Rīgas dzīvokļu likumīga izlaupīšana
Pērnā gada nogalē apgādā Neputns izdotā Jāņa Kalnača monogrāfija Rīgas dzīvokļu «likumīgā» izlaupīšana 1944–1949 nav romāns bestsellers, ko vajadzētu izraut cauri vienā naktī.
Šis būtībā ir pārrobežu pētījums, kas izkāpj no mākslas zinātnes rāmjiem, lai ietiektos vēsturē, literatūrā, kultūrā. Lasītājus tas aizved Latvijas un Rīgas pēckara periodā, ko monogrāfijas autors iegrožojis piecu gadu posmā no 1944. līdz 1949. gadam, tomēr laika rāmis ir ievērojami plašāks. Diezgan nepārprotami viena no šīs grāmatas galvenajām varonēm ir tā zudusī Rīga, kas aizgāja nebūtībā pēc Otrā pasaules kara, bet kura sakņojas pirmās neatkarības gadu realitātē un tradīcijā.
Publicitātes foto
Izejas punkts - no Rīgas ir padzīts vācu karaspēks, padomju armija pilsētā rīkojas sev raksturīgā manierē. Atjaunotās padomju civilās struktūras mēģina pārvaldīt pilsētu, kurā ar uzvarētāju tiesībām saimnieko militāristi, bet pati Rīga ir krietni vien patukšota. Daļa tās iedzīvotāju, īpaši tie, kuriem bija ko glābt, devušies bēgļu gaitās uz Kurzemi, citi laivās uz Gotlandi, vēl kāds aizvests uz Vāciju, atstājot daudz neapdzīvotu dzīvokļu un vēl vairāk bezsaimnieka mantības.
Kas ar to notiek? Nekā jauna šai pasaulē nav. Senie Romas impērijas grāvēji labprāt pielāgoja savai gaumei romiešiem atsavināto mantību. Tā, piemēram, romiešu vannas viņi labprāt izmantoja sev par zārkiem. Arī Rīgā jaunie saimnieki rīkojās pašiem tīkamā veidā - izmantoja par iekuriem netīkamas gleznas un mēbeles, nevajadzīgo mantu meta ārā pa logiem, izpārdeva spekulantiem, kuru netrūka. (Jāņem vērā, ka pēckara Rīgā mēbeļu ražošana bija faktiski apstājusies.) Jāņa Kalnača pienesums slēpjas tajā, ka autors, veicot pēckara Rīgas pārvaldes struktūru dokumentācijas un citu arhīvu materiālu analīzi, cenšas ieviest skaidrību jautājumos, kas saistīti ar bezsaimnieka mantas pārņemšanu un tālāko likteni, skatot to ar konkrētu dokumentu palīdzību. Izrādās, gājis karsti. Pilsētas struktūras mēģinājušas mantu iegrāmatot, militāristi patvarīgi to ņēmuši sev, bijuši pat tiesu darbi, vārdu sakot, padomju sistēmai raksturīgais bardaks visā tā košumā, neraugoties uz Staļina režīma drūmo ikdienu un nomācošo atmosfēru.
No Jāņa Kalnača pētījuma var uzzināt, kur palikušas un kam atdotas trimdā aizbraukušo mākslinieku darbnīcas, kas noticis ar mākslas darbiem (protams, ar tiem, kas nav vienkārši pazuduši bez vēsts), vairākas lapaspuses veltītas denunciētās operdziedones Mildas BrehmanesŠtengeles dzīvokļa izlaupīšanai. Slavenā pēckara laika operzvaigzne tikusi apsūdzēta par dzimtenes nodevību, par ko saņēmusi septiņu gadu cietumsodu ar mantas konfiskāciju, bet, iespējams, pēc Augusta Kirhenšteina lūguma Laurentijam Berijam tomēr reabilitēta. Kad Milda BrehmaneŠtengele atgriezusies savā dzīvoklī, tur jau mitinājies Rīgas pilsētas kara komandants, kurš pēc izvākšanās atstājis tur visīstāko cūku kūti. Daļu vērtīgākās mantas nav izdevies dabūt rokā pat ar no Maskavas atbraukuša čekista palīdzību.
Publicitātes foto
Monogrāfija vēsta par konkrētiem cilvēkiem, dzīvokļiem, priekšmetiem, lietām. Grāmatā apskatāmas zudušo mantu sarakstu kopijas, arī citi dokumenti. Uzteicams, ka autors apkopojis plašu fotomateriālu par to, kādi tad bijuši šo pamesto dzīvokļu interjeri laikos, kad tur dzīvojušas ģimenes, kas tos veidojušas. Fotogrāfijas dokumentē dzīvokļu saimniekus to interjerā un dokumentē arī tos, kas šajos dzīvokļos apmetušies pēc Otrā pasaules kara, savā ziņā veidojot stāstu stāstā. Jāpiemin arī tas, ka grāmatā apkopotas trimdā aizbraukušo latviešu mākslinieku un rakstnieku liecības par viņu zaudēto mantu. Tādējādi veidojas diezgan pilnvērtīga traģiskā laikmeta kopaina, skatīta no visdažādākajām pusēm, un dažkārt tas, kas vienam šķiet ārkārtīgi dārga mīļlietiņa, citam liekas nenozīmīgs un mazvērtīgs krāms. Autors piemin arī zudušās gleznas, tostarp Rīgas pilsētas mākslas muzeja lielāko dārgumu Engra Rafaēlu un Fornarīnu.
Esmu pārliecināts, ka šajā pētījumā katrs lasītājs atradīs savu stāstu - kāds te gūs papildinājumu nezināmajā, kāds, iespējams, gribēs papildināt autoru un atklāt vēl kādu pēckara notikumu. Man, lasot šo darbu, atmiņā nāca kaismīgie debatētāji, kuri pirms gadiem desmit kliedza, ka sarēķināšot visus komunistu nodarītos zaudējumus un piestādīšot Krievijai rēķinu. Interesanti, kā to vispār iespējams paveikt?