Latvijas simtgades atklāšanas pasākums, kas notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) ar multimediālu izrādi Gaismas raksti, izraisījis plašas diskusijas par to, vai un cik tas bija atbilstošs valsts jubilejai. Turklāt izrādes izveidei kopumā tika iztērēta ne maza summa – vairāk nekā 138 000 eiro. Neatkarīgā aptaujāja radošo profesiju pārstāvjus – kā viņi vērtē šo pasākumu?
«Es ar cieņu uzlūkoju un pieņemu jebkuru Latvijas mākslinieku jaunradi, kurā ir ielikts liels darbs, ambiciozi mērķi un drosme iet grūto jaunatklājēja ceļu, eksperimentējot gan ar māksliniecisko izpausmju formu, gan norišu vietu. Gaismas raksti viennozīmīgi ir drosmīgs mākslas darbs,» izrādi vērtē kultūras ministre Dace Melbārde, kura to noskatījusies divas reizes, cenšoties apgūt dažādos skatpunktus. Viņa uzskata, ka bija pamatoti un pat nepieciešami Latvijas valsts simtgades kultūras programmā starp akadēmiskiem, tautas mākslas un populārās kultūras pasākumiem iekļaut arī laikmetīgus darbus, kas robežojas starp drīkst un nedrīkst, starp pareizi un nepareizi, starp skaisti un neglīti, starp normalitāti un pārmērību.
Par pašas mākslas jēgu
Ja pieņemot, ka viens no laikmetīgās mākslas uzdevumiem ir raisīt plašas diskusijas, tajā skaitā par pašas mākslas jēgu, vietu un robežām mūsu kultūrtelpā, tad Gaismas raksti to veiksmīgi īstenojuši, ir pārliecināta D. Melbārde. Diskusijas par uzveduma ideju, izpildījumu un potenciālu (tajā skaitā neīstenotajām iespējām) ļoti iederas valsts jubilejas kontekstā. Tā labi atklāj mūsu sabiedrības polarizētos viedokļus attiecībā uz citādo un neierasto. Viņu kopumā intriģējusi gan izvēlētā vieta - Gaismas pils, gan uzveduma izteiksmes forma - kustība un dinamika laikā un telpā: «Manām gaidām atbilda arī izrādes saturiskais vēstījums: cilvēka patības meklējumi mūžīgajā izglītošanās ceļā mijiedarbībā ar pasaules kultūras daudzveidību. Un dažādās izvēles un tam atbilstošās konsekvences.»
Saprotams tikai iesvaidītajiem
Uz vietas uzvedumu baudījis arī komponists Pēteris Vasks, un viņam tajā visā ļoti pietrūcis gaišuma. Gluži vai Tumsas, ne Gaismas raksti. Gaidījis brīnišķīgu pacēlumu, sajūtu, ka tas ved uz kreščendo, bet to nesaņēmis. Jā, mūzika bijusi drosmīga: savienojums starp klasisko, ko pārstāvējis Mārtiņš Viļums, un izklaides žanru pārstāvošo Jāni Šipkēvicu «kaut kā labi salējās kopā» un vērtējams kā tīri veiksmīgs. Taču, par režiju un scenogrāfiju runājot, griboties vaicāt: vai tā tur maz bijusi? Eksperiments drosmīgs, izvietojot aktierus visā telpā un mēģinot iesaistīt publiku. Bet vai pārliecināja? Viņu diemžēl ne. Izskatījās, ka cilvēkiem kopumā nebijis priekšstata, uz ko viņi atnākuši, gaidījuši ko citu, tāpēc jutās apmaldījušies un apjukuši, novērojis komponists. Radās priekšstats, ka tas viss ir pēc principa - māksla mākslai, kas saprotams tikai nelielam iesvaidīto pulciņam.
Mūziķis Rodrigo Fomins, kurš izrādi vērojis pa televizoru, domā, ka LNB ēka tomēr neatbilst šādiem pasākumiem - tā nav celta ne kā izrāžu, ne mūzikas zāle. Kārtējo reizi aktualizējoties jautājums par akustiskās koncertzāles nepieciešamību Rīgā, kur tam visam būtu pavisam cits skanējums. Tas, ka izrāde, kuras tapšanā, var redzēt, ieguldīts liels darbs, bija ne tikai muzikāla, bet ar teātra elementiem un publikas iesaistīšanu, kaut kā novērsa uzmanību no galvenā - klausīšanās. Viņam gribētos redzēt, kā tas izskatītos bez šīs aktieru/publikas līdzdalības. Tur atskaņoto mūziku, protams, katrs interpretējot pa savam - ir, kam patika, ir, kam ne, taču rezultāts bijis interesants un prasmīgi savīts.
Neatklāja latviešu spēku
Saeimas deputāte Inguna Rībena Gaismas rakstus noskatījusies kopā ar ģimeni, kurā ir dažādas paaudzes: sākot ar 93 gadus veco tēvu un beidzot ar jaunākajiem bērniem, kuriem ir 25 gadi. Viņiem šķitis, ka izrāde atklāj to garīgo klimatu, kādā šobrīd Latvijas ļaudis mīt. Proti, ka dzīvojam nomākti, neapmierināti, «ar nespožu perspektīvu nākotnē». Kaut kur ir balti galdi, plīvo karogi, spīd saule, bet ne te. Būtu gribējies, lai ir akcents uz to, kas ir latviešu spēks - mēs esam tauta, kas dzied! Varbūt šo summu labāk būtu iedevuši Latvijas Radio (LR) 1, lai tas rīta programmu sāktu ar kādu skaistu latviešu kora vai tautas dziesmu, jo uz šo viņas rosinājumu LR vadība atbildējusi, ka tam neesot naudas.
Neizpratne par redzēto un dzirdēto
Savukārt komponists Raimonds Pauls atzīst, ka neesot to visu skatījies, taču saņēmis daudzus satrauktus zvanus, kuros pausta neizpratne par izrādē redzēto un dzirdēto. Paldies Dievam, ka viņam par to galva neesot jālauza, tam esot savi speciālisti. Un, ja arī viņš būtu to redzējis, neko neteiktu, jo tad viņu «noēstu, pārmetot, ka ir vecmodīgs un no laikmetīgās mākslas neko nesaprotot». Vienu gan viņš gribot mudināt - dzīvot šodien, tvert vieglāk un svētkos priecāties, nevis drūvēties un skumt.