Kaspars Putniņš. Garās pupas mīta lauks

No šodienas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā četrus vakarus pēc kārtas skatāma multimediāla izrāde Gaismas raksti, ko tās veidotāji pozicionē kā laikmetīgu stāstu par to, kur savu spēku smelties mūsdienīgam latvietim, par mūsu valsti, kuru ar katru nodzīvoto brīdi radām mēs paši, un par kultūras elpu, kuru saņemam no iepriekšējām paaudzēm un, tulkotu sava laika toņkārtā, iepūšam savos bērnos. Gaismas raksti – laikmetīgs skatuves darbs par spēju saprasties ar savām saknēm, tautu un sevi. Projekta idejas autors un mākslinieciskais vadītājs – diriģents Kaspars Putniņš.

- Šī projekta ideja radusies pirms trim gadiem. Vai tik laikus jau domājāt par projektiem, kas veltīti valsts simtgadei?

- Nebija nekāds noslēpums, ka valsts simtgades brīdis tuvojas. Ar dažām lietām tā ir, ka tās vienkārši notiek. Tā ar mani gadās, ka domāšanas vektors pats uzņem savu neatkarīgu gaitu, un es ik pa brīdim tam pieslēdzos ar savu saprātu, vienkārši domas pašas ved. Faktiski tā ir apcere. Par to, kas mēs esam, kurp ejam. Un kas visā šajā kontekstā ir valsts, un beigu beigās - kas tad īsti būtu jāsvin?

- Ja domas raisās, ir kaut kāds nemiers. Ar ko?

- Tā sauktie lielie jautājumi, lai par tiem domātu, lai tos apcerētu, obligāti neprasa kaut kādu kairinājumu. Īstenībā tas ir ļoti svarīgs process, jo tas mūs bagātina kā cilvēkus. Tāda lietu vērošana un vērtēšana, tā pamazām varam iegūt dziļāku izpratni par lietām. Es, protams, ļoti vispārinu, nav jau runa tikai par valsts jubileju, bet par lieliem jautājumiem. Valsts faktiski ir kā arhitektūra, tā būtu pielīdzināma ēkai, kurā mēs dzīvojam, un, lai cik mēs būtu kosmopolītiski, lai cik kritiski vai patriotiski būtu noskaņoti pret savu valsti, šinī telpā, šinī arhitektūrā paiet mūsu dzīves. Mēs šo telpu saņemam no saviem priekštečiem, un mēs esam tie, kas gluži kā īrnieki ir atbildīgi par to, lai to pēc iespējas jēdzīgākā stāvoklī nodotu nākamajām paaudzēm. Beigu beigās - lai šī valsts, lai mūsu pašu dzīve būtu jēdzīga, tā ir mūsu pašu atbildība.

- Un to visu var salikt vienā koncertizrādē?

- Nevar. Tāpēc šī projekta ideja trīs gadu laikā ir piedzīvojusi visa veida metamorfozes. Jau no paša sākuma bija skaidrs - un pie tā esam pieturējušies -, ka šim pasākumam jānotiek Gaismas pilī, Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajā ēkā, ko sabiedrība neviennozīmīgi vērtē, bet tā vienalga ir mūsu atjaunotās valsts simbols. Bija skaidrs, ka izrādē jābūt slānim, kas saistīts ar tradicionālo kultūru, un slānim, kas ir pilnīgi jauns, ir jārunā par pagātni un to, ko mēs saņemam, un ir arī jārunā par tagadni. Un runa jau nav tikai par artefaktiem, bet arī par to, kā mēs viens pret otru izturamies, kāda ir mūsu saskarsmes kultūra, kāda ir vidējā temperatūra mūsu iekšējai kultūrai, iekšējiem kritērijiem, kā mēs izturamies paši pret sevi.

Dzīvošana zem viena jumta ir sarežģīts pasākums kā ģimenei, tā kopumam, ko mēs dēvējam par tautu. Mums, protams, ir diezgan vārgi ar komunikācijas un diskusiju kultūru. Demokrātiskās tradīcijas Latvijā bijušas īsu laiku, un lielais pārtraukums jeb padomju laiks, kad esam bijuši pamatīgi nozombēti, radījis tādu problēmu, ka cilvēki gluži vienkārši, manuprāt, ļoti slikti viens otru saprot, neprot godīgi un racionāli, neemocionāli runāt par sarežģītām lietām un neprot viens otru arī saklausīt. Bez tā nav īsti iespējama laba kopdzīve ne ģimenē, ne lielākā savienojumā, un tas ir lielais uzdevums, lielais izaicinājums mūsu sabiedrībā - šī prasme ir jāapgūst. Mēs varam bezgala krāšņiem epitetiem apveltīt politisko eliti, bet ir pilnīgi skaidrs - visi lielie procesi, arī politiskie procesi ir mūsu domu un rīcības rezultāts ilgtermiņā. Beigu beigās - tas, kas ar mums notiek, ir tas, ko mēs paši esam nopelnījuši. Pavisam elementāri. Šķiet, ka latvieši to vēl nav sapratuši.

- Kāpēc šai izrādei no folkloras materiāla izvēlējāties stāstu par garo pupu?

- Variantu bija daudz. Viena no idejām, ko vēlamies paust - nacionāli liberāla demokrātiska valsts ir labākais ietvars, kurā cilvēks var sevi realizēt. Protams, cilvēks sevi var realizēt ļoti augstā līmenī arī neiedomājami smagos apstākļos, un tādu piemēru ir ļoti daudz gan tuvākā, gan tālākā vēsturē, tomēr labāk ir, ja tevi neliek cietumā par to, ka tu atļaujies brīvi domāt, ka nededzina uz sārta vai apzināti nezombē, liedzot pieeju informācijas slāņiem. Šis ir optimāls režīms, kādā cilvēks var sevi attīstīt visos veidos, kas ir arī galvenā dzīves jēga.

Neesmu milzīgs folkloras mantojuma speciālists, bet, darbojoties garās pupas mīta laukā, mani pārsteidza, kāds dziļums ir tajā materiālā, cik ārkārtīgi neparasti un jaudīgi ir simboli, un noslēpumaini - pupā kāpējs savā ceļā satiek dažādas radības, viņam jāveic dažādi uzdevumi, viņa rīcībā tiek nodotas visādas metodes, un tas viss ir tik ārkārtīgi jaudīgi un noslēpumaini. Strādājot pie šī darba, mana pārliecība tikai auga, proti, mēs varam būt ļoti laimīgi, mums ir šī privilēģija - šī arhitektūra valsts veidolā, ko varam kritizēt kaut no biksēm ārā, bet, racionāli raugoties uz lietām, mēs diez vai būtu varējuši cerēt uz kaut ko labāku.

Garā pupa neapšaubāmi ir stāsts par attīstību, par ceļu augšup. Mums šķiet, ka simbolika, kas ir šajā stāstā, ir lielā mērā sazobē ir mūsu ideju, proti, tas ir stāsts par garīgu ceļu, par garīgu augšupceļu, sevis pārvarēšanu, jaunu prasmju iegūšanu un, jau pārtapušā veidolā, arī par atgriešanos šeit un tagad. Būtībā tas ar mums notiek katru dienu - esam jaunās dzīves situācijās, iegūstam jaunu pieredzi, to rezultātā maināmies, mainām savu priekšstatu par lietām.

- Saruna par garīgu augšanu nav mazliet utopiska laikā un telpā, kurā dominante ir materiālais?

- Objektīvi ņemot - ja salīdzinām Latviju jebkad pagātnē ar to, kā dzīvojam šodien, tieši šajā laikā neapšaubāmi ir visvairāk iespēju. Nedomāju, ka jelkad agrāk tā pasaule būtu bijusi daudz garīgāka.

- Materiālisms arī ir sava veida zombēšana, un tā ir visā pasaulē.

- Tie ir mūsdienu izaicinājumi, un tādi bijuši visos laikos, tomēr es pieturos pie domas, ka mūsdienu izaicinājumi demokrātiskā un liberālā valstī ir visvieglāk pārvarami, salīdzinot ar tiem, kas cilvēces vēsturē jebkad ir bijuši.

Jebkurš cilvēku kopums ir daudzveidīgs savā šķērsgriezumā, priekšstatos par lietām, un tā ir pilnīgi normāla lieta, jautājums ir par to, kā mēs mācāmies uzklausīt un sadzīvot. Baidos, ka tā ir Latvijas lielākā problēma.

- Domājat par to, kā vajag svinēt simtgadi? Vieni satraucas par milzīgo budžetu, kas tiks tērēts simtgades pasākumiem. Kāda ir jūsu attieksme?

- Cepšanās varētu būt mūsdienu latvieša visraksturīgākā īpašība. Reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nav izlasījis tās intervijas ar Latvijas valsts simtgades biroja vadītāju Lindu Pavļutu, kurās viņa izklāsta, kur paliek miljoni un cik daudz no tās naudas ir pasākumiem, kas nekādā veidā nav saistīti ar greznu parādi, bet ir ļoti nozīmīgi un ļoti nepieciešami, sociāli un izglītojoši projekti ar lielu atgriezenisku vērtību.

- Svinēt vajag? Pērnā gada nogalē māksliniece Džemma Skulme intervijā teica, ka vislabākā svinēšana būtu, ja latvieši sanāktu kopā un vienotos kopīgam darbam.

- Pilnībā piekrītu. Tas gan nenotiek tā, ka mēs visi uzrotīsim piedurknes, ieradīsimies punktā A un sāksim rakt jaunu Daugavu, tas nav tik vienkārši, jo runa ir par darbu ar sevi, un tas ir gan individuāls, gan kolektīvs darbs - ārkārtīgi pacietīgs, lēns un sāpīgs. Svinēšana ir nepieciešama tāpēc, lai atgādinātu sev lielās patiesības, lielās vērtības, kas mums ir dotas un kuras mēs ikdienā it kā neredzam. Ikdienā neredz lielas lietas. Ikdienā lielas lietas ir pārāk tuvu. Ir jāpakāpjas kāds solis atpakaļ, un ir vajadzīgs apceres process, un tā ir svinēšana. Jauka laika pavadīšana, protams, arī ir forša lieta, bet apaļus skaitļus ir vērts svinēt viena iemesla dēļ - tas dod iespēju pārdomām un lietu izvērtēšanai.

- Kas varētu būt «vēl viena Daugava»?

- Manuprāt, tas jau notiek - attīrīšanās process. Tās sarežģītās individuālās pieredzes, kas ir iezīmējušas un lielā mērā sakropļojušas mūsu iepriekšējo paaudžu dzīves, individuālu cilvēku dzīves. Apzināti vai neapzināti, bet tieši sarežģītās nogulsnes mēs mantojam, no tā, protams, nevaram izvairīties, bet laika gaitā tās aizskalojas prom. Mēs neesam unikāli - nevienas tautas liktenis nav vienkāršs, arī neviena cilvēka liktenis nav vienkāršs, bet nāk jauna paaudze, un, protams, arī viņus iezīmē iepriekšējo paaudžu gan labā, gan sliktā pieredze, un arī par to mēs runājam koncertizrādē Gaismas raksti. Galvenais jautājums - kādā pozīcijā cilvēks pats sevi noliek - ja degunu ieliek dubļos un acis ārā no turienes neceļ, tad visa pasaule arī ir dubļi.

- Vai iespējams simtgades svinību laikā pārforsēt ar patriotismu? Un kādas tam būtu sekas?

- Varam pārforsēt. Nesen lasīju, ka jebkura sabiedrība pieņem tikai divus scenārijus par sevi, savu vēsturi - vai nu upura lomu, vai varoņa lomu. Mēs esam upurlomas paraugspēlētāji pasaulē. To kompensējot, ir mēģinājumi izspēlēt arī varonīgos elementus. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi bērnišķīgs mehānisms. No sirds varu novēlēt, lai svinēšanā saprotam elementāros mehānismus, kas šos procesus var virzīt, un stāvēt tiem pāri, un protam novērtēt lietas, kurām tiešām ir vērtība.

Tāds dīvains laiks iestājies - daudz runā par stabilām kristīgām vērtībām, bet tad, kad sāk iztirzāt, tās izrādās ir pretrunā patiesajām vērtībām, kas ir tik vienkāršas - mīlestība, līdzcietība un vēlme garīgi attīstīties. Ar tradicionālām vērtībām daudzi saprot iekonservēšanos savās bailēs, un man šķiet, ja es mums visiem varētu ko novēlēt, tad tas būtu - nepakļauties šādiem primitīviem strāvojumiem.

***

Multimediāla izrāde Gaismas raksti

• Idejas autors un mākslinieciskais vadītājs: Kaspars Putniņš

• Mūzikas autori: Jānis Šipkēvics un Mārtiņš Viļums

• Režisors: Viesturs Meikšāns

• Scenogrāfs: Voldemārs Johansons

• Tekstu autors: Ilmārs Šlāpins

• Izrādē piedalās: Jānis Šipkēvics (balss, sintezatori, elektronika), Miķelis Putniņš (ģitāra, elektronika), Asnate Rancāne (vijole), Guntars Prānis (ratalira), Ieva Nīmane (pūšaminstrumenti), Anda Eglīte (kokle), aktieri, dejotāji un Latvijas Radio koris