Gints Grāvelis. Ir jāsāk ar sevi
«Es esmu optimists un gribu tāds būt. Protams, arī man kādreiz uznāk reizītes, kad gribas domāt citādāk un citādāk skatīties uz lietām, jo liekas: nu, kāpēc tā, pasaulē tomēr nav taisnības... Bet tad ir vērtīgi pajautāt sev, ko pats esmu darījis, lai vismaz sajūtu līmenī pašam kaut kas būtu citādāk. Jā, ir jāsāk ar sevi,» sapratis Dailes teātra aktieris Gints Grāvelis.
Viņam pirmdien, 12. februārī, pulksten 19 Baložu pilsētas kultūras namā pirmizrāde - komēdija Optimists, ko Pannas teātrī iestudējis režisors Juris Rijnieks.
To, kā kulties pa dzīvi, izkuļoties un paliekot optimistam, zina jaunās izrādes autors dramaturgs Uģis Segliņš, ar ko režisors Juris Rijnieks sadarbojies jau agrāk - stand-up izrādē Līgavainis (2012) ar Dailes teātra aktieri Lauri Dzelzīti titullomā. Uģa Segliņa jaunā komēdija stāsta par jauniem apvāršņiem šķietamos strupceļos, par mūsu nenovērtētajām iespējām, kad viss jāsāk no gala. Pat nevis no gala, bet vienkārši jāsāk. Īpaši tad, ja jāatrod darbs. Īpaši tad, ja tev tuvojas 40 gadu. Un īpaši tad, ja tu vēl nekad neesi strādājis.
No 12. februāra jaunā stand-up izrāde, kas tiek pieteikta kā «īsta pamācība, kā dzīvot labāk», tiks spēlēta daudzos Latvijas kultūras centros - Mārupē (18. februārī), Siguldā (20. februārī), Limbažos (27. februārī), Jēkabpilī (7. martā), Skrundā (9. martā).
Katram ir kāda sāpīte
«Tas ir stāsts par vīrieša ideālo pasauli, kurā viņš jūtas ērti un komfortabli, kurā ir tikai viņam vien saprotamas lietas, kuras viņš nevar un negrib mainīt. Un tajā pašā laikā tas ir stāsts par izvēli, par piedāvāto iespēju un par to, kā savijas kopā «pasaulīgais un pārpasaulīgais» - par dažādām situācijām, kurās nonākam un nevaram vai neprotam, vai negribam rīkoties citādāk,» stāsta Gints Grāvelis. Viņš apgalvo: kaut kādā ziņā tas noteikti ir stāsts arī par viņu pašu, jo katrā lomā gribas ielikt daļiņu no sevis. Vienīgi Optimists no viņa neprasa rakties pa dvēseles dziļumiem.
Taujāts, kas viņam ikdienā palīdz saglabāt optimismu, aktieris aizdomājas: «Apzināti kultivējot optimismu, esot tikai priecīgs, smaidīgs un laimīgs, tu vienā brīdī vari palikt par klaunu. Jā, kādu laiku tas varbūt ir labi, jo tādējādi vairojas pozitīvais, bet - mēs jau visi esam cilvēki, un katram ir kāds pārdzīvojums, kāda sāpīte. Un tajā pašā laikā ir vieglāk un kļūst foršāk, ja tu spēj godīgi paanalizēt sevi un izdarīt pareizos secinājumus, kādas sekas atstāj tavas darbības vai - gluži otrādi - bezdarbības.» Gints atzīstas, ka vairākas reizes ir kāpis uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, un pats brīnījies, kāpēc notiek tā, kā notiek. «Acīmredzot ir kādas situācijas, par kurām nepiedomāju, ļaujos pārāk vieglprātīgi, ar attieksmi «gan jau». Bet, izdarot pareizos secinājumus, arī dzīve sakārtojas.»
Drusku pavēdinājis galvu
Cik sakārtota šobrīd ir aktiera radošā dzīve teātrī? «Man bija mierīgāks sezonas sākums, varēju vairāk pabūt pats ar sevi, saviem mīļajiem. Un, kad metos iekšā darba dunā - izrādes Jeruzaleme mēģinājumu procesā, bija sajūta, ka esmu drusku pavēdinājis galvu. Kādu laiku nebiju lasījis citu tekstus un nebiju domājis, kā to parādīt uz skatuves. Man bija laiks padomāt par sevi, saprast, kāds es pats esmu. Un tas ļāva iegūt lielāku mieru. Īstenībā, tieši pagājusī vasara tādā ziņā izvērtās baigi laba - visādi notikumi, kas saistīti ar profesiju, nenotika līdz galam, un es daudz domāju, kāpēc. Un sapratu, ka nepamatota gruzīšanās cilvēku padara par donkihotu, kurš viens cīnās ar vējdzirnavām. Varbūt vienkārši ir jāizkāpj no savas komforta zonas un jāmēģina saprast, ka var būt arī citādāk, jo - ir lietas, kas vienkārši tā notiek, jo dzīvē tā iekārtots. Par to esmu runājis arī ar savu dēliņu - ka nebūs vienmēr tā, kā viņš izdomās un gribēs. Piemēram, šodien ir ceturtdiena, un vai mēs varam neiet uz skolu? Nē, nevaram, nav tāda varianta. Ir lietas, kas vienkārši jāpieņem, ka tā tas ir.»
Gints atzīstas, ka viņš cenšas, ļoti cenšas mainīties. Daudz pie tā domā, un pašam šķiet, ka arī ir palicis mierīgāks. Un nevis tāpēc, ka «baterijas beigušās». «Man jau sen vairs nav divdesmit pieci, un - kā tas arī izskatītos, ja es tagad trakotu kā kādreiz? Tas ir viens. Otrs - ir forši, ka tā notiek. Jo piedāvājums jau nav mainījies, ir mainījušās prioritātes, un, godīgi izvērtējis savas rīcības atstātās sekas, esmu ieguvis vērtīgas atziņas.»
Rūķis, ģitāra un teikvondo
Aktieris stāsta, ka viņam ar dēlu Krišu (8) jau ir «veču sarunas», un abi bieži pārrunā jautājumus par gribu-negribu. «Skaidrs, ka tu nevari mācīt vienu un pats darīt ko citu, jo viņš ir spogulītis, kurā vēlāk atspoguļosies visas manas štellītes. Viņš ir kā maziņš sūklītis, kurš lēnām veras vaļā un no savējiem ņem pretī visu, ko redz un dzird. Un tikai mēs varam palīdzēt izžmiegt ārā lieko un atstāt svarīgo un vajadzīgo. Un, ja es kā tētis varētu būt piemērs, tas jau būtu ideālais variants.»
Arī Krišs, līdzīgi kā tētis, jau spēlējis teātri, tikai bijis diezgan sašutis, ka viņam iedalīta piektā rūķa loma. Viņš gribēja būt pirmais. «Visi mēs kaut kādā ziņā gribam būt pirmie, bet, parunājoties ar dēlu, noskaidrojām, ka viņš nebija iemācījies visus dzejoļus. Tā nonācām pie secinājuma, ka viss ir jānopelna, nevar tā vienkārši gribēt. Man ir interesanti sekot līdzi viņa aktivitātēm, tas arī man pašam liek ļoti daudz domāt.»
Ģitāru gan mazais Krišs jau spēlējot daudz labāk par tēti, kurš, kā pats saka, labākajā gadījumā māk pārlikt akordus. «Viņam bija seši gadi, kad viņš paziņoja, ka grib spēlēt ģitāru. Ļoti labi! Sagādājām ģitārīti, turklāt sakrita tā, ka reizi nedēļā uz skolu nāca ģitārspēles skolotājs. Jau otro gadu viņš cītīgi mācās, un nu ir tas mirklis, kad skolotājs saka, ka gribētu viņu ņemt uz konkursu, jo savā vecumā esot gana tehnisks čalis, pirksti labi strādā. Tad nu pagājušajos Ziemassvētkos Salatētis atnesa elektrisko ģitāru un mazu kompīti-pastiprinātāju, un bija laiks, kad viņš pāris stundas dienā nenāca ārā no savas istabas un spēlēja. Kopš skolotājs pateica, ka būs jāpiedalās konkursā, ir otrā elpa. Es redzu, ar kādu azartu viņš atkal metas tajā iekšā, jo - ir vēl lielāka motivācija,» lepni stāsta Kriša tētis. Viņš ir priecīgs, ka dēlu interesē arī sports, jo, viņaprāt, kaut kas taču džekam ir jādara. «Kad pavisam netīšām uz skolu atnāca teikvondo skolas pārstāvji, lai iepazīstinātu ar šo sporta veidu, dēls četras dienas mani raustīja aiz krekla, lai piezvanu, ka viņš grib trenēties. Un atkal sakrita, ka pēc skolas to var paspēt, nav tālu no teātra, es varu izvadāt, sashēmot ar mēģiem un izrādēm. Tas viņam ir viss, un, ja kādreiz kāda nodarbība nenotiek vai pārceļas, ir asaras. Tik nopietni.»
Cope un medības
Aktieris stāsta, viņam «tik nopietni» ir cope un nav svarīgi, vasara vai ziema. Un kopš pērnā gada 8. marta, kad oficiāli nolicis eksāmenu, - arī medības. Gintam ir arī šaujamais, un viņš iet medībās kopā ar mednieku kolektīva Tālava vīriem. «Pilnīgi fantastisks pasākums!» viņš sajūsmināti stāsta, piebilstot, ka neviens no zvēriem vēl nav nokritis, un viņš cer, ka kādu laiku arī nekritīs. «Bet tas mirklis, kad notiek medības, man atkal ir kaut kas pilnīgi jauns! Patiesībā, ar medībām saistīts bija jau mans vectēvs, vēlāk tētis, tagad arī divi brāļi. Šomēnes arī ceturtajam bračkam gaidāms eksāmens, un, ja viņš noliks, visi būsim mednieki. Mūsu vectēvs Voldis par to būtu stāvā sajūsmā. Joprojām atceros, kā viņš, mežkungs būdams, ar parādes cepuri galvā stāvēja savā sētā, kas bija meža vidū, - Mūriņu mājās, un vīri, braukdami uz medībām, piestāja un ienāca sasveicināties. Neviens nepabrauca garām. Jā, tā medību štellīte un būšana dabā ir tāds mirklis, kas gan ļauj izlādēties, gan uzlādē. Jo nav nekā skaistāka, kā visa diena pavadīta mežā - tie nostaigātie kilometri, tas gaidīšanas brīdis un adrenalīns no tā, ka kaut kur tālumā rej suņi un kādi zvēri kaut kur skrien, un tu galvā jau iztēlojies, kā tas būs... Protams, tā nav, jo to nevar izdomāt, bet - tas ir tāds lidojums!» Gints ir absolūti pārņemts. Viņu uzlādē arī komunikācija ar «tiem večiem», kas iet medībās, - sākot ar mednieku stāstiem un beidzot ar to, kā viņi labā nozīmē paķer viens otru. «Viņi ēd kvalitatīvu pārtiku, jo - tikai to, ko nomedījuši, viņi ir pārēdušies svaigu gaisu, viņi ir pārlādēti pozitīvām emocijām. Es tiešām neesmu redzējis nevienu dusmīgu un iepīkušu mednieku,» Gints aizrautīgi stāsta.
Mājiņa uz jumta
Tikpat aizrautīgi viņš trīs dienas izstādes Balttour 2018 apmeklētājiem stāstīja par sava brāļa Uģa jauno biznesu - par iespēju atgriezties bērnības sapņu pasaulē, reizē baudot svaigu gaisu un pozitīvas emocijas. Tā ir telts (ikamper.lv), kas dažu minūšu laikā uzbūvējama uz automašīnas jumta, tādējādi jebkurā vietā, kur var iebraukt ar mašīnu, ļauj nakšņot vienmēr sausumā, nebaidoties no skudrām un čūskām. Pasaulē tas nav nekas jauns, bet tā ir jauna iespēja Latvijā.
«Bērnībā katram bija sapnītis, vismaz puišeļiem, par mājiņu kokā, par savu štābiņu, un nu tāds ir pieejams. Uzliec trepītes, uzkāp mašīnai uz jumta, sēdi savā mājiņā, kustini kājas un skaties tālumā... Sajūta pilnīgi fantastiska!» aktieris priecīgi stāsta un jau zina, ka vasarā, vai nu dodoties uz copi, vai medībās, viņš pavisam noteikti ņems līdzi štābiņu.
***
Gints GRĀVELIS
• Dailes teātra aktieris (no 1999./2000. g. sezonas)
• Dzimis 1980. gada 24. jūlijā Saldū
• Izglītība: Skrundas 1. vidusskola, Latvijas Kultūras akadēmijas Dailes teātra 8. studija (Humanitāro zinātņu bakalaura grāds mākslās, 2002)
• Repertuāra lomas: Veslijs (Dž. Batervērta Jeruzaleme), Djego (R. Atkočūna Karmena), Pols (Ē. Asusa Mūsējās), Mafs Poters/Džonijs Millers/Spānietis (M. Tvena Toma Sojera piedzīvojumi), Boriss (R. Kūnija, M. Kūnija Reāli sliktie puiši), Guntars (P. Timrota Prezentācija)
• Kinolomas: Oskars Stroks jaunībā (Tapieris, rež. I. Brūvere, studija Kinolats, 2012), Līgavainis (Scortum,
rež. Dž. Dž. Džilindžers, 2007)
• TV lomas: Marčello TV3 seriālā Ēnu spēles (rež. I. Gorodecka, 2012), loma Krievijas TV seriālā Aizmirstais (rež. V. Ščegoļkovs, 2011), Gustavs TV seriālā Neprāta cena (rež. I. Gorodecka, no 2007), Dainis TV serialā Likteņa līdumnieki (rež. V. Lejiņa, 2002-2005)
• Pannas teātrī spēlē monoizrādi Optimists (2018)
• Piedalījies auto 1000 jūdžu ekspedīcijās uz Arhangeļsku un Urāliem
• Dēls Krišs (8) mācās 2. klasē, spēlē ģitāru un trenējas teikvondo