un arī ļoti bagātā kolhoza Jaunais komunārs, kura priekšsēdētājs Jānis Blūms - leģendāra personība Latvijas vēsturē, kas 1951. gadā sāka «no nulles» strādāt leišmalē, un tikai nesen, jau pārkāpis 90 gadu slieksni, devās aizsaulē. Blūmam esot īpaši patikuši pašdarbnieki, tie vienmēr saņēmuši atbalstu. Padomju laikos tur rosījās 200 pašdarbnieki, bet šobrīd amatieru kolektīvos piedalās ap 70 cilvēku, taču gandrīz visi vasarā brauks uz Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, mājās paliks vien sieviešu vokālais ansamblis. Arī iedzīvotāju skaits līdzīgi kā visā valstī sarucis, šobrīd esot vien ap 600, lai gan «kolhoza laikos» bija 1700.

AUTENTISKI. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ir apliecinājis, ka Nīgrandes tautastērpa brunči darināti pēc parauga, kas atbilst 19. gadsimta vidum un otrajai pusei un apzīmēts kā «Nīgrandes pagasta lindraki». Kopīgi ar SIA Musturi, balstoties uz vietējo iedzīvotāju liecībām, tika izveidota veste ar Dienvidkurzemei raksturīgo īpatnējo apakšmalas krokojumu un sievas aube, kas formas un krāsu ziņā raksturīga Dienvidkurzemei, - abos jūtama Vaiņodes tautas tērpa ietekme. Meitām Nīgrandes pagasta vainags/ Publicitātes foto

Milzīgais kultūras nams, kas atklāts īsi pirms padomju varas finiša - 1986. gadā, tiek labi uzturēts. Ja uz Saldus novadu brauc mākslinieki no Rīgas, tad, visticamāk, viņi uzstājas Kalnu kultūras namā - tur zāle paredzēta 400 skatītāju vietām, bet «uz Raimonda Paula koncertu iespieda pat vairāk». Skatuves grīda ir griežama, tas nozīmē, ka uz leišmali droši var braukt arī teātri. Tā arī ir, ka ik mēnesi tur notiek kāds lielāks pasākums. Savukārt balles Kalnos ir īpašs notikums ar vilkmi no samērā tālām apdzīvotām vietām. Kalnos no iepriekšējās spozmes saglabājusies arī vidusskola un mūzikas skola. Par nākotni vietējie nezīlē, jo jau pirms 15 gadiem daudzi teikuši, ka pavisam drīz tur vairs nekā nebūšot, bet - joprojām ir. «Nevajag tālu domāt un plānot, vajag darīt šodien,» saka mūzikas skolotāja un sieviešu kora Nīgrande vadītāja Sanita Zālīte un piebilst: «Ja skolas nebūs, tad gan finišs nav tālu.» Toties Kalnu Kultūras nama kapelas Spēlmaņi vadītājs Artis Šulbergs, arī Kalnu mūzikas skolas pasniedzējs, prognozē, ka jānoturas vēl gadus 20 gadus, jo arī dažāda mēroga un nozīmes metropoles sasniedz savu kritisko masu. «Kad Rīga pārplīsīs, un tā pati vara, kas šodien dzen ārā no laukiem, investēs laukos, lai turp dotos tie, kas viņus traucēs.» Realitāte ir tāda, ka Kalnos vidusskola tiek reorganizēta, jo jau divus gadus netiek uzņemti bērni 1. klasē, bet tiek vesti septiņus kilometrus uz Nīgrandes pamatskolu, kur, savukārt, nav vidusskolas, tāpēc no turienes skolēni brauc uz Kalniem vai arī izvēlas mācīties citviet Latvijā. Uz mūzikas skolu gan brauc bērni no diezgan tālas apkaimes, bet, kas to zina, kā būs ar mūzikas skolu, ja Kalnos vairs nebūs pamatskolas. Jau tagad pirmo klašu likvidēšana ietekmējusi bērnu deju kolektīva esamību, proti, tā vairs nav.

Publicitātes foto

Tomēr Kalnos nav tikai prombraukšanas stāsti, vēl nesen kāda ģimene gribējusi pārcelties uz Jelgavas pusi, ģimenes galva jau aizbraucis, arī ģimene jau bijusi ceļa jūtīs, bet tad pārdomājuši - meitai uz skolu būtu jādodas pa zemes ceļu vairākus kilometrus, bet uz mūzikas skolu - ap 30 kilometru. «Saldus novada Nīgrandes pagastā ir 38 ražojošas vienības, un - ražošana ir tad, ja diviem dod darbu. Ja strādāt grib, tad darbu var atrast. Tagad pat traktorists nevar būt neizglītots, mašīnas ir tik sarežģītas. Cilvēkiem ir jāmaina domāšana, un, ja to izdara, tad darbs arī ir, ja negrib mainīties - tad nekā, dzīve iet garām,» saka Ligita Ķiene.

Publicitātes foto

Darīt ar prieku

«Tas ir milzīgs darbs. Viegli negāja, bet izdarījām. Katrā balss grupā mēģinājām dabūt kādu muzikāli skolotu balsi, tā teikt - stuti, jo bez muzikālās izglītības ir grūti šo repertuāru nodziedāt,» saka diriģente Sanita Zālīte, atbildot uz jautājumu, kā tad izdodas ne tikai kori noturēt, bet arī sagatavot līdz dziesmu svētku kopkorim. Kādreiz Sanita dziedājusi korī, un, kad tas palicis bez diriģentes un jaunas meklējumi bijuši nesekmīgi, viņa uzņēmusies vadīt sieviešu kori. Pirms daudziem gadiem tas gan bija jauktais koris, bet kopš 2006. gada ir transformējies par sieviešu kori, kurā, diriģentes vārdiem runājot, dzied pusaudzes un pensionāres. Liela nozīme ir viņas darbam mūzikas skolā, kur pasniedz vijoļspēli - tieši tur tiek atrasti talantīgākie un dziedāt gribošākie bērni, un piesaistīti korim, jo ir svarīgi nenokavēt īsto brīdi. Līdzīgi ir ar kapelu Spēlmaņi un tās jaunāko sastāvu Spēlmanīši - abos kolektīvos spēlē mūzikas skolas bijušie vai esošie audzēkņi. Sanita Zālīte neslēpj, ka viņai nācies uzklausīt arī nepatiku pret svētku repertuāru. «Pērn braucām uz kopmēģinājumiem, teicām, ka cilvēki neņem pretī šo repertuāru, pēc tam no repertuāra izņēma Pētera Vaska dziesmu Mūsu dziesma. Tas ir ļoti skaists darbs, bet - mazākam sastāvam un profesionāļiem, nevis amatieru kopkorim. Agrāk kopkora repertuārā nebija tik grūtas dziesmas, tā jau var atsist dziedāšanas prieku. Darbu vajag, bet prieku arī vajag,» saka Sanita Zālīte.

Publicitātes foto

Koris Nīgrande un kapela Spēlmaņi ir regulāri dziesmu svētku dalībnieki, bet pirmo reizi tajos piedalīsies pirms 16 gadiem dibinātais jauniešu deju kolektīvs Jumis. Par puišu trūkumu nebūtu jāsūdzas, jo jau 1997. gadā Kalnu vidusskola, pirmā Latvijā, ieviesa jaunu - valsts aizsardzības - programmu, tāpēc turp brauc mācīties puiši no visas Kurzemes. Sarežģītais faktors ir tas, ka puišiem bieži vien apmācības notiek reālajā vidē. Kā vietējie saka - «uz vairākām dienām iet mežā», bet tas izjauc mēģinājumus, jo kā dancosi bez pāra? Deju kolektīva vadītāja Ligita Ķiene atzīst, ka visus šos gadus kolektīvs ir kā uz plūstošām smiltīm - bieži vien uz kolektīvu vietējās meitenes atved šurp uz skolu atbraukušos puišus, bet viņiem lielākoties nav nekādas iepriekšējas pieredzes. Tad nu 10. klase paiet, kārtīgi mācoties pamatus, 11. klasē var spert solīti tālāk, bet tad jau klāt mācības 12. klasē un - atvadas no kolektīva. Un sākas atkal viss no gala.

Atrasts arhīvā

Ligita Ķiene atzīst, ka savā mūžā esot daudz kur darbojusies, arī folkloras kopā Ninīve. Pirms gadiem 30 bijusi doma atrast liecības par Nīgrandes tautas tērpu, bet brauciens uz krātuvi Rīgā beidzies nesekmīgi - tur atrasts mazs gabaliņš no brunču auduma, bet vēlāk tas pazudis, un folkloristi likušies mierā. Pirms šiem svētkiem uz kultūras namu firma Musturi atsūtīja piedāvājumu kolektīviem darināt tautas tērpus, un viņa atbildējusi - labi, ja varat Nīgrandes tautas tērpu. Domājusi, ka nevarēs, jo arhīvā, lai arī bijis, Nīgrandes brunču gabaliņš pazudis, tomēr Musturiem izdevies atrast, savukārt pagastam izdevās sarūpēt naudu tērpiem. Svētkos koris un dejotāji piedalīsies autentiskos sava pagasta tērpos.

***

Ambīcija - pašu gatavoti arheoloģiskie tērpi

«Šobrīd Dziesmu svētku repertuārā ir daudz jaunu darbu, bet Dziesmu svētki ir radušies kā tautas mūzikas svētki. Koris, protams, ir īpašs latviešiem, bet nevajag aizmirst, ka visa sākums ir tautas mūzikā, arī pašu Dziesmu svētku saknes. Tā tomēr ir tautas kustība, tautas dziedāšanai ir vērtība,» saka Sarma Ūpe un kopā ar pašas vadīto folkloras kopu Medainis pošas uz Dziesmu un deju svētkiem.

Saldus folkloras kopa Medainis piedalīsies pasākumos Brīvdabas muzejā un Vērmanes dārzā. Brīvdabas muzejā kopā ar citām kopām tiks izspēlēta kāzu tēma, un tas ir arī loģiski - precību tēma ir jāaktualizē, jo «kurš tad šo valsti mantos un tajā saimniekos turpmāk»? «Mūsu repertuārā ir dziesmas no Lejaskurzemes, no Sventājas, un tas ir novads, kas kādreiz piederēja Latvijai, bet tagad ir Lietuvas teritorija. Tas ir ļoti vērtīgs materiāls, lai gan visur, kur bijušas folkloras vācēju ekspedīcijas, pierakstījuši materiālus no teicējām, kas ir ļoti vērtīgs. Mums jau programmas ir vairākas, un nevar jau arī strikti novilkt robežu, jo tautas dziesmas ir par dzīvi, visa dzīve jau ir sasaistē,» saka Sarma Ūpe.

FOLKLORAS kopā Medainis lielākoties apvienojušās sievas «brieduma gados». Sarma Ūpe (bildē - labajā malā) atceras, ka pirms daudziem gadiem uz kopu atnākusi kāda sieva un teikusi: «Es neko nemāku, bet es dikti gribu piedalīties.» Tas nozīmē, ka cilvēks nāk uzzināt, iemācīties. Tas arī labi raksturo mūsu kopu Medainis» / Publicitātes foto

Folkloras kopa Medainis radās no biedrības, kurā kopā sanāca ļaudis, kam bija svarīga tradicionālās kultūras pamatu kopšana. Rīkojuši dažādus pasākumus un tad sapratuši, ka ir daži, kam gribas ko vairāk, tāpēc dibinājuši folkloras kopu, kas šajā rudenī svinēs pastāvēšanas desmitgadi. Sarma Ūpe uzskata, ka mūsdienu cilvēku folklora piesaista ar īstumu, ar patiesumu. «Man bija vecmāmiņa, kura, «pār istabu pāriedama», varēja noskandēt četrrindi par konkrēto situāciju, un teksts bija tik audzinošs... Viņa nekad nekaunināja, nerāja, bet audzināja ar četrrindi, visu nolika pa vietām. Un bija kauns, ja nebiji kaut ko izdarījis vai izdarījis ne tā... Savām meitām arī mācu pantiņu - visi man labi bija, kad es pati laba biju, proti, nemeklē utis citu kažokā, paskaties uz sevi. Vēl bieži mēdzu teikt - galda virsma noslaucīta, galda kājas neslaucītas, proti, ja dari, tad pa īstam, nevar darīt nevērīgi, atstāt pusratā.»

Šobrīd folkloras kopā Medainis ir ap 15 dalībnieku - stabils kodols - un tādi, kas aiziet uz laiku, jo tiek dibinātas ģimenes, dzimst bērni, un, kad viņi paaugušies, atgriežas jau kopā ar mazajiem ķipuriem. Sarma Ūpe uzsver, ka folkloras kopa jau nav tikai dziedāšana, svarīgi arī izzināt un kopt tradīcijas, senus arodus.

Uz šiem Dziesmu un deju svētkiem folkloras kopa Medainis darina arheoloģiskos tērpus. «13. gadsimta, kuršu,» smaidot nosaka Sarma Ūpe. Iepriekšējos lielajos svētkos rotājušies ar etnogrāfiskajiem tērpiem, kas «pārstāvēja» Saldus novada 11 pagastus, bet nu ambīcijas esot augušas un paši darina arheoloģiskos tērpus, kas, protams, dzīvi tikai sarežģījot, bet vienlaikus arī padarot interesantu. Protams, viss atkarīgs no uzņēmības un drosmes mēģināt, bet vairākums kopas dalībnieku to dara pašas. «Ir jau tādas sievas, kas pašas auž brunčus, bet citi pagaidām uzdrīkstas vien darināt jostu, izgatavot rotu. Var jau nopirkt, var aiziet uz salonu un pasūtīt, ja vien ir kāds, kas par visu var samaksāt, un tad būs meistaru gatavots, bet mūsu ambīcija nav meistaru gatavots, bet pašu gatavots. Protams, dažiem ir problēmas ar šādiem darbiem, jo - nav darīts, bet vajag tik pamēģināt... Tāpat arī dziju krāsojam augu krāsās, un gājis jau ir visādi, bet tas process ir tik interesants, tik aizraujošs un neparedzams. Dažas sievas sākumā purina galvu un saka - es nekad, nekad to nedarīšu, bet atliek tikai pamēģināt... Tā jau ir ar visiem darbiņiem - es nemāku, es negribu, bet, kad sāk darīt un kad sanāk... Izaicinājumi palīdz attīstīties.

***

Slāvu ansamblis latviskā vidē

Pirmo reizi no Saldus novada uz Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem dosies slāvu tautas ansamblis Živica. «Mēs esam Latvijas sastāvdaļa. Ja dziesmu svētki būs tikai Mežaparkā un Daugavas stadionā, tad tās vietas plēsīs pušu. Labi, ja ir daudzveidība,» saka ansambļa vadītāja Ilze Gromova. Ne tikai Živicai kā kolektīvam, bet vairākumam tās dziedātāju šie būs pirmie dziesmu svētki kā dalībniekiem.

PIRMO REIZI dziesmu svētkos Saldu pārstāvēs arī slāvu tautas ansamblis Živica. Bildē redzama vien mazākā daļa no tā - Ilze Gromova (priekšplānā), viņas meita Karolina Anastasija (svētkos piedalīsies arī ar kori, no labās), Aija Fedotova, Tamāra Svirbuta un Gunita Eglīte. «Kas zina, varbūt nākamā pietura varētu būt Baltica» / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

«Uz svētkiem Živica tika nejauši. Ja nebūtu labu draugu, kas pateiktu par iespēju piedalīties skatē, kurā tika vērtēti kolektīvi par iespējamo piedalīšanos svētkos, mēs nemaz nezinātu, uz ko esam spējīgi. Jo «oficiāli» mums neviens šādu iespēju pat nepiedāvāja, mums par to nebija informācijas, laikam neuzskatīja par tik spējīgiem, lai varētu piedalīties skatē. Un skate visu izšķīra - vasarā braucam uz svētkiem. Lai gan mēs jau nākam kopā ne ar mērķi piedalīties dziesmu svētkos, bet ar mērķi saglabāt savu valodu, kultūru, tradīcijas, nodot tās saviem bērniem,» saka slāvu tautas ansambļa Živica vadītāja Ilze Gromova.

Latviskajā pilsētā Saldū ir divi slāvu kultūras ansambļi, lai gan šīs tautības pārstāvju tur ir daudz mazāk par lietuviešiem, kuriem nav sava kolektīva. Ir arī divas slāvu biedrības. Pirms gadiem 15 radās Krievu kopiena, kurā darbojās arī vairākas šā ansambļa dalībnieces. «Aizgājām, jo gribējām, lai mums blakus būtu mūsu bērni. Krievu kopienā galvenokārt bija cilvēki gados, bet ar bērniem ir grūti, ar viņiem kaut kas jādara... Izveidojās situācija, ka bērni sāka traucēt, un mēs nolēmām iet savu ceļu,» tekošā latviešu valodā stāsta Tamāra Svirbuta, kura uz Saldu 1968. gadā, 13 gadu vecumā, atbraukusi no Ugličas pilsētas Jaroslavļas apgabalā kopā ar savu ģimeni, jo tēvu - inženieri un Komunistiskās partijas biedru - norīkoja darbā Saldū. «Man ir trīs mazbērni, iet latviešu skolā, pat savā starpā sarunājas latviski, lai gan skaitāmies krievu ģimene. Saldū ir ļoti latviska vide, un tieši tāpēc šāda biedrība ir vajadzīga - lai būtu iespēja nepazaudēt savu valodu, kultūru un tradīcijas. Mēs aizstāvam ģimenes vērtības.»

Pirms trim gadiem, tēju dzerot un dziedot slāvu dziesmas, radusies spontāna ideja dibināt ansambli, lai gan pat savu telpu, kur mēģināt, nebija. «Un tā viss sākās. Pat nebija telpu, kur mēģināt, nācām kopā dažādās vietās. Tad Kapelleru namā esošā biedrība uzrakstīja projektu Re, kas mums ir blakus, un aicināja mūs pie sevis. Kad sapratām, ka varam publiski dziedāt, ka neviens ne ar ko nemetīs, tad noformējāmies oficiāli kā ansamblis. Skatēs piedalījāmies ar tautas dziesmu apdarēm, un, tā kā noteikumi paredz vai nu a cappella dziedāšanu, vai akustisko instrumentu pavadībā, mēs izvēlējāmies a cappella - to varam bez problēmām,» saka Ilze Gromova.

Interesanti, ka ansamblī dzied ne tikai slāvu tautības sievas. Ilzes Gromovas vectēvs no mātes puses, arī vīrs ir krievs, bet Gunita Eglīte, kas kolektīvam pievienojusies tikai šā gada sākumā, savā dzimtā var atrast tikai latviešus, bet ļoti gribējies dziedāt, arī neaizmirst krievu valodu. Savukārt Aija Fedotova, kuras dzimtā nevar atrast nevienu krievu, vien latviešus, poļus un vāciešus, sev par vīru izvēlējusies krievu un uz kolektīvu nākusi, jo «pietrūcis dziedāšanas», lai gan visa sākums bija Raganas lomas spēlēšana kādā no Masļeņņicai veltītajiem sarīkojumiem.

«Patiesībā saknes nāk no ticības, jo mēs esam pazīstamas dēļ pareizticības. Mūsu ansamblī ir viens katolis, pārējie - pareizticīgie. Iespējams, tā ir asinsbalss, kas mūs savedusi kopā,» atzīst Ilze Gromova.

Starp citu, biedrības un ansambļa nosaukums nav nejaušs. Tamāra Svirbuta, domājot par nosaukumu, gribējusi kaut ko «saskanīgu ar latviešiem», un tāpēc izvēlējusies «živica», kas tulkojumā nozīmē ciedru sveķi. «Latviešiem ir dzintars, jūrā pabijuši sveķi, krieviem - živica jeb ciedru sveķi.