Aivara Freimaņa romāns "Katls". Spēcīgi par svarīgāko
Pagājušā gada nogalē izdotais režisora Aivara Freimaņa romāns Katls pārsteidz ar savu godīgumu, kas robežojas ar teju vai politnekorektu, bet ļoti tiešu stāstījumu par dažām 20. gadsimta Latvijas lappusēm, kuras kaunīgie latvieši labprāt aizmirstu.
To, ka šodien mūžības ceļos vadītais kino meistars, kurš atstājis mums tādus kanoniskus šedevrus kā Puika un Ābols upē, ir lielisks rakstnieks, sapratu pirms apmēram septiņpadsmit gadiem, kad Literatūras un Mākslas Latvijā redakcijā pienāca aploksne ar viņa rakstītiem tekstiem. Kaut ko no tā nodrukājām, cik nu avīzes apjoms un specifika to pieļāva, bet šķita, ka Aivarā Freimanī mīt iekšēja nepieciešamība rakstīt ar lielāku vērienu. Toreiz redakcijā spriedām, varbūt tas ir mākslinieka mēģinājums rast izeju no tā brīža latviešu kino bezizejas, bet neuzstāju ar kādām savām teorijām, to lai spriež un vērtē režisora draugi un kino zinātāji. Šis raksts ir manas personiskās cieņas apliecinājums Aivaram Freimanim un romānam Katls. Laikam jau viss notiek tā, kā tam jānotiek. Tādu grāmatu var uzrakstīt vienīgi tāds autors, kurš godīgi stāv pats par sevi un kuram neko no citiem nevajag.
Publicitātes foto
Romāna ievads raisa asociācijas ar latviešu klasiķi Jēkabu Janševski. Droši vien te man var iebilst - kāds nu te Janševskis? Bet kaut kas tur ir! Vēstījuma vēriens, ironiskais smaids, kurzemnieku raksturi ar simtgadīgās anekdotēs apspēlēto «kas viš i un ko viš te dara?» attieksmi pret jebkuru uzaicinātu ciemiņu no kaimiņu sētas un bērnībā dzirdētajiem nostāstiem par to, kā precību kandidāts, gribēdams būt smalks, ciemojoties pie iecerētās vecākiem, grieza pie pusdienu galda pelēkos zirņus četrās daļās. Tad vēl galvenais varonis Ingus, saukts par Ņurņiku, kas šīs palamas īpašnieku raksturo visnotaļ daiļrunīgi, un klasiskais bagātā Čāpiņa dēls… Tā iet, kad lasa grāmatas. Protams, ka nekāds Janševskis tas nav. Tad jau varētu teikt, ka romāns Katls ir filmas Kolka Cool prīkvels. Kad tiek visām nevajadzīgajām ievadasociācijām pāri, Aivara Freimaņa Katls ievelk uz palikšanu. Jebkādi salīdzinājumi te ir lieki.
Kāpēc es priecājos par šo romānu? Tas, ko latviešiem nevajadzētu darīt - melot pašiem sev: mēģināt iestāstīt, ka padomju laikos visi kopš bērna kājas grāva komunismu, ka pirms brīvās 18. novembra Latvijas nebija barbariskā Stučkas Latvija, kuras lielākie barbari bija paši latvieši, ka 1905. gadā muižas dedzināja kādi citi rūķīši no paralēlās dimensijas. Aivars Freimanis izstāsta savu stāstu bez visām šīm 21. gadsimta jaunmodīgajām pasakām par lielo un dižo latvju tautu, vienkāršā valodā vēstot to, kā bija. Ja nebūtu arī viņa filmām raksturīgās autora sirsnīgās ironijas un smaida, tad romāns gluži kā seno gruzīnu eposa varonis, iespējams, kļūtu tik smags, ka zeme nespētu noturēt tā svaru. Tas nogrimtu, līdzi paraujot lasītājus. Tomēr rakstnieks, izmantojot dažādus paņēmienus, grāmatas smagumu meistarīgi nolīdzsvaro. Tas nav vēnasgriežamgabals.
Kāpēc Katls? Romānā, kura darbība norisinās Otrā pasaules kara un pēckara apstākļos, protams, ir pieminēts Otrā pasaules kara laiku militārais termins Kurzemes katls. Bet diezin vai tā ir atbilde. Katls varētu būt metafora, kas ataino bezizeju, kurā romāna varoņiem nekas cits neatliek kā vārīties - dzīvot? Man tomēr drīzāk šķiet, ka atbilde un noskaņa jāmeklē kāda Imanta Ziedoņa dzejoļa gaisotnē, kurš nemirstīgs kļuvis, pateicoties maestro Paula mūzikai un Edgara Liepiņa dziedājumam, par to, kā vienā katlā vārījās ķiļķēns ar klimpu. Tikai sastāvdaļu te ir krietni vairāk par divām: lībieši, latvieši, vācieši, krievi, ebreji… Un tad nu brīžiem dzīves pasjanss klājas gluži kā žurku karaļa audzēšanas tehnoloģiju aprakstos, laužot jebkādu tikumību un likumību, radot situāciju, kad savējais nodod un aprij savējo. Kas ir žurku karalis? Atcerieties stāstu par to, kā dzelzs mucā iesloga žurku bariņu. Tās mērdē badā, un izdzīvo stiprākais īpatnis, kurš aprij pārējos. Pēc tam, brīvībā izlaists, uzbrūk un iznīcina savus ciltsbrāļus. Ar ļaudīm mēdz notikt tāpat.
Mēs šodien atrodamies situācijā, kad cilvēki, kas, kūluši cepuri pie visiem režīmiem, pēkšņi sāk aicināt izbeigt mītus par nodevēju tautu, te acīmredzot atsaucoties uz Vizmas Belševicas tekstiem un tos apstrīdot. Aivars Freimanis gluži pretēji romānā uzrāda nodevības anatomiju, sekas, ko tā rada. Blēdīgā Zuša atvase Ņurņiks, izpirkts no vācu karadienesta par nokautu cūķi un desiņu kalnu, nodod kaimiņu zēnus, kuru senči nav tik apsviedīgi un savus dēlus no vācu armijas neatpestī. Puiši, protams, dezertē un slēpjas, bet iemīlējies Ņurņiks uzraksta ziņojumu. Iemesls banāls. Ņurņiks neglābjami samīlējies Mairā, bet kārotā sirdspuķīte par to tikai iesmej, un nelaimīgajam mīlniekam atliek noglūnēt, kā viņa nomaļā meža nostūrī «pišas» (te nu piedodiet, lietoju romāna autora terminoloģiju) ar dezertieri Kārli. Protams, ka Mairas kacinātais Ņurņiks tiek provocēts un cieminieku apsmīnēts - «teu mīž uz gāls, bet teic, ka silc lietiš līst», tomēr, kad anonīmā vēstule ir uzrakstīta, to atgūt Ņurņikam nekādi neizdodas. Domino efekts ir sācies.
Es nezinu, vai Ņurņiks ir Jāgo, kā teikts uz grāmatas ceturtā vāka, bet apmātībai līdzīgā mīlestība un lupatība romānā viņu attaisno. Aivars Freimanis vispār vairās tiesāt kādu no saviem varoņiem. Viņš šķietami bezkaislīgi, pat ar sirsnību rāda to, kā viss noticis. Arī baisās patiesības, kurās iemestiem zvejniekciema ļautiņiem ir krietni jāpiepūlas, lai paliktu dzīvi. No vienas puses, Sarkano bultu bandīti - senāk teiksmās apdziedātie padomju partizāni. No otras puses, teiksmās apdziedātie nacionālie partizāni, kas uzvedas apmēram tāpat. Abas puses, protams, rīkojas aiz principiāliem, augsti morāliem idejiskiem apsvērumiem. Abām ir ieroči, bet pa vidu neapbruņoti iemītnieki vientuļās zvejnieku mājās, kam jāizrāda maksimāla izveicība un iztapība, lai nedabūtu lodi pierē. Bet vīri tikai šauj un vemj no riebuma paši par sevi.
Romānā ir īsteni briesmīgas epizodes: kā noķertajam mežabrālim čekā ar degošu cigareti svilina ārā aci, lai izspiestu no viņa atzīšanos, kā vajā mežabrāļus. Tas, kā nošauj pionieru vadītāju. Un, protams, žīdu apšaušana no šo laiku varoņa Albertonkuļa skatpunkta. Te nu atkal lietoju Aivara Freimaņa terminoloģiju: «Žīdi un boļševiki. Boļševiki un žīdi - diendienā šie vārdi tika likti blakus.» Ar visu noklusēto marodierismu, kad ciema ļaudis pievāc noslepkavoto kaimiņu mantību - «Bet Mucenieka (Sūdmuciņa) Lonija pa svešajām mantām vandījās kā pa savas vecāsmātes pūrlādi: kas noderīgs - tika samests no mājām atnestajā prāvajā skalu ķocī. [..]
- Tas ir Esteres meitņas! - viņa noteica asi.
- Ak tā, - Lonija neapstrīdēja. - Bet viņs tač i beigts! Mūs vīr viņs nošāv!»
Konkurenti ir novākti. Kāpēc nepaņemt viņu mantu? Drausmīgākais ir tas, ka šajos ratos neiesēsties nav iespējams. Aivars Freimanis to pārliecinoši parāda. Tās ir visīstākās žurku ķēniņu dzīres. Kālab un kam par godu? Es pieļauju, romānu lasot, atkal kāds vēstures aizstāvis sauks - mēs paši sev uz galvas pelnus beram -, bet lai nu beidz ražot pasakas un ķeras pie lietas.
Noteikti jānorāda uz romāna valodu - jau nedaudzajos citētajos fragmentos redzama krāšņa buķete, bet tie ir tikai ziediņi. Parupja, bet sulīga, kā jau vienkāršā krasta ļaužu ikdienā pienākas: lībiešu valodas frāzes, kurzemnieku dialekta sulīgais krāšņums, krievu lamuvārdu bagātība, paradums latviešu valodā lietot tos vārdus, kas apzīmē to vai citu darbību, organisma daļu, neslēpjoties aiz smalku aizguvumu latīniskajām saknēm. (Tulkojumu piezīmes vietām gan tādas uzjautrinošas.) Varbūt tāpēc uz grāmatas vāka ir brīdinājums par cenzu +18, lai kādam tikumības sargam neienāktu prātā rīkot skandālus. Dažādās romānu rakstīšanās teorijās mēdz teikt, ka tā esot tipiska kļūda, vēsturiskajos romānos atdarināt attiecīgā laikmeta valodu. Šīs teorijas pašas par sevi nereti ir kļūda, bet racionālais grauds šādā uzskatā ir - atdarināt tiešām nevajag, un arī no tulkotāju viedokļa - jo primitīvāka valoda, jo vieglāk tulkot, jo vieglāk darbu pielāgot citiem grāmatu tirgiem.
Aivara Freimaņa gadījumā autors tomēr zina, ko un kāpēc lieto, valodu vira ir stipra, kādai Katlā tai pienākas būt, bet grāmatas vērtība ir tā, ka šis darbs liek domāt par nākotni. Kad romāna pēdējā nodaļa dokumentāli nofilmē mūsdienu situāciju - ar sagrieztajiem zvejas kuģiem, darba vietu un nodokļu maksātāju neesamību piekrastē, ar viena bandīta piemiņas plāksnes aizstāšanu citam bandītam, ar kapsētu kā vienīgo vietu, kur neviens vairs nekādu mantu nedala, tad saproti, ka vienīgā iespēja mainīt nākotni ir pārtraukt nebeidzamo seriālu par žurku karaļu dzimšanu un dzīvi. Nav latvieši ne labāki, ne sliktāki par citām tautām. Visām ir un būs savi Ņurņiki, kas rakstīs ziņojumus, sadarbosies un bez problēmām ļaus pirtī ieziepēt pēcpusi pirms citām manipulācijām. Visām tautām ir un būs savas Mairas, kas papletīs kājas un gulsies zem tiem, zem kuriem gulsies. Markss viņus dēvēja par lumpenproletariātu, bet cilvēki radīti tādi, kādi tie radīti, un kristietība mums norāda - ne jau mēs tiesāsim. Valsts un politiķu gudrība ir tā, ka viņiem būtu jāprot rīkoties, lai nepieļautu žurku ķēniņu skrējienus un maršus. Patīk vai nepatīk, mēs visi sēžam vienos ratos.