Koncertdzīve rudenī ir sevišķi intensīva. Paralēli norit vairāki regulārie festivāli ar daudzveidīgu programmu, taču pa vidu iespraucas arī pa kādai jubilejai vai kamerprojektam.
Latvijas Nacionālajā operā, Lielajā zālē, oktobra otrajā nedēļā ar autorkoncertu tika atzīmēta Zigmara Liepiņa 65. jubileja. Savukārt lietaino komponista īstās dzimšanas dienas sestdienu saulaināku darīja kamermūzikas koncerts Beletāžas zālē, kur itāļu valšu un kanconu un spāņu sarsuelas iedvesmotā dienvidu mūzikas programmā apvienojās soprāns Marlēna Keine, tenors Mihails Čuļpajevs un pianiste Agnese Egliņa.
Zigmara Liepiņa autorkoncerta programmā bija iespēja atskatīties uz operu Parīzes Dievmātes katedrāle, kas savulaik guva lielus panākumus un pirms pieciem gadiem tika iestudēta atkārtoti, tikai Nacionālajā teātrī. Jāatzīst, ka atmiņā gan labāk iespiedies 20 gadus senais iestudējums uz operas skatuves ar diviem izciliem Kvazimodo - nelaiķi Niku Matvejevu un Igo.
Jura Jopes centīgais dziedājums tādēļ šķita vokāli mazāk izteiksmīgs, bet Ingas ŠļubovskasKancēvičas Esmeralda un arī pārējo solistu - Krišjāņa Norveļa, Riharda Millera un Kristīnes Zadovskas - sniegums vairāk lika apcerēt Liepiņa vokālo partiju izaicinājumus balsij nekā baudīt mūziku. Turklāt koncertvariantā arī tēlu attiecību dramaturģiju nav iespējams parādīt kā izrādē. Lielāko dramatisko spriedzi koncertam piešķīra Kristīnes Adamaites spēlētās ērģeles. Taču pārliecību, ka Parīzes Dievmātes katedrāle tomēr ir viens no Zigmara Liepiņa daiļrades hitiem, koncerts apstiprināja, sevišķi salīdzinājumā ar nesen pirmizrādīto Turaidas Rozi.
Koncerta otrajā daļā izskanēja pirms trim gadiem Rīgas Domā pirmatskaņotā Transcendentālā oratorija, šoreiz ar LNOB orķestri un citiem solistiem, turklāt radikāli atšķirīgā akustikā un arī vidē, kas nav mazsvarīgi. 2014. gadā oratorijas pirmatskaņojums notika starp Lieldienām un Mātes dienu, līdz ar to šis slavinājums mātes mīlestībai un dzīvībai (saturs vēsta par sievieti, kura zemestrīces laikā Japānā aiziet bojā, ar savu ķermeni aizsegdama zīdaini, kurš izdzīvo) saturiski atbilda kalendārā gada norisēm. Jubilejas autorkoncertā, par spīti tam, ka muzikāli oratorija izskanēja daudz pārliecinošāk nekā fragmenti no Parīzes Dievmātes katedrāles, šis vokāli instrumentālais opuss šķita svētku reizei nedaudz par smagnēju. No otras puses, tajā var saskatīt loģiku atskatīties uz komponista radošo rokrakstu pirms divdesmit gadiem un pirms pieciem. Atšķirībā no pirmatskaņojuma, kad grūtības radīja baznīcas akustikai raksturīgā reverberācija, operā solistiem Ingai Kalnai un gruzīnu tenoram Georgam Onjani nācās cīnīties par izdzīvošanu orķestra, ērģeļu un kora dāsnajā skanējumā, pēdējam pat atsevišķos brīžos balansējot uz kliegšanas robežas, turklāt nevis emocionālas ekspresijas vadītam, bet gan raizējoties par savas balss dzirdamību zālē. Taču gaviļnieka vēlme, lai opuss tiktu atskaņots vēlreiz un ne baznīcā, tika piepildīta, un tas šoreiz laikam ir galvenais.
Turpretī sestdienas koncertā Dienvidu saules promenāde, kas dzirkstošā repertuāra dēļ vairāk atbilda svētku noskaņai, Beletāžas zālē varēja patiesi baudīt gaumīgu Vidusjūras muzikālās kultūras buķeti, skanot valšiem un tarantellām, kanconām, spāņu operetei - sarsuelai un pat Astora Pjacollas Libertango - šoreiz pārlikumā klavieru solo. Mihails Čuļpajevs un Marlēna Keine ir ļoti skatuvisks tandēms, turklāt viņiem izdevās populārāko hitu (piemēram, Agustīna Laras Granada) interpretācijā izvairīties no klišejiskuma un salkanības. Volānu un rožu bija tieši tik daudz, lai pabarotu publikas gaidas attiecībā uz dienvidniecisku raksturu, bet nekļūtu banāli.
Vokāli abi jaunie mākslinieki un viņu lieliskā koncertmeistare pārliecināja ar azartisku muzicēšanu, smalku muzikalitāti un izpratni par stila niansēm un melismātiku, kā arī duetos ar teicamu skatuves partnerību. Marlēnas Keines repertuāru daļēji veidoja skaņdarbi mecosoprāna tesitūrā, noprotams, daļa aizgūta no Elīnas Garančas repertuāra (piemēram, romance no Ruperto Čapi Cebedeja meitām), un tas, iespējams, būtu pilnveidojams, lai ļautu savai balsij izskanēt visā krāšņumā arī augstākā reģistrā. Mihails Čuļpajevs, savukārt, ir lieliskā vokālajā formā, atsevišķos momentos balss skanējums pat prasās salīdzināms ar pasaulslaveniem vārdiem, taču citviet atkal legato un kantilēna vēl slīpējama, lai sasniegtu briljanta mirdzumu. Taču šajā gadījumā ir skaidrs, ka abu jauno mākslinieku projekts ir paplašinājis viņu repertuāru, pieredzi un, iespējams, klausītāju loku, radot nenoliedzamu pievienoto vērtību, ko diemžēl ne vienmēr var teikt par štata solistu lomām LNOB iestudējumos.