Kārlis Krūmiņš. Deja ir notikums

Viņa pirmie dziesmu svētki bija Staburaga estrādē, un tūliņ pēc tam Staburagu applūdināja. «Tas bija 1966. gads, es biju beidzis Viesītes vidusskolas 10. klasi, un kopš tā laika arī esmu piedalījies visos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos, izņemot vienus, kad biju dienestā padomju armijā. Vispirms piedalījos kā dejotājs, vēlāk – kā deju kolektīva vadītājs,» stāsta Kārlis Krūmiņš. Jau 28 gadus viņš satur kopā un deju soļos ievada Krustpils senioru deju kolektīva Krustpilietis dejotājus.

Krustpils senioru deju kolektīvs Krustpilietis savu pastāvēšanu skaita no 1987. gada. Pirmos četrus gadus tā vadītāji mainījās cits pēc cita, jo kaut kā neveidojās kontakts ar dejotājiem. Bet, kad kolektīvu savā apgādībā pārņēma dejotājs Kārlis Krūmiņš, viss mainījās - Krustpilietis kļuva par kolektīvu, kuru vieno dejotprieks. Un šogad 20. janvārī, lai arī mazliet iekavēti, viņa vadībā krāšņi nosvinēta Krustpilieša 30. dzimšanas diena. Pa šiem gadiem piedzīvoti uzvaras prieki un gandarījums, ir piedejotas malu malas - iedejotas ielas un laukumi visos Jēkabpils pilsētas svētkos, deju solis ritināts daudzos koncertos ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, Krievijā, Vācijā, Dānijā un Norvēģijā.

XX Vispārējie latviešu dziesmu un X deju svētki, kas notika 1990. gadā, kad gaisā virmoja brīvības, neatkarības un atmodas alkas, bija pirmie, kuros piedalījās arī brašais Krustpilietis. Kopš tā laika kolektīvs ir aktīvs dziesmu svētku dalībnieks, un šovasar gaidāmie XXVI Vispārējie latviešu dziesmu un XVI deju svētki viņiem būs jau septītie. Starp citu, XXIII dziesmu un XIII deju svētkos ir iegūts tituls - labākais senioru deju kolektīvs Latvijā. Arī pēc jaunākajiem deju skates rezultātiem var secināt, ka Krustpilietis aizvien ir viens no labākajiem senioru deju kolektīviem Latvijā.

Brālība un kopā būšana

«Deja nav tikai raksts un tehnisks izpildījums. Deja ir rituāls. Deja ir svētki. Deja ir notikums. Tautas deja ir emocijas un attiecības. Tas ir stāsts, ko jāprot izstāstīt skatītājam. Un Krustpils kultūras nama senioru deju kolektīvs Krustpilietis ar tā vadītāju Kārli Krūmiņu priekšgalā to labi spēj,» saka Jēkabpils Kultūras pārvaldes direktore, dziesmu un deju svētku koordinatore Jēkabpilī Inta Ūbele. Viņa uzsver: tieši kolektīva vadītājs ir tas, kurš nenogurstoši tur roku uz pulsa, veidojot iekšējo atmosfēru, kurš vajadzīgajā brīdī iedod dejotājiem nepieciešamo tempu, nosaka ritmu, un kurš vienīgais zina sava kolektīva radošo kodu.

«Mēs vienmēr ar prieku skatāmies, ko Krustpilietis dara uz skatuves un cik veiksmīgi veidojas sinerģija starp dejotājiem, dejas stāstu un skatītājiem. Un man vienmēr ir ļoti, ļoti patīkami ieiet šī kolektīva iekšējā atmosfērā, jo - tā ir ne tikai tradīcijas uzturēšana, bet arī zināma brālība un īpaša kopā būšana ar lielu atbildību vienam pret otru. Es pati esmu kolektīva vadītāja, un es zinu, cik tas ir svarīgi,» piebilst Inta Ūbele, kura jau vairāk nekā 25 gadus ir arī Jēkabpils Tautas teātra režisore un vadītāja. Turklāt kopš 1999. gada Jēkabpils Tautas teātrim ir arī savs amatierteātru festivāls - Laipa, kas notiek reizi divos gados un jau sen iemantojis mīlestību gan amatierteātra trupu, gan skatītāju vidū.

Paldies skolotājai Anitai Ūdrei

KRUSTPILIETIS. Senioru deju kolektīvā Krustpilietis dejo ļaudis, kuri savu ikdienu ir pakārtojuši dejošanai un atraduši tajā dzīves jēgu. Bez šī žiperīgā amatierkolektīva nav iedomājami ne Krustpils kultūras nama rīkotie pasākumi, ne Jēkabpils pilsētas svētki, turklāt, koncertējot ārpus dzimtās zemes, tas nesis Jēkabpils un Latvijas vārdu pasaulē. «Mūsu kolektīva odziņa ir: «Štoks man pie rokas, pie cepures man zieds!» Tā mums ir kā himna. Lai arī mēs esam seniori, bet sirdī vēl jauni!» uzsver kolektīva vadītājs / Publicitātes foto

Gatavojoties XXVI Vispārējiem latviešu dziesmu un XVI deju svētkiem, Kārlis Krūmiņš atsauc atmiņā, kā savulaik nokļuvis dejas pasaulē: «Pirmsākumi interesei par deju meklējami Viesītes vidusskolā, pateicoties skolotājai Anitai Ūdrei, ko daudzi vēl joprojām atceramies. Mums bija diezgan atraktīva klase - pašiem savs neliels pūtēju orķestrītis, savs deju kolektīvs, savs vokālais ansamblītis. Un tajā laikā - tas bija 1962.-1966. gads - modē bija braukšana pa kolhoziem, padomju saimniecībām, un mēs kā aģitbrigāde braukājām uz dažādām «gada atskaites sapulcēm». Studiju gados, apgūstot ekonomiku Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, dejoju tautas deju ansamblī Kalve - tas bija no 1966. līdz 1971. gadam. Tur mums bija ļoti laba vadītāja Maija Salzirne - lai viņai vieglas smiltis -, kura prata mūs ieinteresēt dejot. Tas bija ļoti būtiski, jo studenti, kā zināms, ir visai nerātna tauta, viņus savākt ir diezgan grūti. Bet - viņa pati bija nesen beigusi augstskolu, bija pati dejojusi un tam visam gājusi cauri, tāpēc zināja, kā strādāt ar studentiem. Savukārt atgriežoties Jēkabpilī, esmu dejojis un vēlāk strādājis par repetitoru dažādos kolektīvos, līdz nokļuvu Krustpils kultūras namā - pie Krustpilieša.»

Jāprot satīt vienā kamolā

Arī Kārlim Krūmiņam, savā laikā izgājušam cauri dažādiem deju kolektīviem, tagad ir viegli strādāt kā vadītājam. Kā viņš pats saka, tas gan nav vienkārši, jo - cik cilvēku, tik raksturu, tik emociju, tik dzīves gājumu, uzskatu un attieksmes pret lietām, un tas viss ir jāprot satīt vienā kamolā. «Palūkojot uz viena otra kolektīva vadītāju, saprotu, ka vadītājam nedrīkst būt kolektīvā savi mīlulīši un tādi, bez kuriem varētu iztikt. Jau vidusskolā vadītāja mums iepotēja, ka visi dejotāji ir vienādi. Jā, prasmju līmenis var atšķirties, jo īpaši senioru kolektīvā, kur viens kājiņu var pacelt augstāk, bet otrs vairs nevar tik augstu, tomēr no cilvēciskā viedokļa neviens nedrīkst tikt kā īpaši izcelts vai - rūgti aizvainots. Jo tad sākas iekšēji apvainojumi, nosodoši acu skatieni, intrigas, savstarpēji pārmetumi un strīdi, un tādos apstākļos kolektīva līmenis neizbēgami krītas un deju solis var arī nojukt,» sapratis Krustpilieša vadītājs.

Kad pirms diviem gadiem bija situācija - desmit pāri, desmit puiši un desmit meitenes, bija jāsaliek konkrētās dejās, Kārlis Krūmiņš, nevienu no saviem uzticamajiem dejotājiem nevēloties aizvainot, rīkoja izlozi. Tie, kuri izlozēja vienu deju, pagāja malā, lai otru deju var izlozēt tie, kuri netika pirmajā. Tieši tik godīgi.

Šobrīd viņa vadītajā kolektīvā dejo 20 dejotāji, no kuriem jaunākajam 5. aprīlī nosvinēta 50 gadu jubileja, bet vecākajam ir 74. Un viņi visi piedalīsies vasarā gaidāmajos XXVI Vispārējos latviešu dziesmu un XVI deju svētkos.

Atbildība un cieņa

Kolēģes no citiem senioru deju kolektīviem Kārlim Krūmiņam nereti jautā, kā viņš savus dejotājus uz visiem mēģinājumiem, kas notiek divreiz nedēļā, vienmēr dabū kopā. Jo citos kolektīvos puse atnāk, puse - neatnāk. Uz to viņš atbild, ka rezultātu var sasniegt tikai ar labestību un humoru, katram atrodot individuālu pieeju un izvairoties no konfliktiem un intrigām. Viņš saka, ka pa visiem šiem gadiem, kopš vada Krustpilieti, nekad nav bijis tā, ka mēģinājums nevarētu notikt, jo dejotāji nav ieradušies. Protams, darba cilvēkiem dažkārt ir situācijas, ka viņi netiek, jo ir jāstrādā, bet tad vienmēr ir zvans vadītājam.

«Tā pat nav disciplīna,» uzskata Krustpils senioru deju kolektīva Krustpilietis vadītājs. Viņaprāt, tā ir katra personīgā atbildība un reizē cieņa vienam pret otru. Jo katrs jau saprot, ka, neaizejot uz mēģinājumu, viņa vieta paliks tukša un partnerim/partnerei nebūs ar ko dejot. Tāpēc bez attaisnojoša iemesla neviens nekavē.

Taujāts, vai viņa vadītais kolektīvs lielajam vasaras notikumam jau gatavs, Kārlis Krūmiņš pasmaida un atteic: bail, ka nav jau pārāk gatavs, ka neizdeg pirms laika. «Tāpēc nelieku viņiem divas reizes nedēļā dejot to, kas būs jādara Rīgā uz laukuma. Lai neapnīk. Tāpēc ik pa laikam ejam arī uz skatuves mēģinājumiem.»

Otro reizi tribīnēs

Atsaucot atmiņā iepriekšējos dziesmu svētkos pieredzēto, Kārlis Krūmiņš saka: «Deju kolektīva vadītājs no dižā lielkoncerta neredz absolūti neko. Stāv kā vagars pie vārtiem un pieskata savus dejotājus - vai visi ir atnākuši, vai katrs ir savā vietā. Atceros, kā kopā ar citu kolektīvu vadītājiem esam skrējuši riņķī stadionam un meklējuši, no kuras puses vislabāk varam redzēt savējos, un tad lūrējuši pāri sētai... Cita varianta jau nebija, jo mūs, vadītājus, gandrīz nevienos svētkos stadionā iekšā nelaida. Pat ģenerālmēģinājumos visas vietas vienmēr bija izpārdotas, un mēs esam snaikstījušies gar vārtiem, mēģinot ieraudzīt savējos. Teikšu, kā ir - diezgan pazemojoša sajūta.» Kārlis Krūmiņš neslēpj sarūgtinājumu, sakot, ka tādās reizēs gan dusmojies, gan vienmēr domājis: kāpēc, piecus gadus kopā ar kolektīvu pašaizliedzīgi strādājot, lai parādītu maksimāli labu sniegumu, viņam beigās jāpaliek aiz sētas...?!

«Šoreiz gan jāsaka paldies svētku organizatoriem, jo katram kolektīvam ir piešķirtas iepriekš rezervētas biļetes ar izpirkšanas tiesībām, lai varētu noskatīties koncertu labās sēdvietās,» priecīgi stāsta Krustpils senioru deju kolektīva Krustpilietis vadītājs. Šī viņa mūžā būs otrā reize, kad viņš skatīsies deju lieluzvedumu no tribīnēm. Pirmā bija pirms 15-20 gadiem, kad visiem kolektīvu vadītājiem bija rezervētas vietas uz ģenerālmēģinājumu.

«Es jau saprotu arī organizatorus - vietu nav tik daudz, koncertu nav tik daudz, tāpēc ir jātirgo biļetes un naudiņa ir jāpelna. Kaut gan - es domāju, ka divu Arēnas koncertu vietā labāk būtu bijuši vēl divi stadiona koncerti. Jā, es saprotu, ka ir atsevišķi jāparāda labākie tautas deju kolektīvi, bet tad varēja Arēnā ielikt vienu koncertu elites kolektīviem un elites publikai un stadionā uztaisīt vēl vienu koncertu plašākai publikai. Jo ar trim koncertiem stadionā ir par maz, gribētāju to redzēt ir krietni vairāk,» nosaka Kārlis Krūmiņš.