SIMTGADI GAIDOT/OGRE
No pirmajiem Dziesmu svētkiem līdz mūsdienām
Suntažu pagasts Ogres novadā jau izsenis ir zināms kā kultūras tradīcijām bagāta vieta. Tajā jau 1871. gadā dibināts koris, kurš piedalījies visos Dziesmu svētkos un to darīs arī šogad. Simtgades lielajā notikumā dziedās arī folkloras kopa Saule, dancos vidējās paaudzes deju kolektīvs Sunta, jauniešu - Spāre un senioru - Suncele.
Kas iezīmīgi - visiem nosaukums sākas ar burtu s.
Tādi ir arī citiem kolektīviem, kas gan Dziesmu un deju svētkos nepiedalās, tomēr pagasta kultūras un atpūtas dzīvi iekrāso ar saviem akcentiem. Te ir gan sieviešu ansamblis Svīre, gan lietišķās mākslas studija Spole, gan amatierteātris Sauja, adītāju un tamborētāju kopa Spanga un pērļošanas kopa Stiklenes, veselības veicināšanas grupa Stīga un flamenko deju grupa Spārni, stāsta kultūras nama vadītāja Dzidra Sproģe, kura ne tikai vada pagasta kultūras dzīvi, bet ir arī ilggadēja kora Suntaži dalībniece.
Pat pieci kori
Par kora dzīvi ir izdots buklets ar bagātīgu fotomateriālu klāstu. Par pirmsākumiem gan ir tikai mutiskas liecības, ka pirmā pulcēšanās uz kopēju sadziedāšanos notikusi 1871. gada oktobrī. Vienubrīd Suntažu pagastā bijuši pat pieci kori, kas apvienojušies un devušies uz Dziesmu svētkiem kā viens liels pulks. Pirmā bilde, kas rāda kora dalībniekus, ir pagājušā gadsimta 20. gados, kad par tā diriģentu kļuvis Suntažu pamatskolas pārzinis Arturs Āķis, kurš kora jubilejas koncertā 1981. gadā vēl mundri diriģējis 93 gadu vecumā. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā mēģinājumi notikuši Biedrības mājā svētdienās pulksten 14. Uz mēģinājumiem ļaudis braukuši ar zirgiem pat no 15 kilometru attāluma. Koris ne tikai piedalījies Dziesmu svētkos, bet iestudējis arī operetes un dziedājis teātra uzvedumos. Otrais pasaules karš pārtraucis kora darbību, un tā atjaunota 1961. gadā, par ko jāpateicas vidusskolas kultūras darba organizatorei Vilmai Millerei, kura iedibinājusi tradīciju Suntažos rīkot mazos dziesmu svētkus. Tas tiešām bijis īsts kultūras dzīves atmodas laiks, jo tika nodibināti gan deju kolektīvi, gan pūtēju orķestris, gan estrādes ansamblis.
DZIED UN DEJO. Helga Elksne (vidū) un Dzidra Sproģe ir ilggadējo koristu vidū, bet Aiga Jermaka vada jauniešu deju kolektīvu Spāre / Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency
Dzidra Sproģe sākusi dziedāt 1979. gadā, un viņa ar sevišķu sirsnību atceras 1980. gadu, kad Suntažus sākuši «stūrēt» Romāns un Andrejs Vanagi. Tikpat košu noti kora radošajā dzīvē atstājis Juris Rijnieks, kurš par diriģentu te kļuvis 1992. gadā. Viņš ir arī autors dziesmai, kas veltīta Suntažiem, ar piedziedājumu: «Ai, Sun-, Sun-, Sun, Suntaži.» Ar Juri Rijnieku dziedāts Latviešu biedrības Zelta zālē un sagaidīta kora 125. jubileja. Šobrīd dziedātājus vada Andis Klučnieks un kormeistare Sandra Trasūne. Koris, kurā šobrīd dzied 34 sievas un vīri, stabili turas pirmajā grupā.
Īpašie akcenti
No savas garās dziedāšanas vēstures Dzidra Sproģe kā spilgtākos akcentus atceras Atmodas laika Vispasaules latviešu dziedāšanas svētkus - 1990. gadā. Tie palikuši atmiņā kā īpaši emocionāli, jo asaras no aizkustinājuma ik pa brīdim sariesušās acīs. Tāds pacēlums bijis - gan dziedot, gan vienkārši esot visiem kopā. Pavisam cits noskaņojums, nekā tas bijis 1985. gada svētkos, kad pa ejām nākuši lejā padomju armijnieki ar plintēm, skandēta Uzvaras diena un bijusi sajūta - nu gan ir cauri! Vienīgais gaismas stariņš tajā tumsā bijusi Gaismas pils, kas bija izņemta no repertuāra, bet ko kopkoris «izplēsis», pieprasot to dziedāt. Haralds Mednis vienīgais uzdrošinājies stāties kopkorim priekšā, jo citi lielie grandi baidījušies par savu ādu.
Vēl griboties atzīmēt Rīgas 800. jubileju - tā izcēlusies ar fantastisku un ļoti labi organizētu koncertu. Jo jāatzīst: lai cik brīnišķīgi nebūtu Dziesmu svētki, ķeroties pie sirds, ka lauku kori, kas mēģinājumos ir vienmēr estrādē, koncertos tiek nobīdīti no savām vietām un aizstumti teju vai ārpus estrādes, jo, lūk, sanāk tie, kas mēģinājumos nepiedalās vai turpat zaļumos dzer alu. «Divus pēdējos svētkus esmu kā pirmais alts dziedājusi teju zaļajā zonā, tāpēc pat apsvēru domu šogad koncertā nemaz nepiedalīties. Tas tiešām ir apvainojums - četrus gadus gatavojamies, bet noslēguma koncertā tā tiekam atbīdīti, ka pat diriģentu neredzam,» ar rūgtumu konstatē Dzidra Sproģe, uzsverot, ka tādu kļūdu vairs svētku rīkotājiem nevajadzētu pieļaut. Viņas kora kolēģe Helga Elksne piebilst, ka šogad vismaz esot zināma rinda, kur būs jāstāv. Viņa korī dzied vēl ilgāk nekā Dzidra, un nav bijis viegli savienot darbu kolhozā un savā lauku saimniecībā ar mēģinājumiem un koncertiem. Jo mēģinājumi pirmdienās sākas septiņos vakarā, bet beidzas desmitos, bet, kad tuvojas koncerti vai skates, tad vēl citas dienas nākas pieķert klāt. Ir gan bijuši vājuma brīži, kad licies - nu gan pietiek, vairs neiešu! Taču tad sarosoties pienākuma apziņa - kā tad tā? Neies? Jāiet!
Zelta fonds un jaunieši
Prieks, ka korī ir ne tikai vidējās un vecākās paaudzes ļaudis, kam dziesmu gars tuvs, bet arī jaunieši. Nesen pievienojušies divi gados jauni puiši, no kuriem viens vēl mācās vidusskolā. Joprojām ierindā ir arī Jānis Ķaune, ko Dzidra ar Helgu mīlīgi nodēvē par Ķaunīti. Nu jau 85 gadi, bet vēl dzied. Nevarot pat iedomāties nevienu kora pasākumu vai izbraucienu bez viņa un viņa portfelīša, kurā vienmēr ir paslēpts kāds gardums un, ko tur liegties, arī kas stiprāks. Patiesībā zelta fondā esot kādi pieci koristi.
Vaicājot par repertuāru, abas atzīst, ka ir gan jaukas dziesmas, pie kurām sirdi piesiet, taču par dažām gan varot teikt - ne melodijas, ne vārdu. Nevis dziedi, bet mokies, jo tas radošais lidojums dažam komponistam esot tik augsts, ka koristiem to nenoķert. Cik dziesmu līdz šim ir kora pūrā sakrātas? Vai! Griboties atbildēt ar tautasdziesmas rindu: «Kas var dziesmas izdziedāt...» Taču no pēdējā krājuma sirdij tuvas esot latviešu kino mūzikas koncertos izpildītās.
Uz koru nākotni gan skats neesot ļoti optimistisks. «Ja neveidosies savādāka politika attiecībā pret laukiem, tad uzturēt amatierkolektīvus pašvaldības nevarēs. Pagastos tautas māksla palēnām izdzisīs - it īpaši kori. Jau tagad noturēt tos nav viegli, it īpaši vīru balsis ir teju zelta vērtē. Jo sievietes tomēr ir aktīvākās - tas attiecas arī uz citiem kolektīviem,» rezumē Dzidra Sproģe.
*
Mākslas studija "Saiva": tradīcijas un jaunrade vienuviet
Ogres novada kultūras centra lietišķās mākslas studija Saiva, kas nu jau tuvojas savam sestajam gadu desmitam, arī ir ceļā uz dziesmu un deju svētkiem - tās dalībnieču veikums būs skatāms lielajā tautas lietišķās mākslas izstādē.
26 ekspertu atlasīti darinājumi, taču to, protams, ir daudz vairāk, un arī tagad studijas stellēs top jauni audekli.
Lielajai izstādei studija gatavojas jau kopš iepriekšējiem svētkiem, tāpēc tās pūrā tiek salocīts veselas piecgades veikums: segas, galdauti, lakati, svārki, dvieļi, jostas... Ne tikai tradicionālajā manierē gatavoti, bet arī jaunrade, kas ieņem arvien nozīmīgāku vietu audēju radošajās izpausmēs. Ir, protams, kritēriji, kas ir jāievēro jebkurā gadījumā - aušanas tehnikas izvēle, materiāla sagatavošana, kompozīcijas izveide, darba kvalitāte, taču daudz ir arī subjektīva, stāsta studijas vadītāja Santa Grīnberga, kas ir Saivas «virskuratore» jau septīto gadu. Īpaša studijas kolekcija netiekot veidota, ar saviem darbiem katrs rīkojoties pēc saviem ieskatiem - saglabā sev vai atdāvina. Vai katrai ir arī savs tautastērps? Ir gan, īpaši interese par tiem uzvilnījusi, atsaucoties akcijai Katram savu tautastērpu. Daudzas darinājušas kādu tā sastāvdaļu - ja ne pašām, tad draugiem vai radiem. Arī pašai esot ne tikai viens, bet divi. Vienu savulaik viņai uzaudusi mamma, otru - Lielvārdes sarafānu - pati. Pērn, dodoties uz izstādi Tukumā, ogrēnietes vedušas vairāk nekā 70 darbu, un to klāstā bijušas 30 jostas, pārējie - brunči, gan no dažādiem materiāliem, gan dažādos stilos tapuši. Šogad Ogrē jūnijā - jūlijā tiks veidota līdzīga izstāde, liekot akcentu arī uz tautastērpu.
LIELVĀRDES JOSTA jau gatava, gan tapusi ne Santas, bet citas studijas dalībnieces rokām / Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency
Studijā regulāri darbojas ap 30 sievas, lielākoties vidējā un vecākā gada gājuma. Jo jaunībā reti kurš ieinteresējas par aušanu, tā parādās vēlāk. Kas uzrunājis viņu? Varbūt tas, ka pabeigusi Rīgas dizaina mākslas vidusskolas rokdarbu nodaļu, devis savu artavu. Taču patiesībā studijā viņa esot teju vai uzaugusi, jo mamma savulaik bijusi čakla audēja un ņēmusi savas trīs meitas līdzi, arī Santu. Tolaik gan viņai neesot šķitis, ka jel kad tā nopietnāk sēdīsies pie stellēm, vēl mazāk - ka vadīs šo studiju. Jā, jau pusaudžu gados iemācījusies tajās darboties, taču ne ar domu, ka tas varētu būt visam mūžam. Ar ko sākusi? Ar Lielvārdes jostām, un ilgu laiku pārsvarā audusi tikai jostas. Pēc tam tikai sākusi lūkoties citā virzienā. Vai uz tradīcijās tapušu tautastērpu? Patiesībā ne viņa, ne citas studijā tik ļoti uz tradicionālo nekoncentrējoties. Viņai reizēm šķiet tas mazliet aiz matiem pievilkts. Jo - vai tad nu tik strikti varot novilkt: tas nācis no tā novada, bet tas - lūk, nekādā ziņā nevar būt no tā paša. Cilvēki taču visos laikos mainīja dzīvesvietu dažādu apsvērumu dēļ, pūrs gāja līdzi. Kaut kas nonēsājās ātrāk, kaut kas - lēnāk. Cilvēki taču nedomāja - ak, nu šī josta nesader ar mana novada ģērbu, nekādā ziņā to nelikšu pie savējā. Šķiet, ka tas nācis krietni vēlākos laikos, kad to visu sāka šķirot un likt pa plauktiņiem. Tāpēc savām audējām, kad viņas prasot - vai tā drīkst, atbildot: ja tas patīk un jūties labi, kāpēc ne? Viņai patīk, ka pašaustas drēbes tiek nēsātas ikdienā - piemēram, šalle pie mēteļa, josta pie garajiem svārkiem. Pat vairāk nekā pēc visiem kanoniem austi brunči, kuri tikpat kā netiek valkāti. Rāmji tomēr ierobežo.
TOP GALDAUTS. Aušana Saivas vadītājai Santai Grīnbergai ir kā meditācija - to darot, problēmas atkāpjas otrajā plānā: ir tikai viņa un audekls / Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency
Kas top šobrīd? Galdauts. Aust nepavisam nav grūti, tas viņai esot kā saldais ēdiens - gluži kā meditācija, kas ļauj atslēgties no visām ligām un kreņķiem. Grūtākais ir materiālu izvēle un sagatavošana, gana laikietilpīga ir arī velku uzlikšana uz metamajiem stāviem: katrs diegs ir jāiever nītī. Jo vairāk kārtu - jo sarežģītāk. Jāņem vērā šķieti, tehnika, piemēram, trinītis vai pubuļu drellis. Jā, matemātikas tajā visā ir daudz, taču ne tikai - krietna deva arī intuīcijas un sajūtu.
Patiesībā lielākais izaicinājums viņai esot mācīt citiem, mēģināt ieinteresēt par citām tehnikām un nebaidīties spēlēties ar krāsām.
***
Ogres novada amatierkolektīvi
Jauniešu deju kolektīvi 7
Vidējās paaudzes deju kolektīvi 8
Senioru deju kolektīvi 4
Tautas deju ansamblis Ogre
Bērnu deju kolektīvi 3
Jauktie kori 4
Senioru kori 1
Sieviešu kori 1
Jauniešu koris Impulss
Audēju kopa 1
Folkloras kopa 1
Koklētāju ansamblis 1
Pūtēju orķestri 2
Lietišķās mākslas studija 1
Vokālā grupa 1
Zēnu vokālais ansamblis 1
*
"Impulss": jauns koris jauniem ļaudīm
Ogres novada kultūras centra jauniešu koris Impulss, lai arī gados jauns - aiz muguras vien piecas vasaras, plūcis laurus dažādos konkursos. Jau dibināšanas gadā izcīnījis tiesības piedalīties XXV Dziesmu svētkos, bet pēc tam sekoja uzvara XI Starptautiskajā garīgās mūzikas konkursā Daugavpilī Sudraba zvani, Zelta diploms Pasaules koru olimpiādē un citi sasniegumi. Šobrīd tuvākais mērķis - skate 29. aprīlī un apņemšanās noturēt augstākās kategorijas kora statusu.
PIECI GADI KOPĀ. Impulsā jau no pašiem pirmsākumiem dzied Elīna Kokina, kura uz mēģinājumiem šad un tad ņem līdzi arī mazo Odriju, Juris Miezītis korim pievienojies vēlāk, bet visus kopā satur abas diriģentes Daina Čudare (pirmā no kreisās) un Gunita Bičule / Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency
Nosaukums Impulss kolektīvam, kurā dzied vairāk nekā 50 puišu un meiteņu, ir tikai pirmo gadu, jo iepriekš tas bijis Ogres novada kultūras centra jauniešu koris. Tas izveidojās no Ogres 1. vidusskolas un Ogres Valsts ģimnāzijas absolventiem, kuri bija dziedājuši abu mācību iestāžu koros un vēlējās turpināt to darīt. Jaunieši atnākuši pie diriģentēm Dainas Čudares un Gunitas Bičules ar lūgumu, lai viņas uzņemas vadīt kolektīvu. Kā atzīst abas pedagoģes: līdz šim tas nav licis vilties. Katru gadu piedaloties kādā konkursā ar labiem rezultātiem, kā viens no pēdējiem sasniegumiem - pērn Eiropas Koru olimpiādē iegūti trīs Zelta diplomi.
Kora kodols esot nostabilizējies, «kadru» mainība nav liela, un daļa te ir jau no pirmā mēģinājuma. Kolektīvā dzied arī daudzi mūzikas skolu beidzēji, un tāds ir arī Juris Miezītis. Pirms trim gadiem mūzikas skolā absolvējis pūšamo instrumentu klasi, un tad diriģente Gunita, kura vadījusi vidusskolas kori, ik pa laikam, satiekot puisi, mudinājusi viņu iesaistīties dziedāšanā. Nolēmis pamēģināt, un iepaticies. Tā jau divi gadi nodziedāti skolas korī, bet tagad klāt vēl nācis arī Impulss. Nu varot atzīt - ja ne Gunita, pats no sevis nebūtu saņēmies to darīt. «Tā jau ir, ka jauniešus vajag paurdīt, jo - kā gan viņi paši no sevis sadomās mēģināt darīt kaut ko jaunu. Jo kāds ir pirmais priekšstats - koris? Tas taču ir garlaicīgi! Bet, kad atnāk un sajūt to labo auru, saprot, ka tas taču ir forši,» pasmaida Gunita.
Elīna Kokina, kas atnākusi ar mazo Odriju, ir viena no jaunajām māmiņām, kas te dzied. Reizēm uz mēģinājumiem, kas ir divreiz nedēļā, sanākot vesels pulciņš mazuļu - uz kora piecu gadu jubileju bijuši jau 12 ņipri «dziedātāji». Starp citu, te izveidojušies arī pāri, tā ka tā ir vieta, kur var iegūt labus paziņas un pat sirdsdraugu vai draudzeni. Elīna te dzied visus piecus gadus, pa vidu gan bijis pārtraukums sakarā ar bērniņa nākšanu pasaulē. Viņu priecējot, ka te ir augstas prasības, diriģentes pamatīgi «dresējot», un to rāda arī rezultāti - tie ir labi!
Latiņu noturēt un celt uz augšu ir liels izaicinājums, saka Gunita. Jauniešu korim ir arī tāds pluss, ka liek pašai justies jaunai. Kora pasākumi tiek veidoti ar savu ievirzi, un tie ir ļoti interesanti un jautri. Ir pat tā, ka jaunie ļaudis tā noballējušies, ka nākamajā dienā mēģinājumā padziedāt nevar. Tā kā daudzi studē, tas atsaucas arī uz apmeklējumiem, it īpaši decembrī un janvārī, kā arī jūnijā, kad augstskolās ir sesijas laiks. Turklāt lielai daļai ir arī citas intereses, jo tie, kas ir sabiedriski aktīvi, reti kad aprobežojas ar ko vienu. Nezinot, kā būs šajos svētkos, jo arī te daži darbojas vēl kādā kolektīvā. «Tas nav taisnīgi, ka neļaus, piemēram, dziedāt tam, kurš te nācis uz katru mēģinājumu, tāpēc vien, ka viņš piedalās vēl citur,» uzskata Gunita. Arī Elīna pievienojas viņai, norādot, ka tas ir netaisnīgi pret tiem, kas tiešām nāk regulāri, bet nevis atskrien tikai uz koncertiem. Tā bijis arī noslēguma koncertā Mežaparkā. «Tu mēģinājumos jau esi «iedzīvojies» savā vietā, sadziedājies ar blakus stāvošajiem. Bet, skat, koncertā - ierodas vesels pulks jaunpienācēju!» Patlaban notiek intensīva gatavošanās skatei, kas ogrēniešiem ir pašiem pēdējiem valstī. Reģions, kurā ir arī Impulss, ir liels, un arī koru daudz. Iepriekšējā reizē dziedājuši teju pēdējie - pašā vakarā ap pulksten 22.
