Dāvana Latvijas simtgadei – Operetes teātris!
 
Operete atdzimst. Agija Ozoliņa-Kozlovska: «Ir vēsturiski pierādījies, ka operete uzplaukst tad, kad pasaulē ir vislielākās grūtības. Šobrīd pasaulē operete atdzimst.» Jogita Līga Strade: «Operetē nepietiek ar to, ka spēj labi dziedāt. Jābūt brīnišķīgam aktierim, jāprot dejot, dziedāt un vēl arī jābūt lieliskai figūrai! Tev ir jābūt nevainojamam! Šeit tādi cilvēki ir atrasti.» ©F64

No manas puses šī saruna veltīta Kārlim Pamšem. Būdams viņa Vecāķu kaimiņš, esmu Kārļa onkuli bieži saticis, un ar katru tikšanās reizi mana cieņa pret viņu auga augumā. Tātad – kāpēc Latvijā vairs nav Operetes teātra? Klausoties žanra klasiķus, man jautājums neliekas ne viegls, ne sekls, ne lieks. Kāpēc tad operete Latvijā patlaban ir vien dažu cilvēku un viņus atbalstošo mākslinieku sirdslieta, nevis stabils teātris? Kāpēc vienīgā institūcija Latvijā, kura mērķtiecīgi kopj operetes žanru, ir Latvijas Operetes fonds? To es jautāju Latvijas Operetes fonda valdes priekšsēdētājai Agijai Ozoliņai-Kozlovskai un ilggadējai valsts Rīgas Operetes teātra māksliniecei, arī profesionālai teātra kritiķei Jogitai Līgai Stradei.

- Latvijas Operetes fonds dibināts 2013. gadā. Mērķis - atjaunot Rīgā Operetes teātri. Atjaunot kā pienākas - ar trupu, orķestri un pienācīgām telpām. Kā sokas?

Agija Ozoliņa-Kozlovska: - Trupa ir izveidota. Tajā vairāk nekā 120 cilvēku… Visi profesionāļi - solisti, koristi, dejotāji, orķestris. Izrādes tiek veidotas ar speciāli ražotām dekorācijām un kostīmiem, līdzīgi kā Nacionālajā opernamā. Tikai ar to starpību, ka mums nav savu telpu, materiāli tehniskās bāzes un nav valsts finansējuma. 1995. gadā likvidēja valsts Rīgas Muzikālo teātri, un mēs sākām no pilnīgas nulles… Rit jau piektā sezona. Audzējam repertuāru, un vairākas izrādes iet jau otro, trešo, ceturto gadu Līdz šim Rīgā tās notikušas kultūras pilī Ziemeļblāzma, kura atjaunota 2013. gadā.

- Tātad Operetes fonds ir, operetes teātra nav. Tas, ar ko jūs nodarbojaties, ir vien jūsu un mākslinieku sirdsdarbs. Jūs dziedat Liepājā, Cēsīs, Rīgā... Bez valsts atbalsta un savām telpām. Cik tad ilgi ar sirdsbalsi vien, bez bāzes var izdzīvot?

A.O.-K.: - Cik ilgi tā var turēt? Kamēr mana ģimene to izturēs, vīrs un bērni.

- Vai kopš 2013. gada kaut kas ir gājis uz priekšu? Kāda bijusi Kultūras ministrijas, Valsts Kultūrkapitāla fonda, valdības reakcija? Kas viņiem jāizdara?

A.O.-K.: - Esam rakstījuši neskaitāmus iesniegumus, lūgumus Kultūras ministrijai, Rīgas domei. Notikušas sarunas. Pagaidām bez taustāmiem rezultātiem. Uzbūvēt ir septiņreiz grūtāk nekā nojaukt.

Ar Kultūrkapitāla fondu ir vienkārši - raksti projektus un ceri, ka konkursā varbūt šoreiz, varbūt nākamreiz - pēc pusgada, gada saņemsi pāris tūkstošus. Varbūt. Tā var dzīvot mazas mākslinieciskās vienības, bet ne tāda apjoma teātris kā mēs.

- Atvainojiet, dāmas, jūs varat būt te korektas un tolerantas, cik tik jums tīk. Man, izlasot jūsu saraksti ar Kultūras ministriju, kura jūsu veikumu ļoti slavē, tomēr šķiet, ka būtiskajā - Operetes teātra atjaunošanā - ministrija jūs vienkārši piekāš vai uzmet. Vai arī izrāda savu tālredzības impotenci.

A.O.-K.: - Jābūt valstiskai domāšanai šajā ziņā. Operete ir viens no klasiskās kultūras segmentiem - eksportprece, kas nav Latvijā pārstāvēta. Sevi cienošā kultūras valstī jābūt pilnam mākslas spektram, lai skatītājam ir izvēles iespēja.

- Žanrs allaž bijis izdevīgs ne tikai publikas, bet arī katras varas lietošanai. Ja vien tā spēj būt pietiekami dzirdīga.

A.O.-K.: - Operete, no vienas puses, ietver humoru, satīru, bieži politisko satīru, kas var būt labs ierocis politiķu rokās, no otras puses - cilvēkam vienmēr vajadzīgs kaut kas skaists, pozitīvs un estētisks. Pasaulē pietiek negāciju, perversu lietu, ļaunuma. Es vēlos, lai mūsu operetes teātris cilvēku izrauj no ikdienas rūpēm un dod kvalitatīvu, gaumīgu un eleganti smalku kultūras produktu ar pozitīvu ziņu. Lai tas ir labā nozīmē mūsdienīgs. Mums visi mākslinieki ir jauni, talantīgi, perspektīvi - viņiem jādod iespēja strādāt… Tie ir cilvēki, kurus valsts ir izskolojusi, un kuri brauc prom vai maina profesiju, jo viņiem te nav ko darīt.

- Vēstulē Saeimai un KM jūs saucat konkrētus cilvēkus, kuru talantu Latvijai zaudēt būtu nepiedodami. Ja viņi te pastāv tikai «viesizrādēs», man tas apliecina tumsonību varas attieksmē pret šiem talantiem.

A.O.-K.: - Jā, viņi brauc pa Eiropu un priecē skatītājus tur. Itālija, Francija, Austrija, bet viņi to varētu darīt arī Latvijā. Viņi brauktu atpakaļ. Un brauc… Mēs sadarbojamies ar ārzemēs dzīvojošiem latviešu māksliniekiem. Ar Antu Jankovsku, ar Silgu Tīrumu, ar Alisi Zinovjevu…

Jogita Strade: - Daudzi vairs nezina, kas ir operete. Viņiem šķiet - tā ir tā pati opera. Bet operete ir starpžanrs starp t.s. augsto mākslu - operu - un teātra mākslu. Tajā ir ietverti elementi gan no operas, gan teātra. To mēdz saukt par vieglo žanru. Bet teikšu tā - tas ir daudz grūtāks nekā tā dēvētais nopietnais žanrs. Dažs labs, pirms tam darbojies nopietnajā žanrā, atnāk un nespēj pavilkt… Operetē nepietiek ar to, ka spēj labi dziedāt. Jābūt brīnišķīgam aktierim, jāprot dejot, dziedāt un vēl arī jābūt lieliskai figūrai! Tev ir jābūt nevainojamam! Šeit tādi cilvēki ir atrasti. Skatos - Jautrajā atraitnē - galvenā varone tik tieviņa…

A.O.-K.: - Jā, Anta Jankovska ir profesionāla balerīna, Itālijā skolota dziedātāja.

J. S.: - Operetei bija arī savi komiķi. Uznāk uz skatuves Pirvics, Ruško, Misiņš vai vēlāk Zveja, kad pārgāja uz raksturlomām - un zāle jau gaida, zina, ka tūlīt būs. Viņi vēl nav sākuši pat runāt, bet zāle jau smejas.

- Savulaik jautāju pāris pazīstamiem komponistiem, kāpēc viņi tik reti komponē operetes. Atbilde: zini, šajā žanrā ir baigi grūti just robežu, aiz kuras nāk seklums. Operu komponējot, pats sevi velc uz augšu.

J.S.: - Tieši tā. Bet atcerieties, savā laikā tomēr bija A. Kukuvasa Nāriņa. Bija R. Paula Nāc pie puikām, Māsa Kerija

A.O.-K.: - Repertuārs ir rūpīgi jāatlasa. Ir daudz skaistu operešu, kas nekad nav skanējušas Latvijā! Ir iespēja rakstīt jaunus darbus!

- Agij, kāpēc jūs tomēr pieļaujat, ka operetei var pietikt tikai ar kādu uzticīgu mecenātu vai sponsoru? Man liekas, ka ar to stacionāram operetes teātrim ir par maz. Vajadzētu būt bāzes finansējumam no valsts.

A.O.-K.: - Mecenātu iespējas ir dažādas. Protams, jebkurā normālā valstī ir valsts muzikālais jeb operetes teātris. Latvijā ir tikai Nacionālā opera. Bet mums šobrīd ir ļoti spēcīgs mākslinieciskais potenciāls.

- To atzīst arī kultūras ministre.

A.O.-K.: - Šis ir jau piektais gads - tikai uz entuziasma pamata. No pieredzes varu teikt, ka daudz ko var izdarīt ļoti ekonomiski. Ar talantu, ar izdomu. Jābūt valsts finansējumam, lai varētu darbināt struktūru. Mecenāta ieguldījums ļaus šo skaisto ziedu kvalitatīvi aplaistīt un uzaudzēt, realizēt nopietnus mākslinieciskos mērķus un ieceres. Pārējo mēs paši varam piepelnīt klāt. Valstij vai Rīgas pašvaldībai būtu jānodrošina telpas teātrim.

- Jūs uzsverat: «Dzīvojam ļoti ekonomiski, apsveram katru pirkumu.» Esat iemācījušies iztikt kā ceļojošais teātris. Bet, ja būtu bāze, tad ekonomiskums kļūtu daudz efektīvāks. Tad arī potenciālie mecenāti varētu vairoties? Vai ne?

A.O.-K.: - Jā, protams! Ceļojošā operete - tas nav normāli. Jebkuras lietas ir vieglāk izdarīt kopā. Katrs kaut ko iegulda. Valsts iegulda, jo Kultūras ministrija saprot, ka operetes teātris ir vajadzīgs. Un - iegulda mecenāts, kurš mīl opereti, Latvijas kultūru. Savukārt mēs darām visu, kas mūsu spēkos, lai tas būtu spoži, lai tas būtu augstvērtīgi. Viss notiks ar lielu pievienoto vērtību!

- Vai esat rēķinājušas, cik liela dotācija mēnesī jums būtu nepieciešama?

A.O.-K.: - Latvijas teātru dotācijas ir 800-16 000 eiro gadā. Mums būtu nepieciešami 200 tūkstoši eiro. Tad varētu atļauties divus jauniestudējumus.

J.S.: - Ziniet, ja dzīvē viss pēkšņi saietu šķērsām - darbs, bizness - tad diezin vai es gribētu skatīties Šekspīru. Es aizietu uz opereti ar skaistu mūziku, dejām…

A.O.-K.: - Vēsturiski pierādījies, ka operete uzplaukst tad, kad pasaulē ir vislielākās grūtības. Šobrīd pasaulē operete atdzimst. Kāpēc lai tā neatdzimtu Latvijā?

J.S.: - Tagad esam ES. Nav nevienas ES galvaspilsētas, kurā nebūtu operetes teātra. Dažās ir pat vairāki. Kāpēc atpaliekam no Eiropas?

A.O.-K.: - Šajā ziņā Rīga izskatās kā Baltijas province. Sāp sirds, to sakot. Igaunijā plāno būvēt otru operteātri, Vanemuines teātri atdot tikai operetei. Tur jau šobrīd ir pieci muzikālie teātri, kur repertuārā ir operetes. Lietuvā ir tieši tas pats.

J.S.: - Mēs Latvijā darbojamies tikai ar privātiem spēkiem un iniciatīvu… Agija cenšas, lai varētu uztaisīt izrādi, un - cepuri nost - uztaisa labi. Bet ja tas būtu profesionāls teātris ar valsts dotāciju, tad varētu stabili plānot repertuāru, pastāvētu konkursi, pastāvētu daudzi citi striķīši, ar kuriem piesaistīt nevis lētāko, bet kvalitatīvāko.

A.O.-K.: - Nopietna atlase notiek arī tagad. Labais kodols tiek arvien veidots un lolots, un ir vēl daudzi, kas vēlas sadarboties, bet mums pagaidām vēl nav viņiem lomu.

- Lai būtu labāk redzamas bāzes iespējas, raksturojiet, ko esat reāli izdarījuši bez tās.

A.O.-K.: - Profesionāla trupa, vairāk nekā 120 cilvēku, t.sk. tehniskie darbinieki, kas būtu spējīgi ražot dekorācijas, ja vien būtu darbnīca. Esam spējīgi nodrošināt savas studijas darbu jauno talantu skološanai. Ir pedagogi ar vajadzīgo profesionālo kvalifikāciju. Ir repertuārs. Pilnvērtīgi iestudētas operetes: Niko Dostāla Klīvija, Franča Lehāra Jautrā atraitne, Paula Abrahama Balle Savojā… Muzikālas izrādes bērniem. Arnes Oita - Lindgrēnes Karlsons un Arvīda Žilinska - Bleitonas Paukojam šmaukojam… Varu apgalvot, ka ir jau izveidojušās divas trupas. Viena - operetes, otra - izrāžu bērniem trupa. Katrai sava specifika, bet - tie visi ir jauni, aizrautīgi un profesionāli dziedātāji. Ir noorganizēti divi starptautiski operetes festivāli - 2015. un 2017. gadā Ikšķilē, kas paredzami kā tradīcija. Katra gada nogalē notiek Operetes Jaungada koncerti, kuros vēlos Latvijā iedzīvināt Vīnes tradīciju ar Johana Štrausa svētku sajūtu radošo mūziku. Protams, dažādas koncertprogrammas. 25. martā VEF Kultūras pilī Rīgas notiks pirmizrāde koncertuzvedumam Lai sasaucamies, lai dziedam!, kas ietver būtībā mūsu topošā teātra repertuāra spektru - operetes, mūziklus, kino, teātra mūziku. Šoreiz - tikai latviešu komponisti.

- Ja būtu telpas ar orķestra bedri, jūs varētu teju vai uzreiz būt pilnvērtīgs teātris?

A.O.-K.: - Jā! Saprotiet, telpas ir milzīga lieta. Tā ir mūsu iespēja profesionāli strādāt. Ja kādu interesē, varu pastāstīt, ko nozīmē, ja tev dekorācijas, kas vedamas ar lielo fūri, vienai izrādei ir vienā vietā, citai izrādei citā vietā. Dažkārt tās sajūk ar kāda cita mantām, un tad pirms katras izrādes jāsūta cilvēki sakrāmēt, pārkrāmēt, apskatīties, vai frizieru kastes ir atrodamas u.tml. Kas ir ar kostīmiem, kādā stāvoklī tie ir, kā glabāti?… Šajos gados esmu izveidojusi zināmu rekvizītu, kostīmu bāzi, jo sākumā nebija pilnīgi nekā. Bet telpām ir jābūt pieejamām cik un kad vajag. Jebkurš speciālists saprot, cik svarīga nozīme ir ikdienas darbam. Ir jānodrošina ikdienas darba process! Dažkārt jokoju, ka strādājam kara laika apstākļos. Bet mani kolēģi vienmēr izdara maksimālo. Vienkārši tāpēc, ka šis teātris Latvijai ir vajadzīgs. Un es esmu lepna par saviem kolēģiem, es esmu lepna par to, ka visa komanda izdara maksimālo no sirds.

- Vai Rīgā maz ir telpas Operetes teātrim?

A.O.-K.: - Atjaunotā VEF Kultūras pils būtu tāda vieta - ej iekšā un strādā! Ja mums ļautu, tā būtu vieta, kur nebūtu nekas ne jāpieliek, ne jānoņem. Mēs šogad jau esam par to pārliecinājušies, varam draudzīgi satilpt arī orķestra bedrē. Ir arī citi varianti, pārbūvējami, pielāgojami.

J.S.: - Savulaik primadonnas bija ar konservatorijas vokālo izglītību - Aina Bajāre, Inta Spanovska, Astra Krēsliņa, Jēkabs Krēsliņš. Arī tagad šeit dzied vokālisti, kurus Mūzikas akadēmija maz trenē aktiermākslā. Jābūt gatavam ar dažiem mēģinājumiem. Bet savulaik Kārlis Pamše teica: «Mīļum, tu šito vietu neuztaisīji, kā vajag, pamēģini vēlreiz…» Tā neskaitāmas reizes katru dienu. Un atceros, cik ļoti man patika vērot, kā Janīna Pankrate dresēja dejotājus.

A.O.-K.: - Mūsu teātra kolektīvā vispār nav cilvēku bez atbilstošas profesionālās izglītības. Mums ir intensīvs mēģinājumu process divus mēnešus pirms katras pirmizrādes. Un trīs četri mēģinājumi ar orķestri. Ne vairāk. Tikai četri skatuves mēģinājumi. Nevienā teātrī nav tik maz skatuves mēģinājumu. Bet ar pieejamajiem resursiem vairāk nodrošināt nav iespējams.

Valsts teātrī režisoram ir asistenti, palīgmehānismi. Pie mums režisoram ir jāizdara neiespējamais. Jānis Kaijaks, Gundars Silakaktiņš, Valdis Lūriņš, Alberts Kivlenieks izdara.

J.S.: - Jautrā atraitne VEF - pārpildīta, Balle Savojā - pārpildīta. Visdažādākā vecuma publika. Un tāpat arī iepriekš - Ziemeļblāzmā, visur, kur izrādes ceļojušas pa Latviju. Jauniem cilvēkiem arī ir interese. Mums ir ļoti labs diriģents, kurš ir veidojies un izaudzis Operetes teātrī - J. Kaijaka skolnieks Guntars Bernāts. Opernieks orķestra priekšā būtu kas cits. Viņš, kā mēs sakām, nejustu drēbi. Maestro Kaijaks ir minējis, ka operetes mūziķi ir elastīgāki. Tas ir grūts žanrs. Visi to nevar. Un Agija apbrīnojami jūt opereti.

Viens gan jāsaka - Ziemeļblāzma nederēs. Ja tur atradīsies Operetes teātris, tas stāvēs pustukšs. Cilvēki tomēr no dabas ir kūtri un nebrauks tik tālu no centra.

A.O.-K.: - Es piekrītu. Tomēr cilvēki piecus gadus ir braukuši uz Ziemeļblāzmu. Tas ir vienkārši apbrīnojami. Tādas slāpes pēc operetes. Tomēr daudzi zvana un jautā - kāpēc jūs esat tik tālu? Turklāt Ziemeļblāzma ir deju zāle. Tā nav teātra zāle. No šī gada februāra mēs Rīgā uzstājamies VEF Kultūras pilī. Decembrī koncertā izmēģinājām arī Ziedoņa zāli Nacionālajā bibliotēkā.

- Secinājums - jūsu sirdsbalss darbam pagaidām atbalsta nav.

A.O.-K.: - Katru gadu es sāku no nekā. Es nezinu, ko varēšu nodrošināt. Šobrīd mēs sēžam šeit, bijušā Mākslas darbinieku nama telpās. Pagājušajā gadā, jau trešo gadu piedaloties Kultūrkapitāla fonda konkursā, mēs pirmo reizi saņēmām 7000 eiro administratīvajiem izdevumiem - telpām, degvielai, papīram, algām u.c. administratīvajiem izdevumiem 2017. gadā. Pirms tā mums Rīgā nebija ne kaktiņa. Bija viena 13 kvadrātmetru telpa Teātra darbinieku savienībā. Pagājušogad es saņēmu šo summu un noīrēju biroja telpas. Bet šogad - atbalsts vairs nav piešķirts. Iesniedzu biezu projektu par padarīto un plānoto, bet administratīvajiem izdevumiem - ne centa. Strādā kā gribi.

Esmu sākusi parakstu vākšanu iniciatīvas vēstulei par Operetes teātra atjaunošanu, kura tiks iesniegta Saeimā. Aicinu visus, kas vēlas Latvijai atgūt Operetes teātri, to parakstīt. To var izdarīt gan portālā manabalss.lv, gan piezvanot mums pa tālruni 25123145 un atnākot parakstīt uz biroju, gan paraksta lapu izdrukājot no Latvijas Operetes fonda Facebook, vai Draugiem lapas, vai www.operetesfonds.lv un atsūtot pa pastu uz mūsu biroju Vaļņu ielā 9, Rīgā. E-pasta adrese informācijai operetesfonds@gmail.com.

Mūsu virsuzdevums ir - atjaunot Operetes teātri. Atjaunot šī žanra tradīciju Latvijā. Operetes teātris taču būtu skaista dāvana Latvijai 100. dzimšanas dienā? Paliekoša un ilglaicīga dāvana! Un mums ir spēcīgs potenciāls, lai to spētu nodrošināt!