Kultūras pieminekļus grib pārvaldīt, ne inspicēt
Valsts kultūras pieminekļu inspekcija (VKPAI) grib turpmāk tikt dēvēta par Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi, neliekot akcentu uz uzraudzības un sodīšanas funkcijām un atsakoties arī no novecojušā termina «kultūras piemineklis». Šādas izmaiņas būtu īpaši nozīmīgas, ņemot vērā, ka šis ir ne tikai Latvijas jubilejas, bet arī Eiropas kultūras mantojuma gads, uzskata VKPAI vadītājs Juris Dambis.
«Šādas institūcijas visbiežāk citviet pasaulē tiek dēvētas par nacionālajām kultūras mantojuma pārvaldēm, piemēram, Igaunijā, Zviedrijā, Polijā. To pienākumi, atbildība un pilnvaras neatšķiras no tā, ko pilda inspekcija, proti, visa saglabāšanas procesa pārraudzību, konsultācijas un cita veida palīdzību,» Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē skaidroja J. Dambis, piebilstot, ka inspekcijas vārds iedzīvotājiem un pašvaldību vadītājiem rada iespaidu, ka tā vairāk centrējas uz sodīšanu, nevis atbalstu, un tas nereti pat sarežģī iestādes darbu. J. Dambis uzsvēra, ka nosaukuma maiņa neatstātu nekādu iespaidu uz budžetu un arī līdzšinējām VKPAI funkcijām, kā arī neradīs papildu birokrātisko slogu.
Tāpat tiek rosinātas arī citas izmaiņas likumā, piemēram, aizliegt Latvijas Republikā tirgoties ar arheoloģiskajām senlietām. Izņēmumi par konkrētiem priekšmetiem būtu pieļaujami pēc to likumīgās izcelsmes pierādīšanas un rakstiskas atļaujas saņemšanas no VKPAI. Tādējādi samazinātos arheoloģijas pieminekļu postījumi, kā arī tiesībsargājošām institūcijām rastos iespēja efektīvāk aizturēt un sodīt kultūras vērtību postītājus. Inspekcija arī rosina noteikt, lai kultūras pieminekļiem, kuru konservācijas un restaurācijas darbiem saņemts valsts finansējums, publiskā pieejamība būtu saglabājama ne mazāk kā desmit gadu. Šāds noteikums novērstu gadījumus, ka «valsts iedod naudu, bet pēc pusgada īpašnieks nolemj aizliegt pieeju objektam», sacīja VKPAI vadītājs. Ir arī priekšlikums dot inspekcijai tiesības apturēt jebkuru saimniecisko darbību kultūras pieminekļos, to tiešā tuvumā vai to aizsardzības zonā vai ierobežot transportlīdzekļu kustību gadījumos, kad tiek apdraudēti šie objekti.
Likumprojektā VKPAI ir arī paredzējusi iekļaut norunu, kas nosaka Rīgas domei par pienākumu izveidot un uzturēt atsevišķu pieminekļu aizsardzības institūciju. J. Dambis norādīja, ka uz Rīgas vēsturisko centru, kas iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā, attiecas noteiktas normas. Viena no tām paredz, ka tam nepieciešama atsevišķa un vietēja līmeņa uzraugošā institūcija. Tāda būtu jāveido pašvaldībai, nevis valstij, un tāda pieredze ir arī citās Eiropas valstīs. Pirmskrīzes gados šāda inspekcija, kas bija «suverēna» iestāde, tikusi nolikvidēta, norādīja J. Dambis. Būvvalde nevar šādas funkcijas pildīt, jo tā tik lielu uzmanību nevelta arhitektoniskajām un kultūras vērtībām. VKPAI ar Rīgas būvvaldi esot runājusi par šādas iestādes izveidi, taču «lielas atsaucības» nav bijis. Tiesa, no Rīgas domes vadības iebildumu nav. J. Dambis domā, ka visās lielajās pilsētās varētu būt šādas struktūrvienības un Rīga būtu labs sākums, jo tajā atrodas trešā daļa no visiem valsts kultūras pieminekļiem.
Rīgas dome gan norāda, ka tai ir pat divas institūcijas, kas darbojas šajā jomā, - Rīgas pieminekļu aģentūra un Rīgas domes Pieminekļu padome. Diez vai būtu nepieciešamība radīt vēl kādu struktūrvienību, radot lieku funkciju pārklāšanos.