Viktorija Jansone: Mana Antonija ir apmaldījusies sieviete
Piektdien, 13. aprīlī, Latvijas Nacionālajā operā notiks komponista Jura Karlsona un horeogrāfa Aivara Leimaņa veidotā baleta Antonija#Silmači, kas veidots pēc Rūdolfa Blaumaņa lugas motīviem, pasaules pirmizrāde. «Apzinos, ka Antonija man varētu būt pēdējā titulloma,» saka mūsu baleta vadošā soliste Viktorija Jansone. «Tā nu tas ir – šajā teātrī sāku strādāt pirms 20 gadiem.»
Iestudējuma Antonija#Silmači muzikālais vadītājs un diriģents ir Mārtiņš Ozoliņš, diriģents - Jānis Liepiņš, scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece - Anna Heinrihsone, video mākslinieks - Artis Dzērve, gaismu mākslinieks - Mārtiņš Feldmanis. Titullomu jaunajā iestudējumā interpretēs Elza Leimane vai Viktorija Jansone, kura atveidos arī Pindacīšu. «Lugas Skroderdienas Silmačos sižets ar tās sulīgajiem, kontrastējošajiem tēliem un raksturiem ļoti labi padodas baleta horeogrāfijai. Ir ārkārtīgi interesanti iestudēt baletu no baltas lapas: izvēlēties katram dejotājam atbilstošāko lomu un katram tēlam savu dejas valodu. Antonija#Silmači būs atbilstoši visiem baleta kanoniem veidots uzvedums, kura horeogrāfiskajā valodā ievīta arī kāda laikmetīgāka stīga,» par baleta jauniestudējumu stāsta horeogrāfs Aivars Leimanis.
Šis stāsts nav komēdija
Latvijas Nacionālā baleta vadošajai solistei Viktorijai Jansonei sākotnēji bija paredzēta tikai Pindacīšas loma, un māksliniece bijusi priecīga par to. «Mana karjera jau ir tādā posmā, ka es nevarētu teikt, ka gaidu visas galvenās lomas, jo ir daudz citas paaudzes balerīnu, kurām jādod iespēja padancot uz skatuves, kamēr viņas ir jaunas,» saka Viktorija Jansone. Tomēr dzīvē mēdz notikt dažādi, un Antonijas loma atnāca - necerēta, negaidīta, neplānota. «Un tagad varu teikt, ka esmu ļoti priecīga un laimīga par šo lomu, par to, ka tā būs manā repertuārā. Protams, ir prieks, ka vēl joprojām mani aicina atveidot galvenās lomas, uzticas manām prasmēm un pieredzei. Parasti par jauno lomu priecājies tad, kad to esi atrādījis skatītājam, tāpēc īstais prieks man vēl priekšā - kad būs nodejota vismaz viena izrāde, tad varēšu priecāties,» saka māksliniece.
Leģendāro Rūdolfa Blaumaņa lugu Skroderdienas Silmačos viņa izlasījusi tikai pirms šī iestudējuma, skolas laikā lasīti citi Blaumaņa darbi. Protams, ikviens latvietis, lasījis vai ne, zina Skroderdienu Silmačos stāstu, un ikvienam arī ir savs viedoklis par to, kādam tam jābūt izstāstītam. Viktorija Jansone atzīst, ka viņas Antonija ir apmaldījusies sieviete. «Es neredzu traģēdiju Antonijas attiecībās ar Aleksi, manuprāt, Antonija ir iemīlējusies pašā mīlestībā, idejā precēties, sākt jaunu laimīgu dzīvi kopā ar jaunu vīru. Viņa jau ir atraitne, viņa jau zina, ko nozīmē palikt bez vīra un būt vienai, un viņa rada iespaidu, ka ir stipra, bet patiesībā - ir trausla sieviete. Viņa zina, ka visam tiks pāri. Kad Aleksis aiziet, notiek apskaidrība - viņa attopas un nesaprot, kāpēc bija iedomājusies, ka viņš viņu mīl, kurā brīdī pati nolēmusi, ka tieši Aleksis ir viņas īstā laime, ka ir tas izredzētais? Man šis stāsts tomēr nav komēdija, jo tajā ir gan pārdzīvojumi, gan skumjas,» saka Antonijas lomas atveidotāja. Par savu otru lomu šajā iestudējumā - Pindacīšu - māksliniece arī ir priecīga, jo «tieši raksturlomas māksliniekam dod iespēju pārtapt par pavisam citu cilvēku un izmantot darbības, žestus un mīmiku, ko reālajā dzīvē es kā Viktorija nekad nelietošu. Pindacīša ir tēls, kurā var izpausties tik dažādi. Man patika strādāt pie šīs spilgtās un neaizmirstamās sievietes tēla veidošanas.»
Tā kā Antonija#Silmači ir jauns oriģinālbalets, var tikai minēt, kā publika novērtēs mūziku, horeogrāfiju, interpretāciju, un māksliniece neslēpj, ka par to visa radošā komanda ir mazliet satraukusies. «Jebkurā gadījumā - mums tas ir sirdsdarbs, darām visu, lai rezultāts būtu veiksmīgs un tīkams skatītājam,» saka Viktorija Jansone.
Tik nemanāmi
«Tā ir - šogad aprit 20 gadu, kopš es sāku strādāt šajā teātrī, bet es to īpaši neakcentēju, jo - gadi iet un iet, tie paskrējuši ļoti ātri. Dzīve jau ierauj - darbs, mājas, mācības, bērni, jaunas izrādes... Un mazpamazām sāku apjaust, ka kolēģi uz mani skatās kā uz jau ļoti pieredzējušu mākslinieci, es pat nemāku to vārdos izteikt - kaut kā citādāk. Tas notika tik nemanāmi - pēkšņi biju pieaugusi kā māksliniece,» saka Viktorija Jansone. Gandrīz visus 20 gadus viņa ir mūsu baleta soliste, vien divus gadus bijusi soliste Soltleiksitijas baleta kompānijā Ballet West Amerikas Savienotajās Valstīs. Savu karjeru viņa atzīst par ļoti laimīgu un veiksmīgu, jo izdevies nodejot gandrīz vai visu iespējamo. Viņa gan bieži atkārto, ka viņas karjerā īpaša nozīme bijusi veiksmei un nokļūšanai īstajā vietā īstajā laikā. Kad pēc Horeogrāfijas skolas absolvēšanas nonākusi teātra baleta trupā, par ļoti perspektīvo solisti uzskatītajai dejotājai tika solītas galvenās lomas, bet pirmā sezona bija jāpavada kordebaletā. «Tolaik tika iestudēts Borisa Eifmaņa balets Čaikovskis. Repetitore un horeogrāfa asistente Olga Kalmikova lūdza mani atnākt brīvdienā. Domāju - droši vien būs jāpastrādā pie tās mazās lomiņas, kas man bija jauniestudējumā. Kad atnācu, viņa man teica: «Nu, Vika, tagad mācīsimies sievas lomu!» Un tā četros mēģinājumos ārpus darba laika viņa man iemācīja visu šo apjomīgo lomu. Tā sanāca, ka Čaikovskis bija mana pirmā dramatiskā izrāde, ko nodejoju 18 gadu vecumā, teātrī esot vien pusgadu, tikai pēc tam nāca Riekstkodis un pārējās klasiskās izrādes. Toreiz tas man tiešām bija izrāviens. Teātrī ienāk daudzi, kas tiek uzskatīti par perspektīviem, bet vienmēr visiem esmu teikusi, ka manā dzīvē ļoti lielu lomu vienmēr spēlējis veiksmīgs gadījums, spēja būt īstajā laikā īstajā brīdī. Daudziem dzīvē panāk pretī lieliska iespēja, un tad jābūt labai reakcijai un iespēja jāķer! Ja nesaķer to, tad laikam nav īstās vēlēšanās. Iespēja izrauties ir daudziem, bet - ir jāstrādā. Protams, jābūt arī iekšējai drosmei, bet, ja ir griba, tad viss ir iespējams. Es nekad neesmu nobijusies no iespējas. Tāda nu esmu piedzimusi. Jau bērnībā man nebija bail, es gāju tur, kur citi kaunētos, baidītos... Iekšējai drosmei ir jābūt,» uzskata Viktorija Jansone.
Savu pašreizējo posmu karjerā viņa dēvē par «pirmspensijas vecumu», bet to viņa uztverot mierīgi, jo - visam savs laiks. «Es vienmēr zināju, ka mierīgi pieņemšu to brīdi, kad mani palūgs... Labāk, lai mani atceras vislabākā formā un ar spilgtu sniegumu nekā, teiksim, šļūkājot pa skatuvi. Man nav nekas pretī transformēties raksturlomām, kādas, piemēram, ir mammu lomas. Kamēr esmu vajadzīga teātrim, tikmēr es to darīšu. Cik būs lemts, tik būs lemts man būt uz skatuves. Pagaidām, kamēr ir pieprasījums, tikmēr mans darbs turpinās,» atzīst māksliniece. Turklāt teātrī viņa jau trīs sezonas ir atradusi arī, ja tā var teikt, blakus darbu - strādā par repetitori. Interesantākais ir tas, ka pirms gadiem septiņiem Viktorijas māsa viņu aizvedusi pie astroloģes, kura apgalvojusi, ka Viktorijai ir aicinājums un talants pedagoģijā. Viktorija nodomājusi, ka astroloģe gan smagi kļūdās, jo nekas neliecināja par tādu karjeras pavērsienu. Taču pēc dažiem gadiem viņa Ķekavas sporta skolā sākusi pasniegt horeogrāfiju mākslas vingrotājām. Pirms tam domājusi, ka pedagoga darbu viņa nekad nedarīšot, ka tas ir ļoti grūts darbs, ka pati ir pārāk nepacietīga, lai būtu pedagogs, tomēr tieši šajā darbā apjautusi, ka viņai ir gan pacietība, gan spējas motivēt, jo bez motivācijas nekur neko nopietnu nevar sasniegt. Pat ja ir dabas dots talants, fiziskie dotumi, bet nav motivācijas mācīties, trenēties, ievērot disciplīnu, nekādas spožās nākotnes nebūs.
«Izrādījās, ka man ļoti patīk strādāt ar bērniem, viņus ieinteresēt, un man tas bija izaicinājums - nevis ar pātagu, bet ar iedvesmošanu. Bez piespiešanās, bez pacietības, bez regulāras darīšanas nekas nebūs - to es sapratu tikai baletskolas 2. klases beigās. Kad aizgāju uz baletskolu, es biju teicamniece, bet pirmajos gados baletskolā es nepiepūlējos, dabūju vidēju atzīmi, un tas mani tā aizskāra, ka apsolīju sev - nākamajā gadā es cītīgi strādāšu, un tā tas aizgāja. Tā es iemācījos - ka ar pacietību un darbu viss ir izdarāms. Man šķiet - ir vajadzīga viena vienīga reize, kad cilvēciņš piepūlēsies un saņems kaut ko vairāk, tad sapratīs - jo vairāk piepūlēsies, jo lielāka iespēja sasniegt virsotnes. Un to nevar piespiest.»
Pirms vairākiem gadiem Viktorija Jansone ieminējusies, ka vēlas pamēģināt strādāt repetitora darbu mūsu baleta trupā, taču vadība atteikusi, ka viņa esot «pārāk jauna, ka zināšanu vēl nav pietiekami, īsi sakot - ieteica vairāk domāt par dejošanu». Tomēr nu jau paralēli solistes darbam viņa strādā arī kā repetitore, citiem solistiem palīdz sagatavot lomas. «Šajā sezonā esmu sagatavojusi septiņas pirmizrādes meitenēm - galveno lomu atveidotājām, ir bijis ražīgs laiks, pilns ar pārdzīvojumiem, kas bijuši vēl lielāki par tiem, kad pati gāju uz skatuves. Tagad ir ļoti daudz jaunu talantīgu meiteņu, bet ar viņām ir jāstrādā, nevar gaidīt, ka viņas pašas ar visu tiks galā. Mums bija lieliski repetitori - Modris Cers, Sarmīte Jakse, Gunta Bāliņa. Man vislielāko atbalstu sniedza tieši Modris, viņš vienmēr bija blakus, vienmēr iedvesmoja visām uzvarām,» atzīst Viktorija Jansone. Mākslinieka egoistiskā skaudība jeb nevēlēšanās savas zināšanas atdot tālāk viņai nepiemītot, jo - «mans ir tas, kas ir nodejots, bet tas, kas priekšā - vēl nav nevienam».
Salikt pa plauktiņiem
Par slodzes trūkumu Viktorija Jansone nesūdzas - blakus darbiem teātrī viņa studē Latvijas Mūzikas akadēmijā horeogrāfa pedagoga specialitātē. Starp citu, šī Viktorijai būs jau otra augstākā izglītība - viņa ir arī diplomēta juriste. «Diploms stāv mājās, kastītē,» smaidot nosaka baletdejotāja. «Gāju mācīties juristos, jo laikam jau gribēju gan sev, gan citiem pierādīt, ka protu vairāk nekā tikai dejot, man bija ārkārtīga vēlme nodarbināt savas smadzenes. Nenoliedzami - vienubrīd es domāju, ka kādreiz kardināli mainīšu dzīvi un profesiju, mēģināju atrast sev jaunu kāri,» atzīst Viktorija Jansone. Vēlāk sapratusi, ka dejošana tomēr ņem virsroku. «Tagad esmu gan dejotāja, gan repetitore, gan studente, gan mamma, gan sieva, un tas viss jāapvieno. Reizēm gribas nebūt nevienai no tām, pabūt vienai, nedarīt neko, izgulēties, atpūsties. Tādus brīžus es meklēju, un tos vienmēr novērtēju - tas ir tikai mans laiks. Lai gan ir tā, ka tad, kad man patiešām ir brīvs laiks un varu būt viena, es kārtoju māju. Esmu novērojusi, ka mājas tīrīšana un pucēšana, mani ļoti nomierina, sakārto domas, visu saliek pa plauktiņiem. Kad viss ir iztīrīts, kad viss ir svaigs, uztaisu nelielas pusdienas, bet neko tādu, lai būtu ilgi jāstāv pie plīts. Kad viss ir savās vietās, tad gribas palasīt grāmatu, paskatīties labu filmu, izgulēties. Man ļoti patīk diendusa,» viņa pasmaida. Sezonas laikā sportiskiem rituāliem ārpus teātra viņai neatliek laika, bet nu jau viņa atļaujas sevi mazliet pasaudzēt. «Tikai pēdējos piecus gadus domāju par to, vai esmu nogurusi, vai man ir grūti, jo līdz tam pat neatļāvos domāt par savu nogurumu. Pa dienu - mēģinājums, sešos - lekcijas, pēc tam vakara darbi ģimenē, bērni, vēl uzdevumi mācībās... Jurisprudencē visu laiku kaut kas arī jālasa,» viņa atceras. «Protams, gadi iet, organisms jaunāks nekļūst, un tagad, kad esmu ļoti nogurusi, eju vannā, tā mani relaksē.»
Neviens no Viktorijas bērniem, visticamāk, neizvēlēsies mākslinieka profesiju. Dēls Artēmijs vislielāko uzmanību velta mācībām, bet ārpus tām - futbolam un datoram. Meita Anna mācās klavierspēli un, lai gan reizēm ieminas, ka patīkot dejošana, uzreiz arī atceras, ka mamma pārāk bieži ir teātrī, nevis mājās.
Vasarā Viktorija būs tepat, Latvijā - kopā ar bērniem savā vasarnīcā. «Tur mums ļoti patīk - jūra, mežs, svaigs gaiss, maza mājiņa... Tomēr vasara ir tik īsa - jūlijā man jau sākas darbi. Es nesūdzos, man tikai vajadzētu drusciņ vairāk laika vienā diennaktī, dienas garums man ir par maz. Viss pārējais ir forši.
***
Viktorija Jansone
• Latvijas Nacionālā baleta soliste (kopš 1988. gada)
• Šķīrusies, ir attiecības. Dēls Artēmijs (12), meita Anna (8)
• Absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu Indras Lapšinas klasē (1988); Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti (2011), šobrīd studē Latvijas Mūzikas akadēmijā (horeogrāfa pedagoga specialitātē)
• Bijusi soliste Soltleiksitijas baleta kompānijā Ballet West (ASV, 2002.-2004)
• Piedalījusies dažādos starptautiskos baleta konkursos, tostarp Prix de Lausanne (1998), Vaganova Prix (1998), kļuvusi par Eirovīzijas jauno dejotāju konkursa diplomandi (1997), ieguvusi 3. vietu Seulas Pirmajā starptautiskajā baleta konkursā (2004). Aldara starptautiskās Gada balvas operai laureāte (1999).
• Piedalījusies Bartolin Ballet Seminar (1998, 1999)
• Lomas izrādēs LNOB repertuārā: Dons Žuans (donna Elvīra), Pērs Gints (Oze, Ingrīda), Karlsons lido... (Māte), Romeo un Džuljeta (Lēdija Kapuleti), Dons Kihots (Driādu pavēlniece), Riekstkodis (Marija), Korsārs (Gulnāra), Gulbju ezers (Odeta) u.c.