Tukuma muzikālā vizītkarte – pūtēju orķestris
Pūtēju orķestris Tukums ir viena no Tukuma novada spilgtākajām vizītkartēm. Par tā dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1945./46. gads.
Diriģenti laika gaitā mainījušies, bet kopš 2001. gada orķestra vadību uzņēmies Māris Rozenbergs, kurš šajā amatā ir arī šobrīd.
Un jauno mūziķu kalve kolektīvā joprojām ir Tukuma Mūzikas skola.
Uz Dziesmu svētkiem kopā ar diriģentu dosies 56 mūziķi, kas orķestrī ir dažādu vecumu - sākot no desmit (rekords esot astoņi) gadiem un uz augšu - līdz pat 70. Pamatā gan te spēlē jauni ļaudis - Tukuma Mūzikas skolas audzēkņi, vien daži «onkuļi», smej M. Rozenbergs, piebilstot, ka tam ir arī savi plusi, jo skolēni ir vieglāk vadāmi nekā pieaugušie, it īpaši «lielie mākslinieki». Līdz šim orķestrim izdevies noturēties līmenī - stabila vieta trešajā grupā un skatēs - ja ne pirmajās vietās, tad otrajās un trešajās gan. Ir gūtas arī pirmās vietas, taču tad bijusi iespēja katru instrumentu grupu atsevišķi «padresēt». Diemžēl šobrīd ne tikai viņam, bet arī pašiem skolēniem vairs nav tik daudz laika mēģināt - ir gan citas stundas, gan citi kolektīvi, piemēram, daļa spēlē saksofona vai klarnešu ansamblī (tāda nav citās mūzikas skolās). Tuvākais notikums, kam gatavojas tukumnieki, ir pūtēju orķestru skate Ogrē 10. martā. Ja tajā nostartēs veiksmīgi, 2. jūnijā būs jārāda sava māka finālā. Par to noteikti cīnīšoties. «Uzskatu arī, ka varam sasniegt ceturto grupu (pavisam ir piecas) - tas repertuārs mums ir pa spēkam,» teic diriģents.
Pats M. Rozenbergs lielajā orķestrī sācis spēlēt, kad bijis 14 gadus vecs. Visu šo laiku palicis uzticīgs trompetei. Kad beidzis Mūzikas akadēmiju pirms desmit gadiem - skolas direktore iedāvinājusi labu profesionālo instrumentu, kas uzticami kalpojot visās mūziķa gaitās. Atminoties tos laikus, kad pats bijis skolnieks, varot teikt, ka tolaik visus gatavoja kā solistus - ar savu izteiksmi un «seju». Tagad jaunie visu it kā varot nospēlēt, bet pietrūkst individuālā skanējuma. (Šajā ziņā esot prieks par Jāni Porieti Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī - beidzot esot īsta pirmā trompete.) Mācot savus audzēkņus, viņš ņem palīgā arī runas vai kora mākslu - jo modulēt balsi var dažādi, arī instrumentam var likt runāt dažādos diapazonos. Mudinot ieklausīties, sajust, nevis tikai bliezt. Taču, gatavojot repertuāru Dziesmu svētkiem, kurā ir 13 skaņdarbi, nākoties atzīt, ka dažs labs gabals ir tieši bliežams. «Kopumā gana sarežģīts darbs - skat, man te ir trīs bemoli, bet citiem - pat pieci. Ja otrajā klasē jāzina līdz divām zīmēm, tad piektajā klasē - piecas, beidzot pamatskolu - visas. Tas gan ir viegli, jo būtībā nav lielas atšķirības - četras vai septiņas,» izvēles skaņdarbu komentē diriģents, rādīdams notis, kuras nule kopā ar Reini, kurš mācās Mūzikas skolas piektajā klasē, izspēlējis. Repertuārā būšot tikai latviešu autoru skaņdarbi, Tukumam obligātajā listē ir Jura Karlsona sacerējums, kas skanot gluži kā kora dziesma, otrs - Pētera Butāna Kovboja sapnis, kā arī, protams, Raimonds Pauls. Jā, notis it kā visiem ir vienas, bet tas, kā to «noformē» diriģents, var būt gana atšķirīgi. Arī pats par to pārliecinājies, klausoties, kā dažādu kolēģu izpildījumā skan viens un tas pats skaņdarbs.
Kad vaicāju Reinim, vai pēc stundām parastajā skolā gribas nākt vēl arī uz šejieni, viņš tikai pagroza plecus, un diriģents atbild zēna vietā - skaidrs, ka negribas. Taču ir jau arī patīkamais - piemēram, festivāli, kas ir tā labā piedeva pie ikdienas rutīnas darba. Arī pašam diriģentam slodze nav nekāda mazā - no pulksten 12.30 līdz 21 nāk audzēkņi. Ne tikai Tukumā, bet arī Jūrmalā, kur māca piecas pūšamo instrumentu grupas. Turklāt - sestdienās arī. Orķestra mēģinājumi bērniem ir trešdienās, bet visiem kopā - piektdienās. Tāds nu esot viņa liktenis - mācīt bērnus muzicēt. Taču patiesībā tā ir ļoti laba lieta - gan redzesloka paplašināšanai, gan domāšanas uzfrišināšanai, gan stājas uzlabošanai. Jo kā tad ne - līdzko sagriezīsies šķībs un greizs, instruments neskanēs. Kādreiz Mūzikas skolas bērni arī piedalījušies defilēšanā - tad, kad «mēs aizgājām pa spici finālā».
Interesanti arī, ka spēlēšana neaizmirstas - pat tādi, kas nav muzicējuši desmit gadus, atnāk, un - aiziet! Starp citu, trompeti spēlē arī viņa dēls. Te arī citiem ir līdzīga paaudžu pārmantojamība. Ir pat tā bijis, ka vecākiem un brāļiem uz mēģinājumu atnāk līdzi mazais brālis, kurš braukā ar mašīnīti starp rindām, bet pēc dažiem gadiem - skat, jau ir orķestra rindās ar klarneti rokās.