Gads faktiski aizvadīts, sācies visdažādāko topu un vērtējumu laiks, tomēr šoreiz uz aizejošo atskatīsimies mazāk personību, bet vairāk kultūrpolitiskā kontekstā.
Teātrutrīce
Atvainojos par šo uz ātru roku radīto latviešu valodas jaunvārdu, bet aizvadītais gads teātros savā ziņā bija tāds teātrutrīces gads, ja kā analoģiju ņemam zemestrīci, kuru nereti fiksē seismoloģiskie dienesti, bet attiecīgās vietas iedzīvotāji par šo zemes drebēšanu izbrīnīti izlasa internetā vai avīzē.
Savā ziņā aizvadītais gads Latvijas teātros bija tieši šāda teātrutrīce, kas nezinātājam, iespējams, palika pat nepamanīta, tomēr tās ietekme ilgtermiņā noteikti būs pamanāma - cerams, ka ne pēkšņi atklātās plaisās kāda teātra griestos vai pamatos.
Nozīmīgu pārmaiņu priekšā ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris (RKT). Ar Eduarda Cehovala aiziešanu no tā vadības ir beigusies kāda ēra šā teātra vēsturē. Beigusies ne bez problēmām, bet kur nu teātri bez tām. Tad jau tie nebūtu nekādi teātri. Nav noslēpums, ka RKT beidzamajās sezonās netiek pamanīts Spēlmaņu nakts kontekstā un teātra kritiķi ne visai augstu vērtē tur notiekošo. No otras puses, ja nebūtu teātra ilggadējā vadītāja Eduarda Cehovala, diez vai pašā Vecrīgas centrā tagad stāvētu tik izcila teātra ēka, kas, šķiet, ir labākā Latvijā. Jaunajai valdes loceklei Danai Bjorkai, kas sāks saimniekot nākamgad, radošajā ziņā būs plašs darbalauks, jo teātra pasaulē nevienam nav noslēpums, ka RKT ir vieta, kas pulcē visdažādāko tautību skatītājus - katru ar savu gaumi, temperamentu un pārliecību par to, kas tad ir labs teātris. Tiktāl nekādas manāmas teātrutrīces nav, tomēr gaisā ir nepārprotami jaušams, ka jānotiek kādām pārmaiņām.
Zīmīgi ir tas, ka Kultūras ministrija pēc Jaungada sludinās vēl vienu konkursu uz otra valdes locekļa amatu RKT, kurš atbildēs par finanšu jautājumiem. Tas pārējo teātru kontekstā Latvijā liecina, ka vienpersoniski atbildīga cilvēka orķestra laiki Latvijas teātros aiziet pagātnē. Kapitālisms un finanšu disciplīna ir pirmajā vietā, un ilgtermiņā tas ietekmēs visus Latvijas teātrus, īpaši tos, kuru vadītāji mācēja kaut ko sarunāt.
Maza trīcīte, kas var izrādīties ar diezgan neprognozējamām sekām, bija ziņa, ka Liepājas teātra aktierus gatavos turpat Liepājā. Argumenti par bija pārliecinoši, savukārt blaknes šai gatavošanai ir programmu dublēšanās un mācībspēku neracionāla izmantošana. Aktierus, kas ir pietiekami eksotiska profesija, jau gadiem gatavo Kultūras akadēmija, kuras audzēkņi - kā nu kurais: dažs klīst pa pasauli, citi strādā Latvijas teātros. No vienas puses, konkurence starp mācību iestādēm varbūt ir laba. Tomēr, ja tagad Liepāja jaunos kadrus sev gatavos uz vietas un šim paraugam konsekventi sāks sekot pārējie (Daugavpils jau to darīja), tad ilgtermiņā ar aktieru izglītības programmām var sanākt apmēram tāpat kā kungam, kurš pasakā izkala čiku. Kāpēc Kultūras akadēmijai uzturēt nerentablu programmu, kāpēc pasniedzējiem strādāt par sliktu atalgojumu, neredzot savam darbam saprātīgu perspektīvu vairākus gadus uz priekšu. Kam tad beigās būs vajadzīgs atjaunotais Zirgu pasts, ja sistēmu sāk izvazāt pa reizinātājiem?
Diezgan pamatīga trīce notiek Jaunajā Rīgas teātrī. Kolēģi masu medijos jau izrakstījušies par to, cik nepiemērotas un no aroda viedokļa neprofesionāli izveidotas ir tā pagaidu telpas Tabakas fabrikā. Medijos atreferētās aktieru runas par biotualeti aizkulisēs vienkārši vajadzētu iestudēt uz skatuves - tā ir gatava izrāde. Tikmēr Lāčplēša ielas aplupušais Smiļģis joprojām kliedz uz debesīm, ka leģendārā ēka atgādina spoku namu, bet izskatās, ka debesis viņu neklausās. Pilnīgi noteikti ir tas, ka Alvis Hermanis, kurš noteikti ir 21. gadsimta izcilākais latviešu režisors, beidzamajos gados ir kritis to intelektuālo aprindu nežēlastībā, kas vēl nesen viņu dievināja, jo tādi nu šie intelektuāļi ir - kas nav ar mums, tie ir pret mums. Vairs nav arī JRT spožā advokāta Normunda Naumaņa. Katrs režisora solis teātrī, kaut vai sakārtojot tā štatus, tiek nīgri komentēts presē. Pilnai laimei trūkst vien piketētāju ar plakātu - nost ar Hermani! Tikai ko ar šādu stulbumu varēs panākt?
Savukārt fakts, ka arī Ojārs Rubenis vairs nevēlas būt par Nacionālā teātra valdes locekli, gan rosināja skumjas apceres jo daudziem Nacionālā teātra faniem. Tikai aklais var neredzēt, ka teātris ir uz radoša pacēluma viļņa, ka tajā notiek attīstība. Kāpēc Rubenim būtu pēkšņi jāaiziet, fokusējoties uz simtgades projektiem, kļūstot par finanšu direktoru? Atbilžu uz šo jautājumu tā īsti nav, ir tikai dažādas mediju ziņas. Iespējams, arī tādas, par kurām iesaistītās personas teiks - tā ir mediju interpretācija.
Celtniecības duna
Pati Kultūras ministrija par aizvadītā gada sasniegumu min Brīvības pieminekļa, VEF Kultūras pils atjaunošanu, Mežaparka estrādes celtniecības un Daugavas stadiona rekonstrukcijas sākšanu. Tomēr laikam reiz ir jāpasaka, ka celtnieki un celtniecība ir kultūras lielā problēma un zobu sāpes. Nerunāsim par to, kādai bija jābūt celtnieku domāšanai, lai Tabakas fabrikā atstātu aktierus bez normālas tualetes pie skatuves, vai par pilnīgi vājprātīgo uzbrauktuvi cilvēkiem ar kustības traucējumiem Tadenavas muzeja atklāšanas dienā, uz kuras varbūt varētu uzbraukt vien ar traktoru. Rakstniecības un mūzikas muzejs jau gadiem ir kļuvis par celtnieku neizdarības upuri, kurš mitinās muzejam nepiemērotās telpās Tērbatas ielā pat bez savas ekspozīcijas iespējām. Kamēr būvnieki ķīvējas, tiesājas un blusojas, faktiski ir tikusi zaudēta Eiropas nauda muzeja rekonstrukcijai. Tādi realitātē ir šie smaidīgie zēni spožajos kombinezonos no skaistajiem bukletiem, kuri sola visu izdarīt «līdz atslēgai» īsos termiņos un labā kvalitātē. Nelaime ir tā, ka šie nekvalitatīvi izdarītie vai neizdarītie darbi, kas reizēm tiek veikti par Eiropas naudu, ir «kapitāls», ar ko kultūras iestādēm būs jādzīvo (vai jācīnās) turpmākos gadu desmitus. Gribētos jau ticēt, ka nauda tomēr netiks izšķiesta vai pazaudēta, ka tā radīs kvalitatīvu vidi kultūras attīstībai, bet diezin kāpēc lielas pārliecības par to nav, un tā pavisam noteikti nav kultūras jomas iekšējā problēma, bet gan Latvijas uzņēmēju kvalitātes un būvniecības nozares problēma. Turklāt neaizmirsīsim, ka mūsu kultūras iestādes ir vietas, kur pulcējas krietni vairāk cilvēku nekā lielveikalos. Kvalitātei un drošībai te nedrīkst dot nekādas atlaides.
Sakrālais mantojums
Ja kaislības ap radošo personu statusu Saeimā sita augstu vilni, tad Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansēšanas likuma pieņemšana gāja kā pa sviestu - bez mazākās aizķeršanās. Par šādu vienprātību un izpratni tiešām prieks, jo virkne sakrālo objektu (un tie nav tikai dažādu konfesiju dievnami) Latvijā atrodas nožēlojamā stāvoklī, kaut gan būtībā ir spožas mūsu valsts kultūras pērles. Ja pareizi saprotu jaunā likuma jēgu, tad tas līdzšinējās valsts un attiecīgo sakrālo celtņu īpašnieku attiecībā ienesīs vairāk kārtības un atbildības par to, ko un kā atjaunos. Tas nav nekas nosodāms, ja sabiedrība turpmāk piedalīsies sakrālā mantojuma saglabāšanā, jo sakrālie objekti daudzviet Latvijā ir kaut kas vairāk par vienas konfesijas ticīgajiem piederošu īpašumu. Jācer, ka ilgtermiņā mēs nonāksim pie situācijas, kāda ir jebkurā sevi cienošā Eiropas valstī, kur dievnami ir atvērti un brīvi pieejami visiem, kam tie vajadzīgi, jo kāda gan jēga baznīcai, kura ir slēgta septiņas dienas nedēļā, kā tas bieži ir Latvijā. Pats likums nav nekas revolucionārs - tas drīzāk ir regulējums, kurš nosaka, kas jādara un kā jādara, lai saņemtu finansiālu atbalstu. Tomēr likums bija ļoti vajadzīgs, lai mūsmājās veidotos laba kārtība.
Simtgades iešūpošana
Latviešiem ir tāds niķis - to koši apraksta Reinis un Matīss Kaudzītes Mērnieku laikos - gari un plaši spriest par gaidāmo mielastu. Tā laikam joprojām ir tāda mentāla atskaņa no dzimtbūšanas laikiem, tomēr, ja atceramies 2017. gadu, tad tas bija laiks, kad cēlās pirmie neapmierinātie, kas aizgūtnēm runāja par izšķērdīgo jubilejas gada finansējumu. Tas, ka pirms tam kāds savā pārcentībā kaut ko sarēķinājis ar armēņu radio jubilejas kalkulatoru, nosaucot astronomiskas summas, kādas tikšot iztērētas LV100 svinībām, salīdzinot to ar mūsu kaimiņvalstīm, visu šo kritizēšanu padara vēl pikantāku. Beigās jau gan, sākot prasīt, kur tad šīs supersummas dabūtas, notika apmēram tas pats, kas Jānim Platajam ar kultūras pārfinansēšanu. Šī valsts amatpersona pirms kādām dienām paziņoja, ka vispār neko tādu neesot teicis, ka tā bijusi žurnālistu interpretācija. Protams, izlietu ūdeni sasmelt ir grūti. Arī runas par izšķērdīgo svinēšanu saslaucīt neizdosies, bet tas, ka cilvēki ar entuziasmu gaida valsts simto jubileju, nudien nav noliedzams. Tāpat kā tas, ka šajā procesā iesaistās latvieši, kas dzīvo ārvalstīs. Ar ko simtgade beigsies - ar svinībām vai ar plūkšanos pēc jēra zupas vārīšanas slātaviešu stilā, to redzēsim nākamajā decembrī. Jācer, latvieši pierādīs, ka ir pārauguši savu nacionālo romānu, un tad jau 2019. gadā varēsim godam nosvinēt Mērnieku laiku 140. jubileju.