Viņa tēvs Kārlis Lipors ir etnogrāfisko kokļu meistars, kura kontā ir ap 2000 kokļu. Viņa dēls Dzintars (17) ir apguvis koncertkokles spēli Babītes Mūzikas skolā un šobrīd muzicē koklētāju ansamblī Balti. Viņš pats ir profesionāls leļļu teātra aktieris, ar pamatīgu pieredzi tradicionālās kultūras apzināšanā un popularizēšanā. Bet albums Zīlīt’ skaisti padziedāja ir Edgara Lipora un koklētāju ansambļa Balti radošās sadarbības rezultāts.
Kokle ir instruments, kurš ar mīlestību spēlēts cauri gadu simtiem, un Baltu jaunajā albumā dzirdamas 11 Edgara Lipora radītas instrumentālas un vokāli instrumentālas latviešu tautasdziesmu apdares, kā arī oriģinālskaņdarbi koklētāju ansamblim. «Faktiski, tie visi radušies viena iemesla dēļ, jo šajā ansamblī spēlē mans dēls. Viņš koncertkokles spēli apgūst jau kopš septiņu gadu vecuma,» saka Edgars Lipors, uzsverot, ka koncertkokļu aprindās puišu ir ļoti maz. «Es arī saprotu, kāpēc šāda tradīcija gadu gaitā izveidojusies, jo kultūras nemateriālā mantojuma glabātājas vienmēr bijušas sievietes. Večiem jau nav laika, ir jākaro un jāaizstāv dzimtene. Un kas tad glabās to pavardu, ja ne sievietes...»
Un tieši viņa - Babītes novada pašvaldības Kultūrizglītības centra koklētāju ansambļa Balti vadītāja Valda Bagāta - arī savulaik uzrunājusi Dzintara tēti uzrakstīt ansamblim kādu oriģināldarbu, izveidot kādas tautasdziesmu apdares, iekļaujot repertuārā arī puišu dziesmas. «Tas sākās pamazām, pa vienam skaņdarbam, līdz ne tikai man pašam, bet arī ansambļa dalībniekiem kļuva arvien interesantāk un bija prieks tos spēlēt. Un, jau vairākus gadus strādājot ciešā sadarbībā ar Baltiem, radās ideja šīs dziesmas ierakstīt albumā,» stāsta Edgars Lipors. Viņa veidoto latviešu tautasdziesmu apdaru un oriģināldarbu dziļais latviskums un mūsdienīgi izteiksmīgā mūzikas valoda atklāj jauniešiem mūsu tautiskuma kodu un iedveš aizrautību kopīgā muzicēšanā. «Es nāku no izteikti folkloristiskas vides, tāpēc manas apdares ir drusku savādākas. Tajā pašā laikā es nāku arī no teātra pasaules, jo mana izglītība ir aktieris, un tāpēc es nebaidos improvizēt un atļaujos paeksperimentēt. Katrā ziņā, albuma Zīlīt’ skaisti padziedāja ieraksts, manuprāt, ir izdevies ļoti labs, par ko paldies arī skaņu režisoram Tālim Timrotam. Bet par to, ka kolektīvs tik labi saspēlējas, ka viņiem tik ļoti labi skan, ir jāsaka paldies skolotājai Valdai Bagātai. Viņa prot radīt ansambļa kopīgo elpu, kas ir ļoti svētīga, un ko ļoti labi jūt arī skatītājs un klausītājs. Tāpēc viņu skaņdarbi daudziem iet pie sirds,» uzskata Edgars Lipors.
Viņš pats šobrīd sevi uzskata par multimākslinieku, jo jau astoņus gadus ir prom no Latvijas Leļļu teātra, bet piedalās dažādos dramatiskā, leļļu, kustību un dejas teātra projektos, vada vīru kopu Vilki un danču mūzikas grupu Trejdeviņi, komponē mūziku teātra izrādēm, koklētāju un tautas deju ansambļiem. Un, starp citu, ņemot talkā sava tēva, kokļu meistara, padomu, Edgars Lipors arī pats izgatavo etnogrāfiskās kokles.
Bet kopā ar sievu, horeogrāfi un dejotāju Liliju Liporu, abi ir ASSITEJ (Starptautiskā Bērnu un jauniešu profesionālo teātru asociācija) Latvijas Nacionālā centra valdē, un tikko aizvadīts ir viņu organizētais Starptautiskais teātra festivāls bērniem un jauniešiem Eju meklēt! (ejumeklet.lv).
«Vienu izrādi - kustību un objektu monoizrādi Karavīrs - nospēlēju arī pats,» saka Edgars Lipors, piebilstot, ka šajā izrādē, kas tiek spēlēta jau vairākus gadus, vēstīts gan par vīrišķīgu rīcību, gan patriotiski cēlu kareivja cienīgu domāšanu mūsdienīgi ikdienišķās situācijās, kur prātam jābūt modram, bet sirdij - mīlošai.
Bet vispār aktierim šobrīd aktīvas ir astoņas dažādu neatkarīgu projektu izrādes, tostarp izrāde-lekcija bērniem Putni, kas tapusi sadarbībā ar Liliju Liporu, Edgaru Niklasonu un Goran Goru, gan dokumentāla eseja-kustību izrāde Man gribas iet.., kas veidota kā dokumentālās piezīmēs un dzīvesstāstā balstīta kustību, vārdu un skaņu eseja par sievieti, kura jau no bērnības zaudējusi spēju staigāt, - mākslinieci, cimdu adītāju, dzīves filozofi Jetti Užāni, tautā sauktu par Cimdu Jetti.